Bibliotēka
15.08.2004

Mākslas krīze

Komentē
0
Saglabā

(..)
Kur meklējami mākslas futūristisko noskaņu un futūristisko strāvojumu pirmssākumi? Kas noticis pasaulē? Kāds esības fakts radījis jaunu dzīves izjūtu? Ir bijis kāds liktenīgs brīdis cilvēces vēsturē, kad sāka sairt dzīves kristāliskums un dzīves līdzsvarotība. Bezgalīgi paātrinājās temps, un šī kustības paātrinājuma saceltais virpulis sagrāba, ierāva cilvēku un cilvēka daiļradi. Tā būtu tuvredzība — nesaskatīt, ka cilvēces dzīvē ir noticis pavērsiens, pēc kura vienā gadu desmitā notiek pārmaiņas, kādas agrāk notika gadu simtenī. Kopš šī kritiskā brīža, šī revolucionārā notikuma kaut kas krasi salūza cilvēku sadzīves un cilvēku mākslas vecajā skaistumā. Ir gājusi zudībā arhitektūra — labākā ikkatra organiska mākslas laikmeta izpausme. Jaunā arhitektoniskā daiļrade iemiesojas vien milzīgu stacijas ēku un viesnīcu celtniecībā. Visa cilvēku radošā enerģija tiek izlietota, lai izgudrotu un būvētu automobiļus un aeroplānus, radītu paātrinātas pārvietošanās līdzekļus. Vecās sadzīves skaistums bija statisks. Templis, pils, lauku sēta — statiski, paredzēti līdzsvarotai dzīvei, lēnīgam tās tempam. Tagad viss kļuvis dinamisks, viss līdzsvarotais un statiskais tiek sagrauts, to aizslauka mehāniskas kustības ātrums. Bet jaunais, dinamiskais stils nav radīts, un ir šaubas, vai tādu maz iespējams radīt. Dekadence bija šī procesa sākotnējā stadija. Taču tā bija atpakaļtiecīga, tā ar slimīgām skumjām uztvēra dzīves procesu, kas nogalina skaistumu. Dekadenti ir estēti. Futūrisms — šā procesa nākamā stadija, tas grib būt nākotnē tiecīgs, tajā ir jūsmīga šī dzīves procesa uztvere, pilnīga atdošanās šim procesam. Futūristi ir antiestēti. Kas tad ir noticis, ar ko viss iesākās?

Pasaulē uzvaroši ienāca mašīnas un izjauca mūžseno organiskās dzīves ritumu. Kopš šī revolucionārā notikuma cilvēka dzīvē viss mainījās, viss salūza. Šī notikuma novērtējums nekad nevar būt pietiekami augsts. Tam ir milzīga — ne vien sociāla, bet arī kosmiska nozīme. Arvien pieaugošā mašīnas un mašīnisma loma cilvēka dzīvē liecina par ieiešanu jaunā pasaules eonā. Organiskās miesas ritms pasaules dzīvē ir izjaukts. Dzīve ir atrāvusies no savām organiskajām saknēm. Organiskā miesa tiek nomainīta ar mašīnu, organiskā attīstība rod savu galu mehānismā. Mašinizācija un mehanizācija ir liktenīgs, nenovēršams kosmisks process. Vecās, organiskās miesas bojāeja nav novēršama. Tikai pavirši vērojot, mašinizācija izskatās kā materializācija, kurā iet bojā gars. Šis process nav pāreja no sarežģītāka organiskā uz vienkāršāku — neorganisko. Dziļāk ielūkojoties, mašinizācija būtu jāizprot kā dematerializācija — top pārvērsta putekļos pasaules miesa, saplēsts kosmosa materiālais sastāvs. Mašīna pati par sevi nevar nogalināt garu, tā drīzāk palīdz garam atbrīvoties no organiskās dabas gūsta. Mašīna ir krustā sista pasaules miesa. Tās uzvaras gājiens iznīcina visu organisko dabu, nes nāvi dzīvniekiem un augiem, mežiem un puķēm, visam organiski, dabiski skaistajam. Romantiskās skumjas par bojāejošo šīs pasaules brīnumskaisto miesu, puķēm, kokiem, daiļajiem cilvēku ķermeņiem, lieliskajām baznīcām, pilīm un viensētām nespēj apturēt liktenīgo procesu. Tāds ir pasaules miesas likteņa piepildījums, caur nāvi tā iet uz augšāmcelšanos, uz jaunu dzīvi. Futūrisms — tas pasīvi attēlo mašinizāciju, kas novecojušo pasaules miesu pārvērš pīšļos un putekļos. Futūristi apdzied mašīnas skaistumu, apjūsmo tās radīto troksni, smeļas iedvesmu tās kustībā. Motora valdzinājums viņiem ir aizstājis sievietes ķermeņa vai zieda valdzinājumu. Viņi ir mašīnas un tās radīto jauno sajūtu varā. Elektrības brīnumi viņiem ir aizstājuši dievišķi skaistās dabas brīnumus. Citus — aiz pasaules fiziskā apsega paslēptus esības līmeņus viņi nepazīst un negrib pazīt. Noliegt viņpasaulīgo — tas ir viens no futūristiskās programmas punktiem. Tālab viņi attēlo sairšanas procesu tikai fiziskā plāksnē. Savā daiļradē tie uztver vien vecas pasaules miesas, šķembas un skrandas, attēlo līmeņu nobīdes, paši palikdami neziņā par notiekošo.

