Normundu Naumani, kinokritiķi un mākslas zinātnieku, šī portāla lasītāji noteikti pazīst. Un pazīst visai labi. Galvenokārt šī pazīšanās ir dibināta ar teksta starpniecību – vai tās būtu viņa teātra izrāžu recenzijas, filmu apskati vai nesen grāmatā Kultūrnieze apkopotās avīžu slejas. Bet, tāpat kā aiz kokiem nereti pazūd mežs, tā arī aiz teksta reizēm mēdz paslēpties autors. Formāts, stils un dažnedažādas citas nianses neizbēgami ietekmē autora attēlu, kurš atspoguļojas lasītāja prātā. Tādēļ interesants šķiet mēģinājums izaicināt uz sarunu cilvēku aiz teksta. Vienkārši, nepiespiesti un ārpus kritiķu tik iemīļoto formu diktētajām robežām pamēļot par to, kas katram latvietim dzīvē tiešām svarīgs. Par darbu, politiku, Eirovīziju un citiem latviešiem. Un, jā, protams – arī par mākslu.
Nils Sakss
Normunds Naumanis: Nil, tu mani vari nosist, bet internetā lasīt nopietnus tekstus – garīgi kropļi to var darīt. Atvaino, es mēģināju uztvert smalkās atšķirības – Paulam Bankovskim ir ielikts Satori milzīgs teksts par Rolava tulkojumiem –, es nevaru. Pirmkārt, redzi bojā. Rietumos par šo raksta nopietnus pētījumus – mazā ekrāna grafiskais noformējums iedarbojas visādos līmeņos. Bet cilvēki jau neaizdomājas par pašu elementārāko – par to, ka tā ir acu bojāšana. Pilnīgi reāli. Šī virtuālā pasaule cilvēkus pataisa par invalīdiem.
Nils Sakss: Nu tad darām tā īsi un kodolīgi – katrā rindiņā pa vienai domai.
Nē, nu tā jau arī ir drausmīgi, jo tu pats labi zini, līdz kam ir Diena nonākusi... Tā ir cilvēku masu debilizācija. Ir viena galējība, kad pārāk idealizē grāmatas – piemēram, [Pēteris] Bankovskis domā, ja slejas ir saliktas grāmatā, tad tam jābūt ar nezin kādu filozofisko mesidžu, paskaidrojumiem. Tas, piedod, nav zinātnisks traktāts. Otra galējība ir tā, ka visi pieraduši pie ziņu formāta, un ko es ienīstu ar visām savām porām, tā ir tviterošana, kas cilvēkus vispār par dārzeņiem pataisa. Kurš klasiķis teica, ka lielai domai vajag lielu vietu?
Bet tās jūsu ar [Ditas] Rietumas filmu recenzijas arī iekļaujas SMS formātā.
Tam ir pilnīgi utilitāra vērtība. Protams, ka tas viss ir nosacīti – ko nozīmē piecas, četras vai divas zvaigznītes...
Es arī par to bieži iedomājos – ko tas nozīmē?
Nu neko tas nenozīmē. Jo vairāk, jo it kā skaitās labāk. Bet kādreiz es varbūt iešķiebju piecas zvaigznītes, jo man patīk, ka tur talantīgi diršas uz ekrāna. Piemēram, zombiju filmām es esmu ielicis piecas. Tā ir nosacīta spēle, kurai ar dzīvi nav nekāda sakara. Tu orientē cilvēku – viņš apskatās: „Aha, šitas kretīns Naumanis ielicis 4 zvaigznes, tātad uz šito es varu mierīgi neiet. Vai nu atkal būs mozgajobs[i] baigais vai kaut kāda tipa māksla.” Bezcerīgs amats vispār man ir. Jo vecāks es kļūstu, jo mazāk man gribas kādu mācīt. Jo tie, kas mēģina kaut kā komunicēt caur tekstiem ar ārpasauli, viņi taču raida kaut kādas ziņas – viņiem vajag, ka viņus izlasa. Kas tu domā – [Uldis] Tīrons onanē no baudas par saviem tekstiem? Viņš arī grib, lai viņu lasa.
Kas ir tas, kas ļauj Tev mācīt citus?
Cilvēks jau neeksistē kā tāda bioloģiska būtne – viņš pilda kaut kādu sociālu lomu. Man ir apgūta profesija – es šo esmu apguvis augstskolā.
Apguvis, kā mācīt citus?
Nē – kritiku. Man ir diplomā rakstīts „Teātra un mākslas zinātnieks”.
Tad citus mācīt Tev atļauj diploms.
Ja mēs piesienamies vārdam – vai diploms ir tas, kas ļauj mācīt –, tad no vienas puses man jāsaka: jā. Bet tikko es to pasaku, tā man par to nāk smiekli. Jo skaidrs – cik tūkstošiem idiotu nav diplomu, it īpaši laikos, kad diplomu var par 200 latiem nopirkt.
Bet kas tad ir tas, kas Tev ļauj mācīt?
Tīri egoistiski, kā es to izjūtu, tā ir tāda spēlīte – sauc un atbalss. Ja tu jūti, ka tam, ko uzraksti, ir rezonanse, tevī ieklausās, un ja tu noķer to klikšķi – tas var būt kaut viens cilvēks, kurš saka: O, tu baigi labi uzrakstīji par to –, tad tas tevi stimulē. Tev liekas, ka vari ar to nodarboties. Tas ir tāpat ar visiem rakstošajiem cilvēkiem. Nu, kāpēc kāds iedomājas, ka viņš ir rakstnieks? Kritika ir mana pašizpausmes forma. Es labprāt rakstītu dzejoļus, bet es tos neprotu rakstīt. Es esmu dzejas kurls. Bet ir tādi autori, kurus lasot kaut kas manī savibrējas ar to tekstu. Tikai šitā.
Nu kāds es kritiķis? Smieklīgi. [Silvija] Radzobe – nu kāda kritiķe? Nu visas... Es tagad esmu palicis vienīgais zēns visā tanī. Bija Treimanis[ii] un Hausmanis[iii], vairāk neviens vīrietis nav. Es tos jaunos nezinu.
Parunāsim tīri praktiski – mēs tikko noskatījāmies izrādi (domāts Dž.Dž.Džilindžera uzvedums „Punktiņa un Antons” Dailes teātrī – N.S.). Kas bija tas, ko Tu, būdams diplomēts kritiķis, saskatīji un ko es kā vienkāršs skatītājs neredzēju?
