Bibliotēka
03.11.2008

Mana cīņa (Antisemītiskā retorika. Fragmenti)

Komentē
0

Tagad man ir grūti, varbūt pat neiespējami pateikt, kad vārds ebrejs man deva iemeslu īpašām pārdomām. Tēva mājās es neatceros, ka būtu dzirdējis šo vārdu vismaz tad, kamēr bija dzīvs mans tēvs. Reālskolā es gan iepazinos ar kādu ebreju zēnu, pret kuru mēs visi izturējāmies ļoti piesardzīgi. Tas bija tādēļ, ka viņš bija ļoti kluss. Dažāda veida pieredze liecināja, ka tādiem cilvēkiem sevišķi uzticēties nevar. Taču ne es, ne citi zēni no tā nekādus īpašus secinājumus neizdarīja.

Lincā dzīvoja pavisam maz ebreju. Gadsimtu gaitā viņu ārējais izskats bija eiropeizējies un kļuvis cilvēcīgs. Es viņus uzskatīju par vāciešiem. Un tas, ka savas reliģijas dēļ ebreji tika vajāti, kā es toreiz ticēju, dažreiz radīja manī antipātijas pret tiem, kuri nelabvēlīgi par viņiem izteicās. Es vēl arvien raudzījos uz ebreju tikai kā uz svešas reliģijas piekritēju, un, būdams cilvēciski tolerants, arī šajā gadījumā neatzinu reliģisku vajāšanu.

Ar tādiem uzskatiem es ierados Vīnē. Apjucis no daudzajiem iespaidiem arhitektūras jomā un sava likteņa smaguma nospiests, es sākumā vispār neinteresējos par šajā lielpilsētā dzīvojošās tautas iekšējo noslāņošanos. Vīnē no diviem miljoniem iedzīvotāju jau 200 tūkstoši bija ebreji, bet es viņus pat nemanīju. Sākumā mani pārņēma tik daudz domu un ideju, tik daudz jaunu iespaidu, ka manam prātam viss bija grūti aptverams. Tikai tad, kad pamazām nomierinājos un viss noskaidrojās, es savā jaunajā pasaulē sāku ieskatīties pamatīgāk un saskāros arī ar ebreju jautājumu. (..)

Pamazām mainījās arī mani uzskati par antisemītismu. Tās bija pašas smagākās pārmaiņas manī. Šīs pārmaiņas man nozīmēja daudzas dvēseles cīņas. Tikai mēnešiem ilga prāta un jūtu cīniņa rezultātā uzvara sāka nosvērties prāta pusē. Divus gadus vēlāk prātam pievienojās arī jūtas, lai turpmāk tās kalpotu prātam kā visuzticamākais sargs un brīdinātājs.

Laikā, kad mana dvēseles audzināšana un aukstais prāts izcīnīja savu grūto cīņu, man nenovērtējami palīdzēja tā uzskatāmā mācība, kādu es guvu Vīnes ielās. Bija pienācis laiks, kad es vairs neklīdu akls par varenās pilsētas ielām, bet skaidrām un atvērtām acīm raudzījos uz ēkām un cilvēkiem.

Reiz, staigājot pa vecpilsētu, es negaidīti sastapu kādu vīru garā kaftanā un melniem, cirtainiem matiem.

Mana pirmā doma bija šāda:

Vai tas arī ir ebrejs?

Lincā ebreji tā neizskatījās. Es slepus uzmanīgi vēroju šo vīru. Jo ilgāk es skatījos viņa sejā, pētīdams tās vaibstus, jo vairāk manā galvā pirmajam jautājumam sekoja pavisam cits formulējums:

Vai tas arī ir vācietis?

Kā parasts šādos gadījumos uz jautājumu es sāku meklēt atbildi grāmatās.

Par dažiem grašiem es nopirku pirmās antisemītiskās brošūras savā dzīvē. Diemžēl visas bija sarakstītas tā, it kā lasītājam ebreju jautājums principā jau būtu zināms vai pat saprotams. Arī brošūru tonis lielākoties bija tāds, kas modināja manī snaudošās šaubas, jo argumentācija bija pārāk nezinātniska un vietām pat ļoti vienkāršota.

Manī atkal modās iepriekšējās jūtas. Tās turpinājās nedēļām un mēnešiem. Jautājuma nostādne man šķita tik briesmīga, izvirzītie apvainojumi tik pārmērīgi, ka, baidīdamies pieļaut netaisnību, es atkal kļuvu bailīgs un nedrošs.

