Māksla neļauties

„Es nezinu, vai skolā Tev to, bērniņ, mācīja, tālab paklausies vien.”
G. Repše. Bāreņu nams.

„Literatūrā dažkārt notiek arī tā – rakstnieka sākotnēji par stāstu pieņemts daiļdarbs ievelk autoru savās dzīlēs un pārliecina, ka ar stāstiņu šim gadījumam nebūs vis līdzēts”[1]. Tā nu iecerētā vasaras stāsta vietā Gundega Repše uzraksta romānu[2] „Bāreņu nams”.

Romāna sižets un ar to saistītā realitāte ir tikai kā rosinātājs, impulss darba pamatā esošajām tēlu pārdomām un spriedumiem, tādēļ nebūtu jāpievēršas tā izteiktajam vienkāršumam un nolietojumam: noslēgta telpa greznas savrupmājas Marateles veidā, noslēgts cilvēku loks, ārēji izsmalcināta vide, neizturams karstums un nāve – salikums, kas nodrošina sakāpinātas emocijas ar visu no tā izrietošo. Radītie apstākļi izraisa grēksūdzes tipa monologus, kuros lasāmās pārdomas strukturējamas četrās, visus monologus apvienojošās pamattēmās: tēlu savstarpējās attiecības, attiecības ar vecākiem, pārdomas par dzīvi un pārdomas par mākslu. Gundegas Repšes daiļradē šāda pieeja nav nekas jauns, liekot tēliem darboties noslēgtā, emocionāli sakāpinātā vidē (labs piemērs tam ir stāstu krājums „Septiņi stāsti par mīlu” (1992), kā arī 1996. gadā izdotais romāns „Ēnu apokrifs”) un radot personības, kuras vienmēr atradušās konfliktā ar apkārtējo pasauli, kuru iekšējais pretstatījums es/pārējie savā būtībā ir nepārvarams. Lai mūs dara uzmanīgus grāmatā citētie autori Oktāvio Pass un Albērs Kamī, kuru darbos nolasāmā eksistenciālā pasaules izjūta, šķiet, ir saistoša arī Gundegai Repšei. Tomēr, atšķirībā no autoriem, kuri savulaik vērsās pret eksistenciālisma vienkāršotu izpratni kā samierināšanās un zemiskuma mākslu (skat. A. Kamī un Ž. P. Sartra esejas), Gundega Repše rada tēlus, kuru dzīve nav esamības un notiekošā skaidra apzināšanās, lai ar aktīvas rīcības palīdzību gūtu uzvaru pār sevi. „Bāreņu nama” tēliem piemīt tikai grūtsirdība, „..kāda piemīt cilvēkam, kas zina vienīgo patiesību, ko pārējie noliedz jau pirms tās ieraudzīšanas”[3], pēc kuras seko vienīgi garlaicība. Ar savdabīgiem personvārdiem apveltītie Migliņa, Timotijs Uta, Šķirstiņš, Kaķis, Sofija, Štrauss – Strauss, Tollis un pārējie tēli īsteno visu iespējamo veidu konfliktus, iekšējus un ārējus, kuru cēloņi meklējami ne tik daudz viņu bērnībā un attiecībās ar vecākiem, kā Latvijas vēsturiskajos notikumos, kas, autoresprāt, bijuši patiesais iemesls vecāku alkoholismam, darbībai VDK labā, prombūtnei Sibīrijā vai klāt neesamībai kopš dzimšanas. Pagātnes nomāktie un nākotnei liekie Gundegas Repšes tēli mēģina izbēgt no vientulības nevēlamās un nepatiesās attiecībās. Autore nesaudzīgi atmasko visus: gudros, bagātos, skaistos, norādot, ka visi bez izņēmuma ir nelaimīgi un spiesti izlikties. Sākotnēji, konstatējot, ka romānā darbojas divpadsmit tēli, var rasties maldīgs iespaids, ka lasītājam patiešām tiks piedāvāti dažādi skatupunkti, tomēr jau pēc pirmajām lappusēm kļūst skaidrs, ka darbā eksistē tikai viens skatījums uz notiekošo – Gundegas Repšes. Traģisko notikumu skaits tagadnē un pagātnē uz vienu cilvēku ir tik liels, ka nevilšus rodas komisks iespaids, kuru pastiprina nemitīgie kontrasti (arī darba nobeigums, kurā dotās norādes ļauj secināt, ka nāve bijusi vien inscenējums).

