Foto – Andrejs Strokins
 
Recenzija
07.12.2016

Mākslinieka prāta arheoloģija

Komentē
0
Saglabā

Par Valda Celma izstādi "Kinētikas arheoloģija" Rīgas Mākslas telpā, kas apskatāma līdz 2016. gada 11. decembrim. Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās Mākslas centru.

Pieticīgajos Intro zāles 350 kubikmetros, Valda Celma izstādē "Kinētikas arheoloģija", labticīgam interesentam ir ko darīt krietnas divas stundas. Bet vieglais reibums, kas pēc šī laika pārņem, nav gluži tāds, kāds mēdz būt pēc informatīvi blīvas, zinātniskas retrospekcijas vai pēc garas pastaigas pa liela muzeja daudzajām zālēm. Tas ir līdzīgs pēkšņi zudušā laika apjausmai pie mājas kārtošanas vidū atrastas privāta arhīva kastes. Vai varbūt apjukumam, kāds varētu rasties, atgriežoties īstenībā pēc divu stundu aizmiršanās Rotko kapelā vai kādā no Džeimsa Turela debesu vērošanas cellēm. Un tas nav patosa pilns, pārspīlēts salīdzinājums. Nedz kapelā, nedz cellēs neesmu bijis, bet es varu mēģināt iztēloties, jo esmu par to dzirdējis. Un arī šajā izstādē viss ir par kaut kā dzirdēta iztēlošanos un pazušanu kāda privāta arhīva labirintā. Mākslas akts te ir nevis daži atsevišķie darbi, bijušo un nekad nenotikušo darbu detaļas, prototipi un skices, intervijas un pat ne iekārtojuma dizains, bet gan stāsts, kas šī kopuma iespaidā veidojas. Reibina akurātais mākslinieka arhīva inscenējums un viņa domāšanas rekonstrukcijas mēģinājums. Izstāde ir aizkustinošs mākslas procesa balto diegu, sviedru, ieceru, eksperimentu un arī vilšanās dokuments. Tikai ar intervijām un videoreportāžu no faktiskās darbnīcas nepietiktu, lai šādu rekonstrukciju radītu. Tāpat kā nepietiktu tikai ar iespēju parakāties pa gadiem krātu kabeļu, stieņu, gultņu un indukcijas spoļu kastēm un skiču mapēm, lai rastos adekvāts priekšstats par zudušo un nerealizēto kinētisko darbu efektu. Arī abi restaurētie darbi atrodas savdabīgā nekurienē. Vai tie joprojām glabājas mākslinieka darbnīcā, kaut inscenētā un publikai pieejamā, vai arī tie beidzot ir nonākuši tiem paredzētajā goda vietā? Arheoloģija šim visam ir trāpīgs nosaukums. Tas vienlīdz labi ilustrē gan pagātnes atradumu un jebkuru arhīvu divdomīgās attiecības ar jaunajiem kontekstiem, kuros tie tiek izcelti, gan to apstrādes, interpretācijas un saprašanas problēmas. Un smeldzi. Arheoloģija man vienmēr saistās ar zaudējuma smeldzi, un te tās ir daudz.

Sāku no otras puses, pretēji veidotāju ieteiktajam ABCD maršrutam, bet, manuprāt, pareizi – ar filmu par vizīti Valda Celma darbnīcā. Un vienā brīdī konstatēju, ka audioaustiņu vads kļuvis par īsu. Ar dzirdi kā audiogidam sekodams ierakstītajam mākslinieka stāstam, biju nevilšus atrāvies no ekrāna un pievērsies viņa krājumam – demontēto un eksperimentālo darbu detaļām – klātienē. Te arī pirmais neveiklais aizkustinājums. Tāds gandrīz vienmēr rodas, sastopoties ar krājējiem un viņu savāktajām – bieži tikai pašiem saprotamajām – vērtībām. Turklāt gadījumus, kad šādām šķietamu krāmu kolekcijām nav acīmredzama sakara ar mākslinieciskām ambīcijām vai amatieriskiem hobijiem, ir pieņemts uzlūkot vai nu ar līdzjūtību, vai dažbrīd pat riebumu. Ir neērti apzināties, cik daudz mūsu vecāku un vecvecāku vēl dzīvo nevis patērnieciskajā "dabūsim jaunu" režīmā, bet gan ar trūkuma un ierobežotu iespēju dzīto "varbūt kādreiz noderēs" instinktu. Un tāds – darbnīcas reportāža un eksponātu izlase rāda – lielā mērā bijis arī Valda Celma liktenis. Var priecāties par izgudrotāja izdomu, komponējot jaunus objektus no sadzīves tehnikas detaļām, šur tur salasītiem rūpnieciskajiem atlikumiem vai pat lūžņiem, līdzīgi kā priecājāmies par anonīmo pēcpadomju veču naivi nevainīgajiem vaļaspriekiem Katrīnas Neiburgas filmā "Garāžas". Šeit savukārt nākas domāt par profesionāla mākslinieka nerealizētajiem darbiem, kas ar citām tehniskajām iespējām savas ieceres un izpildījuma ziņā noteikti nebūtu nedz naivi, nedz nevainīgi. To liek nojaust arī citā ekspozīcijas daļā kārtotie optiskās mākslas eksperimenti un restauratores Ievas Alksnes intervijā minētā autora vēlme nomainīt dažas savulaik pieejamās "Ceturtās pakāpes" objekta detaļas pret mūsdienīgākām. Valda Celma opārts un kinētiskā māksla nav asprātīga vai – kā tagad dažbrīd gadās – sociālkritiska lūžņu otrreizējā izmantošana; tai būtu bijis jābūt high-tech kvalitātes un augstas precizitātes mākslai.

