Reiz, un tas bija pavisam nesen, Mamma un Tētis sajutās tik gauži piekusuši, ka nolēma – jābrauc uz kūrortu atpūsties. Kūrorts ir tāda vieta uz pasaules, kur visi atpūšas. Protams, viņi būtu varējuši atpūsties arī mājās kopā ar saviem četriem bērniem, tomēr šoreiz Mamma un Tētis vēlējās pabūt divatā, jo vēl bez atpūšanās viņiem bija vajadzīga arī salabšana. Abi bija mazliet sastrīdējušies.
Mamma un Tētis devās uz tālo kūrortu, kur ir karsts gan vasarā, gan ziemā, gan dienā, gan naktī. Tikai viesnīcas istabā varēja atvēsināties, jo tur darbojās vēsinātājs.
Tā nu viņi atpūtās. Peldējās un sauļojās. Karsējās un vēsinājās, un pavisam drīz un pavisam labi salaba. Viņi pat aizmirsa, par ko īsti bija strīdējušies.
Kādu rītu Mamma, platajā viesnīcas gultā pamodusies, izdzirdēja skaļu un apmierinātu murrāšanu. Acis neatvērusi, Mamma klausījās un brīnījās, cik gan tie kūrorta kaķi stipri un jauki prot murrāt! Viņa pabakstīja ar elkoni blakus gulošo Tēti, lai arī viņš paklausās, bet Tētis pagriezās uz otriem sāniem, jo gribēja vēl drusku pagulēt.
Mrrrrr… Mrrrr… Mrrrr… Skaņa maigi tricināja gaisu, un arī Mammas sirds maigi ietrīsējās. Murrātājs bija kaut kur pavisam tuvu. Varbūt kūrorta mīlīgais kaķis ir uz balkona? Vajadzētu iet un paskatīties. Labāk tomēr ne, jo kaķi varētu iztraucēt vai pat aizbaidīt, tāpēc Mamma tikai klausījās un klausījās brīnišķīgajā skaņā. Mrrr… Mrrr… Mrrr… Mrrr… Mrrr… Mrrr…
Pēkšņi Mammai izlikās, ka murrātājs ir Tētis. Mamma iesmējās! Nē, nē! Tas nevarēja būt! Tētis gan dažkārt mēdza krākt, bet ne jau nu murrāt!
Beidzot Mamma atvēra acis. Atvēra, bet tūlīt atkal cieši aizvēra. Tas laikam ir sapnis! Mamma berzēja acis un purināja galvu. Mamma raustīja ausu ļipiņas un koda pirkstos. Au, visi pirksti sāpēja! Tātad tas nebija sapnis? Tātad tā bija īstenība!
Blakus Mammai gulēja nevis Tētis, bet gan Tīģeris! Nevis Tētis, bet Tīģeris! Milzīgs, strīpains, īsts, skaists un briesmīgs tīģeris! Un Tīģeris bija tas, kurš murrāja! Tīģeris!
Ak, šausmas!
Mamma izlēca no gultas un skaļi iekliedzās.
Tīģeris pavēra acis un teica: "Kas noticis, mīļā?"
Mamma iekliedzās vēl skaļāk.
"Kas par lietu, dārgumiņ?" Tīģeris jautāja.
Viņš pacēla lielo, svītraino galvu un nožāvājās. Atklājās tīģera asie, baltie un spēcīgie ilkņi.
Mamma paslēpās drēbju skapī.
"Vai ar tevi viss kārtībā, sieviņ?" Tīģeris sāka raizēties.
"Nekaunīgais zvērs? Tava vieta ir džungļos, nevis viesnīcas gultā! Es tev neesmu nekāda sieviņa!" Mamma bija atguvusi nedaudz drosmes, jo redzēja, ka Tīģeris ir miermīlīgs. Droši vien dresēts. Varbūt izbēdzis no cirka?
"Tūlīt pazūdi! Ārā no gultas! Prom! Prom! Prom!" Mamma vicināja drēbju pakaramo.
Tīģeris iesmējās.
