Nesaprotamā kārtā pēc divdesmit viena gada kopdzīves no manis aizgāja sieva. Citādā ziņā ārkārtīgi kārtīga un sirsnīga būtne. Pasaules prieka piepildīta. Laikam biju viņu galīgi nomocījis ar savām akadēmiskajām negācijām un kaitinošajām teorijām, kas nepamierināja viņas gaidas pēc vienkāršas laulības, nemuļķošanās un abpusējas neatgādināšanas, ka novecojam. Paklusām sāka runāt, ka esmu nojūdzies. Ne jau tik vien mājās, ari fakultātē mudžēja no tamlīdzīgiem aizslēgto durvju mājieniem. Mana meita arvien sāka atgādināt uzbāzīgu kundzīti no reklāmām pa telefonu, kas retoriski un bezjūtīgi jautā - vai man nevajag kā palīdzēt. Tikai, atšķirībā no mehāniskā robota otras klausules galā, kas iesaka manas neizskaidrojamās skumjas remdēt ar īpašu zobu pastu, apavu krēmu vai žurnālu, kura abonementu var uzdāvināt sievai, mana meita neieteica nekā. Tātad viņa bija vēl bezjēdzīgāka par reklāmu pa telefonu, kas nemeklē tieši tevi, taču īsteni un neviltoti rēķinās ar to, ka tu esi. Es neatceros, kurā mirklī mani pārņēma tāda baisi salda vienaldzība. Iespējams, jau pirms tam, kad Silvija, tā sauca sievu, aizlaidās ar jaunu jūrnieciņu. Taču šobrīd tam vairs nav nekādas nozīmes. Es esmu nevainīgs savā izlaušanās mēģinājumā un citu paraušanā sev līdzi. Jo tas attaisnojās un pierādījās. Cita lieta ir tā, ka es muļķīgi, varētu pat teikt, vecišķi nokavēju to mirkli, kad šķirba uz dzīvi parādījās manā priekšā un aicināja ienākt. Es biju uzbūvējis perfektu māju, taču aizmirsu durvis, pa kurām tajā beidzot varētu ienākt mana pilnasinīgā klātesamība.
Es biju pārliecināts, ka visi sapņi, ko savā dzīve redzam, paskaidro viens otru un viedo paralēlu stāstu par to, kas mēs esam. Bija vajadzīga tikai šīs dzīves minimāla zināšana, kas ļautu atšķetināt šo sapņu mehānismu un, kas pats svarīgākais, atbildēt uz jautājumu, kā beigās tur nokļūt no šīs puses un turpināt dzīvot jau pretējā komandā. Man bija vajadzīgs kāds, kurš man atdāvinātu savu miega pasauli un ļautu to izpētīt.
To meiteni es pirmo reiz ieraudzīju bibliotēkā, viņa lasīja hipokrātiskos tekstus un viņai galvā bija viena no tām jocīgajām cepurēm, ko jaunas meitenes mēdz nēsāt, kad iedomājas vienīgās uz pasaules esam nevainojami tuvu patiesībai un jūtas visu pārējo negarlaicības priekšnosacījums. Nu, patiesībā viņa bija tipiska. Melnzemes krāsas skropstas, atliektas līdz pēdējam, pārkarinātas pāri bortam, gari, smalki pirksti kā radīti lappušu pāršķiršanai un vīrieša satraukšanai, skatiens, kas iestiepjas dziļā pašradītā dailes piestrāvotā pasaulē, kas strādā kā aizsargmehānisms pret tiem tur ārā, proti, gudrākiem. Vienvārdsakot, viņa bija neizsakāma muļķe. Tirināja rokās to Hipokrātu un vēl gribēja uz mājām paņemt kaut ko, ieklausieties - kaut ko no Platona, tikpat labi varēja teikt - man, lūdzu, izgrebiet Platonu no kartupeļa. Bet nu es jau piesienos, dumais vecis.
Un tomēr bija jāatzīst, ka viņas klātbūtne mani aizrāva. Biju gatavs ieklīst stikla kolbā un skatīties, un skatīties līdz vadzis lūst, teiksim, līdz tas sāk izskatīties nepieklājīgi. Viņai, likās, bija viens no tiem dabiskajiem šarmiem, tāds nesabojātais dzīves ostījums, ne pārāk banāls, ne pārāk atkodošs. No viņas nevajadzēja baidīties, bet allaž palikt nomodā ar vienu aci, lai beigās nesanāk raudāt. Bibliotekāre piedāvāja viņai „Gorgiju”, tas bija vienīgais, kas vispār bija uz vietas latviski. Es satraukts gaidīju turpinājumu. Protams, viņa noraidīja to sasodīto Gorgiju. Sarauca deguntiņu un pārlapoja visu, kas bija angliski. Malacīte. Mana meitene.
Tikai gaužām vēlāk, kad tualetē pīpējām ar profesoru Vītiņu, meitene uzpeldēja. Vītiņš, garāmejot, iestarpinājumā starp sevis slavinošiem tekstiem un savu labo darbu anotācijām, iesāka stāstīt par meiteni no praktiskās, kas rakstot bakalaura darbu par saviem sapņiem. Viņš izpūta dūmus un smējās. „Tikai šeit kaut kas tāds ir iespējams!”