***
Vienīgi cilvēka garīgās zināšanas spēj aptvert pāreju no vecās, irstošās pasaules uz jauno. Vienīgi radoši aktīva attieksme pret stihiski notiekošo procesu var veidot jaunu dzīvi un jaunu skaistumu. Dažādu nokrāsu futūristu paaudzes pārāk pasīvi attēlo šo stihisko procesu. Tādos visjaunākajos strāvojumos kā supremātisms tiek kategoriski izvirzīts jau sen nobriedis uzdevums galīgi atbrīvot "tīru" radošo aktu no dabiskās un priekšmetiskās pasaules varas. Glezniecībai no krāsu stihijas jārada pilnīgi jauna pasaule, kas nemaz nelīdzinātos dabiskajai. Tajā nav jābūt nedz dabai ar visiem tās tēliem, nedz cilvēkam. Tā nav tikai mākslas atbrīvošana no sižetiskuma, tā ir atbrīvošana no visas radītās pasaules, radīšana no nekā. Vai futūristiskai apziņai tāds radikālisms ir iespējams? Domāju, ka futūristiem tas ir tikai vārgs radošs žests un tā nozīme — vien simptomātiska. Futūrisms savā dzīves izjūtā un apziņā nebūt nav radikāls, bet ir tikai pārejas stāvoklis, vairāk vecās pasaules gals nekā jaunās sākums. Futūristu apziņa paliek virspusē un nekad neietiecas kosmisko pārmaiņu dzīlēs. Viņi notiekošās pārmaiņas un pasaules vētraino kustību redz tikai no virspuses. Tas, kas notiek dzīlēs, viņiem paliek apslēpts. Viņi ir pārlieku verdziski atkarīgi no vecās pasaules miesas, tās materiālā apvalka trūdēšanas un sairšanas, lai neatkarīgi no viņu satriekušā ārējā procesa spētu radīt jaunu pasauli. Viņi ir mašinizācijas procesa varā, un viņu daiļrade ir šī mašīniskā priekšmetiskuma pilna. Viņi ir atbrīvojušies no cilvēka ķermeņa, no kokiem, no jūrām un kalniem, bet nevar atbrīvoties no motoriem, no elektriskās gaismas, no aeroplāniem. Bet arī tā taču ir objektīvi priekšmetiska pasaule. No tās futūristi smeļas savā daiļradē un nevis no cilvēka gara radošā "nekas". Viņi noliedz radošo garu, vairāk tic motoriem un elektriskajai spuldzei. Futūristi tajā apziņas stāvoklī, kādā tie atrodas, rada, būdami motoru varā, un attēlo izmaiņas, ko pasaules dzīvē izdara motors. Kustības avots nav viņos. Futūristi ir ļoti asi savos izteikumos, taču būtībā bezcerīgi mēreni un atkarīgi no ārējās pasaules. Pretī viņiem jāstata neizmērojami liels radikālisms un radoša uzdrīkstēšanās — tāda, kas izved ārpus šīs pasaules ietvariem. Pesimisms nejaudā cīnīties ar futūrismu. Atgriešanās pie vecās mākslas, pie iemiesotās pasaules vecā skaistuma, pie klasiskajām normām nav iespējama. Pasaule dematerializējas savos apvalkos, iemiesojas jaunā veidā. Arī māksla nevar saglabāt savus vecos iemiesošanās veidus. Tai būs jārada jauni, jau nemateriāli ķermeņi, tai būs jāpāriet citā pasaules līmenī. Plastisko mākslu patiesā krīze slēpjas krampjainajos mēģinājumos iziet ārpus pasaules materiālā apvalka, uztvert smalkāku miesu, pārvarot neizdibināmības likumus. Tas nozīmē, ka māksla radikāli sarauj saites ar antīko. Kristīgajā pasaulē vēl bija iespējama pievēršanās antīkajam — renesanses mākslā. Cilvēka ķermeņa formas saglabājās neskartas. Cilvēka ķermenis ir antīka lieta. Šķiet, mākslas krīze, kuras liecinieki esam, uzrāda galīgu un neatgriezenisku nošķiršanos no visa klasiskā.