Mamma sastinga ar paceltu drēbju pakaramo rokās. Varbūt tas nav nekas īpašs, ka Tīģeri iesmejas, bet šis Tīģeris iesmējās Tēta balsī! Tie bija Tēta smiekli!
"Kas tu esi?" Mamma drūmi vaicāja.
Tīģeris vairs nesmējās, bet, atmetis gultas baltos palagus un pūkaino segu, cēlās augšā.
"Palīgā!" kliedza Mamma.
Tīģeris bija apvilcis Tēta pidžamu. Nabaga Tētis! Tas varēja nozīmēt tikai vienu – Tīģeris Tēti ir apēdis!
"Palīgā! Glābiet!" Mamma bailēs skaļi sauca.
"Mīļā," rāmi teica Tīģeris. "Kas tas par traci? Mēs taču salabām, tik labi salabām, vai ne, dārgumiņ?"
Mammai radās nojauta. Bet par to vajadzēja pārliecināties. To vajadzēja pārbaudīt.
"Kur mēs dzīvojam?" Mamma stingrā balsī vaicāja Tīģerim no droša attāluma.
"Viesnīcā."
Nē, Mamma gribēja zināt, kur viņi dzīvo parasti! Kad nav viesnīcā, kad nav kūrortā. Lūdzu! Lai Tīģeris pasaka! Tūlīt!
"Vai tiešām tu esi aizmirsusi? Mēs dzīvojam Mežaparkā. Mums ir jauka māja, vai ne, sirsniņ?"
"Cik mums ir bērnu, un kā viņus sauc?" Mamma pratināja tālāk.
Šim jautājumam vajadzēja izšķirt, ir vai nav tā, kā Mamma bija sākusi nojaust.
"Dārgā, kā tu vari nezināt, cik mums ir bērnu?"
"Atbildi!" Mamma lēni un draudīgi tuvojās Tīģerim ar paceltu drēbju pakaramo.
"Kādēļ tu man to prasi ?" Tīģeris kļuva nemierīgs.
"Cik mums ir bērnu, un kā viņus sauc? Vai nu atbildi, vai es saukšu policiju!" Mamma kliedza, cik uzstājīgi vien spēja.
"Labi jau labi. Mums ir četri burvīgi bērni, un viņus sauc Krišjānis, Marats, Emīlija un Kate! Krišjānis – oho! – ir skolas čempions basketbolā! Tieši tāpat kā reiz biju es! Mūsu dvīņi Marats un Emīlija jau prot lasīt! Četru gadu vecumā! Tiesa gan, es sāku lasīt jau trijos gados.
"Cik Katei ir zobu?" Mamma jautāja.
"Katei, mūsu mazulītei, ir jau divi zobi, un viņa…" Tīģeris gribēja pabeigt, bet Mamma jau bija metusies Tīģerim ap kaklu.
"Tas tiešām esi tu! Jā, tas esi tu! Bet, mīļais, ko mēs tagad iesāksim? Drīz mums jāiet brokastīs!"
"Jā, esmu izsalcis kā vilks," Tīģeris piekrita.
"Vai tiešām tas esi tu?" Mamma nevarēja beigt brīnīties.
"Kurš gan cits es varu būt, ja ne es? Kāpēc tu tik savādi uzvedies?" Tētis neko nesaprata.
Tad nu Mamma pieveda Tēti pie spoguļa.
"Tu esi krietni pārvērties, vai ne?"
Tētis skatījās spogulī. Viņš pacēla roku, bet spogulī milzīgu ķepu pacēla Tīģeris. Tētis paspēra soli tuvāk spogulim, bet tūlīt atrāvās. To pašu spogulī darīja Tīģeris.
"Viss skaidrs. Kā nu gadījies, kā ne, bet esmu pārvērties par tīģeri. Tas tomēr ir daudz labāk nekā pārvērsties par vardi."
"Kā to ņem," teica Mamma. "Vardi es vismaz varētu ielikt somiņā, kad iesim brokastīs."
Tētis tikmēr spogulī apbrīnoja savus spēcīgos tīģera muskuļus un brīnumskaistās svītras.