Viena lieta gan bija sasniegta, ― tagad es vairs nešaubījos, ka šeit runa nav par vāciešiem, kuri pieder citai konfesijai, bet gan par atsevišķu tautu. No tā brīža, kad es sāku nodarboties ar šo jautājumu un vērīgāk ieskatīties ebrejos, es ieraudzīju Vīni pavisam citā gaismā. Lai es ietu, kurp iedams, visur es satiku ebrejus. Jo vairāk es viņos ieskatījos, jo skaidrāk ieraudzīju viņu atšķirību no citiem cilvēkiem. It īpaši pilsētas centrālā daļa un kvartāli, kas atrodas uz ziemeļiem no Donavas kanāla, bija pilni ar cilvēkiem, kuri pat ārēji nelīdzinājās vāciešiem.

Bet, ja es vēl būtu turpinājis šaubīties, tad manu svārstīšanos pilnīgi pārvarēja daļas pašu ebreju izturēšanās.

Tajā laikā radās kustība, kurai Vīnē bija diezgan liela ietekme un kura ļoti asi parādīja, ka ebrejiem ir savs tautisks raksturs ― cionisms.

Tiesa, sākumā varēja likties, ka tādi uzskati ir tikai daļai ebreju, bet viņu lielākā daļa cionismu nosoda un būtībā neatzīst. Raugoties konkrētāk, tomēr izrādījās, ka tas ir tikai ziepju burbulis; šī ebreju daļa vadās no elementāras lietderības, lai neteiktu, ka viņi melo. Tā liberāli domājoši ebreji neatbalstīja vis cionistus kā neīstus ebrejus, bet uzskatīja tos par ebrejiem, kuru atklātais jūdaisma apliecinājums ir nepraktisks un pat bīstams.

Abas šīs ebreju daļas būtībā neatšķīrās.

Šī šķietamā cīņa starp ebrejiem ― cionistiem un ebrejiem ― liberāļiem drīz vien kļuva man pretīga. Tā bija viscaur nepatiesa, bieži vien melīga un maz līdzinājās tiem vienmēr skandinātajiem „garīgajiem augstumiem” un tīrībai, kādi tika piedēvēti šai tautai.

Attiecībā uz šīs tautas tikumisko tīrību un tīrību vispār, jānorāda, ka tā ir vārīga lieta. Tas, ka šie ļaudis nav lieli ūdens mīlētāji, redzams jau no viņu ārējā izskata un diemžēl bieži jūtams pat ar aizvērtām acīm. Vismaz man bieži kļuva nelabi no šo kaftānu valkātāju smakas vien. Bez tam viņiem bija netīras drēbes un pavisam nevaronīgs izskats.

Tas viss nekādi nevarēja būt pievilcīgi. Taču no ebrejiem mani pilnīgi atbaidīja tas, ka es, neskatoties uz visu šo fizisko netīrību, pēkšņi atklāju izredzētās tautas morālos traipus.

Nekas cits nebūtu varējis piespiest mani tik ātri mainīt savus uzskatus par ebrejiem, kā iepazīšanās ar viņu darbību dažādās jomās.

Vai gan kultūras dzīvē bija atrodama kaut viena netīra lieta, kaut viena bezkaunība, ― vienalga kādā formā, ― kurā nebūtu iejaukts vismaz viens ebrejs?

Vajadzēja tikai uzmanīgi uzgriezt šo augoni, lai, tāpat kā pūstošā miesā tārps, pēkšņā dienas gaismā parādītos ebrejs.

Tā bija smaga apsūdzība, ko jūdaisms ieguva manās acīs, kad es iepazinos ar ebreju darbību presē, mākslā, literatūrā un teātrī.

Apskatot afišu stabus un izstudējot visu pretīgo kino un teātra haltūru garīgo tēvu vārdus, manī vēl vairāk nocietinājās negatīvā attieksme pret ebrejiem. Tas bija mēris, garīgs mēris, ļaunāks par īsto melno nāvi, kas kādreiz bija skārusi tautu. Un kādos daudzumos šī inde tika ražota un izplatīta! Protams, jo zemāks ir šāda mākslas fabrikanta garīgais un tikumiskais līmenis, jo lielāks ir viņa ražīgums. Šāds subjekts ātrāk nekā mēslu kaisāmā mašīna sviež savas rupjības visas cilvēces sejā. Pie tam padomājiet, cik neierobežoti daudz ir šādu subjektu. Neaizmirstiet, ka uz vienu Gēti mums ir desmit tūkstoši šādu pasaules ķēzītāju, kuru izplatītie baciļi tik briesmīgi saindē cilvēku dvēseles.

Tas bija šausmīgi, bet nebija ignorējams, ka daba tieši ebrejiem bija piešķīrusi šo apkaunojošo lomu. Varbūt šeit arī meklējama šīs tautas izredzētība!

