Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
23.08.2019

Man patīk vegānisms, bet nepatīk vegāni

Komentē
13
Saglabā

Sestdien, 24. augustā, Esplanādē notiks Vegānfestivāls.

Vegānisms, saskaņā ar Donalda Vatsona 1944. gadā formulēto definīciju, ir "filozofija un dzīvesveids, kas tiecas, cik vien tas ir iespējams, izbeigt visus dzīvnieku izmantošanas veidus (ēdienam, apģērbam un citiem mērķiem) un piedāvāt alternatīvas, kas neparedz dzīvnieku izmantošanu un nāk par labu cilvēkiem, dzīvniekiem un videi. Runājot par uzturu, tas noliedz praksi, kurā tiek izmantoti produkti, kas pilnībā vai daļēji tiek iegūti no dzīvniekiem." Šī divdesmitā gadsimta vidū radītā definīcija tiek izmantota joprojām. Pati par sevi definīcija nešķiet ne mazākajā mērā vērsta uz kontroversijām, tomēr vegānisms kā sociāls fenomens nenoliedzami ir parādība, kas lielā daļā sabiedrības izsauc spēcīgas emocijas. 2015. gadā publicēts pētījums liecina, ka veģetārieši un vegāni ir viena no sabiedrībā visvairāk neieredzētajām cilvēku grupām un pret viņiem vērstie aizspriedumi ir spēcīgāki nekā, piemēram, pret rasu minoritātēm vai homoseksuāļiem.

Pētījumi norāda, ka, piemēram, pārtikas produkta marķēšana ar vārdu "vegānisks" var samazināt tā iespēju tikt pārdotam līdz pat 70%. Daudzi pragmatiski noskaņoti vegānisma popularizētāji, tostarp nozīmīgi augu valsts uztura inovāciju ieviesēji, piemēram, The Good Food Institute, zinot vārda "vegānisms" negatīvo konotāciju, iesaka nemarķēt augu valsts produktus ar vārdu vai simbolu "vegānisks". Šis vārds nereti pašu aktīvistu vidū tiek dēvēts par "v-vārdu", kas norāda uz to, ka plašākas auditorijas priekšā labāk būtu to nelietot.

Vegānisms ir polarizējošs temats, kas nereti savā starpā liedz saprasties cilvēkiem, kam citādi būtu daudz kā kopīga. Kur slēpjas nepatikas un naida cēloņi pret šo ideju ziņā pavisam miermīlīgo dzīvesveidu? Nesaprašanās iemesli ir neviennozīmīgi, un parasti katra no konfliktējošajām pusēm tos skaidro atšķirīgi.

Vegānu vidū populāra ir pārliecība, ka vegānisms tiek daudz nievāts, jo tas norāda gaļēdājiem uz pašu morāles trūkumiem un apdraud pastāvošo "gaļu ēst ir nepieciešams" status quo. Šādas pārliecības pamatā ir ideja par gaļu ēdošo indivīdu grūtībām pieņemt domu, ka viņu morāles kompass ir apsūbējis. Daudz vieglāk ir izsmiet un noniecināt viņu vērtību sistēmas apdraudošās idejas nesējus – vegānus. Visēdājs vegāna klātbūtni vien var uzskatīt par agresīvu pat tad, ja, objektīvi raugoties, paša vegāna uzvedība nav konfliktu rosinoša. Vegāni paši par sevi ir nepārtraukts atgādinājums – iespējams dzīvot un ēst, neatbalstot nežēlību pret dzīvniekiem. Tas izraisa vēlēšanos aizstāvēt savus ieradumus, un viena no aizsardzības reakcijām, kā zināms, ir uzbrukums.

Savukārt no pretējās puses pozīcijām raugoties, vegānisms parasti tiek uzskatīts par naivu un muļķīgu ideoloģiju, kas sagroza pasaules dabisko iekārtojumu, pakļauj indivīdu neskaitāmiem dzīves kvalitāti pazeminošiem ierobežojumiem un – vēl sliktāk – ļauj vegāniem pašiem par sava dzīvesstila izvēli justies un izturēties pret apkārtējiem ar nepamatotu morāla pārākuma izjūtu.