Spalva bija spoža, gaita bija vijīga, un ķepās Tētis juta milzīgu spēku.
"Ejam brokastīs!" Tētis mudināja Mammu.
"Tādā izskatā?" Mamma raizējās.
"Ejam un viss!" Tētis gribēja ēst.
"Tu taču visus pārbiedēsi! Tīģeris restorānā? Varbūt mūs nemaz nelaidīs iekšā?" uztraucās Mamma.
"Lai tikai pamēģina!" Tētis vēlreiz ielūkojās spogulī un dusmīgi pavēcināja asti.
"Labi. Tikai tad tev jānāk man līdzi saitītē."
"Es lai ietu saitītē kā sunītis?" apvainojās Tētis. "Mīļā, mēs taču norunājām, ka es saitītē nekad vairs neiešu. Tu piekriti, un mēs salabām," Tīģeris teica ar vieglu pārmetumu.
"Jā, bet tad tu nebiji Tīģeris! Tagad iet man blakus saitītē ir tava vienīgā iespēja," atteica Mamma. Citādi nekas neatlikšot, kā atdot Tēti Zoodārzam, lai cik arī būtu žēl. Mamma paņēma savas visgarākās un visskaistākās krelles, apmeta tās Tīģerim ap kaklu, un saitīte bija gatava.
Abi iekāpa liftā. Pusceļā lifts apstājās. Daži cilvēki vēlējās iekāpt, bet tieši tajā brīdī Tētis, nē, tas ir – Tīģeris, nožāvājās. Cilvēki, kuri bija vēlējušies iekāpt liftā, to vairs nevēlējās, bet kliegdami metās uz visām pusēm.
"Labrīt, Viesnīcnieka kungs!" laipni sveicināja Mamma, izkāpjot no lifta.
"Rrrrīt!" norūca Tētis, tas ir – Tīģeris.
Viesnīcnieka kungs nobālēja. Viņa rokas baltajos cimdos sāka drebēt.
"Viesnīcnieka kungs! Lūdzu, nebaidieties! Šis Tīģeris nepavisam nav bīstams. Viņš ir gudrs un dresēts. Maigs un mīlīgs. Redziet, cik mierīgi viņš iet saitītē?"
Viesnīcnieka kungs bija atbildīgs par visu, kas notiek viesnīcā, tādēļ viņš drosmīgi teica: "Piedodiet, bet mūsu viesnīcā, kā lai to pasaka… Mūsu viesnīcā, atklāti runājot… Atvainojiet, bet mūsu viesnīcā ar tīģeriem, kā sacīt jāsaka, ar tīģeriem, vārdu sakot, ar tīģeriem uzturēties nav atļauts!" Viesnīcnieka kungs notrausa sviedrus, pienākums būt drosmīgam bija veikts, bet zobi no bailēm viņam turpināja klabēt.
"Tiešām? Kur tas rakstīts?" laipni apvaicājās Mamma.
"Noteikumos," atbildēja Viesnīcnieka kungs.
"Vai esat pilnīgi drošs, cienītais? Noteikumos rakstīts, ka viesnīcā nav atļauts uzturēties ar suņiem. Par tīģeriem noteikumos nav ne vārda! Lūdzu, pārbaudiet! Lai mums visiem ir mierīga sirds," Mamma ieteica, apburoši uzsmaidot Viesnīcnieka kungam.
Tīģeris neslēpa, ka ir izsalcis, un skatījās tieši uz Viesnīcnieka kungu.
Drebošiem pirkstiem Viesnīcnieka kungs šķirstīja noteikumus, lasīdams tos gan no viena gala, gan no otra, bet Mammai izrādījās taisnība. Noteikumos nekas nebija teikts par tīģeriem. Pilnīgi nekas!
"Paldies! Mēs ejam brokastīs!" Mamma pašķindināja krelles, kas nu bija saitīte, un devās ar Tīģeri uz restorānu.