Īsi un shematiski – es šos saucu par komercproduktiem, kas teātrim palīdz pelnīt, un vecākiem uz trīs stundām tikt vaļā no bērniem, ja viņi, protams, nesēž tiem bērniem blakus. Tā izrādes vēsts, ka visiem cilvēkiem jādraudzējas, ka jābūt labiem un ka zagt ir slikti... Jo vispār kāds ir gudrāks, jo viņš tādās lietās var saskatīt ļoti daudz ko. Tā ir Kestnera ģenialitāte – ne velti viņš ir bērnu literatūras klasiķis. Tā shēma darbojas neatkarīgi no iekārtām, sociālās vides.
Bet pagaidi – to, ka tas ir komercprodukts un ka tā ir laba shēma, to arī es varēju saskatīt. Tur jau nevajag teātra zinātnieka diplomu.
Ja es gribētu par šo izrādi izpausties, tad es sāktu piesieties un kasīties. Ja tā nenodara kaut kādu milzīgu, acīmredzamu ļaunumu, tad labi – kaut arī es nesaprotu, kādēļ aktieriem vajag tā ķēmoties. Bet ja es sāktu piesieties pa profesijas līniju, tad man uzreiz Džilim[iv] ir baigi daudz jautājumu – ja darbība notiek Berlīnē, tad kāds sakars ir tiroliešu dziesmām, jodelēšanai, kas ir tālāk uz Minhenes pusi, lai neteiktu, ka tā ir austriešu tradīcija? Es saprotu, Džilim gribās foršu muzonu – viņam liekas, ka jodelēšana ir foršākais, kas var būt. Man tā neliekas. Man liekas, tas ir garām. Tur ir daudzas profesionālas lietas – tai izrādei buksē temps. Es tikko Liepājā redzēju vienu salonkomēdiju, galīgāko draņķi, bet tur pat neļauj apstāties padomāt – visu laiku ņemās, ņemās, ņemās... Te nebija kārtībā ar ritmu kaut kas. Ja Subatnieks, Janausa, arī Vazdika darbojās daudz maz psiholoģiskā teātra ietvaros, tad tas, ko dara tā jaunā meitenīte – izskatījās, ka viņa ķēmojas. Tas ir tas, ko es varu pateikt.
Šis viss arī būs uzrakstīts recenzijā?
Es nerakstīšu recenziju, jo es nedomāju, ka tas ir, piedod, tā vērts, lai tērētu savu laiku. Es jau esmu notērējis trīs stundas, sēdēdams teātrī.
Bet rakstīt recenzijas taču ir Tavs darbs.
Mans darbs ir laikrakstā Diena izpildīt plānu, un man, paldies Dievam, vēl ir izvēle, par ko rakstīt. Man nav jāatspoguļo katra izrāde, tāpēc es arī vairs nepiedalos tajos ābolos[v].
Daži runā, ka tieši Tu ar savu izvēli esi izbīdījis apbalvojumam izrādi, kas skatītājus galīgi neinteresēja – Viestura Kairiša Varoņu laukumu.
Pilnīgas muļķības! Kas tas par mītu? Tā vispār ir ļoti gara saruna, kāpēc man patīk Bernhards[vi]...
Ne par to ir runa. Vienkārši tad iznāk, ka Tu šajā izrādē saskatīji kaut ko tik ģeniālu, ko teātra skatītāji neredzēja. Bet vai tad teātris var eksistēt pats par sevi, atdalīts no skatītāja?
Latviešu teātra publikai, kas nāk uz Dailes teātri, vispār neinteresē eksistenciāli jautājumi. Tas izrādījās pārāk nopietns gabals šim teātrim, un tur tiešām nenāca publika. Tas bija tas, ko es Viesturam pateicu – vecīt, tev ir nepareiza politika. Paskaties repertuāru, ko viņi šajā teātrī laiž. Tādas izrādes Dailes teātrī ir anahronisms – gan estētiski, gan ideoloģiski. Bet Kairišs tur nav vainīgs. Tur drīzāk vainīga teātra vadība, jo mārketings jau visādi reklamēja un aicināja. Bet nu nenāks šajā teātrī uz šādām izrādēm. Pat Gruzdova labās izrādes pēc abonenta izrādēm ir pustukšas. Šeit nāk uz Džilindžeru. No vienas puses, man Džilis liekas baigi krutais džeks – viņš ne tikai nav muļķis, bet viņš ir gudrs un saprot, ko dara. Bet no otras puses – viņš ir pieradinājis šo publiku, ka viņi dabūs šeit tipa izklaidi ar kaut kādām špiļkām un tā tālāk.
Vai tad izklaide uzreiz ir kaut kas slikts?
Nē, nē. Bet kur ir izklaide, tur nevar būt Bernharda Varoņu laukums. Visi zina, ko šeit var dabūt – bet viņi atnāk un skatās, ka Lilita Ozoliņa 20 minūtes kaut ko murgo uz skatuves. Tas cilvēks – skatītājs – prātā sajūk. Viņš savu mūžu neko tādu nav redzējis. Viņš grib, lai Rēzija Kalniņa pupus groza. Viņš ir pieradis pie tā.
Vai tiešām domā, ka Dailes teātra publika nav bijusi ne uz vienu citu teātri?
Teātri ir sadalījuši savu publiku. Vari veikt eksperimentu – nolikt pie katra teātra pa televīzijas kamerai, nofilmēt tos cilvēkus, kas nāk uz izrādēm, un salīdzināt sejas. Tur ļoti daudz kas par latviešu tautu būs skaidrs. Ģenētiskais materiāls – purnā tas ir redzams. Nopietni.
Kāds ģenētiskais materiāls ir, piemēram, JRT publikai?
Nu, sāksim ar to, ka tur reti redzēsi publiku pēc 60 gadiem. Šajos abos teātros (domāts Dailes un Nacionālais – N.S.) jaunatnes un vecāku cilvēku īpatsvars ir apmēram vienāds – puse uz pusi. Tad ir visas šitās drakulas, kur nāk Džiļa fani, un viņu ir pietiekami daudz. Man tas mehānisms ir tik acīmredzams, kā Džilis šito funktierē – tur Dzelzs vilks, visi tie rokeri. Tur ir kaut kādas meiteņu bandas, kas uz Ķesteri Drakulā nākušas astoņas reizes skatīties.
Vai arī – nāk uz Drakulu, jo ir tāds nosaukums, jo patīk pabaidīties. Vecākām kundzītēm patīk dekoratīvi sašust: „Ā, ārprāts, mēs bijām uz tādu izrādi! Tur pliki vīrieši skraidāja, turēja krustus, ar plikiem krāniņiem pa skatuvi.” Liekulība, pēc skaudības un citu cilvēku apdiršanas, latviešiem ir trešā spilgtākā izpausme. Tad tur viņi var kompensēties.