Futūrisms glezniecībā ir ienesis vairāk nekā literatūrā. Literatūrā tas lielākoties izpaudās manifestos. Mākslinieciskā jaunrade nav tā stiprā puse. Ir daži talantīgi dzejnieki, kas uzrakstījuši dažus talanta iezīmētus dzejoļus. Bet par lielisku futūristu prozaiķi var nosaukt vienīgi Andreju Beliju. Viņš pieder simbolistu paaudzei un vienmēr bijis uzticīgs simbolismam. Taču A. Belija prozas darbos var atklāt gandrīz ģeniālus futūristiskās jaunrades paraugus. Tie bija jaušami jau viņa simfonijās. A. Belijs ar viņam vien piemītošo kosmiskā izjūtu redz to, kas sadalās, sabirst putekļos; dekristalizējas visas pasaulē eksistējošās lietas, izzūd visas striktās robežas starp priekšmetiem. Viņa radītie cilvēku tēli dekristalizējas un sabirst, zūd stingrie ietvari, kas atdala vienu cilvēku no otra un no viņam apkārt esošās pasaules priekšmetiem. Viens cilvēks pāriet otrā, viens priekšmets — otrā, fiziskais līmenis — astrālajā, intelektuālais process — esības procesā. Notiek dažādu plakņu nobīde un sajaukšanās. "Pēterburgas" varonim sāk šķist, ka gan viņš, gan istaba, gan tajā esošie priekšmeti vienā mirklī iegūst jaunu iemiesojumu — pārtop par prātam aptveramiem loģisku konstrukciju simboliem: istabas telpa sajaucas ar viņa jutību zaudējušo ķermeni, radot vispārēju esamības haosu, ko viņš dēvē par Visumu; Nikolaja Apollonoviča apziņa, atdalīdamās no ķermeņa, tieši savienojas ar elektrisko galda lampu, kas tiek dēvēta par "apziņas sauli". Šajā fragmentā paustā dzīves izjūta ļauj to dēvēt par pilnīgi futūristisku. A. Belijam, rakstniekam un māksliniekam, raksturīgs tas, ka viņa radīto vārdu un skaņu virpulī sabirst esamība, nojūk visi ietvari. A. Belija stilu beigu beigās vienmēr vainago plosīga riņķveida kustība. Šo riņķošanu viņš ir izjutis kosmiskajā dzīvē un atradis tai adekvātu vārdkopu virpuli. Kosmiskie virpuļi viņam rod tiešu izpausmi vārdos. Vārdu un skaņu virpuļveida kāpinājums liek sajust dzīves un kosmiskā sprieguma kāpinājumu, kas nes sevī katastrofu. A. Belijs izkausē un sadrupina vārdu kristālus, grodās vārdu formas, kas šķita mūžīgas, — tā izsakot visas vieliskās, priekšmetiskās pasaules kristālu sadalīšanos un sairšanu. Kosmiskie virpuļi ir it kā izrāvušies brīvībā un plosa, pārvērš putekļos visu mūsu nogulsnējušos, sacietējušo, kristalizēto pasauli. A. Belija daiļrade ir kubisms daiļprozā, kas pēc iedarbības spēka pielīdzināms Pikaso kubistiskajām gleznām. Arī A. Belijs noplēš pasaules miesas monolīto autu, un viņam vairs nepastāv monolīti organiski tēli. Viņā iet bojā iemiesotās pasaules vecais, kristāliskais skaistums, un dzimst jauna pasaule, kurā vēl nav skaistuma. A. Belija daiļprozā, tāpat kā tas ir futūristiem, viss nobīdās no vecās vietas, kas šķita mūžīga. A. Belijs pieder jaunajam laikmetam, kad cilvēka tēla monolītā uztvere ir saļodzījusies, kad cilvēks tiek sašķelts, Viņš iegremdē cilvēku kosmiskajā neizmērojamībā, atdod to saplosīšanai kosmiskajiem virpuļiem. Zūd robeža, kas šķir cilvēku no elektriskās lampas. Paveras astrālā pasaule. Fiziskās pasaules stingrās robežas no pretējās puses apsargāja cilvēka neatkarību, viņa paša stingrās robežas, viņa kristālisko apveidu. Astrālās pasaules — šī starpposma starp garu un matēriju — kontemplatīva vērošana nojauc robežas, dekristalizē kā cilvēku, tā viņam apkārt esošo pasauli. Visi šie virpuļi vai cilvēka dvēseles pasaules nav vis fiziskās pasaules vai cilvēka dvēseles pasaules, bet gan astrālie virpuļi. A. Belija futūristiskā pasaules izjūta un futūristiskā daiļrade no citu futūristu daiļrades krasi atšķiras tieši ar to, ka ir saistīta ar lielu garīgu viedumu, ar citu esības līmeņu vērojumiem. Kosmiskās sairšanas procesus un izmaiņas visā kosmiskajā gammā A. Belijs saredz, iedziļinoties gara dzīvē nevis paliekot pasaules trūdošajā materialitātē. Lūk, kāpēc viņš uztver jauno kosmisko ritmu, un tieši ar to izskaidrojams viņa mākslas spēks. A. Belija māksla ir mokoša — kā visa modernā māksla, tā nav tieši priecējoša. Viņš nesasniedz māksliniecisku katarsi. Taču A. Belijs ir gājējs uz citām pasaulēm, turpretim futūristi savā aklumā iet uz tukšuma bezdibeni. Ir jāpieņem futūrisms, jāizprot tā jēga, un jādodas pretim jaunai daiļradei. Tā prasa pāriet uz citu ceļu, citā līmenī, prom no taisnes, pa kuru attīstās modernā māksla.