Pirms abi tika līdz savam galdiņam, Mammai vēl daudzkārt nācās atkārtot, cik labsirdīgs un sirsnīgs ir viņas Tīģeris. Ka nevienam nav jābaidās, ka nevienam nav jākliedz un nevienam nav jāspiedz, un nevienam nav jābēg, jo šis nav parasts Tīģeris. Šis ir neparasts Tīģeris!
To nācās atkārtot visiem kūrorta viesiem. To nācās atkārtot Viesmīlim, Pavāram un pat Izsūtāmajam Zēnam. Pamazām visi nomierinājās.
"Vai jums kā vienmēr – kafiju un salātu lapiņas?" jautāja Viesmīlis, nenākdams galdiņam pārāk tuvu.
"Grrribu gaļu!" Mammai pie auss klusi rūca Tīģeris.
Nē, Mamma nevēlējās salātu lapiņas. Viņa lūdza atnest piecas, nē, labāk septiņas karbonādes, divpadsmit kotletes, cepeti, sautējumu un šķiņķi. Viesmīlis visu pierakstīja un vēlējās zināt, cik daudz šķiņķa viņa vēloties?
"Daudz," Mamma atbildēja. Arī to Viesmīlis pierakstīja.
Pēc brīža atvērās virtuves durvis. Apkrāvies ar šķīvjiem un bļodām, iznāca Viesmīlis. Tā kā Viesmīlim bija tikai divas rokas, tad paplāti viņš nesa uz galvas. Tuvojoties Mammas un Tīģera galdiņam, viņš piesardzīgi palēnināja soli, tomēr kopumā Viesmīlis bija drosmīgs, un viss prasītais drīz bija galdā.
"Lūdzu, ēd lēni, jo visi uz mums blenž," Mamma čukstēja.
Tik tiešām, daudzie brokastotāji skatījās, kā Tētis, tas ir – Tīģeris, apēd piecas, nē, septiņas karbonādes, divpadsmit kotletes, cepeti un sautējumu, kā arī šķiņķi. Šķiņķa nudien bija daudz.
Pa logu ēdamzālē iespīdēja rīta saule. Tā bija tik spoža, ka lika mazliet pievērt acis. Tā rotājās tīģera spožajās spalvās un sildīja. Tik jauki sildīja, ka labi paēdušais Tīģeris pievēra plakstus, aizsnaudās, un sāka murrāt.
Mrrrr… Mrrrrr… Mrrrr… Sākumā klusi, bet tad arvien skaļāk. Mrrrr… Mrrrrr… Mrrrr… Mrrrr… Mrrrrr… Mrrrr…
Ēdamzālē pamazām iestājās klusums. Viesi pie brokastu galdiem pārsteigti klausījās. Tīģera murrāšana bija skaista kā mūzika. Tā bija labsajūtas un maiguma pilna. Neviens jau nezināja, ka sapnī Tīģeris, tas ir – Tētis, redz savus bērnus, savus četrus burvīgos bērnus – mazulīti Kati ar diviem zobiem, dvīņus Maratu un Emīliju un Krišjāni, kurš jau – oho! – ir skolas čempions basketbolā. Sapnī viņš bija laimīgs par Mammu, ar kuru bija tik labi atkal salabt. Murrādams viņš ilgojās pēc mājām, kad visi atkal būs kopā.
Murrāšana bija pārņēmusi savā varā visus, jo bija tik mīlīga, ka ne izstāstīt, un tik stipra, ka virtuvē klusi sāka šķindēt mazās karotītes. Tīģera murrāšana daudziem atgādināja laimīgās bērnu dienas, kad gandrīz katram bērnam bija savs kaķis. Kūrorta bērni vēlējās Tīģeri paglāstīt, un vecāki viņiem to ļāva. Tīģeris murrāja un murrāja, un atpūtnieki jutās arvien labāk un laimīgāk.
Brīnumainās dzirnas, kas dūca Tīģera krūtīs, mala un mala.
Tās samala rūpes un raizes.
Visi, kas bija strīdējušies, vēlējās salabt.
Visi, kas bija noskumuši, gribēja priecāties.