Pie kura teātra publikas Tu piederētu, ja nebūtu kritiķis?
Ko tu man prasi tādu jautājumu, uz kuru es nevaru atbildēt? Nu kā es varu savos četrdesmit cik tur gados pateikt, kāds es būtu dabisks cilvēks? Es esmu sabojāts ar teātri un mākslu. Es nevaru vairs normāli skatīties. Pirmkārt, esmu pārāk daudz redzējis. Otrkārt, man ir izglītība un priekšstatu summa, kādam tam visam vajadzētu būt. Es diezgan ātri atkožu noteikumus, pēc kuriem ar mani spēlē režisors. Nav jau arī mums te tādi ģēniji, kuri varētu tev tā – Hops! Ka tu saki: „Velns, es to negaidīju!” Varbūt divi cilvēki te tādi ir.
Kuri tad?
Neteikšu. Intriga taču!
Vai tas nav arī tādēļ, ka vienkārši šeit tirgus ir tik mazs?
Atceros, ka vienā no savām slejām sašutu, kad viens no Tautas partijas kretīniem apgalvoja, ka kultūra ir brīvā tirgus prece. Bija tāds brīdis, kad [Einars] Repše nāca ar saviem idiotiskajiem paziņojumiem, ka kino Latvijā ir jāpelna pašam. Krištopans[vii] teica – kultūra ir normāla tirgus prece. Tas ir absurds pilnīgs. Viņš tad nav latvietis. Mazās teritorijās, mazās valstīs kultūra pēc definīcijas nevar būt tirgus prece. Tāpēc, ka tirgus nav! Ar kuru vietu tas Krištopans domā? Ja nav tirgus, kā var būt tirgus prece? Vienkārši latviešu ir par maz.
Rīgas sargi izrādījās normāla tirgus prece.
Ko?! Neatpelnot ne ceturto daļu? Kādu tirgu viņi uztaisīja? Tās filmas izmaksas ir 4 miljoni. Apskaties, cik viņi nopelnīja – miljonu. Kāds brīvais tirgus?
Nevar būt brīvais tirgus kultūras precēm Latvijā, ja nu vienīgi suvenīriem. Ar to vajag sākt. Var būt komerciāli veiksmīgs viens projekts, ar kuru nopelnīt kaut kādu naudiņu, bet tas nav brīvais tirgus.
Bet tad sanāk, ka tauta ar saviem nodokļiem spiesti uzturēt šauru kultūras eliti, par ko viņi negrib maksāt tiešajā. Piemēram, viņi negrib pirkt grāmatas, bet no viņu nodokļiem atņem naudu, lai tās grāmatas vispār rastos. Tur nav kaut kāda ētiska problēma?
Nē, tur nav nekādu ētisku problēmu, ja pieņem spēles noteikumus, ka tu esi latvietis, un šī ir valsts, kurā tev nav tikai tiesības, bet arī zināmi pienākumi. Un ja tu kā latvietis gribi funkcionēt, tad ir cilvēciskas, sociālas eksistences nerakstītās vienošanās. Ja mēs esam latvieši, mēs zinām to, ka mēs dziedam – mēs rīkojam Dziesmu svētkus. Ir tādas lietas, ko esam pieņēmuši ar tām asinīm, kas mūsos ir. Tie ir sociāli rituāli, kuros piedalies, neprasot, kas par to būs.
Mani īpaši saniknoja PVN palielināšana grāmatām, jo man likās, ka tiem idiotiem, kas sēž tur un lemj savās valdībās – viņi šo domu būtu sapratuši, ka tas ir normāli: valstij ir jāmaksā par savas literatūras pastāvēšanu. Tas ir arī viens no tiem nerakstītajiem likumiem, kurus vienkārši nedrīkst aiztikt. Jo ar šiem labajiem darbiem tu palīdzi šai nācijai dzīvot. Tas pats ir ar mūziku, valodu, teātri, Dziesmu svētkiem – nav nemaz daudz to lietu. Katram latvietim labi ja 15 latus tas viss kopā gadā izmaksā.
Kāpēc cilvēkiem vajadzētu maksāt, teiksim, par Tavu jauno grāmatu?
Nu, okej, kāpēc viņiem vispār par kaut ko jāmaksā? Nu kā es tev uz to varu atbildēt? Negribi – nemaksā! Vai es stāvu veikalā pie plaukta ar zāģi? Šitādi jautājumi ir muļķīgi – nepatīk, nepērc. Tas jau ir izdevniecības risks.
Bet, re, ka pērk! Diezgan labi pērk.
Ir arī kritika – Bankovska recenzija Satori. Vai Latvijā, kur cits citu pazīst, vispār var pastāvēt objektīva kritika?
Sāksim ar to, ka objektīva kritika nevar būt pēc definīcijas. Jo dzīvs cilvēks vērtē mākslas darbu. Nu kāda objektīva kritika var būt?
Es domāju tā, ka subjektīvisms ir tikai iekšējs, nevis balstās attiecībās ar darba autoru.
Nu, nē. Tad tu esi mērglis, ja kāds, atvainojos, tev nav kājas papletis, un tāpēc tu par viņu sūdīgu recenziju uzrakstīsi.
Es lasīju komentārus pie Satori raksta – man tā Pētera pilnīgi žēl paliek. Jo tur lielākā daļa brūk virsū tam Bankovskim. Bet nu tas viņa nīgrums... Man liekas, viņa stratēģiskā kļūda ir tā, ka viņš pats lec uz dakšām.
Ja neskaita mazo tirgu, vai tur nav pamatīgas problēmas arī ar visiem tiem fondiem un naudas sadalēm?
Protams, ka ir. Jo ir kaut kāda valsts nauda, kuru vajadzētu taisnīgi sadalīt – ieklausies šajos absurdajos vārdos: taisnīgi sadalīt – kaut kādā šaurā profesionāļu lokā, kurā visi viens otru pazīst. Tas ir pēc definīcijas neiespējami. Jo loks ir šaurs, bet nepietiekami šaurs, lai pietiktu naudas. Bet naudas ir drusku par maz.
