“Biju. Patika. Nav sūds,” var teikt par šo NN nakti 14. janvārī. Nākas neveikli pārfrāzēt bēdīgi slaveno, no Borisa Pasternaka nomelnošanas laikmeta līdz internetam atceļojušo komentāru formulu "nelasīju, bet nosodu", kas, pozitīvi vērsta, nez kāpēc neskan labāk, jo acīmredzot trūkst saskanīgā poētiskā uzsvara uz pirmo zilbi: ne-, ne- un "sūds". Turklāt "būt" klāt šajā NN naktī varēja teju ikviens, ieraksts joprojām pieejams, jo dāsnā interneta translācija neļauj palaist garām gada notikumu Latvijas mediju kritikas pasaulē. Normunda Naumaņa balvai mākslas kritikā rit ceturtais gads, ir ievākta jauna, diezgan nobriedusi kritikas raža. Kādi uzsvari likti šogad?
Gan patīkami, gan nepatīkami, ka literatūras kritika šogad tika nostumta malā – acīmredzot par godu tam, ka iepriekšējā gadā tā svinēja godpilno uzvaru Andas Baklānes personā (šogad viņa žūrijā kopā ar vēl vienu balvas ieguvēju Edīti Tišheizeri un citiem). Tas laikam norāda uz hronisku kultūras jomas egoismu un mākslas kritikas mediju, žanru un apcirkņu nošķirtību, ja zūd zināms azarts, kad nav nominēts neviens "kolēģis" (lai gan nespēju iedomāties, ka mūsu literatūras kritikā ir daudz kritiķu-kolēģu šī vārda draudzīgākajā nozīmē). Bet nav arī jāstrīdas pretī, ja tavas jomas nominētais pārstāvis nešķiet gana labs un ražīgs kritiķis. Daudz mierīgāk ir tad, kad tiek nominēti dižgari no citām nozarēm, kas tekstu izmanto tikai kā vienu no mākslas darba plaknēm: deja (Inta Balode), teātris (Līga Ulberte un Undīne Adamaite), kino (Elīna Reitere) un mūzika (Uldis Rudaks). Vizuālā māksla? Laikam aizmirsusies. NN naktī patiešām dominēja izrāde, notikums, mūzika, kustība un mīmikrija, ko sarūpēja režisora Ģirta Šoļa radošā komanda: pasākuma vadītājs Jānis Skutelis, aktieris Viktors Ellers jeb popzvaigzne Viktors Tas, scenogrāfe Monika Pormale, dziesminieks Mikus Frišfelds un nepieteiktie leļļu un dziesmu meistari.
"Vai kritizēt kritikas balvas pasniegšanas ceremoniju ir normāli?"– savā raksturīgajā zēna balsī jautātu komiķis Jānis Skutelis. Bet ja nu ir, ko teikt, jau trešo reizi pēc kārtas? Visvairāk patīk tas, ka NN nakts veidotāji BEIDZOT ir atteikušies no skaļi nolasītām esejām, projicētām deklarācijām un tekstiem uz sienas. Tā vietā liels ekrāns ar īpatnēju sadalījumu kolonnās, kurā rādījās mākslinieciski popārtā stilizētas nominantu sejas bildes. Var atkal un atkal mēģināt bezjēdzīgi formulēt, kas tā kritika tāda ir un kāpēc to vajag, bet var arī vienkārši padarīt nominētās personas par popzvaigznēm. Tāpēc arī vakara sarunu šovs ar Jāni Skuteli uz pārāk laiskiem dīvāniņiem, tāpēc "kafijas galdiņš" ar pilnīgi un ārprātīgi neaizstājamām un bezjēdzīgām krūzītēm, kurām kāds papūlējies uzlīmēt virsū "NN nakts" logo. Runā, ka tajās bija kafija, un "eksperimenta tīrības" labad pirms katra nominētā kritiķa uznāciena krūzīte tika spītīgi un līdz absurdam centīgi nomainīta. Savukārt formula "mākslas kritiķis – superstar" ir tik neiedomājama un reizē svaiga ideja, ka, lai gūtu baudu no Skuteļa maigi piekasīgajām sarunām ar nominētajiem, klātesošajiem bija jāaizmirst, cik rakstošie ir kautrīgi un noslēgti, skatuvei negatavi, visbeidzot – rakstītajā tekstā centrēti. Šajā izrādes daļā gan dalībniekiem, gan skatītājiem un pat Mikum Frišfeldam bija saspringti JĀKLAUSĀS. Nav brīnums, ka vienīgais, kurš pilnvērtīgi izbaudīja krūzītes saturu, bija rokzvaigzne Uldis Rudaks – viņš taču klausās visu mūžu.
