Mākslinieks un psihoanalīze

Kopš Freida «psihoanalīze» piesaistīja sev plašāku uzmanību ārpus šaura neiropatologu loka, kopš Freida skolnieks Jungs izveidoja un daļēji publicēja savu bezapziņas psiholoģiju un mācību par tipiem, kopš analītiskā psiholoģija turklāt vēl pievērsās arī tautas mītam, teikai un poēzijai, starp mākslu un psihoanalīzi pastāv cieša un auglīga mijiedarbība. Neatkarīgi no tā, vai Freida mācība tika pieņemta visā pilnībā vai ne, tās atradumi bija neapstrīdami un to ietekme nenoliedzama.

Ka mākslinieki būs tie, kuri ātri sadraudzēsies ar šo jauno, daudzējādā ziņā auglīgo analīzes metodi, varēja gaidīt. Ļoti daudzi gluži kā neirotiķi aizrāvās ar psihoanalīzi. Mākslinieks arī bija simtkārt gatavāks un ieinteresētāks ielaisties psiholoģijā, kas balstīta uz pilnīgi jauniem pamatiem, nekā oficiālā zinātne. Ģeniālam radikālismam allaž bijis vieglāk piesaistīt mākslinieku nekā profesoru. Tāpat mūsdienās par Freida domu pasauli plašāk diskutē un to vairāk pieņem jaunā mākslinieku paaudze nekā profesionāli mediķi un psihologi.

Tad nu katrs mākslinieks — ja vien nepārvērta psihoanalīzi par pļāpu tematu kafejnīcā — itin drīz sāka apsvērt, ko viņš kā mākslinieks var mācīties no jaunās psiholoģijas, taču daudz biežāk radās jautājums, vai un ciktāl jaunie uzskati par psiholoģiju varētu nākt par labu pašai daiļradei.

Atceros, ka man pirms gadiem diviem kāds paziņa ieteica abus Leonharda Franka romānus, atzīdams tos ne tikai par augstvērtīgiem sacerējumiem, bet vienlaikus par «zināmu ievadu psihoanalīzē». Kopš tā laika esmu lasījis vairākus sacerējumus, kuros skaidri saskatāmas pēdas, ko atstājusi aizraušanās ar Freida mācību. Man — ne vismazākā mērā neizjutušam interesi par zinātnisko psiholoģiju — šķita, ka dažos Freida, Junga, Stekela un citu zinātnieku rakstos ir pateikts kas jauns un svarīgs, es tos lasīju ar visdzīvāko līdzdalību un visā visumā atradu viņu dvēselisko norišu izpratnē apstiprinājumu gandrīz visām nojausmām, ko biju guvis no citiem rakstniekiem un paša vērojumiem. Es redzēju izteiktu un formulētu to, kas man kā nojausma un gaistoša ideja, kā bezapziņas informācija daļēji jau bija piederējusi.

Rakstniecībā, kā arī dienišķās dzīves novērošanā jaunās mācības auglīgums bija neapšaubāms. Bija par vienu atslēgu vairāk — tā bija nevis absolūta burvju atslēga, bet kāda ārkārtīgi vērtīga pozīcija, jauns lielisks instruments, kura noderīgums un drošība itin ātri apstiprinājās. Es šeit nedomāju dažu literatūrvēsturnieku pūliņus izveidot no rakstnieka dzīves iespējami detalizētāku slimības vēsturi. Ārkārtīgi vērtīgi mums bija kaut vai apstiprinājumi un precizējumi, kurus ieguva Nīčes psiholoģiskās atziņas un dvēseliski smalkās nojausmas. Iesāktā bezapziņas apzināšana un pētīšana, tādu psihisko mehānismu kā apspiešana, sublimēšana, regresija utt. izskaidrošana padarīja shēmu saprotamu, viegli uztveramu.

Taču, kaut arī nodarbošanās ar psiholoģiju bija zināmā mērā atvieglota un kļuvusi iespējama visiem, šās psiholoģijas pielietojamība mākslā tik un tā palika ļoti apšaubāma. Tikpat maz, cik zināšanas vēsturē nodrošina vēsturisku daiļdarbu rašanos, bet botānikā vai ģeoloģijā — prasmi uzgleznot ainavu, vislabākā zinātniskā psiholoģija spēj palīdzēt cilvēka mākslinieciskajā atveidē Bija pat uzkrītoši, ka psihoanalītiķi visur par pierādījumiem, par avotiem un apstiprinājumiem izmantoja agrāko, pirmsanalītisko laiku rakstniecību. Tātad to, ko analīze bija atklājusi un zinātniski formulējusi, rakstnieki jau vienmēr bija zinājuši; izrādījās, ka rakstniekam ir kāda īpaša domāšana, kas īstenībā caurcaurēm ir pretrunā ar analītiski psiholoģisko. Rakstnieks bija sapņotājs, analītiķis — viņa sapņu tulkotājs. Tāpēc — vai tad rakstniekam, lai ar kādu atsaucību viņš izturētos pret jauno dvēseles mācību, atlika vēl kas cits kā sapņot tālāk un sekot saviem bezapziņas saucieniem?