Vienubrīd es nesapratu, kas notika ar Raimondu Paulu, jo mums vispār bija labas attiecības. Viņš man vienreiz saka: „Ei, ko jūs tur darāt? Man tur Imants Kalniņš par Kultūrkapitāla fondu – bļin, kas tur notiek?! Vēl tur Zigmārs Liepiņš – baigi pret KKF, ka viņiem nedod naudu.” Es viņam saku: „Bet Raimond, tev vēl naudu? Tas tak būtu smieklīgi! Skaidrs, ka jūs ar to izrādi pelnīsiet.” Tas vienkārši nav forši – dot rokoperai naudu. Viņš saprata, bet Imants Kalniņš vēl joprojām nav to sapratis. Jo viņam tur bija vairāki projekti, kur bija pilnīgākais čoss paredzēts. Vai Zigmārs Liepiņš, kurš ienīst šo fondu, bet Zigmārs taisa tikai komercprojektus. Kāpēc viņam dot un nedot tādai Poļiščukai, kura tomēr pagrabiņā kaut kādu māksliņu mēģina uztaisīt.
Nu bet vēl jau tā problēma ar iziešanu uzpīpēt, kamēr lemj par manu darbu.
Nu, jā, tā ir otra lieta. Es, kad esmu piedalījies kaut kur ar saviem projektiem, es saku, davai, ieslēdzam maģi sēdes laikā un izsakieties par manu projektu. Kur tas ir sliktāks par tiem projektiem, kuri saņem naudu, un kāpēc es to nevarētu saņemt.
Bet kāpēc vispār par to jālemj rakstniekiem un visiem tiem, kas paši grib to naudu dabūt. Lai sēž profesionāli kritiķi un izlemj.
Jā, tā būtu ideālā situācija. Bet nosauc, kuri ir tie kritiķi?
Pilna Kultūras akadēmija taču ar visādiem kritiķiem.
Tie ir kritiķi? Smieklīgi!
Ja reiz sākām par to runāt, tad jums, [rakstošajiem], ir vissliktāk. Jo teātra kritika Latvijā ir visstabilākā. Cilvēki regulāri kaut kur iet, ir šis loks – pulciņš trako sieviešu –, kas staigā pa izrādēm, raksta, dokumentē, taisa grāmatiņas, vāc tekstiņus. Tā ir Lilijas Dzenes iekopta tradīcija, šai profesijai ir zināms prestižs, bet tā ir plašāka saruna. Lai kā ņirgātos par tām sievietēm – visām tām Radzobēm –, vienalga viņiem teātris interesē. Jebkuriem gribas, lai kāds ieinteresējas, un mēs esam ieinteresētie skatītāji.
Bet jums pēdējais, ko es atceros – Berelis ir vērā ņemams kritiķis. Tad bija Cimdiņa, kura tagad ir prātu vienkārši izkūkojusi. Vēl Inta Čaklā kādreiz bija brīnišķīga dzejas kritiķe, bet cilvēks vecs arī paliek. Jums situācija ir traģiska. Literatūras kritikas nav! Tāpēc, ka tā ir ārkārtīgi sarežģīta zinātne. Tur ar vienu Universitātes vai Kultūras Akadēmijas izglītību na rastreļnam rastojaņije[viii] nevar laist pie kritikas rakstīšanas. Vakareiropā, lai kļūtu par literatūras kritiķi akadēmiskajā nozīmē, ir vajadzīgas divas augstskolas.
Bet Tu taču arī raksti literatūras kritiku.
Es rakstu par to. Tur es uzstājos kā ieinteresētais žurnālists. Es izsaku domas. Man tāpēc arī liekās drusku smieklīgi, ka Pēteris Bankovskis recenzēja to manu grāmatiņu.
Tu raksti arī par vizuālo mākslu un...
Bet, piedod, vai es esmu kaut kur teicis, ka esmu mākslas kritiķis? Vai literatūrkritiķis?
Tā var pieņemt – ja cilvēks raksta kritikas, tad viņš sevi uzskata par kritiķi.
Es nezinu, ko tu pieņem. Bet nesien man to klāt! Tā ir tikai mana privāta interese. Ja kādam patīk to lasīt – lūdzu, lasiet, es esmu tikai priecīgs.
Runājot par literatūras kritiku, nav jau arī īsti platformas, kur kaut kas tāds varētu attīstīties. Pat Kultūras Diena, kur vēl kaut kas notika, ir nobankrotējusi.
Tā ir lieta, par kuru principā būtu jādomā kultūras ministram, kurš nav tikai ugunsdzēsējs, par kādu tagad ir spiests būt Dālderis. Lai kā es neattiektos pret Helēnu Demakovu privāti – lai kādas tur rakstura īpašības vai, teiksim, neaudzinātība un subjektīvisms –, bet viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem bija vīzija un kaut kāds plāns, kurā virzienā attīstīties Latvijas kultūrai. Viņa pat to ir formulējusi. Man ir pilnīgi vienalga, vai viņa to ir nošpikojusi vai gudrās grāmatiņās salasījusies, bet viņai bija plāns.
Ja būtu kāds kultūras ministrs-vizionārs, viņš par šīm lietām rūpētos. Jo skaidrs, ka kultūrai blakus apkopēju un ugunsdzēsēju funkcijai, ir jābūt arī vizionāriem. Lai pateiktu, ka, piemēram, mēs ieguldām 100 tūkstošus katru gadu, lai 10 talantīgi cilvēku brauktu uz Oksfordu vai Hārvardu, lai kādā labā, klasiskā augstskolā mācītos literatūras teoriju. Ar noteikumu, ka valsts to apmaksā, un valsts viņus līdz ar to paverdzina – viņiem nav tiesību pēc tam braukt un strādāt New Yorker.
Man liekas, ka šitā valsts vispār nefunkcionē pareizā virzienā. Viņi nesaprot, ka gaišās galvās un nākotnē ir jāiegulda kaut kādi līdzekļi. Mums nevajag tikai juristus un baņķierus, ja mēs gribam būt Latvija, kas sevi asociē ar latviskiem produktiem – arī garīgiem. Visi runā, ka Latvija varētu būt IT tehnoloģijas, loģistika – nu, okej, bet tie ir jebkurai mazai Eiropas valstiņai labi attīstības modeļi. Tie ir jebkurai! Bet Latvijai? Tā vietā, lai priecātos par Pakalniņu Kannās, 98% viņu vienkārši nodirš. Elementāri.
Varbūt tiem 98% nepatīk tās viņas filmas? Un viņa pati arī nepatīk.
