Man patīk vegānisms, bet nepatīk vegāni

un vēl, es it kā esmu sabiedrisks cilvēks. Visu laiku "esmu cilvēkos" bet tāpat kā nekad neesmu pamanījusi ne homofobiju, ne ksenofobiju , ne rasismu , ne antisemītismu - tā arī naidu pret veģetāriešiem vai vegāniem neesmu pieredzējusi. Diskusijas, kurās vieni aizstāv, citi noliedz gaļas ēšanu, jā - tas ir daudz dzirdēts, ne retāk , ka teiksim visi tie teksti - kā man riebjas Agnese Zeltiņa, bet es nevaru ciest Lindu Leen.
Pirms pāris gadiem biju Gruzijā, man rādīja veģetāriešu kafejnīcu, kurai - bruņojušies ar kautķermeņu ciskām un garām desām, esot uzbrukuši gaļēdāji un piekāvuši tos visus gaļas neēdājus. Jā - to es saprotu - tas ir naids un neiecietība, bet
te pie mums - mīļā Debess, pilns Rīgas centrs ar veģetāriešu un vegānu ēstuvēm.
Un vēl - es ēdu gaļu, labprāt. Biju izdomājusi rudenī pieteikties par dzinēju medībās. Man būtu paticis izbaudīr medības, bet man izstāstīja, ka diviem dzinējiem nācies cīnīties ar uzbrūkošām cūkām un sapratu, ka to es nepacelšu, bet riskēt negribu.
Mani bērni gaļu ēd ļoti maz gaļu , toties ļoti daudz saldumus. Vai tas ir labi un pareizi, neesmu pārliecināta.

Es domāju, ka gan globāli, gan lokāli pietrūkst intelekta un autoritātes, lai mēs spriestu un kaut ko jēgpilnu secinātu.
Tapat drošticamu ziņu vairs nav.
Piemēram, rapšu lauki. Neticēju, pārbaudīju - tajos nav neviena dzīva radība. Laikam jau pareizs tīri formālā nozīmē ir tas nosaukums - biodegviela, bet es nekādi citādi kā nāves lauki tos rapšu laukus uztvert nespēju.

Kolēģes meita nespēj palikt stāvoklī. Ārsts saka - nu atmetiet to vegānismu vismaz uz gadu, kamēr tiekat pie bērna. Meita uz reiz gatava , vīrs nē. Bija jāpiedraud ar šķiršanos , lai atsāktu ēstu gaļu un radītu bērnu.
Tikko kas jauns lasīju, ka viens bērniņš nomiris, jo vecāki viņu kopš dzimšanas nolēmuši vegānismam.

Jā, protams,ka esmu lasījusi , ka arī augu pasaule var nodrošināt pilnvērtīgu uzturu , kam pretī likts tikpat autoritatītvs paziņojums, ka ir pietiekami daudz dzīvībai svarīgu vitamīnu un barības vielu, kuras spēj uzsūkties ķermenī tikai ar dzīvnieku valsts olbatumvielām un taukiem.

Tā kā man viedokļa nav, skaidrs ir tikai viens, ka mūsu ir pārāk daudz un ka Zemes resursi vairs nepietiek , lai dzīvotu - teiksim tik krāšņi kā ES nosacīti ņemot - līdz 21.gs. sākumam.

Kā es saprotu - planēta izžūst un mēs neko nespējam, lai to apturētu un ka pirmā iznīks fauna un tad arī flora.

Ir vēl viena būtiska nianse. Liekulība. Atteikšanās no dzīvnieku valsts produktiem uz tikai augu valsts produktiem, loģiski samazina augu valsti, kas savukārt mazina skābekļa atjaunošanas iespējas. Bez tā, ka šo produktu tālie pārvadājumi tāpat negatīvi ietekmē vidi, to masveida audzēšana rada milzīgas teritorijas ar monokultūrām, kas tāpat negatīvi ietekmē vidi, tajā skaitā arī dzīvniekus, par kuru labklājību it kā tik ļoti rūpējas vegāni. Vegānisma kā vides aizsardzības virziena prezentēšana ir liekulība. Diemžēl.

Samērā foršs raksts, paldies! Kaut nu vairāk cilvēku to izlasītu un novērtētu gan mierīgo pasniegšanas stilu, gan kaut vai to, ka autors līdz ar atteikšanos no gaļas nav pazaudējis savas smadzeņu šūnas un spriestspēju, un kaut mazliet aizdomātos par to, ka stereotipi ir krietni pārspīlēti, un arī par to, cik labi (vai ne tik labi) paši reizēm izskatāmies no malas.

Vegānu (un arī veģetāriešu un citu specifisko diētu praktizētāju) vidū ir vēl viena uzvedības norma, kas cilvēkus "velk pret spalvu" - nepieciešamība skaļi atteikties no dotā, savas 'ticības' labad.
Un tāda uzvedība izskatās identiski "izvēlībai", "izlutinātībai" un "nepateicībai".
Ieturēt kopīgu maltīti ar v-cilvēku ir iespējams tikai ierobežotā klāstā ēstuvju. Kopīgās sanākšanās allaž jāpiedomā par "to speciālo" ēdienu. Konstanti jābūt gatavam uz "vai šis satur pienu/olas/želatīnu?".
.... Pilnīgi nenoliedzami, ka vienkāršu un pieticīgu visēdāju šāda ņergāšanās ar ēdienu neiepriecinās. Ar laiku radīsies plaisa attiecībās, jo ēdiens ir viens no mūsu antropoloģiski satuvinošajiem elementiem.

No Vegan Latvija - pret agresīvu vegānisma maldu reliģijas propagandu

Ok, bet vēl momenti, proti - grozies kā gribi - klimats. Sekojoši, lai būtu vegāns ziemā, īpaši pavasarī, nepieciešamas stimulēt, prasti sakot - pārvadājumus. Protams, arī gaļu pārvadā, bet principā, tradicionālā "latviskā virtuve" paredzēta uz šeit iegūstamiem ingredientiem. Tas ka neviens, arī visēdāji, vairs nevēlas dzīvot "bez banāna vai arbūza", jau cits jautājums.
Par morāli - nu te tad kas ir primārais - suga vai tās indivīds. Piemēram, varam (un pamatoti) runāt par vistu vai liellopu labturību, bet no sugas viedokļa iznāk ka sugas kuras izmantojam pārtikā, ir ieguvējas. Lai cik tas paradoksāli skarbi neskanētu. Par mājas cūkām vispār nerunājot.
Ok, tas tā. Bet kas personīgi smīdina - kad vegāni, precīzāk, daiļas (nenoliedzi :)) vegānes apgalvo ka medu nevar lietot tāpēc ka - dzīvnieku valsts produkts. Nu tad jau iznāk ka arī ikvienu apputeksnēšanas veicinātu produktu nevaram lietot. Kā arī (nu, par to tikai būtu priecīgs), jābeidz vienam otram dāvināt grieztos ziedus. :)