Māksla, patiesība un politika. Nobela lekcija 2005. gadā

1958. gadā es rakstīju sekojošo:

“Nav iespējams skaidri nošķirt to, kas ir īsts, no tā, kas nav, un to, kas patiess, no tā, kas aplams. Kaut kam nav jābūt tikai patiesam vai tikai aplamam; tas var būt reizē patiess un aplams.”

Pieņemu, ka šie apgalvojumi aizvien ir derīgi un jēgpilni, runājot par īstenības izpausmi mākslā. Tādēļ kā rakstnieks es stāvu par šo domu, bet kā pilsonis es to nevaru. Kā pilsonim man ir jājautā: Kas ir patiess? Un kas ir aplams?

Dramaturģijā patiesība vienmēr ir gaistoša. To nekad tā pa īstam neizdodas atrast, taču meklēšana ir obligāta. Tieši meklēšana liek turpināt radīt. Meklēšana ir uzdevums. Visbiežāk gadās patiesībai uzskriet virsū tumsā, aizķerties aiz tās, vai arī notvert kādu tēlu vai formu, kas šķiet patiesībai radniecīgs, bieži pat neapzinoties, ka tā ir noticis. Bet patiesībā ir tā, ka dramatiskajā mākslā nav vienas patiesības. Tās ir vairākas. Patiesības ķīvējas, atgrūžas, ignorē, ķircina cita citu, atspulgojas cita citā un ir aklas jebkuras citas patiesības priekšā. Brīžam šķiet, ka patiesība nu beidzot ir rokā, bet nākamajā mirklī tā aiztek caur pirkstiem.

Man ir jautājuši, kā rodas manas lugas. Es nezinu. Es arī nevaru par tām īsumā pastāstīt, ja nu vien pasacīt, ka tādā un tādā secībā notika tas un tas. Teica to un to. Rīkojās tā.

Vairums manu lugu izaug no viena teikuma, vārda vai tēla. Bieži vārdam uzreiz seko tēls. Kā piemēru minēšu divas rindiņas, kas man iešāvās prātā kā no zila gaisa, un tām sekoja tēls, un tam sekoju es.

Tās ir rindas no lugām „Pārnākšana” un „Vecie laiki”. Pirmais teikums lugā „Pārnākšana” skan šādi: „Ko tu esi izdarījis ar šķērēm?”. Luga „Vecie laiki” sākas ar vārdu „Tumši”.

Uzrakstot šīs rindas, man pašam ne par vienu no lugām nekas vairāk nebija zināms.

Pirmajā lugā kāds tobrīd acīmredzot meklēja šķēres un uzstājīgi apvaicājās par tām cilvēkam, ko, visticamāk, turēja aizdomās par šķēru piesavināšanos. Taču es nez kādēļ biju pārliecināts, ka cilvēkam, pie kura vērsās ar jautājumu par šķērēm, par tām bija nospļauties - un, iespējams, par jautātāju arīdzan.

„Tumši” - es nospriedu, ka šis vārds apzīmē kāda matu krāsu - sievietes matu krāsu, un tā arī bija atbilde uz iepriekš izskanējušu jautājumu. Abos gadījumos es jutos spiests risināt tālāk iesāktās sarunas. Iztēlojos notiekošo vizuāli - attēls palēnām noskaidrojās, un no ēnām es nonācu gaismā.

Vienmēr sāku lugu, apzīmējot varoņus ar A, B un C.

Lugā, kas kļuva par „Pārnākšanu”, es redzēju kādu vīru ienākam skopi mēbelētā istabā; ar jautājumu par šķērēm viņš vērsās pie jauna cilvēka, kurš sēdēja atbaidoša paskata dīvānā un lasīja sporta avīzi. Es pieņēmu, ka A bija tēvs un ka B - viņa dēls, bet tam vēl nebija nekādu pierādījumu. Tas gan tika apliecināts vēl pēc kāda laiciņa, kad B (kurš vēlāk kļuva par Leniju) sacīja A (kurš kļuva par Maksi): „Tēt, vai tev nav iebildumu, ka es pievēršos citai tēmai? Es gribu tev kaut ko pajautāt. Kas tas bija par ēdienu, ko mēs pirms laiciņa ēdām? Kā to sauc? Kādēļ gan tu neiegādājies suni? Tu esi suņu pavārs. Tiešām. Šķiet, ka tu gatavo ēst veselai suņu varzai.” Tātad, tā kā B bija nosaucis A par tēti, man šķita prātīgi pieņemt, ka saruna norit starp tēvu un dēlu. A pilnīgi noteikti bija pavārs, kura prasmes acīmredzot netika sevišķi augstu novērtētas. Vai tas nozīmēja, ka jauneklim nebija mātes? Es nezinu. Bet, kā es pats sev reiz sacīju, sākumā mēs nekad nezinām, kādas gaidāmas beigas.