Kā jau parasti, domājams, sava daļa taisnības ir abām pusēm. Neapšaubāmi, cilvēks ir būtne, kam nepatīk pārmaiņas un nepatīk, ja kāds apdraud tās pārliecības, ar kurām indivīds ir dzīvojis visu mūžu. Mainīt ierasto domāšanas veidu un kārtību prasa pietiekami lielu piepūli, lai padarītu pat pozitīvas pārmaiņas instinktīvi nevēlamas. Piemēram, varam vilkt paralēles ar vides aktīvismu – vairākums cilvēku, atbildot uz jautājumu par to, vai ir svarīgi rūpēties par planētas saglabāšanu apdzīvojamā stāvoklī, atbildētu apstiprinoši. Tomēr, kad runa ir par dzīvesveida maiņu – atteikšanos no auto un aviosatiksmes izmantošanas, resursu taupīšanu, aktīvu vides iniciatīvu atbalstīšanu ar savu naudu vai laiku –, ļoti neliela daļa sabiedrības ir gatava upurēt savus ieradumus. Un, lai attaisnotu savu ierasto dzīvesveidu, tiek meklēti argumenti, kas atbilst indivīda vēlmēm, – klimata pārmaiņas neizraisa cilvēka rīcība un vispār – vides aktīvisti visu informāciju sagroza, pārspīlē un pielāgo savām personiskajām ambīcijām.

Savā ziņā ar vegānismu ir līdzīgi. Vairumam cilvēku patīk dzīvnieki. Kad cilvēks parastais ierauga suni, kaķi vai mazu sivēnu, viņa pirmā reakcija ir labvēlīga, un otrādi – ja redzam, ka kāds dara pāri, piemēram, sunim uz ielas, mēs kļūstam dusmīgi uz pāridarītāju. Tādēļ vegānu mērķis – dzīvot pasaulē, kas nedara pāri dzīvniekiem, – nav nekas tāds, kam nepiekristu sabiedrības vairākums. Tomēr, kad lieta nonāk līdz dzīvesveida pārmaiņām, jo īpaši tādām, kas paredz atteikšanos no cilvēku mīļākajiem ēdieniem, jebkurš arguments šķiet esam gana labs, lai paliktu savā komforta zonā. Turklāt visbiežāk nekvalitatīvu argumentu izvēle notiek neapzināti – cilvēka prāts iekārtots tā, lai ļautu indivīdam būt selektīvam attiecībā uz pieejamo informāciju, pakārtojot to esošajai priekšstatu sistēmai un tādējādi padarot viņa dzīvi mazāk sarežģītu.

Tomēr, lai arī kā daļai vegānu patiktu domāt, ka vienīgais vegānisma kustības nīšanas cēlonis meklējams gaļēdāju netīrajā sirdsapziņā, bet viņi paši ir teju vai svētie, visticamāk, tas neatspoguļo problēmu visā tās dziļumā. Man šķiet, ir labi daudz objektīvu iemeslu, kas padara vegānismu kā kustību nepievilcīgu tiem, kuri citādi varētu būt ieinteresēti atbalstīt vegānisma filozofijas pamatā esošās idejas.

Tas gan ir tikai minējums, bet, manuprāt, galvenais no iemesliem ir tieši vegānisma – kā sociālas kustības – līdzība ar marginālām reliģiskām grupām. Kaut būtu pārspīlēti piekrist daudzkārt dzirdētajam apgalvojumam, ka vegānisms ir sekta, ir saprotams, kur šādam un līdzīgiem izteikumiem "aug kājas". Jāsāk jau ar to, cik pārsteidzoši daudz vegānu aktīvistu saredz savu darbu paralēlēs ar evaņģēlistu darbu. Vegānisms no vienkāršas ētiskas dzīvesveida izvēles pārlieku bieži daudzu vegānu izpildījumā balansē uz robežas ar vienīgo Patiesību un Gaismu, kas jānes tumšajā pasaulē.

Kristiešu baznīctēvs Tertuliāns 3. gadsimtā rakstīja, ka "kristietis saka paldies tiem, kas viņu nolād", un dažkārt šķiet, ka vegānu aktīvistu prātos valda līdzīga pārliecība: jo vairāk cilvēku mani neieredz, jo tuvāk ideālam es atrodos. Taču te der atsaukt atmiņā, ka Tertuliāns bija pazīstams ar savu rigorozo askētismu, šķīstības izpratni un nosodījumu pret visu, kas cilvēkiem sagādāja prieku, piemēram, laulībām. Un, gluži tāpat kā Tertuliānu, visticamāk, cilvēki kritizēja tieši viņa striktās uzvedības dēļ, vegānus nereti neieredz nevis tāpēc, ka viņi neliek šķīvjos dzīvnieku gaļu, bet gan tādēļ, ka viņu uzvedība aizskar kaut ko, kas citiem cilvēkiem ir patīkams.