Es sāku pārbaudīt visu šo netīro mākslas dzīves produktu autoru vārdus. Līdz ar to mana sākotnējā izturēšanās pret ebrejiem kļuva arvien sliktāka. Lai kā arī nepretojās manas jūtas, prāts izdarīja savus secinājumus.

Tas fakts, ka deviņas desmitdaļas literāro mēslu, mākslas haltūras un teātra stulbuma jānoraksta tādas tautas rēķinā, kura sastāda tikai vienu simto daļu no valsts iedzīvotājiem, nebija noliedzams; tā nu tas bija.

No šāda viedokļa raugoties, es tagad sāku pārbaudīt arī savu mīļo „pasaules presi”. Jo pamatīgāk es presi zondēju, jo vairāk mainījās mans kādreizējais uzskats par to. Tās stils kļuva arvien neciešamāks; saturu man nācās noraidīt kā ļoti seklu; tēlojumu objektivitāte vairāk līdzinājās meliem, nekā godīgai patiesībai. Un autori bija ebreji.

Es ieraudzīju tūkstošiem lietu, kurām agrāk nebiju pievērsis uzmanību, kā arī aptvert citas lietas, par kurām jau agrāk biju domājis, bet tagad mācījos tās saprast. (..)

Tagad es vairs necentos izvairīties no ebreju jautājuma apspriešanas. Nē, es pats vēlējos to apspriest. Tagad es zināju, ka ebreju ietekme ir sastopama jebkurā kultūras un mākslas jomā. Taču bija arī gadījumi, kad es pēkšņi saskāros ar ebreju tādā vietā, kur to vismazāk varēja gaidīt. Kad es redzēju, ka arī sociāldemokrātijas vadoņi ir ebreji, man nokrita kā zvīņas no acīm. Līdz ar to bija beigusies ilga un smaga dvēseles cīņa. (..) Tā sākās manu vislielāko iekšējo pārvērtību laiks, kādas man jebkad bija nācies piedzīvot.

No vārga pasaules pilsoņa es biju kļuvis par fanātisku antisemītu. Vēl tikai vienu reizi, ― bet tas bija pēdējo reizi, ― es savas dvēseles dziļumos pārdzīvoju nospiedošas domas. Kad es sāku pamatīgāk studēt ebreju tautas lomu pasaules vēsturē, manī vienreiz nejauši uzplaiksnīja bažīga doma, ka varbūt neizzināmais liktenis mums, nabaga cilvēkiem, nezināmu iemeslu dēļ tomēr galīgo uzvaru ir paredzējis piešķirt tieši šai mazajai tautai. Varbūt šai tautai, kura kopš mūžīgiem laikiem dzīvo uz zemes, šī zeme ir apsolīta kā balva? Vai mums ir objektīvi pamatotas tiesības cīnīties par savu pašsaglabāšanos, vai arī šīs tiesības ir tikai un vienīgi subjektīvas?

Kad es iedziļinājos marksisma mācībā un ar mierpilnu skaidrību apbrīnoju ebreju tautas darbību, pats liktenis sniedza man atbildi uz šiem jautājumiem.

Marksisma jūdaiskā mācība noliedz dabas aristokrātisko principu, mūžīgo spēku un individualitātes pirmtiesību vietā liekot skaitlisko masu un tās nedzīvo svaru. Marksisms noliedz cilvēkā personības vērtību, apstrīd tautiskuma un rases nozīmi, tādējādi atņemot pamatu gan cilvēces, gan tās kultūras pastāvēšanai. Ja marksisms kļūtu par visa universa pamatu, tas nozīmētu jebkuras cilvēka prātam saprotamas sistēmas galu. Mūsu planētas iedzīvotājiem tas nozīmētu viņu eksistences beigas.

Ja ebrejiem ar marksisma ticības simbola palīdzību izdotos uzvarēt visas pasaules tautas, tad marksisms kļūtu par vainagu uz visas cilvēces kapa. Bet mūsu planēta, tāpat kā pirms vairākiem miljoniem gadu, klīstu kosmosā tukša un neapdzīvota.

Mūžīgā daba bez žēlastības atriebjas par tās noteikto likumu neievērošanu.

Tagad es esmu pārliecināts, ka darbojos visvarenā Radītāja vārdā: aizstāvēdamies pret ebrejiem, es cīnos par Dieva Tā Kunga lietu.

Ādolfs Hitlers, „Mana cīņa”, izdevniecības "Vizītkarte" izklāsts latviešu valodā, 1995.

Ādolfs Hitlers

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!