Okej, es pieļauju, tā var būt. Bet es lasu tos komentārus un brīnos – vai tāpēc vien, ka tev nepatīk viņas Kurpe un kaut kas viņas rakstītais Dienā, tu tāpēc vari viņu apdirst? Nevis papriecāties, ka viena Latvijas filmiņa ir Kannās. Tad kas tevī ņem virsroku? Es vienkārši domāju par tās nācijas garīgo veselību. Tā ir vienkārši ļaunuma un indes sula, kuru mēs no rīta līdz vakaram rijam.
Bet no otras puses Laila Pakalniņa ir tieši vainojama pie tās ļaunuma un indes sulas – avīze, kurā viņa strādā, tieši ar to nodarbojas, ka diendienā producē visādas indes sulas. Tajā pašā lapā, kur ir viņas totāli negatīvie komentāri, ir arī normāla prakse, piemēram, apsaukāt politiskās partijas par sūdu metējiem. Tāpat kā Nekā Personīgi vai De Facto, kas arī ir absurds – raidījums, kam noteikta kvota, cik sūdu nedēļas laikā obligāti jāsavāc. Vienalga, ir tie sūdi vai nav. Tas taču ir kaut kā savstarpēji saistīts.
Es neesmu to pētījis, bet man liekas, ka politika apriori ir tāda šmucīga padarīšana. Es to esmu pieņēmis, un es visā tajā negribu piedalīties. Par cik politikas pamatā ir kompromiss, tad skaidrs, ka tur viens prostituē, cits pērk un pārdod – mani tas neskar. Bet nu nav jau runa par to, cik aktīvs pilsonis es esmu...
Nē, runa drīzāk ir par to, ka realitāti tomēr konstruē mediji...
Nu tad iesim vēl tālāk – ja tu saki, ka realitāti konstruē mediji, tad šī konstruētā realitāte, atvaino, Nil, bet nav īstā realitāte.
Laila Pakalniņa Kannās ir īstā realitāte?
Jā, jo tur ir godīga spēle. Viņa pati to nezināja, un tas viņai pašai bija pārsteigums. Protams, tur minimāls bekgrounds ir, jo viņa ir Kannu listē. Bet Pakalniņa Kannās ir realitāte. Es vēl tā pamodelēju, kas notiktu, ja Laila vinnētu to balviņu – viņu taču te bez sāls noēstu. Pirmie, kas viņu noēstu, būtu skaudīgie kinošņiki, jo nav neviens trakāks cilvēks par badā un bezdarbā esošu mākslinieku. Tas ir tāds likums. Viņi nevis priecātos, bet apdirstu Lailu vēl vairāk. To es vienkārši nesaprotu. Nosit mani, bet es to nesaprotu.
Kas tur ko nesaprast – ja diendienā nodirš politiķus, tad kāpēc tāpat nenodirst visus pārējos? Cilvēkam taču iestrādājas mehānisms, ka var un vajag visu apdirst. Viņa pati piedalījusies tās kultūras izveidē, kurā ir normāli citu cilvēku, pie tam vēl savas valsts premjeru, publiski saukāt par cūku. Vai savā valstī ievēlētu partiju saukt par kaku mētātājiem. Tas taču ir tikai normāli, ka to pašu principu pēc tam izvērš tālāk uz visām pārējām jomām.
Tādā gadījumā lielākā daļa šīs valsts pilsoņu ir garīgi slimi.
Kāpēc tad vajag uzturēt garīgi slimas nācijas kultūru?
Man bija tāda ideja par to, ka darbojas universālie kultūras un eksistences arhetipi un paradigmas. Un Latvijai ir vajadzīgs kāds upura piemērs. Situācija ir nonākusi tik tālu, ka ir vajadzīgs Jēzus Kristus simboliskais krustā sišanas akts – respektīvi, ir vajadzīgas asinis. Lai attaptos. Es nezinu, kādā formā, bet laiku pa laikam – it īpaši tādām izmirstošām, sevī sastāvējušām sabiedrībām, kāda ir mūsējā – vajag šitādu strjasku. Tagad vajag izdomāt kaut kādu eksistenciāli traģisku notikumu vai kaut ko provocēt – es domāju, rudenī mēs tādu saņemsim. Asinis būs. Simboliski, tu saproti.
Ko tad uzreiz simboliski?
Nē, nu var būt simboliski. Mans scenārijs bija tāds – Latvijā nav bijis normāls politekonomikas un stratēģijas plāns valstī. Visi ir nodarbojušies ar savas labklājības celšanu, kamēr valsts un nācija visiem pie dirsas. Nekāda stratēģija nav bijusi, par to mēs pārliecināmies pilnīgi skaidri tagad. Tā Dombrovska valdības problēma ir tā, ka viņiem bail pateikt – nav tāda plāna. Viņiem bail, jo ir skaidrs, ko tas nozīmē. Viņiem būs jāpasaka, ka lielākā daļa šīs valsts pilsoņu dzīvos zem nabadzības robežas. Bet kurš to grib pateikt? Kurš būs tas antiņš.
Es domāju tā – tad, kad beigsies pirmais bezdarbnieku pabalstu vilnis, tas būs augusta beigas, septembris – vienu mēnesi vēl kaut kā izvilks, un oktobrī būs sekojošs koncerts. Aktivizēsies visa veida kriminālie un izmisumā iedzītie cilvēki un sāksies masu nekārtības – kā jau pie latviešiem, tādas korektas. Bet visforšākais būtu, ja kāds no tiem, kas ir valsts varas priekšpulkā, būtu tas upuris. Tiklīdz cietīs reāli kāds no tiem, tas varētu būt labs iemesls sākt domāt – varbūt tiešām pietiek spēlēties. Kad cieš kāds no elites. Tikai tāds var būt piemērs, par asinīm runājot.
Upuris varētu būt Zatleru ģimene. Bet Zatleru, redz, nav izdevīgi, jo viņi nav bagāti. Visforšāk būtu Lembergs, Šķēle vai Šlesers. Ja viņu ģimenē notiktu reāli sūdi, kurus sarīkotu viņu pašu tautieši, un motivācija būtu eksistenciālais izmisums – tas būtu labs gājiens. Tādu nacionālā līmeņa traģēdiju gribās.
Dostojevskis jau to formulēja ļoti skaidri – miljons cilvēku nāve ir statistika... Vai tas nebija Dostojevskis? To vajag Bankovskim paprasīt.
Tas ir no Mensona dziesmas teksta[ix].
Nē, Mensons tas noteikti nebija – tas bija jau pirms viņa. Miljons nēģerīšu nāve Darfurā – tā ir statistika. Bet Šlesera bērnu nāve (trīsreiz nospļauj pār plecu un piesit pie galda) – tā nav vairs statistika. Jebkuram Latvijas cilvēkam.