„Tumši.” Centrā liels logs. Vakara debesis. Vīrietis - A (kurš vēlāk kļūs par Dīliju), un sieviete - B (vēlāk - Keita), sēž un malko dzērienus. „Resna vai tieva?” vīrietis jautā. Ar ko viņi runā? Bet tad es pamanu sievieti, kas stāv pie loga, sievieti C (kuru vēlāk sauks par Annu), viņa stāv citā apgaismojumā, pagriezusi pret runātājiem muguru, un viņai ir tumši mati.

Dīvains ir mirklis, kad tiek radīti tēli, kas līdz tam nav pastāvējuši. Tie top lēni un nedroši, gandrīz vai tā, it kā tie būtu halucinācijas; taču tikpat labi var gadīties, ka tēli nāk kā lavīna. Autoram iedalīta savāda loma. Var sacīt, ka varoņi viņu negaida. Tie viņam pretojas, ar tiem nav viegli sadzīvot un tos nav iespējams pilnībā ierobežot. Nekādā gadījumā nedrīkst tiem pavēlēt. Zināmā mērā var teikt, ka jūs ar tēliem esat iesaistījies nebeidzamā spēlē, bezgalīgos „sunīšos”, „aklajās vistiņās” un paslēpēs. Tomēr galu galā attopaties, ka jūsu priekšā jau ir cilvēki ar miesu un asinīm, ļaudis, kam ir pašiem savs prāts un jūtas, - un daļas, no kurām tie veidoti, jūs nevarat ne mainīt, ne piegriezt pēc sava prāta.

Tādējādi mākslas valoda ir visai neskaidrs darījums, plūstošās smiltis, tramplīns un aizsalis dīķis, kas var ielūzt jūsu - autora - kājām.

Bet, kā jau esmu sacījis, patiesības meklēšana ir nebeidzama. To nevar atlikt vai pārcelt uz vēlāku laiku. Ar to ir jāsastopas tieši šeit un šajā mirklī.

Savukārt politiskais teātris atklāj pavisam citādu problēmu spektru. Nekāda pamācīšana nav pieļaujama. Vissvarīgākā ir objektivitāte. Varoņiem jāļauj elpot pašiem. Autors nedrīkst tos ierobežot un pārveidot, lai pielāgotu savai gaumei vai aizspriedumiem. Autoram jābūt gatavam tuvoties varoņiem pa dažnedažādiem ceļiem, uzlūkot tos no visām zināmajām un nezināmajām perspektīvām, iespējams, palaikam pārsteigt, taču aizvien dot tiem brīvību iet ceļu, ko tie paši izvēlējušies. Tas ne vienmēr ir iespējams. Politiskā satīra, protams, neatbilst nevienam no šiem noteikumiem, patiesību sakot, tajā viss ir gluži pretēji, tādējādi: saskaņā ar tās pamatuzdevumu.

Lugā „Dzimšanas dienas svinības”, manuprāt, esmu devis varoņiem pilnu vaļu darboties biezā iespēju mežā, pakļaudams tos tikai lugas beigās.

Turpretī luga „Kalnu valoda” nav tik atvērta interpretācijām. Tā ir rupja, īsa un briesmīga. Taču kareivji lugā gūst no tās kaut kādu prieku. Mēdz piemirsties, ka spīdzinātājiem savs darbs drīz vien sāk apnikt. Tad viņiem vajadzīgs mazliet smieklu, lai uzturētu možu omu. To apliecina arī notikumi Abu Graibas cietumā Bagdādē. „Kalnu valoda” ilgst tikai 20 minūtes, taču tikpat labi tā varētu turpināties stundām no vietas, atkārtojot tās pašas darbības vienā laidā, vienu pēc otras.

Savukārt lugas „No pīšļiem tu esi nācis” darbība, kā es to iztēlojos, notiek zem ūdens. Slīkstoša sieviete pastiepj roku virs ūdens; brīžam tā pazūd skatienam un stiepjas pēc citām rokām, mēģinot tuvumā kādu atrast, bet neatrodot ne virs, ne zem ūdens; tur zib tikai ēnas un atspīdumi; sieviete kā ainavā pazūdošs siluets; sieviete, kura nespēj izbēgt liktenim, kurš šķita lemts tikai citiem.

Bet, citiem nomirstot, arī viņai ir jāiet bojā.

Politiskā valoda tādā veidā, kā to lieto politiķi, netiecas pētīt nevienu no šīm tēmām - jo vairumam politiķu, kā mēs skaidri redzam, interesē nevis patiesība, bet gan vara un varas saglabāšana. Lai saglabātu varu, ir ārkārtīgi svarīgi turēt cilvēkus neziņā, panākt, lai viņiem nerūpētu patiesība - pat ne viņu dzīves patiesība. Tādēļ mūs ieskauj blīvs melu tīkls, un pārtiekam mēs arīdzan no meliem.