Rodas loģisks jautājums par šāda darba sarakstīšanas nepieciešamību, uz kuru daļēji atbild pati autore laikrakstā „Diena” publicētajā slejā: „Ja dzīve draņķīga vai pārāk smaga, arvien retāk lasītājs grib tikt sists ar to pašu literatūrā. Viņš grib mierinājumu, veldzējumu, žūžas vai aizmiršanos. Un literatūra, kas to apmierina, kļūst izklaides industrija ar visiem tās atribūtiem”[4]. Vairākkārtējas norādes romānā par mākslu, kas kļuvusi viduvēja[5], par tādiem padarot arī mākslas uztvērējus, kuri „..te neatšķirs dzīvu uguni no mākslīgā apgaismojuma.”[6], liecina, ka autorei rūp latviešu literatūras nākotne, tomēr cik aktuāla un saistoša lasītājam ir šāda pieeja laikā, kad mākslā kopumā ir ienākusi jauna paaudze ar citām interesēm un citu pieredzi?

Jāsecina, ka regulārā darbošanās publicistikā, norādot uz aktuālu notikumu pretrunām un kontrastiem īsā un koncentrētā veidā, liegusi Repšei atbrīvoties no galējību pilna rakstības stila un skatījuma uz notiekošo arī literatūrā. 80. gadu sākumā, autores debijas laikā, šāda bezjēdzīgas dzīves aprakstīšana ar negācijām pilnu skatījumu uz dzīvi iekļāvās literatūras virzībā un bija loģisks protests pret sevi izsmēlušo ideoloģisko un didaktisko latviešu literatūras daļu, taču pašreiz šāds skatījums uz notikušo un notiekošo šķiet zaudējis aktualitāti – ne tikai autores daiļrades kontekstā, bet attieksmē kopumā. Bez skatījuma par būtisku problēmu kļūst formas izvēle. Gundegas Repšes talants visspilgtāk izpaudies tieši stāstos, šajās īsajās, koncentrētajās formās, par ko liecina viņas 90. gadu daiļradei veltītās recenzijas, kā arī 2005. gadā publicētais stāsts „Para”. Atgriežoties pie „Bāreņu namā” lasāmā, protams, problēma nav tajā, ka aprakstītās dzīves būtu pārāk izdomātas un tādēļ neticamas. Neatkarīgi no piederības kādai konkrētai paaudzei, potenciālajam darba lasītājam jau ir zināšanas par pašu, vecāku, vai vecvecāku piedzīvoto 20. gs. vēsturisko notikumu kontekstā. Tādēļ laikā, kad šādus vēstures veidotus dzīves stāstus iespējams lasīt pēdējos gados strauji attīstītajā preses izdevumu klāstā, literatūrai nepietiek ar notikumu uzskaitījumu, kad katrā no darba daļām lasītājs tiek iepazīstināts ar tēlu dzīves svarīgākajiem notikumiem (nāku no laukiem, māte dzēra, tēvs ģimeni pameta, 14 gadu vecumā aizbēgu no mājām u.tml.), kas tiek papildinātas ar pārdomām par dzīves jēgas neesamību, jo vienā brīdī sākas atkārtošanās. Spilgts piemērs šādam uzskaitījumam, kas dažbrīd līdzinās līdz galam nerealizētai un neizveidotai iecerei, ir Annes monologs, kura kulminācijā tiek citētas divas vēstules[7]. Pirmajā Ausmas tante no Vašingtonas (lasi – Labā feja) raksta, ka nopirkusi Annei mājiņu Berlīnē, savukārt otrā vēstulē nez no kurienes uzrodas sieviete, kas dēvē sevi par Annes māsu un lūdz naudu operācijai (kāda gan mājiņa pie ezera, ja cilvēkam slikti).

Ja autores nopietnība neliegtu rakstīto uztvert kā parodiju vai ironiju, būtu nedaudz interesanti, jo šādas konstrukcijas un vēstures piedāvātos dzīves stāstus teorētiski ir iespējams radoši izmantot, tādēļ jānorāda uz jau iepriekš kritikā pausto viedokli Gundegas Repšes darbu sakarā, ka romāns „..ir pārāk konspektīvs un vairāk atgādina kāda plašāka darba pārstātu..”[8]. Literatūras kritikā dažkārt notiek tā – pēc grāmatas izlasīšanas nepamet pārliecība, ka ne vienmēr autoriem ir jāļaujas vilinājumam rakstīt vēl.