Ironiskā kārtā "varbūt kādreiz noderēs" taktika ir nostrādājusi. Izstādes veidotāju rūpīgie izrakumi viena mākslinieka krājumā un tur atrasto ideju un paņēmienu analīze laikmetu izgaismo varbūt pat labāk, nekā tas būtu bijis pabeigtu, noslīpētu, saglabātu, muzejiskotu vai pat kanonizētu mākslas darbu gadījumā. Kurpretim aiz realizētiem un līdz mūsdienām izdzīvojušiem vēlās padomju Latvijas mākslas faktiem, lai cik žēlīgi tie tehnisko ierobežojumu, cenzūras un sociālekonomisko apstākļu dēļ šobrīd šķistu, tagad automātiski gribas pamanīt tādu pašu radošās domas intensitāti un pirmsprojekta eksperimentu blīvumu. Tā, piemēram, par nacionāli nozīmīgu pamazām tiek atzīta 70. un 80. gadu vēlā modernisma un agrā postmodernisma arhitektūra, visvarbūtīgākais fons Valda Celma mākslai, kas arī tapa no atjautīgi kombinēta skopā būvmateriālu sortimenta un – ekstravagantākajos gadījumos – tieši kā nomenklatūras specprojekti. Un daudzpusīgā "Kinētikas arheoloģija" šo laikmeta telpisko fonu ja ne gluži reabilitē, tad tā nekad līdz galam nepiepildīto entuziasmu mazliet izskaidro gan.

Kinētika tātad. Bez attēliem videodokumentos izstādē kustas vēl arī daži optiskās ilūzijas objektu vingrinājumi. Šī sadaļa, sākot ar diplomdarba skicēm un vienkāršiem kaleidoskopiskiem efektiem un beidzot ar vērienīgiem dizaina priekšlikumiem pilsētvidē, iespējams, vispilnīgāk atklāj individuāla mākslinieka (nevis, piemēram, noteikta laikmeta tendenču adepta vai ekscentriska fantasta eskeipista) aizrautību un evolūciju. Un te atkal atgriežas viegla smeldze. Šoreiz par visiem individuālajiem jauno mediju pirmsācējiem un celmlaužiem, kuru agrie eksperimenti, zinātnei, zināšanām, tehnoloģijām un konkurencei strauji attīstoties, pārāk ātri kļūst par neērtiem un noklusējamiem senčiem.

Efektus, ko Valdis Celms vēl pavisam nesen, muguru neatliecis, panāca ar spuldzi, kartonu, līmi, organisko stiklu un līdz asarām robustu padomju elektronikas know-how, tagad rutinēti tiražē ierindas programmētāji un tehniķi amatieri. Izstādē šo vēsturisko netaisnību delikāti labo restaurācijas sadaļa. Un Ievas Alksnes darba metodoloģiskās dilemmas, tehniskie izaicinājumi un fiziskie pūliņi man šķiet jēgpilni un pamatoti tieši visas izstādes kopējā stāsta kontekstā. Un tikai kopējā konteksta iespaidā man interesants kļuva arī hronoloģiski pats agrākais, statiskākais un konvencionālākais eksponāts, pretim ieejai izstādītais mākslinieka studiju laika darbs, restaurētā "Grieķija". Tikai ārā ejot, pēkšņi šķita, ka tajā viss ir bijis jau no paša sākuma. Viss, kas vēlāk citos darbos sakustējās un sāka rotēt, izstarot gaismu un atstarot, radīt ilūziju un to kliedēt ar arvien jaunas mākslas un zinātnes palīdzību.

P. S. Burvīgi stendi, Rihard Funt! Un gaisma un kārtība.

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!