Kā visiem zināms, iebrukums Irākā tika pamatots ar to, ka Sadama Huseina rīcībā ir ārkārtīgi bīstami masu iznīcināšanas ieroči; vairāki no tiem varot tikt iedarbināti 45 minūšu laikā, un tie nestu vispārējus milzu postījumus. Mēs tikām pārliecināti, ka tā ir patiesība. Bet tā nebija patiesība. Mums stāstīja, ka Irāka ir saistīta ar Al Quaeda grupējumu, un ir līdzatbildīga par 2001. gada 11. septembra notikumiem Ņujorkā. Mēs tikām pārliecināti, ka tā ir patiesība. Bet tā nebija patiesība. Mums stāstīja, ka Irāka apdraud pasaules drošību. Tikām pārliecināti, ka tā ir patiesība. Bet tā nebija patiesība.

Patiesība ir kaut kas pavisam cits. Patiesībai ir kāds sakars ar to, kā Savienotās Valstis saprot savu lomu pasaulē, un kā tās izvēlas šo lomu pildīt.

Taču, pirms pievērsties tagadnei, brīdi atskatīšos nesenā pagātnē un aplūkošu Savienoto Valstu ārpolitiku kopš Otrā Pasaules kara beigām. Uzskatu, ka mūsu pienākums ir pētīt šo jautājumu un attiekties pret to vērīgi, pat, ja tas ir iespējams tikai īsumā un vispārīgi, - kā šajā gadījumā, kad mūs ierobežo laika reglaments.

Visi zina, kas pēc kara notika Padomju Savienībā un visā Austrumeiropā: nemitīga varmācība, visplašākā mēroga zvērības un sistemātiska neatkarīgās domas apspiešana. Tas viss ticis pilnībā dokumentēts un pierādīts.

Mani uztrauc tas, ka noziegumi, ko tajā pašā laika posmā paveica Savienotās Valstis, ir vien pavirši ieskicēti vēsturē, nemaz nerunājot par to, ka tie vispār būtu dokumentēti vai atzīti par noziegumiem, kur nu vēl - nožēloti. Uzskatu, ka par to ir jārunā un ka patiesībai ir būtiska loma pasaules pašreizējā stāvoklī. Neskatoties uz to, ka Savienoto Valstu brīvu rosību apgrūtināja Padomju Savienības pastāvēšana, ASV rīcība visā pasaulē skaidri liecināja, ka tās sev piešķīrušas carte blanche darīt visu, ko vien iegribas.

Tiešs iebrukums suverēnā valstī nekad nav bijusi Amerikas mīļākā metode. Galvenokārt tā ir izmantojusi paņēmienu, kas raksturots kā „zemas intensitātes konflikts”. Zemas intensitātes konflikts nozīmē to, ka mirst tūkstošiem cilvēku, tikai tas notiek lēnāk nekā gadījumā, ja tiem vienkārši uzmestu atombumbu. Zemā intensitātē valsts tiek inficēta pašā sirdī, tajā tiek iedēstīts ļaundabīgs audzējs, un atliek tikai vērot, kā miesu pārņem gangrēna. Kad tauta ir pakļauta vai sakauta līdz nāvei - tas ir viens un tas pats, un kad ar draugiem militāristiem un lielajām korporācijām esat iekārtojušies varas krēslos, jūs varat stāties kameras priekšā un paziņot, ka demokrātija ir uzvarējusi. Šāda rīcība bija ierasta lieta Savienoto Valstu ārpolitikā tajā laikā, uz ko es atsaucos.

Nikaragvas traģēdija bija īpaši zīmīga. Atļaušos to šeit piesaukt kā spēcīgu piemēru tam, kā Amerika vērtē savu lomu pasaules norisēs toreiz un tagad.

Biju klāt sanāksmē ASV vēstniecībā Londonā 1980. gadu beigās.

Savienoto Valstu Kongresam tolaik bija jāizlemj, vai dot naudu Kontrām, lai tie varētu rīkot kampaņu pret Nikaragvu. Es biju delegācijā, kas runāja par labu Nikaragvai, bet vissvarīgākais šīs delegācijas biedrs bija tēvs Džons Metkalfs. Savienoto Valstu pārstāvju vadītājs bija Reimonds Seits (tolaik vēstnieka palīgs, vēlāk - vēstnieks). Tēvs Metkalfs sacīja: „Ser, es kalpoju draudzē Nikaragvas ziemeļos. Draudzes locekļi uzbūvēja skolu, slimnīcu un kultūras centru. Visu laiku mēs dzīvojām mierā. Pirms pāris mēnešiem Kontras spēki uzbruka mūsu ciematam. Viņi nopostīja visu: skolu, slimnīcu, kultūras centru. Izvaroja māsiņas un skolotājas, slaktēja ārstus viscietsirdīgākajos veidos. Viņi uzvedās kā mežoņi. Lūdzu, pieprasiet, lai Savienoto Valstu valdība atsaka atbalstu šokējošajam teroram.”

