Foto: Lita Millere
 
Ar bērniem
06.08.2019

Māksla dzīvot parkā

Komentē
0
Saglabā

Par 2019. gada Valmieras vasaras teātra festivālu.

"Tagad šis dārzs būs jūsu dārzs, mazuļi, – Milzis noteica un paņēma lielu cirvi un žogu sacirta." (O. Vailds)

Pirms simt gadiem viens no Valmieras Vecpuišu parka dibinātājiem – vecpuisis Georgs Apinis – teicis: "Es jau sen esmu precējies, un manu sievu sauc Valmiera." Nu, lūk! Beidzot, lai arī vēlīni, varu paziņot priecīgus jaunumus: Vecpuisim un Valmierai ir ģimenes pieaugums. Parks ir pilns ar bērniem!

Mazliet vecišķi konservatīvajā un drēgnajā dižkoku parkā plīvo karodziņi, griežas senlaicīga tipa gadatirgus karuselis, uzslietas vairākas nekrāsota koka skatuvītes, kas apaļās stundās piepildās ar publiku, un pārējā zālājā tādas kā iesāktas un puspabeigtas koka skatuvju stalažas, kuras nepārtraukti būvē un transformē bērni paši. Tajās ir apskatāmi viņi, kam uz šīm dažām bērnu teātra festivāla dienām ir atdota Valmiera vai vismaz Vecpuišu parks.

RISEBA augstskolas vasaras skolā radītā daudzfunkcionālā atrakcija ir teicams scenogrāfijas risinājums, kas iemieso šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla ideju par "dzīvo pilsētu" un panāk, ka visu dienu festivāla centrā iet vaļā ņigu ņegu. Pirmajā vakarā vecāki vēl mazliet neveikli klimst pa parka celiņiem, nezinot, kur īsti ir viņu vieta šajā jaunajā visumā, bet bērni ar 50 x 50 cm kubveida elementiem un koka āmuriem rokās aktīvi spēlē "mājās" jeb "Minecraft" reālajā dzīvē. Visi bez vārdiem saprot, kas jādara ar šiem moduļiem – tie ir pasmagi, attiecīgi privātmāju var uzcelt tikai sava spēka robežās, bet lielākas muižas top kolektīvi. Ja gribas augstāku stāvu, pamatam ir jābūt pietiekami stingram, lai uz tā varētu pakāpties ar jaunu kubiciņu rokās. Daži attopas un sāk veidot celtnieku ķēdes, kas padod smagākos elementus augstāk stāvošajiem mūrniekiem. Koku pavēnī jau rodas diezgan sarežģīti konglomerāti, kas draud monopolizēt visus klučus, bet tad uzrodas vietējie sirotāji un demolētāji, kas skrien klāt un jauc, čiepj pa kluso, stiepj prom un šaudās ar koka automātiem. Namdari izveido biedrības, sargā namus, kamēr drosmīgākie iet atgūt nolaupītās detaļas... Mūsu acu priekšā organizējas sabiedrība.

Es gan nezinu, vai Valmiera būtu saucama par "nedzīvu pilsētu". Ar klusajiem, gleznainajiem upmalas ceļiem, pils mūriem un noslēpumainajiem kaktiņiem tā varētu pretendēt uz Latvijas zaļākās un cilvēcīgākās pilsētas statusu. Vienīgi ārpus parka es bērnus staigāt vienus tomēr nelaistu – mašīnas tur žvidzina pāri gājēju pārejām vēl ātrāk nekā Rīgā. Arī pa katru līkumaino bruģēto taku veļas kāds džips, liekot gājējiem burtiski pieplakt pie sienas, lai palaistu viņu garām. Ir jūtama spriedze starp vietējiem vālētājiem un laiskajiem festivālētājiem, kas pēkšņi iejaukušies viņu ikdienā un izmanto teritoriju pēc citiem noteikumiem. Saprotams, ka Valmiera ir plašāka rajona centrs, kur cilvēki ierodas darīšanās no attāluma, kas bez auto nav mērojams... Taču, pārvietojoties tikai ar auto no viena "drošā kubiciņa" uz citu, nākas aizmirst pilsētas cilvēcisko mērogu un nonākt mazliet absurdās galējībās. Kad pajautāju kādam vietējam, kurā virzienā ir 500 metru attālā Plostnieku ielas skatuve, man pārjautāja: "Jūs kājām iesiet? Tas taču kādas desmit minūtes!" Patiesībā mazāk. Bet, ja arī būtu desmit... Vai desmit minūtes ir daudz vai maz?

