Redzējumi
22.11.2013

Mākslas plūdi

Komentē
0
Saglabā

Prombraukšanas rītā pūta brāzmains vējš. Lietus turpināja līt aumaļām kopš iepriekšējās dienas vakara. Ūdens līmenis kanālos jau bija pietuvojies akmens krastmalu augšmalai un turpināja celties. 4. un 5. līnijas vaporetto satiksme augsto ūdeņu dēļ bija atcelta – kuģīši vairs nespēja izspraukties pa tiltu apakšu. Vēl bija pavisam agrs, un uz lidostu kursējošajā Oranžās līnijas kuģītī Kanaredžio krastmalā iekāpām vienīgie. Piestātnē parādījās gan arī daži vietējie, izlasīja paziņojumu par satiksmes ierobežojumiem un aizsteidzās pa lietu savās gaitās kājām. Venēcija ir maza, un, ja vien nav vajadzības nokļūt uz kādas patiesi no visām pusēm ūdens apņemtas un tiltu neaizsniegtas salas, īsākā vai garākā laikā it visur var aiziet kājām. Kuģītī sēdēja sabozies angļu tūristu pāris, kas atgādināja varoņus no filmas "Svešinieku mierinājums"; vēlāk iekāpa arī zaļā gaismu atstarojošā jakā tērpies lidostas strādnieks. Kamēr tikām līdz Lagūnai, uzausa pelēcīgi zaļgana gaisma. Kuģīti sagrāba viļņi, un braucienā nebija nekā no Mālera Piektās simfonijas Adadžeto plūduma. Īpaši nešpetni satrakotie ūdeņi mūs kulstīja vēl pie pēdējām divām piestātnēm – San Alvise un Orto. Kuģītis ar pamatīgu sparu tika triekts pret peldošo piestātni un zvārojās no vieniem sāniem uz otriem kā tie neapgāžamie bērnu rotaļleļļi. Laimīgi atgrūdies no pirmās piestātnes, otrai tas lēni aizšūpojās garām, pat nemēģinot pietauvoties – piestātnē nebija neviena gaidītāja.

Līdz Venēcijas mākslas biennāles slēgšanai bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, un mēs atvadījāmies no pilsētas ar, ja tā var sacīt, mākslas apdullinātām un pilnām galvām.

Reiz, sensenos laikos, kaut kādā no angļu valodas nemākulīgi tulkotā tekstā saskāros ar mulsinošu un saturiski ar pārējo tekstu nekā nesaistītu vārdu savienojumu. Tur ne no šā, ne no tā bija pieminēti kaut kādi "Venēcijas aklie". Drīz vien aptvēru, ka patiesībā oriģināltekstā bija runa par tā dēvētajām "Venēcijas žalūzijām" (Venetian blinds), tomēr no aklajiem kopš tā laika vairs neesmu spējis atbrīvoties. Venēcijas biennāle ar tajā aplūkojamo milzīgo štruntīgas mūsdienu mākslas apjomu un pa starpai redzamajiem patiesi izciliem un pārsteidzošiem veikumiem ir pasākums, kas apžilbina un tik ļoti nogurdina visus mākslas darbu uztverē iesaistītos orgānus, ka uz laiku tu patiešām kļūsti par tādu kā Venēcijas aklo un nevēlies par mākslu vairs neko pat dzirdēt.

#

Ir tādās izstādes – un tās var būt gan mūsdienu mākslas ekspozīcijas, gan apskatei izlikti muzeju krājumi –, par kurām gribas sacīt, ka tās ir "pārkuratorētas". Šāgada biennāles ekspozīcija Venēcijas arsenālā bija tieši šāds pasākums. Par 55. biennāles tēmu bija kļuvusi "Enciklopēdiskā pils". 1955. gada 16. novembrī itāļu izcelsmes amerikāņu mākslinieks-autodidakts Marino Auriti ASV Patentu valdē bija iesniedzis Palazzo Enciclopedico projektu. Tā bija iecere par grandiozu ēku, kurā tiktu apkopotas visas pasaules zināšanas – sava veida vispasaules "gaismas pils". Savā garāžā Auriti gadiem strādāja pie savas pils projekta, un tā tapa 136 stāvus augstas celtnes makets – tas izstādīts pašā pirmajā Arsenāla zālē un atgādina krietni vien palielinātu Rīgas Zinātņu akadēmijas ēku un citas PSRS Hruščova laika celtnes.