Nē, nekas cits viņam neatlika. To, kurš pirms tam nebija bijis dzejnieks, kurš nebija iepriekš izjutis dvēseliskās dzīves iekšējo uzbūvi un sirdspukstus, nekāda analīze nepadarīja par dvēseļu pazinēju. Tas spēja tikai pielietot jaunu shēmu, varbūt ar to uz mirkli samulsināt, taču nespēja būtiski kāpināt savus spēkus. Dvēselisko norišu dzejiskā satveršana, kā bijusi, tā arī palika intuīcijas, nevis analītiskā talanta ziņā.

Un tomēr līdz ar to jautājums vēl nav atrisināts. Patiešām, psihoanalīzes ceļš spēj būtiski stimulēt arī mākslinieku Cik lielā mērā būs aplami, ja viņš analīzes tehniku pārņems mākslā, tikpat lielā mērā būs pareizi, ja viņš raudzīsies uz psihoanalīzi nopietni un ies tās pēdās. Es saskatu trīs apstiprinājumus un apliecinājumus, ko mākslinieks spēj gūt no analīzes.

Visupirms dziļais apstiprinājums fantāzijas, fikcijas vērtībai. Ja mākslinieks paraugās pats uz sevi analītiski, viņš nevar neredzēt, ka viena no kaitēm, kas viņu nomoka, ir viņa neuzticība pret savu profesiju, šaubas par fantāziju, svešāda balss sevī, kas izdabā pilsoniskajiem uzskatiem un audzināšanai un liek visu savu rīcību atzīt «tikai» par skaistu fikciju. Taču tieši analīze katram māksliniekam neatlaidīgi māca, ka tieši tas, ko viņš agrāk spējis atzīt «tikai» par skaistu fikciju, ir augstāka vērtība, kas skaļi atgādina viņam par dvēselisko pamatprasību esamību, kā arī par visu autoritatīvo mērogu un vērtējumu relativitāti. Analīze apliecina mākslinieku sevis paša priekšā. Vienlaikus tā paver kādu novadu analītiskajā psiholoģijā, kur viņam ir iespēja darboties intelektuāli.

Par šīs metodes noderīgumu droši vien jau būs pārliecinājies tas, kurš to pazīst tikai no ārpuses. Abas otrās vērtības atklājas tikai tam, kurš dvēseles analīzi pamatīgi un nopietni izmēģinājis pats uz savas ādas, — tam analīze kļūst nevis par intelektuālu nodarbi, bet par piedzīvojumu. Kas apmierinās, saņēmis par savu «kompleksu» dažus izskaidrojumus un ieguvis par savu iekšējo dzīvi dažas formulējamas ziņas, tam paslīd garām svarīgākās vērtības.

Cilvēkam, kurš nopietni gājis kādu analīzes ceļa posmu, meklējis dvēseliskos pirmpamatus atmiņās, sapņos un asociācijās, kā paliekošs ieguvums tiek tas, ko varētu nosaukt par «vissirsnīgāko attieksmi pret paša bezapziņu». Tas izbauda siltāku, auglīgāku, kaislīgāku svārstīšanos starp apziņas un bezapziņas pasauli; daudz ko no tā, kas citādi paliek «tumsā» un norisinās bez ievērības pamestos sapņos, viņš paņem sev līdzi gaismā.