Reimonds Seits varēja lepoties ar atbildīga, gudra un augsti izglītota cilvēka reputāciju. Viņu ļoti cienīja diplomātiskajās aprindās. Noklausījies mācītāja teikto, viņš pēc neilga brīža drūmā balsī ierunājās: „Tēvs,” viņš sacīja, „drīkst, es jums paskaidrošu vienu lietu. Karā vienmēr cieš nevainīgi cilvēki.” Sekoja ledains klusums. Mēs skatījāmies uz viņu. Viņš pat nesamulsa.

Tiešām, nevainīgi cilvēki vienmēr cieš.

Visbeidzot kāds ierunājās: „Bet šajā gadījumā ‘nevainīgie cilvēki’ bija šaušalīga, jūsu un citu valdību atbalstīta slaktiņa upuri. Ja Kongress turpinās Kontrai piešķirt naudu, šādi slaktiņi nerimsies. Vai tad šis nav tāds gadījums? Vai jūsu valdība nav uzskatāma par vainīgu, ka tā atbalstījusi neatkarīgas valsts pilsoņu slepkavošanu?”

Seits bija nesatricināms. „Es nepiekrītu, ka šeit atspoguļotie fakti pierāda jūsu apgalvojumus.”

Kad devāmies prom, kāds vēstniecības darbinieks man sacīja, ka viņam patīkot manas lugas. Es neatbildēju.

Atgādināšu, ka savā laikā prezidents Reigans nāca klajā ar sekojošu apgalvojumu: „Kontras ir morālais ekvivalents mūsu tēviem - ASV dibinātājiem”.

Savienotās Valstis vairāk nekā 40 gadus atbalstīja varmācīgo Samozas diktatūru Nikaragvā. Nikaragvieši sandīnistu vadībā sagrāva šo režīmu 1979.gadā apbrīnas cienīgā tautas revolūcijā.

Sandīnisti nebūt nebija ideāli. Viņos bija jaušama laba tiesa augstprātības, un viņu politiskā filosofija ietvēra vairākas pretrunīgas idejas. Bet viņi bija inteliģenti, saprātīgi un civilizēti. Sāka veidot stabilu, kārtīgu un plurālistisku sabiedrību. Tika atcelts nāvessods. No bezcerības tika glābti simtiem tūkstošu nabadzībā iestigušu zemnieku. Vairāk kā simts tūkstošiem ģimeņu tika atdotas tiesības uz zemi. Uzcēla divus tūkstošus skolu. Diezgan ievērojama lasītprasmes veicināšanas kampaņa samazināja analfabētismu valstī, - vairs tikai septītā daļa iedzīvotāju bija lasītnepratēji. Tika izveidota bezmaksas izglītības un veselības aprūpes sistēma. Tika panākts, ka par trešdaļu samazinās bērnu mirstība. Tika izskausta bērnu trieka.

Savienotās Valstis šīs pārmaiņas uztvēra kā marksistu-ļeņinistu apvērsumu. ASV valdība to uzskatīja par bīstamu piemēru. Ja Nikaragvā tiktu atļauts ieviest sociālā un ekonomiskā taisnīguma pamatnormas, ja ļautu paaugstināt veselības aprūpes un izglītības līmeni, kā arī panākt sabiedrības vienlīdzību un atjaunot nacionālo pašlepnumu, arī kaimiņvalstīm sagribētos uzdot tos pašus jautājumus un ieviest tādu pašu kārtību. Protams, tolaik arī Salvadoras status quo bija izraisījis sīvu pretestību.

Iepriekš minēju melu tīklu, kas mūs ieskauj. Prezidents Reigans lielos vilcienos raksturoja Nikaragvu kā „totalitāru cietumu”. Mediji un pilnīgi droši var apgalvot, ka arī Lielbritānijas valdība to uzskatīja par precīzu un patiesu situācijas apzīmējumu.

Taču patiesībā nav liecību, ka sandīnistu valdības vadībā būtu darbojusies nāves mašinērija. Nekas neliecina, ka būtu notikušas spīdzināšanas. Nav dokumentētas arīdzan oficiālas vai plānveidīgas militāristu patvaļības. Tolaik Nikaragvā netika slepkavoti priesteri. Patiesībā priesteri bija arī valdībā - divi jezuīti un viens mariknolliešu misonārs. Totalitārie cietumi bija turpat kaimiņos - Salvadorā un Gvatemalā. Savienotās Valstis 1954. gadā bija gāzušas demokrātiskā ceļā ievēlēto Gvatemalas valdību, un vēlāk vairāk nekā divsimt tūkstoši cilvēku kļuva par sekojošo militāro diktatūru upuriem.

1989. gadā San Salvadorā, Centrālamerikas universitātē tika noslepkavoti seši pasaulē ievērojamākie jezuīti, un to paveica Fortbeningā, Džordžijas štatā apmācītā Alcatl vienība. Ar īpašu drosmi apveltītais arhibīskaps Romero tika nogalināts mises laikā. Visiem šiem cilvēkiem bija jāmirst, jo viņi ticēja, ka ir iespējama labāka dzīve un ka jādara viss, lai to sasniegtu. Šīs pārliecības dēļ viņi uzreiz tika uzskatīti par komunistiem. Viņiem bija jāmirst, jo viņi uzdrošinājās sacelties pret esošo situāciju - pret nebeidzamo nabadzības, slimību, degradācijas un apspiešanas horizontu, kas bija vienīgais, uz ko viņiem dotas tiesības piedzimstot.