Tikmēr kūrorta bērni bija sākuši Tīģeri pārdroši raustīt aiz astes. Viņš pamodās no tīkamā snaudiena un pārstāja murrāt.
"Iesim!" Mamma paraustīja kreļļu saitīti.
Nu visi gribēja zināt, cikos Mamma ar Tīģeri ēdīšot pusdienas. Visi klusībā cerēja, ka pēc labām pusdienām Tīģeris atkal murrās.
Mamma atbildēja, ka ēdīs pusdienas pusdienlaikā, un steidzīgi veda Tīģeri prom. Viņa juta, ka Tētis tūlīt sāks runāt cilvēka balsī, un tā tikai vēl trūka!
Tā nu viņi kūrortā dzīvoja.
Ikreiz pēc brokastīm Tīģeris murrāja, bet kūrorta viesi klausījās un vēlējās, lai Tīģeris murrātu pēc iespējas ilgāk. Pats Viesnīcnieka kungs baltajos cimdos gādāja, lai neviens Tīģeri pirms laika neiztraucētu.
Kādu vakaru Mamma ar Tīģeri aizgāja uz dejām. Deju zāles vidū pašā dejas karstumā Mamma neviļus stingrāk pavilka Tīģera saitīti, kas patiesībā bija krelles, un – ak, vai! – saitīte pārtrūka! Mammas krelles izbira pa visu grīdu. Tās ripoja uz visām pusēm kā daudzkrāsaini jūras akmentiņi. Dejotāji metās tupus un rāpus, lai salasītu izbirušās krelles. Katrs slepus noglabāja atrasto krellīti pie sevis. Vieni ticēja, ka tā nesīs laimi. Citi vēlējās paturēt skaisto krellīti par piemiņu.
Par piemiņu no kūrorta, kur reiz bijuši kopā ar tik neparastu Tīģeri.
Ar Tīģeri, kura murrāšana pēc brokastīm bija tik mīlīga, ka ne izsacīt, un tik stipra, ka virtuvē klusi sāka šķindēt mazās karotītes.
Ar Tīģeri, kura murrāšana atgādināja laimīgās bērnu dienas, kad gandrīz katram bija savs kaķis.
Atpūtnieki vēlējās paturēt krellīti par piemiņu no kūrorta, kurā ar katru Tīģera murrāšanu viņi bija jutušies arvien labāk un laimīgāk.
"Manas skaistākās krelles! Kur nu tās ir?" Mamma nopūtās, kad visi bija izklīduši.
"Es vēlāk parādīšu, kur ir tavas krelles, nebēdā nu!" teica Tīģeris.
Kad pienāca nakts, Tīģeris pasauca Mammu uz balkona. "Skaties! Nē, skaties augstāk!" viņš teica, un Mamma ieraudzīja savas spožās un skaistās krelles debesīs. Tās tur mirdzēja kopā ar zvaigznēm. Patiesībā, iemiegot domāja Mamma, tā nav slikta vieta saplīsušām krellēm. Saitīte Tīģerim tāpat vairs nav vajadzīga, jo visi jau ir sapratuši, ka nav pasaulē otra tik jauka un mīlīga zvēra kā…
Mamma aizmiga.
No rīta pamodusies, Mamma juta ko savādu. Tas bija klusums, turklāt gulta Mammai vairs nelikās tik ērta kā agrāk. Kāpēc nebija dzirdama murrāšana? Kur Tīģeris? Mamma pagriezās pret Tīģeri. Ai! Vai! Tas nebija Tīģeris, kas tur gulēja, nē!
Mamma nezināja, vai priecāties vai nepriecāties. No vienas puses, Mammai gribējās priecāties, bet, no otras puses, – negribējās.
Gultā gulēja Tētis! Jā, jā! Pats savā izskatā! Par to Mamma priecājās.
Jā, bet Tētis nekad vairs nemurrās kā Tīģeris, un izskatās, ka vairs neies saitītē Mammai pie sāniem. Par to Mamma nepriecājās.