Vēl labāk, ja to izdarītu kāds no sociāli zemajiem slāņiem – ideālais variants būtu bērnu namos augušu zēnu banda, kuri aplaupītu tikai tāpēc, lai būtu ko ēst. Tas būtu labs gājiens. Dramaturģiski vienkārši perfekts.
Bet šitiem vepriem taču ir visādas aizsardzības, viņi nepārvietojas nekur. Es paskatījos – pat Šleseram tajā debesbraukšanas pasākumā bija kādi 20 vepri, kas tur stāv un čeko. Bet man kā teātra kritiķim – no šova viedokļa tas pasākums izgāzās.
Pat nepavilka līdz Eirovīzijas līmenim.
Līdz Eirovīzijas Latvijas līmenim. Par Maskavu nemaz nerunājot. Maskavā tur bija vienkārši apbrīnojami.
Labākā Eirovīzija. Un uzvarētājs arī šogad bija labākais.
Es par viņu domāju. Man viņš arī šausmīgi patīk. Tur ir baigi grūti nospēlēt to dabiskumu – viņš nav samaitāts. Lai gan tur lipa klāt – Kirkorovs[x] jau, likās, tūlīt pie pautiem ķersies klāt. Arī tās igauņu dūdiņas nebija slikti. Viņām vajadzēja vienkārši uzkurbulēt to dziesmu, padarīt roķīgāku, bet nu tas pārāk smalki. Puikas vienmēr visiem patīk vairāk. Vēl šitāds – ar milzīgu muti...
Busulis gan bija vienkārši slimīgs. Nezinu, kā tur klātienē, bet pa televizoru izskatījās, ka Latvija izlēmusi aizsūtīt cilvēku ar īpašām vajadzībām.
Klātienē neviens viņu nepamanīja. Tas atkal ir teātra kritiķa uzdevums. Ieejot tanī telpā, ieraugot to milzīgo skatuvi – ja tu esi režisors, tad pirmais ir domāt, kā lai mēs viņu dabūjam augstāk, ņemot vērā, ka viņš ir metru garš. Nē, viņi vēl liek viņam pa zemi vārtīties! Te man vairs nebija vārdu. Man vienkārši gribējās nošaut to cilvēku. Tas esot televīzijā izskatījies kā epileptiķis lēkmē. Nu drausmas! Kauns!
Un kurš viņu vispār izvirzīja? Pietiek kādas četras stundas apsēsties normāliem večiem, kas ar tām mūzikas lietām nodarbojas, un izdomāt – ko mums vajag. Apsēdieties tagad, jau jūnijā, nevis taisāt kaut kādu mērkaķošanos pēdējā mirklī.
Bet varbūt latviešiem ģenētiski nav tādu dotību nodarboties ar mākslu. Pauls Bankovskis, piemēram, bieži raksta un sūdzas par to, ka latviešiem pa visu šo laiku tā arī nav bijis neviens pasaules mēroga romāns. Nav bijis neviens rakstnieks, kurš izietu uz kādu starptautisku balvu. Varbūt vienkārši ģenētiski tas nav dots?
Ja es tagad tev publiskošu to savu domu, tad tā būs vieglprātība. Bet ja tu man tā paprasi... Es zinu, ka Latvijai varētu būt individuāli spilgti talanti glezniecībā. Tur ir ģenētiski kaut kāda krāsu izjūta tieši šim reģionam. Vismaz manā laikā – maigo svārstību paaudze – varēja pie veiksmīga menedžmenta aiziet pasaules līmeņa talanti. Tāds Tīdemanis[xi] vai Kazāks[xii] – tie ir Eiropas līmeņa gleznotāji. Pilnīgi nav jākaunas. Ja nebūtu tas nelaimīgais gadījums[xiii], un ja mēs būtu normāla Eiropas valsts, tad tie būtu.
Tā ir viena lieta. Otra lieta ir šī kolektīvā aurošana – dziedāšana un visas tās padarīšanas. Pārējie – jā, tie individuālie talanti mums kaut kā neattīstās. Kinorežija – es domāju, ka vispār nav nekādu cerību. Nav tā kinematogrāfiskā domāšana nevienam – ne Pakalniņai, nevienam citam.
Literatūrā ir tieši tas pats. Pa lielam, pēc kara nekas nav bijis. Dzejā varbūt, bet dzeja ir kaut kas tik margināls, it īpaši 21. gadsimtā, kad dzejnieks ir katrs, kurš prot ar diviem pirkstiem kompjūteru dauzīt. Prozaiķu pilnīgi neviena nav. Pietrūkst tā interesantā, jocīgā fiška. Neviens nav piedāvājis fišku – jau no 70. gadiem. Jo talantīgu rakstītāju ir daudz – šādā ziņā nekādiem mazvērtības kompleksiem nevajadzētu būt. Bet lai izsistu pasaulē, vajag to fišku.
Kāpēc es arī par to tavu grāmatu rakstīju tādu pozitīvu atsauksmīti – tas virziens man patīk, un to mēs arī novērtējām. Gandrīz jau izspruka uz finālistiem, būtu vēl dabūjis 1000 latus. Pārsvarā nevarēja sagremot, ka tu tik tieši sit pa visām šitām seksa lietām. Ko es nevaru saprast – kas, Pēterim Bankovskim kaut kādi kompleksi ir? Zinot viņa privāto dzīvi (..). It kā viņš nav, piedod, no kosmosa nogāzies seksuāli nevainojams eņģelītis, kuram būtu tiesības kādam ko pārmest, kā viņš tev tur raksta. Tad jāsāk domāt, vai viņš nav nojūdzies uz tās reliģijas bāzes. Bet kāpēc mēs vispār sākām par Bankovski runāt?
Mēs sākām par to, kāpēc Latvijā nav talantu.
Nu, Bankovskis ir grafomāns. Ar to Paulu ir problēma. Paulam ir šī viena problēma – viņš nekad nebūs prozaiķis. Tāpat kā tas brālis, par visu ko viņš izteiksies. Ja gribi būt prozaiķis, tu nevari blogot un strādāt Rīgas Laikā par žurnālistu. Jo tas mudina tevi kļūt par grafomānu. Nu, Bankovskis jau par visu ko raksta – tas ir tas, ko tu man pārmet.
Es vairāk nerakstu par izstādēm kā jaunībā. Ja tu gribi būt nopietns rakstnieks, tad jākoncentrējas uz tekstiem.
Tādu luksusu jau nevar atļauties.