Visbeidzot Savienotās Valstis gāza sandīnistu valdību. Tas gan prasīja cīņu pret ievērojamu pretestību vairāku gadu garumā, taču trīsdesmit tūkstoši kritušo un nemitīgs ekonomiskais spiediens visbeidzot salauza nikaragviešu garu. Viņi atkal bija sakauti un nospiesti nabadzībā. Valstī atgriezās amerikāņu kazino zāles. Bezmaksas veselības aprūpei un skolām pienāca gals. Toties lielais bizness atkal plauka ar uzviju. „Demokrātija” bija uzvarējusi.

Taču šī „politika”, protams, nepalika tikai Centrālamerikā. Tā tika un tiek ieviesta it visur pasaulē. Nepārtraukti. Un pastāv, it kā nekas nebūtu noticis.

Savienotās Valstis atbalstīja visas labējās militārās diktatūras, kas pasaulē tapušas pēc Otrā Pasaules kara. Daudzas no tām turklāt radušās tieši ASV iniciatīvas rezultātā. Es runāju par Indonēziju, Grieķiju, Urugvaju, Brazīliju, Paragvaju, Haiti, Turciju, Filipīnām, Gvatemalu, Salvadoru un, protams, arī Čīli. Tam, ko ar Čīli 1973. gadā izdarīja Amerikas Savienotās Valstis, nevar būt attaisnojuma. Ir šausmas, ko nekad nevarēs piedot.

Šajās valstīs nomira simtiem tūkstošiem ļaužu. Vai tā tiešām notika? Vai viņu nāvē vainojama ASV ārpolitika? Lūk, atbilde: jā, tā tiešām notika, un jā, viņu nāvē ir vainojama ASV ārpolitika. Taču jūs to varat pat neuzzināt.

Tas nemaz nav noticis. Nekas nav noticis. Pat tad, kad tas notika, tas nemaz nenotika. Tas nebija svarīgi. Nevienu tas neinteresēja. Savienoto Valstu noziegumi ir bijuši sistemātiski, nemitīgi, nežēlīgi un zemiski, taču par tiem runājuši tikai pavisam nedaudzi. Arī šajā jomā jāatzīst Amerikas pārākums. Tā ir pilnīgi bezkaislīgi manipulējusi ar varu visās pasaules malās, tajā pašā laikā uzdodoties par universālo labo tēlu. Tas ir spožs, varētu pat sacīt - atjautīgs paņēmiens un ārkārtīgi veiksmīgs hipnozes akts.

Lieku jums pie sirds, ka Savienotās Valstis ir visu laiku lieliskākā izrāde. Brutāla, vienaldzīga, briesmīga un nežēlīga, taču arī ļoti gudra izrāde. ASV ceļo apkārt kā tirgonis, un visejošākā prece ir pašapmierinātība. Veiksme garantēta. Ieklausieties, kā visi Amerikas prezidenti televīzijā izrunā vārdus: „amerikāņu tauta”. Piemēram, teikumā „Amerikāņu tautai pienācis laiks lūgt Dievu un sargāt Amerikas tautas intereses. Es lūdzu amerikāņu tautu ticēt valsts prezidentam, kurš pašlaik īsteno akciju, rīkodamies amerikāņu tautas interesēs.”

Spīdoša taktika. Valoda faktiski tiek lietota, lai ierobežotu domas. Vārdi „amerikāņu tauta” veido patiešām omulīgu polsterējumu domām un nomierina. Jums nav par to jāraizējas. Vienkārši atlaidieties spilvenos. Iespējams, tie noslāpēs jūsu domāšanas un spriešanas spējas, toties būs ļoti ērti. Tikko teiktais, protams, neattiecas uz tiem 40 miljoniem cilvēku, kas dzīvo nabadzībā un uz tiem 2 miljoniem vīriešu un sieviešu, kas ieslodzīti kādā no cietumiem nepārredzamajā gulagā, kas stiepjas cauri visai Amerikai.

Savienotās Valstis vairs neapgrūtina mūs ar runām par zemas intensitātes konfliktiem. Vairs nav nozīmes piemeklēt vārdus vai runāt aplinkus. Amerika ir uzlikusi kārtis galdā bez bailēm un bez pierunāšanas. Tai vienkārši ir nospļauties par Apvienotajām Nācijām, starptautisko likumdošanu vai kritiskiem viedokļiem, - tas viss tiek uzskatīts par mazsvarīgu; Amerikai nav jāklausās citu iebildumos. Tai ir arī sava rotaļlieta, ko var vazāt līdzi pavadā - nožēlojamā gļēvā aitiņa vārdā Lielbritānija.

