Par Rvīna Vardes grāmatu "Kas te notiek" (Jāņa Rozes apgāds, 2019) un citām nesaistītām lietām
Nez kāpēc tieši šovasar vismaz trīs cilvēki man ir stāstījuši par to, cik svarīga ir perifērā redze. Vajagot raudzīties nevis tikai taisni uz priekšu, kā tēmējot nekustīgā mērķī, bet ar izkliedētu skatienu tvert visu, kas notiek kadra malās. Viens no šiem cilvēkiem bija motociklists. "Uz kurieni tu skatīsies, tur arī brauksi," viņš sacīja. Otrs, izbijis mednieks, nesen bija iegādājies binokli un pasācis aizrauties ar putnu vērošanu. Viņš ar apbrīnu stāstīja, ka vissvarīgākais dabā esot paslēpts no mērķtiecīgiem skatieniem. Trešais dienēja armijā. Viņa arguments man likās vispārliecinošākais: "Ja tev acis nebūs deniņos, tad pats pie visa būsi vainīgs!"
Nospriedu – ja jau tā, tad varbūt tiešām jāsāk trenēt perifēro redzi. Galu galā, lai rakstītu par dzīvi, tā ir nepārtraukti jāvēro. Todien, braukdams ar riteni pa Uzvaras parku, atfokusēju skatienu un piesardzīgi, lai neapgāztos, raidīju to uz visām pusēm vienlaikus. Un tiešām, jau pēc dažiem metriem pamanīju, kā večiņa milzīgās "Nike" krosenēs stāv peļķē un pieliekusies skalo tās ar lietus ūdeni, kamēr blakus uz soliņa sēž trīs vīri, pārlikuši kāju pār kāju, un vēro notiekošo kā teātra etīdi, ar pirkstiem no burciņas ēdot mārrutkus. Labi, ka atfokusēju. Citādi varbūt nebūtu to pamanījis.
Bet jau dažas dienas vēlāk klajā nāca Rvīna Vardes grāmata "Kas te notiek". To, ka Rvīns Varde ir viens no spilgtākajiem latviešu jaunās absurda literatūras pārstāvjiem, jums pateiks katrs bērns. Viņa darbi jau labu laiku klejo pa internetu un visādiem žurnāliem un arī tagad, pirmo reizi apkopoti grāmatā, seko šai, ja tā var izteikties, tradīcijai. Taču, izvirzot tādas teorētiskas kategorijas kā "latviešu jaunā absurda literatūra", ir jāspēj tai nospraust vismaz aptuvenas robežas. Vēl pirms gada vai diviem es neuzdrošinātos ar šādām lietām nodarboties. Ne tāpēc, ka neredzēju tendences – redzēju. Gaisā kaut kas virmoja, bija iznākušas gan Riharda Bargā "Tenkas" un "Plikie rukši", gan Eduarda Aivara "Minimas", gan Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēmas". Katru no šiem īsprozas gabaliņu krājumiem vienoja gan īpaši uzsvērta autora balss, gan farsa un absurda spēles noteikumi, un katrs no tiem gandrīz vai pretendēja uz sava privātā žanra nosaukumu. Šķiet, Bargais vienreiz tā arī teica par savām "Tenkām": "Esmu iedibinājis pats savu žanru."
Arī apjomīgāku darbu autori, kā man likās, arvien biežāk mēdza rotaļāties ar absurda elementiem. Taču nevis ar šādiem tādiem absurda elementiem, bet tieši ar šim laikmetam raksturīgiem. Saprotams, tajā visā bija kaut kas no Harmsa estētikas, kaut kas no Platonova dziļās bezcerības, kaut kas no dadaistu nejēdzību kolāžām. Vārdu sakot, absurda literatūra nav nekāda jaunā parādība. Taču saprast, kas piešķir absurdam aktualitāti šeit un tagad – vēl jo vairāk, saprast, kā kaut kas pēc definīcijas bezjēdzīgs vispār var būt aktuāls, es nekādi nespēju. Trūka vismaz viena svarīga posma.