Nu, lūk. Lai gan normālā nacionālā valstī, kuras elite rūpētos par šīs valsts kultūras līmeni, jebkuram talantīgam jaunietim būtu jābūt iespējai doties pie kāda fonda vai bagāta tēvoča un teikt – es tagad uz pusgadu gribu doties un Ventspils rakstnieku namu vai Gotlandē noīrēt uz salas mājiņu un pastrādāt pie saviem tekstiem.
Nora [Ikstena] šinī ziņā ir labi iekārtojusies. Es nezinu, kas ir viņas sponsori un kā viņa pelna naudu, bet viņa vismaz nopietni nodarbojas ar to savu literatūru. Kāda tā literatūra – par to mēs nerunājam. Bet tas ir pareizais ceļš.
Ar Gundegu [Repši] ir pilnīgi cauri – tā, man liekas, ir galīgi nojūgusies. Es vismaz pēc viņas tekstiem, ko viņa raksta – tas ir šausmīgi. Es tikai histēriju tur redzu. Agrāk tur vēl bija kaut kāda doma. Tagad ir tikai nīgra histērija par visu. Tad rindā tur viņai poliklīnikā kaut kas... Nekas viņu neapmierina. Un galvenais, ka tam nav nekāda sakara ar dzīvi. Es saprotu, ka viņa sēž tur laukos un no pirksta izzīž kaut ko.
Bet varbūt tad vajag tā praktiski arī pieiet naudas dalīšanai. Nedot nozarēm, kur ģenētiski nav potenciāla...
Pagaidi, mēs taču ar tevi vienojāmies, ka mums ģenētiski lielākā daļa no tām nozarēm nav dzīvotspējīga.
Nu, jā. Tad visu naudu ieguldīt tajā glezniecībā.
Mums vēl ir labs teātris, interesanti režisori.
Tad jāizdala – uz glezniecību un teātri.
Runā, ka ir divi jaunie kinorežisori, kas tagad interesanti darbojas – divi zēni. Ka tur esot viss kārtībā. Vai šo divu cilvēku dēļ mums tagad vajag... Nu, nezinu.
Bet tas arī – ko mēs saprotam ar kino. Ja domā normālu, kinoteātrim atbilstošu darbu, kas ir industrijas projekts – tādam, manuprāt, nevajag dot naudu. Jo nav šeit neviens, izņemot Ēķi ar Graubu, bet šī kombinācija ir tik ārprātīga... Ēķis ir foršs džeks ar interesantām idejām, bet kāpēc viņš to Graubu ir paņēmis? Ja viņam varētu iedot kādu talantīgu režisoru, lai viņi tad taisa kādu grāvēju, bet tad lai tas ir ar pretenzijām.
Rīgas sargiem tur pretenziju netrūka – beigās vēl uz Oskaru pretendēja.
Nu, jā. Kaut gan labāk jau nē... Bet ja par kino sauc tādu, kur ar visādām ciparu kameriņām par mazu budžetu, kaut kādiem 150 tūkstošiem, var uztaisīt filmu, tad interesantiem jauniešiem varētu tos miljonus sadalīt. Bet tikai ne kaut kādiem kultūras obligātajiem – tur bērnu filmām... Tas viss ir garām. Nevar Brasla taisīt filmas vairs. Pietiks, ka Streičs uztaisīs. Es arī viņu aizstāvu, jo viņš ir pēdējais dzīvs palikušais klasiķis. Nu, lai viņš uztaisa tagad, un pēc tam pāris gadus atpūšas. Bet par Streiču nerunāsim, jo viņam ir tomēr trīs filmas, ar kurām viņš klasiku uztaisījis.
Tad jau tomēr tur baigos līdzekļus iznieko Kultūras akadēmijā, mācot visus tos režisorus...
Bet paskaties, kas tur māca! Tur vienīgais normālais pasniedzējs ir Pēteris Krilovs. Kas pārējie? Pērkone[xiv]? Ko viņa var iemācīt? Kādu kino vēsturi? Kuri no kino profesionāļiem tur māca? Tagad, paldies Dievam, viņi ir Šmitu paņēmuši, ar kuru interesanti ņemās tie jaunieši. Bet tas nav risinājums. Mums nav mācību bāzes. Protams, es esmu par to, lai labāk šo naudu... Lai Kultūras akadēmiju likvidē. Bet tikko tu sāc par to runāt, tā saproti – Pēteris Krilovs zaudēs darbu, Gatim Šmitam nebūs ko ēst.
Bet ja nopietni par to runā, es arī esmu par to, lai naudu, kuru grūž Kultūras akadēmijā, izdala talantīgiem jauniešiem – lai brauc mācīties uz Londonu, Čehiju vai Parīzi. Pat Stokholmā ir labāka kino skola. Tikai, redz, kuri tad būs tie, kas izlems, kuriem jābrauc?
Kāpēc tad Tu neej kādā politiskā partijā, lai tos visus risinājumus arī realizētu?
Man nav tāds aicinājums. Tāpat kā man negribas nekādus bērnus – te, Latvijā. Kāpēc? Lai viņi te mokās? Man negribas arī nekādus idejiskos sekotājus. Tāpat man negribas būt par pedagogu un kādu mācīt. Mana godkāre nav tik ļoti attīstīta, lai gribētu aiz sevis skolniekus atstāt. Silvijai Radzobei ir šāds aicinājums, par ko es viņu tiešām cienu. Tikai, protams, es viņu cienu par to, ka viņai ir šāds aicinājums, bet labāk jau būtu, ja viņa nemācītu kritiķus. Bet tas ir briesmīgi, teātra kritiķu jau arī nav šeit Latvijā. Ja gribi būt par teātra vai mākslas kritiķi, tad labāk ir braukt mācīties uz Berlīni vai Maskavu, kur vēl ir tās īstās akadēmiskās teātra tradīcijas. Tas ir prāta darbs.
Tāpat kā skaitās, ka Latvijā ir tikai viena saprātīga augstskola ekonomikā. Universitātē izglītību iegūt nav iespējams. Atvaino, žurnālistiku, spriežot pēc gala produkta... Šo fakultāti vajadzētu ar uguni un zobenu izsvēpēt.
Bet varbūt tad arī tas viss nemaz nav baigā problēma. Tāpat kā var aizbraukt mācīties kaut kur citur, var taču arī aizbraukt paskatīties teātri, piemēram, Londonā. Tas pie tam galīgi nav dārgi. Jo šeit bieži sanāk tikai mocības – es biju nesen noskatīties Spilvencilvēku. Tas ir dramatiski, kā Skrastiņš varēja sačakarēt tik ģeniālu lugu.