Skatoties pilsētā notiekošās izrādes, daudzkārt aizdomājos par laika ilgumu – cik daudz paspēj notikt dažās minūtēs? Teiksim, autobusā sēdošajiem izrādes "Unwanted" skatītājiem trīs minūtes aizņem dažu krustojumu šķērsošana. Tikmēr aktieri, lecot pār žogiem un skrienot caur pilsētas iekšpagalmiem, paspējuši jau ieskriet citā ainavā un jaunā ainā atmiņu stāstam, kuru salonā skatītājiem rāmi stāsta aktieris Mārtiņš Meijers. Vairākās festivāla izrādēs bija vērojama apbrīnojami talantīga horeogrāfija, taču, manuprāt, neviena nelīdzinājās šai, kur pilsētas atmiņu un izjukušas draudzības sāpīgajā stāstā filigrānu tango sadejoja vairāki aiz loga skrienoši aktieri un masīvs autobuss ar skatītājiem. Es apzinos to precīzo laika sinhronitāti, kas bija jāievēro šoferim un aktieriem, uz trotuāriem, iespējams, sazīmētiem deju soļiem un punktiem, kur jāatrodas aktieriem, kur "nejaušiem" statistiem, ņemot vērā vēl arī veiksmes faktoru – kādi neparedzami dalībnieki ienāks mūsu redzes laukā un izkrāsos šo stāstu –, taču nespēju izrādes laikā domāt par tās tehniskajiem risinājumiem, mēs visi – lieli un mazi – bijām stāsta plūduma un noskaņas pārņemti. Starp mums un notiekošo valdīja tāda pati uzticība kā starp izrādes veidotājiem un pauguraino, straujo Valmieru. Tehniski sarežģītā izrāde noritēja ar tādu vieglumu, ka atļāvos ticēt brīnumam, vienalga, kā tas tika panākts – ar dvīņu pāriem, teleportāciju vai manu nespēju izskaitļot, cik daudz cilvēks var noiet desmit minūtēs. Autobuss tikai apmeta kārtējo loku pa specifiskas atmosfēras piesātināto Valmieras kaktu – un izrādes viņš vai viņa atkal iekāpa pie mums, ielaižot autobusā spēcīgās, pirmajai mīlestībai līdzīgās vibrācijas, kuras mēs esam spējīgi sajust viens pret otru un pret pilsētu.

Ievēroju, ka gan šajā austrāliešu režisores Džesikas Vilsones izrādē, gan citās aktieriem ir jāspēj pašiem manipulēt ar dažādām skaņu ierīcēm un miksēšanas pultīm, interaktīvi saspēlēties ar ekrānu vai aiz loga skrienošu aktieri. Intuitīvā saspēle notiek ar smalku komunikācijas tehnoloģiju atbalstu, kas mūsdienās ir mobilas un ērti lietojamas arī nespeciālistam, taču jaunajai aktieru paaudzei ir jāmāk vairāk – jāspēj ar tām autonomi žonglēt. Šī spēja ļauj iznest teātri ārpus skatuves, stiepjot līdzi gandrīz to pašu skaņas un efektu kvalitāti, pat ja tas nav vienmēr vajadzīgs, tomēr, šķiet, bieži ir grūti atlaist statiskās teātra ēkas standartus. Nevarēju arī nepamanīt, ka daudzās festivāla izrādēs (finālā) kāds uzmundrinošs vēstījums tiek norepots. No vienas puses, tas ir mazliet banāli, ka hiphops (līdzīgi kā rupjības) automātiski tiek asociētas ar jauniešu auditoriju, bet, no otras puses, es redzu arī citu pamatojumu hiphopa izmantošanai. Hiphops ir ielu kultūras kanons – skatuves mākslas veids, kas nesākas uz skatuves, bet barā, pūlī, pašu vidū, jau saknē nojaucot klasisko orhestras un teatrona nošķīrumu un paredzot jaunus publikas iesaistes noteikumus.