Un tas atkal ir cieši saistīts ar psihoanalīzes rezultātiem ētikas, personiskas sirdsapziņas jomā. Analīze pirmām kārtām uzstāda citu nopietnu pamatprasību, kuras apiešana vai neievērošana nekavējoties atriebjas, kā dzelonis ieduras ļoti dziļi un atstāj pēdas uz ilgu laiku. Tā prasa pašam pret sevi patiesīgumu, pie kura mēs neesam raduši. Tā māca mums saskatīt, atzīt, izmeklēt un nopietni uztvert tieši to, ko mēs ar vislielākiem panākumiem bijām sevī padzinuši, ko veselas paaudzes ar ilgstošu piespiešanos padzinušas. Jau pirmajos soļos, kas tiek sperti analīzē, cilvēks izbauda varenu, pasakainu piedzīvojumu, sakņu izkustināšanas izjūtu. Kas neatkāpjas un iet tālāk, tas soli pa solītim jūtas arvien vientuļāks, arvien vairāk nošķirts no konvencijām un tradicionālajiem uzskatiem, to urda jautājumi un šaubas, un nav nekā tāda, kā priekšā tas apstātos. Toties viņš redz vai nojauš arvien skaidrāk un skaidrāk no izcelsmes sabrūkošajām aizkulisēm iznākam patiesības, dabas veidolu. Jo tikai intensīvā analīzes pašpārbaudē cilvēks patiešām izdzīvo kādu vēstures attīstības posmu, un ceļš tam cauri ir asinīm slacīts. Atgriežoties pie tēva un mātes, pie zemnieka un klejotāja, pie pērtiķa un zivs, cilvēks nekur citur tik nopietni, tik satricinoši nepārdzīvo savu izcelsmi kā nopietnā psihoanalīzē. Iemācītais top redzams, zinātais pārvēršas sirdspukstos, un, bailēm, apjukumam un apspiešanai gaistot, arvien skaidrāk un prasīgāk aug dzīves un personības nozīme.

Šo audzinošo, veicinošo, skubinošo analīzes spēku neviens nespēj izjust prasīgāk kā mākslinieks. Jo viņu taču nodarbina nevis pēc iespējas ērtāka pielāgošanās pasaulei un tās paražām, bet gan tas vienreizējais, kas būtībā ir viņš pats.

Pagātnes rakstnieku vidū daži bija nonākuši ļoti tuvu analītiskās dvēseles mācības būtiskajiem likumiem, vistuvāk — Dostojevskis, kurš ne tikai intensīvi bija gājis šo ceļu labu laiku pirms Freida un viņa skolniekiem, bet kuram bija arī zināma šā veida psiholoģijas prakse un tehnika. Dižo vācu rakstnieku vidū tas ir Žans Pols, kura dvēselisko norišu izpratne biia vistuvāk mūsdienu izpratnei. Turklāt Žans Pols ir visspožākais tāda mākslinieka piemērs, kuram, paļaujoties uz dziļu, dzīvu nojautu, pastāvīgais, drošais kontakts pašam ar savu bezapziņu kļūst par mūžam neizsmeļamu avotu.

Nobeigumā es citēšu rakstnieku, kuru mēs gari esam raduši piepulcināt pie tīrajiem ideālistiem, nevis pie sapņotājiem un sevī noslēgtajām personībām, tomēr kopumā pie samērā intelektuāliem rakstniekiem. Oto Ranks kā vienu no vispārsteidzošākajiem pirms-modernisma apliecinājumiem bezapziņas psiholoģijai atklāja šādu vietu Šillera vēstulē Kerneram, kurš sūdzējies, ka darbs nevedoties: «Tavu sūdzību iemesls, kā man gribas domāt, slēpjas nebrīvē, ar kuru Tavs prāts iegrožo Tavu iztēli. Šķiet, ka radošajam darbam, ko veic Tava dvēsele, nav labi un ir pat kaitīgi, ja prāts jau it kā pie vārtiem pārak bargi uzlūko to ideju, kas nāk. Ideja, to izolēti aplūkojot, var likties ļoti neievērojama un ļoti dēkaina, bet iespējams, ka caur kādu citu, kas nāks vēlāk, tā kļūs svarīga, ka saistībā ar citām, kas varbūt liekas tikpat banālas, tā radīs kādu ļoti nepieciešamu posmu: prāts to visu nespēj izšķirt, ja nesaglabā šo jdeju tik ilgi, kamēr nav to novērtējis saistībā ar citām. Turpretī radošās smadzenēs, kā man gribas domāt, prāts pie vārtiem ir noņēmis savu sardzi, idejas gāžas pêle-mêle¹, un tikai pēcāk tas aplūko un pārskata lielo kaudzi.»

Šeit klasiskā formā ir izteikta ideālā attieksme pret bezapziņas intelektuālo kritiku. Un tā ir strādājuši visi lielie mākslinieki — nevis apspieduši tās bagātības, kuras nāk no bezapziņas, no nekontrolētas idejas, no sapņa, no psiholoģiskas spēles, ne arī ilgstoši nodevušies bezapziņas bezveida bezgalībai, bet gan saudzīgi ieklausījušies slēptajos avotos un tikai pēc tam kritiski un analītiski izvērtējuši šo haosu. Ja ir tehnika, kas spēj līdzēt šās prasības īstenošanā, tad tā ir psihoanalīzes tehnika.

¹ Juku jukām,  (franču val.)

No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš.
Grāmata, 1990. g. septembris