Iedomājies, ko nozīmē Naumanim uzrakstīt: „Manuprāt, tas, ko Artūrs dara pēdējos divus gadus...” Tas ir tāpēc, ka šeit ir maz spējīgu vīriešu, uz kuriem publika pavelkas – Ķesteris, Žagars un Skrastiņš. Redz, teātrī ir kaut kādi seksuālie fluīdi un enerģijas, kas paņem zāli. Dailes teātrī ir tikai šie nosauktie aktieri, kuriem šī enerģija ir. Var teikt, ka tā ir ļoti primitīva enerģija, bet šo seksa fluīdu viņi rada ap sevi. Reti kuram aktierim izdodas to apvienot ar baigo profesionalitāti. Artūram, kuram piemīt tā enerģija – pie visiem necilajiem dotumiem: pumpains ģīmis, mazs augums –,viņam piemīt tas Šveika, trešā tēva dēla, muļķīša dabiskums. Bet viņš šeit ir tā nodrāzts, ka tagad viņš manās acīs ir kļuvis par falšuma iemiesojumu. Tāpat kā Rēzija Kalniņa, kura ir ārkārtīgi talantīga meitene – es kā viņu ieraugu, man vemt gribās. Ja no tā abstrahējas un ja nezina, uz ko šitā (..) ir patiesībā spējīga – tad saproti, ka viņa ir vienkārši nodrāzta šeit. Jo viņa 20 vakarus mēnesī spēlē izrādi. Kas tu domā, es nezinu, kas notiek JRT? Kaut gan tur ir īpaši talantīgi aktieri. Bet viņi visi cīnās ar elementārām eksistences lietām. Viņi pelna mazu naudiņu, lai dzīvotu, jo viņi jau neko citu neprot.
Man vēl ir divi jautājumi no Satori bloga lasītājiem. Viens ir – kā Tu visu paspēj?
Man jau nekā cita dzīvē nav – man nav jānodarbojas ar bērnu audzināšanu, nav jākopj māja, nav jātaisa bizness. Tāpēc es varu darīt tikai to, kas man patīk. To es arī daru. Tas jau arī ir viss mans darbs – skatīties teātri un skatīties filmas.
Otrs ir – vai Tu tiešām domā, ka kino ir māksla?
Jā, es domāju, ka kino ir māksla. Kino ir radīts kā izklaide, bet vienā brīdī tas kļuva par mākslas formu.
Tad jau uzreiz jāprasa, kas atšķir izklaidi no mākslas?
Nē, nu beidz! Kā tad tu to neatšķir? Mākslu rada mākslinieks. Izklaidi rada izklaidētāju grupa. Tehnoloģiski vissaprotamāk būs, ja es pateikšu – ir producentu kino un autorkino. Ja filma ir kā komercprodukts, kura galvenais uzdevums ir nest peļņu, tad šo mēs pie mākslas nepieskaitām. Ir reti izņēmumi, kad arī tur ir māksla, bet vispār tas ir tāpat kā cirks vai lunaparks – vai tad es recenzēšu lunaparku? Priekš manis māksla ir tā, kur ir divi komponenti – viens ir tas, ka paver kaut kādu kanālu, kas ļauj pārvērtēt attieksmi pret lietām. Otrs – ka emocionāli kaut kādā veidā aizskar. Vienalga – pozitīvi vai negatīvi, bet uzrunā konkrēti tevi un kaut ko izdara tā, ka tu dabū. Dabū pa riekstiem vienkārši. Tad tā ir māksla. Ir vēl trešais, bet tas ir reti – kad tas, ko redzi, ir tik skaisti, ka uz to reaģē jau pilnīgi astrālā līmenī. Viss pārējais ir tikai enterteinments[xv].
Bet pats interesantākais kritiķim ir robežpārkāpēji. Un lai kā man dažas Lailas filmas arī tik drausmīgi kristu uz nerviem, tas, ka viņa izdomā kaut kādus jocīgus sižetiņus vai paņēmienus, detaļas, ka es par to nevaru nepriecāties. Un man baigi patīk, ka viņu Kannās paņem. Es nezinu, kāpēc man vajadzētu dirst par viņu. Diršana vispār nav produktīva – it īpaši no mutes. Ar to arī mēs varētu beigt.
[i] Mozgajobs – saliktenis no krievu valodas vārdiem „smadzenes” un „drāzt”.
[ii] Treimanis – Gunnars Treimanis (1931. – 2008.), latviešu teātra mākslas kritiķis un vēsturnieks.
[iii] Hausmanis – Dr.habil.philol. Viktors Hausmanis (1931.)
[iv] Džilis – Režisora Dž.Dž.Džilindžera iesauka.
[v] Āboli – domāts „Ābolu ķocis”, teātra izrāžu vērtējums laikrakstā Diena, kur vairāki kritiķi izsakās par kādu izrādi, novērtējot to ar vienu līdz pieciem „āboliem”.
[vi] Bernhards – Tomass Bernhards (1931. – 1989.), austriešu prozaiķis un dramaturgs.
[vii] Krištopans – Vilis Krištopans (1954.), bijušais Latvijas premjers, uzņēmējs.
[viii] Na rastreļnam rastojaņije – šāviena attālumā (krievu val.)
[ix] Miljons cilvēku nāve ir statistika... – Ir domāta rindiņa „The death of one is a tragedy, the death of millions is just a statistic” (Viena cilvēka nāve ir traģēdija, miljonu nāve ir tikai statistika – angļu val.) no Merilina Mensona dziesmas The Fight Song. Patiesībā šī citāta autors, kuru tad arī domā Normunds Naumanis, ir Ērihs Marija Remarks.
[x] Kirkorovs – Filips Kirkorovs, Krievijas kulta estrādes mākslinieks.
[xi] Tīdemanis – Jānis Ferdinands Tīdemanis (1897. – 1964.), flāmiskā ekspresionisma pārstāvis latviešu mākslā. 1944. gadā emigrējis no Latvijas, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Toronto.
[xii] Kazāks – Jēkabs Kazāks (1895. – 1920.), mākslinieks, agrīnā Latvijas modernisma pārstāvis.
[xiii] Tas nelaimīgais gadījums... – domāta Kazāka pāragrā nāve 25 gadu vecumā un Tīdemaņa emigrācija.
[xiv] Pērkone - asoc.prof. Dr. Inga Pērkone – Redoviča, kinozinātniece, Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras vadītāja.
[xv] Enterteinments – no vārda entertainment - izklaide (angļu val.)
0