Lai gan sarunas ar nominētajiem bija līdzīgas ierastajiem Jāņa Skuteļa stendapšova izgājieniem – joki vien un jokaina brīnīšanās –, tās tomēr bija mazās intervijas par diezgan nepateicīgu tematu: kritikas valodu, līdzekļiem, tekstiem kā tādiem. Cik ilgi to var izturēt? Šķiet, ka tikai pirmā saruna varēja būt īsteni asa – ne tikai tāpēc, ka Skutelis iztaujāja Undīni Adamaiti par līdzpaņemto blociņu, bet arī tāpēc, ka runāt par kritiku laikam tomēr nekad nebūs izklaidējoši. Un kritikas principi ir visai zināmi, mainās tikai personības aiz tām. Jānis Skutelis atklāja šīs personības, kā vien mācēja. Taču prātā iezogas ķecerīga doma, noskatīta no visiem iespējamajiem vakara sarunu šoviem, kas palīdzētu novest iesākto kritiķu superstarizāciju līdz maksimumam: parasti šādu šovu slavenos ciemiņus pakļauj arī kādiem atraktīvākiem pārbaudījumiem – piemēram, liek minēt mīklas vai šaut ar ūdenspistolēm. Stulba ideja, bet varbūt nostrādātu par labu koncepcijai "iepazīstam mūsu varoņus tuvāk"? Kaut kas taču ar to kritiku ir jādara – tas skan visur un nu jau vienmēr. Citādi līdz katarsei varēja aizvest vien muzikālie numuri – lellīšu dejas un it īpaši seksīgi tērptā Viktora Tas izpildītā "Gudrā meitene" ar pieskārieniem žūrijai un vēlāk arī – sasarkušajam kaktusam.
Mākslas kritikas aina pēc NN nakts ir tik skaidra, ka pat prasās pēc moralizēšanas. Divas nominācijas teātra kritikas jomā apstiprina, ka šīs skatuves mākslas recenzēšana joprojām ir dzīvotspējīgākā un veselīgākā, jo teātra kritiķi lielākoties interesē viss, kas notiek teātra jomā. Nedaudz citādi izskatās, piemēram, literatūras kritiķis – viņš var atļauties rakstīt tikai par dzeju vai tikai par prozu, tikai par "augsto literatūru", ignorējot lubenes un detektīvus. Literatūras kritiķis var pat ar vienu roku rakstīt anotācijas uz lielfirmas izdoto grāmatu vākiem, ar otru – kritizēt citus kritiķus par anotācijām recenzijās, bet ar kāju, piemēram, pievērt sev acis uz tiem kritiķiem, kas raksta lielas un slavinošas recenzijas par pašu vadītajiem projektiem. Bet ir grūti iedomāties, ka teātra kritiķis rakstītu tikai par komēdijām, veidotu anotācijas izrādēm vai pats būtu gan izrādes režisors, gan recenzents. Vismaz no ārpuses šķiet, ka teātra kritikai nepiemīt ilgtspējīga puve. Labā ziņa – arī jauno literatūras kritiķu vidū ir daudz ambiciozu personību, kas nodrošinās interesantu un veselīgu konkurenci un domapmaiņu.
Lai gan kam vajag to mākslas kritiku? Uz ielas aptaujātie un ekrānā parādītie murmulēja, ka ir jau labi, bet pašiem sava galva esot. Tāpēc NN nakts arvien vairāk ir izrāde, šovs per se, pat ja scenogrāfiju neveido omulīgos retro toņos ar skatu uz mājīgu intelektuālu telpu. NN nakts gūst panākumus tieši savu ārējo izpausmju dēļ: Normunda Naumaņa attēls nu jau ir ierāmēts un stāv uz plaukta, goda vietā, viņš ir kanonizēts; lai cik nopietni būtu rīkotāji, humors ir NN nakts atslēga, ko noteikti var izmantot vēlreiz un vēlreiz; tumšā pirmdienas ziemas vakarā notiekošais ir tik vilinošs un atbaidošs vienlaikus, ka biļetes izpārdotas, bet vīns paliek neizdzerts, – reliģisko rituālu ir patīkami grēkpilni pārtraukt, lai no rīta veltītos šķīstai darba mākslai.
P. S.
Man sāk patikt, ka ar katru nākamo NN nakti šis pasākums neslēpj savu subjektīvismu. Liekot arī skatītājam, piemēram, man, vēlēties, kaut galveno balvu tomēr būtu ieguvusi Līga Ulberte, kuras teātra kritikas vēsturei veltītajās lekcijās esmu nekrietni, traucējoši smējusies par dzīvi.
1