Šim stāstam it kā nav nekādas vainas, taču tas jau pats par sevi ir ārkārtīgi spēcīgs un pašpietiekams. Ko tādu izmantojot par vērienīgas dažādu autoru mākslas darbu izstādes idejisko pamatu, pastāv risks mākslinieku darbus noreducēt līdz pasīvu idejas ilustrāciju vai piedēkļu līmenim – vienalga, vai tie būtu ekspozīcijai piemeklēti "jau gatavi" un bieži jau mirušu autoru darbi (teiksim, Karla Gustava Junga, Rūdolfa Šteinera, Alistera Kroulija zīmējumi galvenā paviljona izstādē Dārzos u.tml.) vai kaut kas īpaši biennālei radīts.

Pirmajā gadījumā pašiem darbu autoriem, protams, vairs neko nevar pārmest. Taču, aplūkojot tieši biennālei radītos darbus, redzams, ka pie kaut kā interesanta un veiksmīga spēj nonākt pārsvarā vien tie mākslinieki, kas nav ļāvušies šķietami vilinošai un burtiskai "Enciklopēdiskās pils" stāsta interpretācijai.

#

Iespaidīgāko darbu veiksmes pamatā ir tajos ietvertā vēstījuma spēks, izcelsmes apstākļu nospiedumi un tas, vai ar to ir diezgan, lai pretotos uztieptajam Marino Auriti stāstam. Teiksim, gadījums ar Austriešu apdrošināšanas aģentu Pēteru Fricu (1916-1992). Mākslinieks Olivers Krojs un arhitektūras kritiķis Olivers Elzers 1993. gadā kādā Vinas krāmu bodē bija uzgājis maisu ar 387 miniatūriem māju maketiņiem. Tie ir ar apbrīnojamu rūpību veidoti no dažādiem iepakojuma materiāliem, avīzēm, žurnāliem, tapešu atgriezumiem, sērkociņu kastītēm u.tml. Kā izrādījās, Frics šai iztēlotās papīra arhitektūras radīšanai (lai arī mājiņas ir ļoti reālistiskas, tās neesot veidotas kā reālu celtņu kopijas) bija veltījis lielu daļu sava mūža. Protams, tālāk jau šo stāstu var apaudzēt ar visdažādākajām un laikmetīgās mākslas žargonam atbilstošām interpretācijām – piesaukt "provinciālo jutīgumu", "opozīciju vizionārajai arhitektūrai", "miniatūru pasaules atspulgu" utt., taču man pietiek ar pašiem kartona namiņiem un stāstu.

Vai arī, piemēram, Jevgēņija Kozlova (1955) stāsts par "Ļeņingradas albumu" ar 250 erotiskiem, naiviem un šķietami anahroniskiem zīmējumiem, kurus, dzīvojot komunālajā dzīvoklī, viņš esot zīmējis no 12 līdz 18 gadu vecumam.

Vai, piemēram, ķīniešu mākslinieka Aija Veiveija no 886 kādreiz ikvienā ķīniešu mājsaimniecībā izmantotiem trīskāju ķeblīšiem veidotais "Sprādziens" Vācijas paviljonā, kura stāstu katrs skatītājs atkarībā no savām priekšzināšanām vai noskaņojuma, visticamāk, spēs izveidot pats.

Vai atsevišķā Arsenale zāle, kuras iekārtošana bija atvēlēta amerikāņu fotogrāfei Sindijai Šērmanei un kas pārspīlētajā "Enciklopēdiskās pils" vērienīgumā negaidīti ienesa personiska šķirkļa vai muzejā ierīkota vienas konkrētas personas uzskatiem un gaumei veltīta kabineta noskaņu.

Šai "par kuratoru spēcīgāko stāstu" kopai pilnīgi noteikti pieder arī Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa veidotā Latvijas ekspozīcija ar draudīgi krakšķošo ziemeļnieciski kailo koku, kas kā neapturama pulksteņa pendelis vēzējas pie telpas griestiem.

#

Iespējams, visai biennālei uzliktais smagnējais "Enciklopēdiskās pils" kupols ir iemesls tam, ka divi visspēcīgāko pārdzīvojumu izraisījušie mākslas notikumi bija meklējami ārpus Giardini paviljoniem, Arsenale telpām un tajās savāktajām pseidodabaszinātniskajām, muzejiskajām un viltotajām kolekcijām.