***
Mākslai jābūt brīvai. Tā ir pavisam elementāra aksioma, tās dēļ šķēpi vairs nav jālauž. Autonomija mākslai ir piešķirta uz mūžiem. Mākslinieciskā jaunrade nedrīkst tikt pakļauta kādām ārējām normām — morālām, sabiedriskām vai reliģiskām. Taču mākslas autonomija nebūt nenozīmē, ka mākslinieciskā jaunrade var būt vai tai ir jābūt atrautai no garīgās dzīves un garīgās attīstības. Brīvība nenozīmē tukšumu. Brīva māksla kā brīvs auglis izaug no cilvēka gara dzīlēm. Dziļa un vērtīga ir tikai tā māksla, kurā jūtams šis dziļums. Māksla brīvi paver jebkādas dzīles un ietver sevī visu esības pilnību. Taču tie, kurus pārlieku izbiedējuši mākslas heteronomie principi un tās pakļaušana augstākām normām, lūko glābt mākslas autonomiju, vardarbīgi nolemjot to virspusējai un izolētai eksistencei. Lūk, to tad es arī dēvēju par garīgu tumsonību. Cilvēks, kas izmests virspusē, cilvēks ar sabirzušu "es" kodolu, saplosīts mirkļos un skrandās, nevar radīt spēcīgu un diženu mākslu. Mākslai neizbēgami jāiziet ārpus savas noslēgtās eksistences ietvariem un jāsāk radīt jauna dzīve. Ir jāatzīst patiesība, ko ienes sintētiskās tendences mākslā. Teurģija, par ko sapņoja labākie simbolisti un reliģiskās mākslas vēstneši, — tā ir cilvēka jaunrades pēdējā robeža. Ceļš uz teurģiju ir sarežģīts, mokošs un traģisks. Pastāv briesmas, ka teurģiskā māksla var tikt izprasta priekšlaicīgi un virspusēji. Māksla nevar un nedrīkst būt pakļauta kādai ārējai reliģiskai vai garīgai dzīves normai, kas kļūst transcendenta pašai mākslai. Tā var tapt vienīgi tendencioza māksla. Patiesi teurģiskā mākslā cilvēka gara dzīve staros no iekšienes. Un tās reliģiozitāte var būt pilnīgi imanenta. R. Vāgners pārāk ticēja vecās kultūras sakrālumam, tam pārāk ticēja arī V. Ivanovs. Teurģiskā jaunrade, striktā šī vārda nozīmē, jau būs izeja ārpus mākslas — kā kultūras sfēras, kā vienas no kultūras vērtībām — ietvariem, tā jau būs katastrofiska pāreja uz esības, pašas dzīves jaunradīšanu. Tā nav sasniedzama, sargājot veco mākslu un veco kultūru, atgriežoties pagātnē, restaurējot antīkās pasaules un viduslaiku sakrālo mākslu; tai ir vajadzīga gatavība ziedoties: sašķelties, sadalīties, sabirzt — ļauties procesam, kura simptomus saskatām kubismā un futūrismā, un izdzīvot šajā kosmiskajā virpulī ar ticību, ka nav iznīcināms cilvēka radošais gars, "es" kodols, kas aicināts radošam darbam jaunā pasaules laikmetā. Futūristiskais mašīnisms tikai ārēji uzrāda dziļu, metafizisku procesu, izmaiņas visā kosmiskajā kārtībā, jauna kosmiskā ritma tapšanu — tā, kurš nāks no dzīlēm. Jaunā — teurģiskā — daiļrade, kuru nevajadzētu mākslīgi sasteigt, atrodas uz citas taisnes, garīgā līmenī. Kad jaunie mākslinieki sāk ielipināt savās gleznās avīžu sludinājumus un stikla gabalus, materiālās sairšanas taisne sasniedz galējo punktu — atteikšanos no jaunrades. Beidzoties šim procesam, sāk sairt pats radošais akts, un radošā uzdrīkstēšanās tiek aizstāta ar uzdrīkstēšanos noliegt jaunradi. Cilvēks nav pasaules procesa un tajā notiekošās sairšanas akls ierocis, cilvēks ir aktīvs radītājs. Kosmiskā sadalīšanās neiznīcina personības garu, neiznīcina cilvēka "es" — ja cilvēka gars varonīgi pūlas izturēt un radīt jaunā kosmiskā ritmā. Kosmiskā sadalīšanās var tikai palīdzēt atrast un nostiprināt "es" patieso kodolu. Cilvēka gars atbrīvojas no organiskās matērijas vecās varas. Mašīna ar knaiblēm izrauj garu no matērijas varas, sagrauj veco skavu, kas tur garu pie matērijas. Tāda ir mašīnas vecās parādīšanās metafiziskā jēga. Futūristi to nesaprot. Viņi vairāk pieder bojāejošajai matērijai nekā teju teju brīvajam garam. Jaunās mākslas radītais vairs nebūs fiziskās, bet gan smalkākas miesas tēls, jaunā māksla materiālos tēlus aizstās ar dvēseles tēliem.