"Noteikumi" neiztrūkstoši ir vēl viena tēma, kas caurvij šo teātra festivālu. Lienes Gravas režisētā kustību izrāde "PusOtrs" un igauņu deju mākslinieku grupas "United dancers of Zuga" izrāde "Tools to Rule" pievēršas jautājumiem – kā savu vēlmi būt unikālam savienot ar citu vēlmēm un kuram galu galā ir teikšana – stiprākajiem vai veiklākajiem? Vecākiem vai bērniem? Režisors Kārlis Krūmiņš ar leļļu teātra mākslas kursa studentiem iestudējis ģeniālo amerikāņu dramaturga Roberta Askinsa melno komēdiju "Nelabā roka" ("Hand to God", 2011), kurā tīņos virmojošajai pretestībai un noliegumam ļauj iet tik tālu, cik tā vien var aiziet. Pie kā tas noved? Pie smiekliem, svelošām ausīm, kādas nokostas auss ļipiņas un aizliegta seksa, bet principā tas arī viss – augstu uzlidojušās šūpoles ar tādu pašu jaudu nāk atpakaļ un meklē jēgu, sakārtotību un noteikumus.

Arī es personīgi festivāla trīsdienniekā izdzīvoju visai līdzīgu ciklu. Pirmo vakaru sākām ar izbīli un vainas apziņu "Kvadrifrona" tumšajā militārās struktūrvienības angārā, kas, lai arī bija norādīts "7+", manam septiņgadīgajam dēlam uzdzina ne tikai aktieru piedāvāto "ceļtrīc", "sirdskāpjpamut" un "pillbiks" pieredzi, bet reālu panikas lēkmi un sirdsklauves. Un tā nebija izrādes "B_Ž_S" vaina, kas piedāvāja visnotaļ gaumīgu, "Kraftwerk" stilā ieturētu un drusku pamācošu baiļu izdzīšanas operāciju. Tā bija mana vaina, jo es kā bērnu kultūras notikumu apskatniece mēdzu viņu reizēm arī pret paša gribu aktīvi vilkt sev kaut kur līdzi, aizmirstot... ka viņam jau kopš sākta gala ir bijis bail no teātra, jo sevišķi tāda, kas notiek tumšās telpās un piepaceltās balsīs.

Bet otrā festivāla diena mums bija par pieņemšanu un piedošanu – par to, ka kļūdās gan vecāki, gan bērni, gan viesi, gan vietējie, gan imigranti, gan sievietes, gan vīrieši. Bez savstarpēja ikdienas kontakta mēs sākam cits citu uzlūkot arvien negatīvāk un paši veicinām brīžiem šo līdz absurdam antagonistisko grupu – gājēji/braucēji vai bērni/vecpuiši – nodalīšanos. Tikmēr mākslas notikumi ir iespēja iepazīt tos "citus" un "otrus" pamainītās attiecībās. Protams, ne visiem gribējās un ne visi gāja skatīties izrādes, bet festivāls skāra visu pilsētu šā vai tā. Tie, kas negribēja tikt izvilkti no sava "drošā kubiciņa", varēja, kaut vai garām ejot, novērot, kā savus personīgās telpas kubiciņus liek kopā bērni. Ja pirmajā vakarā vēl gaisā bija jūtamas BaŽaS (šeit es atšifrēju izrādes "B_Ž_S" nosaukumu) par to, ka viss šis festivāls beigsies ar lauztām rokām un kakliem, nākamajās dienās varēja just, ka arī pieaugušie ir atbrīvojušies no skepses un nekautrējas pārvilkt savā pusē kādu koka cilindru vai atdot klucīti kaimiņam, tiekot pāri prātā uzceltām privātīpašuma robežām. Pēkšņi likās, ka mēs gluži labi spējam demokrātiski iekārtoties cits citam blakus un celt torņus, pakāpjoties uz pašu uzceltā.

Vēl tikai gribēju pieminēt vienu īpašu brīdi, kas manā ceļojumā caur izrādēm simboliski sasniedza to atzīmi, pie kuras šūpoles nāk atpakaļ. Tas bija jauno horeogrāfu izrādes "Ārējais klimats/iekšējais laiks" dalībnieces Janas Jacukas smeldzīgajā un personīgajā etīdē. Kā katras izrādes sākumā dejotāja norunāja to galveno un teātrī vissvarīgāko noteikumu: "izslēgt telefonus pavisam vai ieslēgt lidojuma režīmā" un "nekādā gadījumā nelietot tos un neskatīties tajos, vai nav pienākušas kādas svarīgas ziņas no jums tuviem cilvēkiem". Un tad sekoja stāsts par dejotājas attiecībām ar tēvu, nezvanīšanu un neatbildēšanu sev tuviem un svarīgiem cilvēkiem, sāpīgi trāpot mums visiem tajā vienā punktā, kur mīlestība pret mākslu uz brīdi saskaras un tad atdalās no mīlestības pret savu tuvāko.

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!