Kamēr Mamma grima dziļās domās, pamodās arī Tētis. Nu mamma saprata, ka vairāk tomēr priecājas.
"Mīļais! Tu atkal esi pēc cilvēka, mans dārgais vīrs!" Mamma vēlējās Tēti apskaut, taču Tētis skatījās pretī ar izbailēm. Nē, Tēta acīs bija īstas šausmas!
"Tu vairs neesi Tīģeris! Saproti? Tas nekas. Tas ir labi. Tu taču negribētu visu mūžu būt Tīģeris? Kā gan tu kā Tīģeris vestu Krišjāni uz skolu ar divriteni? Kā tu pavadītu Maratu un Emīliju uz bērnudārzu? Kā gan tu kā Tīģeris apģērbtu mazo Kati? Padomā!" Tā runādama, Mamma centās mierināt Tēti, lai nebēdā, ka vairs nav Tīģeris. Lai neskumst. Lai priecājas.
Tētis, liekas, it nemaz neklausījās, bet tikai apjucis skatījās uz Mammu. Tad beidzot sāka runāt viņš. Savādi satrauktā un aizdomīgi gādīgā balsī.
"Mīļā, nekusties! Nebaidies, tikai neuztraucies! Zini, man vienmēr ir patikuši gari un slaidi kakli. Mūsu bērni jau sen vēlējās slidkalniņu! Jā, un tagad tev nebūs vajadzīgas kurpes uz augstajiem papēžiem. Cik mīlīgi radziņi!"
"Kādi radziņi?" Mamma pārsteigti mirkšķināja acis.
"Burvīgi radziņi! Mīksti, samtaini, ar melniem pušķīšiem. Un acis! Dārgā, tev ir tik lielas un skaistas acis! Un pasakainas skropstas! Valgas tev acis kā ezeri niedrēs!"
"Niedrēs?" Mamma pārjautāja. Nudien, Tētim galvā bija kaut kas sagriezies! Laikam nav tik vienkārši Tīģerim kļūt atkal par cilvēku. Varbūt tādas pārvērtības galvai nemaz par labu nenāk?
"Šie raksti un šī krāsa ir modē! Tu izskaties eleganti! Mīļā, viss būs labi! Turklāt tu jau tāpat biji veģetāriete un tev garšoja visādi zaļumi un svaigas salātu lapiņas."
Mammai likās – nevis viņa ir mierinājusi Tēti, bet gan Tētis tagad mierina viņu.
Mamma gribēja piecelties, bet nevarēja. Viņa bija iesprūdusi.
"Kas notiek? Au! Au! Gulta pa nakti ir sarāvusies! Tā man ir par mazu! Es teikšu, lai Viesnīcnieka kungs gādā lielāku!"
"Paskaties spogulī. Nu ir tava kārta." Tētis aicināja.
"Spogulis ir tālu. No šejienes neko nevar redzēt. Un es taču esmu iesprūdusi!" Mamma žēlojās.
"Pastiep kaklu, tad redzēsi!" Tētis mudināja.
Mamma neticīgi pastiepa kaklu, un tavu brīnumu! Spogulī patiešām varēja ieskatīties.
Pretī raudzījās lielas un skaistas acis. Ai, un cik brīnišķīgas skropstas!
Radziņi patiešām bija burvīgi! Mīksti, samtaini, ar melniem pušķīšiem, Mamma ar patiku grozīja galvu.
Tādas krāsas un raksti nudien bija modē! Cik slaids kakls!
Gultai nobrakšķot, Mamma piecēlās kājās, radziņi nedaudz atsitās pret griestiem. Tētim taisnība. Kurpes uz augstajiem papēžiem Mammai vairs nebūs vajadzīgas.
"Iesim brokastīs! Vēlos svaigas salātu lapiņas," teica Mamma.
"Mana mīļā Žirafe, baidos, ka tu netiksi liftā. Mēs esam divdesmitajā stāvā."
"Ko nu?" teica Žirafe.
"Ko nu?" atkārtoja Tētis.
Jā, ko nu?
Bet tas jau ir cits stāsts.
4