***
Futūrisma patoss ir ātruma aizgrābtības, paātrinātas kustēšanās patoss. "Mēs pasludinām, ka pasaules krāšņumu ir bagātinājis jauns — ātruma — skaistums." Tas ir Marineti izsauciens. Futūristi nav radījuši ātrumu. Ātrums ir radījis futūristus. Patiesi, pasaule ir iegājusi kustības paātrinājuma laikmetā. Taču futūristi šo laika kustības paātrinājumu parāda tikai no ārpuses. Iekšējā kustība, iekšējais ātrums futūristiem ir it kā apslēpts. Viedākam skatienam gan ir skaidrs, ka nebijusi kustība un nebijis ātrums aizsākas esības dzīlēs, ka šīs kustības un šī ātruma avoti meklējami garīgajā dzīvē. Apokaliptiskos pareģojumos tiek runāts par laika paātrinājumu. Paātrinātais laiks, kurā attīstās nebijusi, katastrofiska kustība, ir apokaliptisks. Futūrismu var uztvert kā apokaliptiska laika parādību, kaut paši futūristi to nemaz neapzinās. Apokaliptiskā laikā vislielākās iespējas var savienoties ar vislielākajām briesmām. Tas, kas noris pasaulē visās sfērās, ir vesela milzīga kosmiska laikmeta apokalipse, vecās pasaules gals un jaunās pasaules priekšvakars. Tās ir daudz lielākas briesmas un daudz lielāka atbildība, nekā domā futūristi. Uzbangojušajā pasaules virpulī, paātrinātajā kustības tempā it viss nobīdās no vecajām vietām, izirst sensenā materiālā saite. Un šajā virpulī var aiziet nebūtībā vislielākās vērtības, cilvēks var neizturēt un tikt saplosīts gabalos. Ir iespējama ne tikai jaunas mākslas rašanās, bet arī it visas mākslas, it visu vērtību, it visas jaunrades bojāeja.