Kas gan noticis ar mūsu morāles jūtām? Vai mums tādas vispār bijušas? Un ko šie vārdi nozīmē? Vai tiem ir kāds sakars ar šajā laikā tik reti lietoto jēdzienu „sirdsapziņa”? Vai tas gadījumā nenozīmēja arī to, ka esam atbildīgi ne tikai par sevi un sev, bet arī to, ka jāatbild par citu izdarīto? Vai tas viss jau aizgājis bojā? Palūkosimies uz Gvantanamo līci. Tur bez tiesas sprieduma jau kopš 2002. gada ieslodzīti simtiem cilvēku - bez juridiskiem aizstāvjiem un bez cerībām uz tiesu, faktiski - ieslodzīti uz mūžu. Gvantanamo līča viscaur nelikumīgais iestādījums turpina pastāvēt - par spīti Ženēvas konvencijai. Tie, ko sauc par „starptautisko sabiedrību”, ne tikai piever acis uz Gvantanamo līcī notiekošo, bet, šķiet, par to jau gandrīz aizmirsuši. Un šo vardarbību veic valsts, kas sevi pasludinājusi par „brīvās pasaules līderi”. Vai esam padomājuši par Gvantanamo līča ieslodzītajiem? Ko par tiem vēsta mediji? Palaikam jau šis tas parādās - kā īsa ziņa sestās lappuses stūrī. Par viņiem runā kā par ļaudīm tālā nekurnekadzemē, no kuras viņi patiešām, visticamāk, nekad neatgriezīsies. Pašlaik daudzi ieslodzītie, tai skaitā Lielbritānijas iedzīvotāji, pieteikuši badastreiku, un viņus baro piespiedu kārtā. Nekāda jaukā šī barošana vis nav. Nekādu pretsāpju līdzekļu vai anestēzijas. Caurule degunā līdz pat rīklei. Ieslodzītie vemj asinis. Tā ir spīdzināšana. Un ko par to sacījis Lielbritānijas ārlietu ministrs? Neko. Ko ir teicis britu premjerministrs? Neko. Kāpēc? Tāpēc, ka Savienotās Valstis paziņojušas: Gvantanamo līcī pielietoto metožu kritiku uztversim kā naidīgu žestu. Jūs esat vai nu ar mums, vai pret mums. Un Blērs aizver muti.

Iebrukums Irākā bija bandītisks, valsts akceptēts terorisma akts, kas liecināja par neslēptu un tīšu starptautisko likumu neievērošanu. Tas bija patvaļīgs militārs uzbrukums, ko bija iedvesmojusi vesela melu virkne, kā arī milzīga apjoma manipulācijas ar medijiem un tādējādi - ar sabiedrību. Šis akts tika veikts ar mērķi nostiprināt Amerikāņu militāro un ekonomisko kontroli pār Tuvajiem Austrumiem; kad citi šajā maskarādē pielietotie attaisnojumi bija sevi izsmēluši, atlika vēl pēdējais, - paziņot, ka tā ir atbrīvošana. Baismīgs apzīmējums militāram spēkam, kas nonāvējis un sakropļojis tūkstošiem nevainīgu cilvēku.

Esam atnesuši irākiešu tautai spīdzināšanu, ķekarbumbas, urānu saturošas bumbas, neskaitāmas bezjēdzīgas slepkavības, postu, bezcerību un nāvi, un nosaukuši to visu par „brīvības un demokrātijas nostiprināšanu Tuvajos Austrumos”.

Cik cilvēku ir jānogalina, lai kādu varētu dēvēt par masu slepkavu un kara noziedznieku? Simt tūkstoši? Vairāk nekā pietiekami, es sliecos domāt. Tādēļ būtu tikai taisnīgi saukt Blēru un Bušu Starptautiskās Krimināltiesas priekšā. Taču Bušs ir bijis apķērīgs. Viņš nav ratificējis Starptautiskās Krimināltiesas statūtus. Tādēļ, ja kāds karavīrs vai, vēl sliktāk, politiķis minēto iemeslu dēļ nonāk uz apsūdzēto sola, Bušs ir brīdinājis, ka sūtīs turp jūras kājniekus. Toties Tonijs Blērs ir ratificējis Krimināltiesas statūtus, un tādēļ ir pakļaujams kriminālvajāšanai. Varam darīt Tiesai zināmu viņa dzīvesvietas adresi, ja viņus tā interesē. Dauningstrīta numur 10, Londona.

Nāve šajā kontekstā ir kļuvusi mazsvarīga. Bušs un Blērs ir pacentušies to aizmirst. Vēl pirms nemieru sākšanās no Amerikāņu bumbām un ieročiem gājuši bojā ne mazāk kā 100 tūkstoši irākiešu. Šie cilvēki vienkārši neskaitās. Viņu nāve vienkārši nepastāv. Tukša vieta. Viņi nav pat pierakstīti kā bojāgājušie. „Mēs līķus neskaitām,” - sacīja amerikāņu ģenerālis Tomijs Frenkss.