Arī citi vegānisma kustības aspekti mēdz būt savādi. Bieži vegāni mēdz būt dogmatiski savā nostājā un paust apkārtējiem ziņu par "visu vai neko", netieši mudinot katru iesaistīto izvēlēties savu pusi. Piemēram, cilvēkiem, kas zina kaut ko par jūras dzīvnieku bioloģiju, varētu rasties saprātīgs jautājums par to, kādēļ nav vegāniski ēst austeres un mīdijas – dzīvniekus, kam nav centrālās nervu sistēmas un kuri, pēc informācijas, kas mums ir pieejama, nevar just sāpes. Ja vegāna atbilde ir vien "tādēļ, ka tas nav augu valsts produkts", tā nav īsta atbilde uz jautājumu, tikai turēšanās pie definīcijas. Jautātājam atliek konstatēt: ja cilvēks vēlas kļūt par vegānu, viņam jāievēro nepamatoti noteikumi un jāizvairās no kritisku jautājumu uzdošanas. Tāpat svarīga nozīme vegānisma sociālās nepieņemšanas kontekstā ir komunikācijas stilam, kādu daudzi vegānu aktīvisti pielieto. Neiecietība un nespēja ieklausīties apkārtējo bažās raksturo veidu, kādā kustības pārstāvji nereti ietērpj savus argumentus.

Tas noved pie likumsakarīga iznākuma – vegānisma marginalizēšanās un kārtējā temata, kas polarizē sabiedrību. Tajā brīdī, kad tu kādam saki: "Tu esi slepkava un slikts cilvēks savas ēdiena izvēles dēļ," – vairs nav svarīgi, cik labs un cēls ir tavs mērķis, tu jau esi kļuvis par kretīnu un spēris soļus paša pārstāvētās kustības tālākas izolēšanas virzienā.

Kaut pati esmu vegāne jau vairākus gadus un veģetāriete kopš bērnības (lasīt – cilvēks, kas nav gluži objektīvs šajā jautājumā), man ir saprotama skepse un pat nepatika, ko daļa sabiedrības izjūt pret vegānisma kustību kopumā. Vairāk nekā gadu no laika, kad es jau praktiski neēdu dzīvnieku valsts produktus, es atteicos identificēties kā vegāne, jo ar to, ka dažkārt izņēmuma kārtā atļāvos apēst dažus čipsus, kuru garšvielās ir piena sūkalu pulveris (fakts, kuru iemācies, kļūstot par vegānu, – piena sūkalu pulveris ir atrodams visur), man šķita, ka es nevaru atbilst perfektajiem citu vegānu postulētajiem standartiem. Tikai samērā nesen, iesaistoties aktīvismā un saprotot to, ka ir svarīgi jēdzienu izmantot, lai mainītu tā konotāciju, es beidzu uzstājīgi izvairīties no vegānes zīmoga.

No šīm pārdomām izriet divu veidu pamudinājumi: pirmais no tiem ir veltīts vegāniem, kaut patiesībā būtu noderīgs ikvienam. Pamudinājums ir – beigt turēšanos pie definīcijām vērtēt augstāk nekā humānu komunikāciju. Vegānisms nav tituls vai godalga, kuru var iegūt, tikai simtprocentīgi izvairoties no visa, kam ir bijusi jebkāda saskare ar dzīvnieku izmantošanu, – gluži kā jebkura kustība, arī vegānisms ir atteikšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem, cik vien konkrētajā dzīves brīdī konkrētajam indivīdam tas ir iespējams.

Otrais pamudinājums ir tiem cilvēkiem, kas kaut reizi ir nodomājuši, ka vegānisms ir radikāls un dīvains. Neapšaubot to, ka dažkārt vegāni mēdz būt radikāli un dīvaini, dzīvnieku un planētas labklājībai (lopkopība ir viens no lielākajiem zemes piesārņotājiem, kardināli samazināt dzīvnieku produktus iesaka, piemēram, ANO Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa eksperti) ir ļoti nepieciešams, lai ikviens darītu labāko iespējamo, lai samazinātu savu dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu. Neiekrītiet "visu vai neko" lamatās, kas automātiski nosver emocionālās kapacitātes svaru kausu uz "neko" pusi, un – pamēģiniet ēst vairāk augu!

Bella Briška

Bella Briška ir "Dzīvnieku brīvības" aktīviste, Vegānfestivāla organizatore un vietnes "Vegan.lv" redaktore. Pēc izglītības teoloģe. Pēta sabiedrisko norišu, dzīvnieku ētikas un filozofijas jautājumus

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!