Viens no tiem pat nebija daļa no biennāles programmas, jo tā bija katalāņu mākslinieka, nu jau 20. gadsimta klasiķa Antoni Tapiesa (1923-2012) darbu izstāde gotiskajā Palazzo Fortuny.

Kādreizējo Pesaro dzimtas īpašumu itāļu fotogrāfs, scenogrāfs un gleznotājs Mariano Fortuni savas dzīves laikā bija pārvērtis par savdabīgu mākslinieka darbnīcas un "brīnumistabas" apvienojumu, un 1956. gadā viņa atraitne to novēlēja Venēcijas pilsētai. Uz gobelēniem klāto sienu, no malu malām vāktu interesantu lietu, paša Fortuni un citu mākslinieku darbu fona bija izstādītas dažādos laikos tapušās Tapiesa gleznas un skulpturālie objekti, kā arī darbi no viņa vāktās laikabiedru vai domubiedru darbu kolekcijas – pa kādam Klē vai Polloka akvarelim, Miro glezniņai u.tml. Rezultāts bija kas vairāk par viena mākslinieka darbu retrospektīvu izstādi, jo, cits citu papildinot un mēmi komentējot, Tapiesa un visu pārējo mākslinieku darbi noslēpumaini krēslainajās telpās it kā sāka dzīvot paši savu dzīvi, kurā skatītājs varēja sajusties kā īpaši ieaicināts viesis. Tapiess dzīves laikā ir iedvesmojies no daudziem, un vēl vairāk ir to, uz kuriem iespaidu atstājis viņš pats. Šajā ziņā skatītājiem no Latvijas Tapiesa izstāde varētu būt īpaši interesanta, jo ļauj ieraudzīt līdz šai baltai dienai neizdzēšamo ietekmi, kādu mākslinieks atstājis uz daudziem mūsu Mākslas akadēmijas studentiem 70. – 80. gados.

Otrs piedzīvojums bija, iespējams, viens no visvairāk pieminētajiem biennāles notikumiem – Īrijas paviljonā Lielā kanāla malā. Tas bija Ričarda Mossa (sadarbībā ar Trevoru Tvītenu un Benu Frostu) veidotais darbs "Anklāvs". To veidoja vairākas lielformāta fotogrāfijas un uz infrasarkano staru jutīgas filmas uzņemta dokumentālā filma, kuru "samazinātā" formātā uz diviem ekrāniem bija iespēja noskatīties arī šā gada festivāla "Skaņu mežs" apmeklētājiem. Tas ir vēstījums par Austrumkongo ikdienu, ko veido trūkums, dažādu militāru grupējumu sadursmes un nāve.

39 minūtes garā filma tiek demonstrēta uz sešiem telpā izvietotiem ekrāniem – uz katra no tiem redzamais atšķiras, ekrāni it kā cits citu papildina, un tajā pašā laikā uz visiem notiekošo vienlaikus redzēt nav iespējams. Sajūta, ka allaž kaut kas paliek ārpus skatiena kombinācijā ar iespaidīgo skaņu celiņu, tevi notur nepārtrauktā saspringumā, vardarbības klātbūtnes priekšnojausmā, ko īpaši uzsver izmantotais filmēšanas paņēmiens, kas attēlu iekrāso vēsi sārtā tonī. Pašu vardarbību filmā neredz. Ir redzamas tās sekas, piemēram, ceļmalās guloši mirušie, nodedzināts bēgļu ciemats. Tomēr kaut kādā ziņā daudz šausminošāki ir kadri, kuros ir redzamas nevis sekas, bet, ja tā var sacīt, gatavošanās vardarbībai. Sākot ar maģisku rituālu izpildīšanu pirms kaujas un kaujas mācībām, kurās daudziem karotājiem šaujamo vietā ir koka nūjas, un beidzot ar sabiedrisku pasākumu vietējā dievnamā, kur lūgšanām seko akrobātiski priekšnesumi ar lēkšanu caur degošu stīpu un vietējo skaistuļu modes skate vai skaistumkonkurss, kuru no priviliģētām personām paredzētās krēslu rindas, izklaidīgi bakstot savos tālruņos mobilās īsziņas, vēro svarīga paskata militārpersonas. Ja māksliniekam ir pa spēkam parādīt šāda miera brīžu šausmas, iespējams, māksla vēl arvien spēj pavēstīt mums kaut ko svarīgu, pat ja tās nav nekādas uzkrātas un pielietojamas zināšanas.

55. Venēcijas mākslas biennāle noslēdzas 24. novembrī.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!