Iebrukuma sākumā Lielbritānijas laikrakstu pirmajās lapās tika publicēta fotogrāfija, kurā redzams, kā Tonijs Blērs noskūpsta uz vaiga irākiešu puisīti. „Pateicīgais zēns” - vēstīja virsraksti. Pēc pāris dienām tajās pašās avīzēs, tikai iekšlapās, parādījās raksts un fotogrāfija, un tajā bija redzams kāds cits četrgadīgs puišelis, kuram norautas rokas. Viņa ģimene bija gājusi bojā raķetes sprādzienā. Puisēns vienīgais bija palicis dzīvs. „Kad es dabūšu atpakaļ savas rokas?” viņš vaicāja. Stāstījums izpalika. Viņu neapkampa Tonijs Blērs. Viņš neapkampa nevienu no sakropļotajiem bērniem, un neskārās arī klāt līķu asiņainiem rumpjiem. Asinis ir netīras. Ar tām var nosmērēt kreklu un kaklasaiti, un kā gan tādā izskatā teikt sirsnīgu runu TV kameras priekšā?

2000 kritušu amerikāņu - tas ir nepatīkami. Uz kapavietām viņus nogādā tumsā. Viņi tiek apbedīti paklusām, labi pārbaudītās vietās. Sakropļotie pūst savās gultās; daži no tiem - visu atlikušo dzīvi. Sapūst gan mirušie, gan sakropļotie - tikai dažādos kapos.

Te būs izvilkums no Pablo Nerudas dzejoļa „Šo to paskaidrojot”:

Kādu rītu viss dega,
kādu rītu liesmas šāvās no zemes
aprijot ļaudis,
un kopš tā laika - uguns,
un pulveris kopš tā laika,
un kopš tā laika - asins.
Bandīti ar lidmašīnām un mauriem,
bandīti ar gredzeniem un daiļajām dāmām,
bandīti ar mūkiem, kas svētību šķaida, -
izlauzās līdz zemei, lai nogalinātu bērnus,
un bērnu asinis izplūda ielās
bez skaņas, kā jau bērnu asinis.

Šakāļi, ko pašu barā nicinātu,
akmeņi, kam pat dadži vairās augt blakus,
odzes, par ko odzes kaunas.

Kopā ar jums esmu redzējis asinis plūstam,
Spānijas asinis uzbangojam kā viļņus -
tās arī jūs reiz noslīcinās
cīņas un dunču vilņos.

Jūs, ģenerāļi, nodevēji:
redziet manu izpostīto zemi,
uzlūkojiet sagrauto Spāniju,
no visām mājām plūst kūstoša dzelzs
puķu vietā,
no katra cauruma Spānijas sānā
Spānija ceļas,
un no katra miruša bērna nāk strēlnieks redzīgs,
no katra noslepkavotā aug bultas -
tās kādudien
atradīs ceļu uz jūsu sirdīm.

Un tad jūs jautāsiet: kādēļ viņš neraksta
par sapņiem, par lapām
un par dzimtās zemes vulkāniem.

Nāciet un skatieties asinis ielās.
Nāciet un skatieties
asinis ielās.
Nāciet un skatieties asinis
ielās!

Ļaujiet paskaidrot, ka, citējot Nerudas dzejoli, es nekādā ziņā nesalīdzinu Republikāņu Spāniju ar Sadama Huseina Irāku. Es citēju Nerudu, jo mūsdienu dzejā neesmu sastapis nevienu tik tiešu civiliedzīvotāju bombardēšanas aprakstu.

Jau iepriekš esmu sacījis, ka Savienotās Valstis ir pavisam atklāti uzlikušas kārtis galdā. Viss ir skaidrs. „Pilna spektra dominance” ir oficiālā valsts politika. Tas ir viņu pašu, nevis manis dots apzīmējums. „Pilna spektra dominance” nozīmē kontroli pār zemes, jūras, gaisa telpu un visiem tur pieejamajiem resursiem.

Savienotajām Valstīm pašlaik ir 702 militāras bāzes 132 valstīs visā pasaulē; viens no godājamiem izņēmumiem, protams, ir Zviedrija. Mums nav ne jausmas, kā tās nokļuvušas šajās valstīs, bet karabāzes tur ir un izvākties negrasās.

Savienoto Valstu rīcībā ir 8 000 aktīvu kodolieroču galviņu pilnā gatavībā. Divi tūkstoši no tām pastāvīgi atrodas kaujas gatavībā un ir iedarbināmas 15 minūšu laikā. Tiek veidoti jauni kodolieroču veidi, tā sauktie „bunkuru spridzinātāji”. Lielbritānijas spēki, kā allaž - vēlēdamies sadarboties, grasās nomainīt viņiem piederošo kodolraķeti „Trident”. Kurp gan viņi tēmē, es domāju? Uz Osamu bin Ladenu? Uz jums? Uz mani? Uz Džo Doksu? Ķīnu? Parīzi? Kurš to pateiks? Viens gan ir skaidrs - ka šis infantilais neprāts - kodolieroču glabāšana un draudēšana ar tiem - ir šībrīža Amerikas politiskās domas pamatā. Jāpatur prātā, ka Amerikas Savienotās Valstis ir gatavas jebkurā brīdī sākt karu, un šo spriedzi tās nebūt negrasās mazināt.