Šo pasaules karu Vācija iesāka kā futūristisku karu. Futūrisms no mākslas ir iegājis dzīvē un tajā uzrādījis daudz grandiozākus rezultātus nekā mākslā. Vācija visai pasaulei parakstīja futūristiskas karošanas recepti. Šis ir mašīnu karš. Lielā mērā to noteica mašīnas pieaugošā loma cilvēka dzīvē. Un šis ir industriālais karš — mašīnas tajā aizstāj cilvēku. Vācijas militārā varenība, kas šodien biedē visu pasauli, vispirmām kārtām ir industriālā, mašīnu, tehniskā varenība. Marineti līdzīgi futūristi varētu saskatīt šajā karā "pasaules krāšņumu, ātruma daili". Futūristiskais militārisms netur vērtē vecās pasaules, vecā skaistuma, vecās kultūras dārgumus. Mēs, krievi, esam vismazāk futūristiski šajā karā, mēs esam vismazāk piemēroti tā mašīniskumam, tā ātrumam, tā virpuļveida kustībai, mēs lielākā mērā esam saglabājuši gan vecos dvēseles tikumus, gan vecos dvēseles grēkus un netikumus. Mēs joprojām esam ekstensīvi, nevis intensīvi. Še slēpjas mūsu vājuma cēlonis. Vācu militārisma futūristiskais mašīniskums un futūristiskais ātrums ir izkopti līdz augstākajai tikumisma pakāpei, līdz baisam futūristiskam tikumismam. Anglija un Francija pūlas pārspēt Vāciju šai ziņā, tās izdara arvien jaunus atklājumus. Tā visa pasaule tiek ierauta militāri futūristiskā virpulī. Cilvēka mūžsenais barbarisms, kas ir dziļāks par jebkuru kultūru, palīdz izpausties šim dzīves futūrismam. Tāda futūristiska pasaules kara cēloņi ir iegūluši daudz dziļāk: gara līmenī — tur, kur tāds karš sākas un beidzas. Patiesi, kosmiskajā dzīvē notiek garīgs karš, un cīņa ir par visaugstākajām vērtībām. Tikai garīgs karš var glābt cilvēci un tautas jaunai dzīvei. Materiālais karš ir tikai garīga kara redzamā izpausme. Uzdevums ir — šajā pasaules virpulī saglabāt cilvēka veidolu, tautas veidolu un cilvēces veidolu augstākai radošai dzīvei. Tas ir uzdevums mākslā un uzdevums dzīvē. Tā ir opozīcija futūristiskai dzīvei un futūristiskai mākslai. Un to nevar veikt, piesaucot un sargājot pagātni. Futūrisms ir jāapgūst un jāpārvar kā dzīvē, tā mākslā. Pārvarēt var iedziļinoties, caur zināšanām — nevis abstraktām, bet gan vitālām — virzoties uz citu — dziļuma, nevis plaknes — dimensiju.

Tulkojusi Tamāra Ringa.

Nikolajs Berdjajevs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!