Šis trūkstošais posms tad nu izrādījās grāmatiņa "Kas te notiek".
Rvīna Vardes tekstos ir jūtams Harmsa & Co DNS, taču Rvīnu nekādā ziņā nedrīkst salīdzināt ar pagājušā gadsimta absurdistiem. Pirmkārt, tāpēc, ka par to var tikt cietumā, otrkārt, tāpēc, ka Vardes stāstiņi tikpat labi varētu atbilst literāra reālisma prasībām. Tajos nav nedz groteskas, nedz pārspīlējumu – taisni otrādi, viss ir ļoti rāms un pieklusināts. Viss norakstīts no dzīves. Pat skaidri saskatāmu maģisku elementu nav. Vienīgā maģija Vardes pasaulē slēpjas tās pilnīgajā loģikas trūkumā un no tā izrietošajā haosā. Un tas nav tas mežonīgais haoss, kas valda vētras izplosītās ielās vai uz absurda literatūras cienītāju rakstāmgaldiem. Tas ir tas klusais, bezkaislīgais haoss, par kuru mums mācīja skolā. Tas, no kura sastāv visums un kurā rodas arvien jaunas, ne mazāk haotiskas pasaules. Bet varbūt nekas nerodas. Īstenībā nav pat svarīgi.
Kaut kādā ziņā Vardes vēstījums ir pilnīgi pretējs apgaismības laikmeta idejai, kas pauž – jo vairāk grāmatu mēs izlasīsim, jo precīzāk formulēsim lielos dzīves jautājumus, un, jo cītīgāk studēsim dabaszinātnes, jo labāk sapratīsim, kas tad te, galu galā, notiek. Taču, ja nu mūsdienu neapturamā informācijas gūzma kaut ko arī ir sistemātiski pierādījusi, tad galvenokārt to, ka, jo vairāk tās kļūst, jo grūtāk ir to atšifrēt. Racionālas domāšanas ietvaros jebkuru nesaprašanu var uzskatīt vai nu par trūkumu, vai par platformu jaunu zināšanu ieguvei. Katrā gadījumā nesaprašana ir kaut kas novēršams vai pārvarams. Taču cilvēka attiecības ar dzīvi un visām tās bezgalīgajām šķautnēm ir tik subjektīvas un mainīgas, ka nonākt līdz jebkādai vienotai izpratnei par tās kārtību ir neiespējami. Varbūt tāpēc, ka nekādas kārtības nemaz nav un tā saucamā dzīve nav paredzēta izpratnei.
Varde turpretī savā grāmatā nesaprašanai ir atņēmis trūkuma nokrāsu un padarījis to par mākslu. Turklāt nav arī tā, ka viņam trūktu zināšanu. Jaunas informācijas ieguve ir viens no grāmatā klātesošiem motīviem. Pirmajā personā rakstošais varonis ar to vien nodarbojas, kā uztver, lasa, domā un novēro. Par to, kā saka, "ir stāsts", lai ko mēs ar šo vārdu arī saprastu.
Un varbūt tā arī ir tā jaunā absurda literatūra, kas tik labi darbojas šeit un šajā laika nogrieznī. Tajā nav nekādas mērķtiecības. Un nevajag arī. Mērķtiecīga kustība tomēr paredz ilgstošu skatīšanos vienā punktā. Braukt turp, kur skaties, un skatīties turp, kur brauc. Bet kas notiek, ja tu, cilvēks, atver acis deniņos, iedarbini perifēro redzi un pēkšņi ievēro, ka ikvienam atsevišķam elementam varbūt arī ir kaut kāda jēga un nozīme, taču nekā kopīga starp tiem nav un – citāts no grāmatas – "vispār nekā kopīga nekad nav"?
Nekas jau tāds īpašs nenotiek. Toties māksla.
2