Tūkstošiem, ja ne miljoniem cilvēku Savienotajās Valstīs atklāti pauž kaunu, nosodījumu un dusmas par savas valdības rīcību, taču dažādu apstākļu dēļ tie pagaidām vēl nav kļuvuši par vienotu politisku spēku. Bet ir skaidrs, ka dusmas, neskaidrība un bailes, kas ASV sabiedrībā ik dienas pieņemas spēkā, neizzudīs.

Labi zinādams ka prezidentam Bušam ir ļoti prasmīgi runu rakstītāji, es tomēr gribētu brīvprātīgā kārtā arī pats pieteikties uz šo darbu. Esmu sagatavojis nelielu uzrunu, ko derētu teikt tautai tuvākajā televīzijas pārraidē. Acu priekšā jau stājas šis nopietnais vīrs - gludi saglaustiem matiem, nopietnu, taču sirsnīgu un uzvaras apjautā starojošu vaigu, bieži viltīgu, bet dažreiz - greizu smaidu; viņš ir īsteni pievilcīgs, acīmredzami pārāks par citiem.

„Dievs ir labs. Dievs ir liels. Dievs ir labs. Mans Dievs ir labs. Bin Ladena Dievs ir slikts. Viņējais ir slikts Dievs. Sadama Dievs bija slikts, - vēl sliktāk, viņam tāda nemaz nebija. Viņš bija barbars. Mēs neesam barbari. Mēs necērtam cilvēkiem galvas. Mēs ticam brīvībai. Dievs arī tic. Es neesmu barbars. Es esmu demokrātiski ievēlēts brīvību mīlošas valsts prezidents. Mūsu sabiedrībā valda līdzjūtība un iecietība. Neskopojamies ar iecietīgu elektrošoku un iecietīgām nāvējošām injekcijām. Mēs esam varena tauta. Es neesmu diktators. Viņš gan ir. Es neesmu barbars. Viņš gan ir. Un viņš arī. Viņi visi ir barbari. Man ir morālā autoritāte. Redzat šo dūri? Tā ir mana morālā autoritāte. Un lai jūs to neaizmirstu!”

Rakstnieka dzīve ir trausla, un viss notiekošais - atkailināts. Par to nav, ko bēdāt. Tā ir rakstnieka izvēle, un viņam pašam jātiek ar to galā. Taču taisnība tiem, kas atgādina - rakstnieks ir pakļauts visiem vējiem, un tie mēdz būt arī ledaini. Jūs esat viens pats, viens un neaizsargāts. Pajumtes un patvēruma nebūs. Protams, pastāv iespēja sākt melot un tādējādi radīt pašam savu patvērumu, un galu galā - kļūt par politiķi.

Šovakar jau vairākkārt esmu runājis par nāvi. Tagad citēšu kādu savu dzejoli ar tādu pašu virsrakstu: „Nāve”.

Kur atrada līķi?
Kurš atrada līķi?
Vai līķis jau bija miris, kad to atrada?
Kā atrada līķi?

Kas bija līķis?

Kas varētu būt šī pamestā līķa
māte, tēvs, meita un brālis,
tēvocis, dēls un māsa?

Vai līķis jau bija miris, kad to te pameta?
Vai to pameta?
Kas to pameta?

Un vai līķis bija pliks vai apģērbts pēdējai gaitai?

Kā jūs nospriedāt, ka līķis tiešām ir līķis?
Vai jūs nospriedāt, ka līķis tiešām ir līķis?
Cik labi jūs pazināt līķi?
Kā jūs uzzinājāt, ka līķis ir līķis?

Vai jūs nomazgājāt līķi,
vai aizvērāt tam acis,
vai apglabājāt līķi,
vai arī atstājāt to turpat guļam,
vai jūs noskūpstījāt līķi?

Kad skatāmies spogulī, domājam, ka attēls, ko tur redzam, ir precīzs. Bet atliek pakustēties vien par mata tiesu, un arī attēls mainās. Patiesībā mēs skatāmies nebeidzamā atspulgu virknē. Un rakstniekam dažkārt ir jāsadauza spogulis - jo patiesība, kas skatās mums acīs, stāv spoguļa otrā pusē.

Es uzskatu, ka mums kā cilvēkiem ir ārkārtīgi būtiski, par spīti milzīgajiem aizspriedumiem, kvēli, nelokāmi un visiem spēkiem tiekties pēc patiesības pašu dzīvē un sabiedrībā - tas ir mūsu lielākais pienākums. Var pat sacīt - imperatīvs.

Ja šādu apņēmību neiemiesos arī mūsu politiskā virzība, nav cerību, ka izdosies atjaunot to, kas jau ir tikpat kā zaudēts - cilvēka cieņu.

 

 

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

© The Nobel Foundation 2005