Tad nu es zvanīju Vītiņam. Biju atnācis mājās, bet zināju, ka viņš vēl mētājās pa katedru ar Dāboltiņu un sekretāri. Laiž muļķi.
„Hallo, Juri!”
„Jā?”
„Te Viesturs.”
„Klau, pie tevis mācās tā meitene ar tiem sapņiem?”
„Paga, Viestur. Nogriez radio, Minnij!” troksnis fonā tikai nedaudz pieklusināts. Minnija klikšķināja taustiņus un man šķita, ka dzirdu, kā viņa strebj kafiju un sakārto matus ik pēc rindkopas.
„Meitene ar sapņiem. Nu, tā bakalaura darbs. Es viņu varu kaut kā dabūt rokā?”
„Ah, tā! Nu, jā, ir tāda viena, bet kursa darbs viņai pie Rozīša, tā kā varbūt... Bet ko tev īsti vajag?”
„Es iedomājos, ka viņa derētu pētījumam.”
„Eu!” gara nopūta. „Viestur, tu pa veco atkal? Es tev jau teicu - finansējuma nav un nebūs. Iedzer labāk kaut ko, vēl labāk, ja tās būtu miega zāles...”
„Nē, nu, no tiesas, vajag man viņu.”
„Nē, tu tik paklausies, meiteni no ceturtā šim savajadzējies. Galīgi apdullis. Pēc jauna puikas.. Eu, Leon, nāc paklausies...” Piedipinānja Dāboltiņš. Iesmējās. Berzīgs troksnis. Viņi, acīmredzot, savietojās tā, lai abi varētu dzirdēt. Bērnudārzs. Gatavais.
„Ko tu tur sacīji?” Leons pārnopietni uzjautāja. Abi iespurdzās.
„Es brīnos, kā jūs vēl spējat notēlot elementāras inteliģences pazīmes!”
„Nu, labi, labi,” Juris padevās. Leons pievērsās sekretārei. „Sauc viņu par Martu Zīli.
„Nē, nē, labāk sadabū viņas numuru.”
„Tu izkalusies pagalam jocīgs. Neesi slims?”
„Nē, nekad mūžā!” es pasmaidīju un noliku klausuli.
Nākamajā dienā viņa jau sēdēja zilā tvīda kostīmiņā man pretim kafejnīcā fakultātei ap stūri. Es dzēru kafiju, viņa - putainu kakao. Laizīja putas un meta uz mani skatienus, kurus varētu pielīdzināt ksilofona nūjiņas piesitieniem, bet tādiem nevienmērīgiem un nemeledoiskiem. Bet izteiksmīgiem un pārdomātiem. Viņa nebija skaista. Kad runāja, tad gan. Tūtiņā sarullētā mutīte izšķīda pa vaigiem un kā laiva šūpojās upes mugurā. Tad viņa kļuva skaistāka. Ja viņa mēģinātu melot, būtu vēl pievilcīgāk. Viņa noklausījās manu piedāvājumu ļoti uzmanīgi, virpinot pirkstos kaut kādu mazu papīriņu. No ārzemju konfektēm laikam. Iftīgi zilu un spīdīgu. Ieraudzīju, ka meitene nebija krāsojusies. Un kā pa pieri ar āmuru ieraudzīju arī to, ka viņa man neatteiks. Noliks karoti uz tasītes malas un sacīs maziņu Jā. Ko tik visu nevar ieraudzīt piepītētā kafejnīcā fakultātei ap stūri - domāju.
Māju, kurā mēs iekārtojāmies, es tiku pirms pāris gadiem vasarā nopircis mums ar sievu dzīvošanai, taču pēc viņas izgājiena biju nolēmis palikt turpat Rīgas dzīvoklī un nekrist panikā. Tagad šeit bija vienkārši labi. Mēs izpakojām savas mantas, es ieliku kamīnā nedaudz malkas, mēs sildījāmies tā priekšā līdz pat pusnaktij un runājām visādas blēņas, ko jau cilvēki runā, kad pirmo reizi satiekas, nopēta un sarīmējas. Viņa itin nemaz nebija uztraukusies. Tas viņai, protams, darīja tikai godu. Tik lielu, ka man paspruka viņu nodēvēt skaļi par Martu, nevis Zīles jaunkundzi. Viņa nesmējās daudz un patiesi bija ieinteresēta formālās detaļās. Viņai bija priecīgas lūpas, un es ņemu atpakaļ savus vārdus par nesmuko tūtiņu.
„Nu, tad es jau laikam iešu gulēt,” viņa piecēlās un sakārtojās.
Pirmo nedēļu viņa cēlās. Stāstīja. Es pierakstīju. Mēs gatavojām siermaizes, viņa gāja uz skolu, tikmēr es gulēju. Pamodies, es visu šķetināju. Pārbīdīju sapņu personāžus visādās kombinācijās, savietoju laikus un vietas arvien jaunos izkārtojumos. Es biju ārkārtīgi priecīgs un nevarēju atrauties no lapām. Pavisam drīz es uzzināšu visu par to, kā šī meitene dzīvo miegā un tajā mirklī būšu atradis viņai ieeju šajā dzīvē. Un tad es uzrakstīšu grāmatu, un, tas nozīmē, ka ikvienam būs iespēja uzzināt to, ka neviens no mums īstenībā nav viens. Vienmērīga gliemeža sliede visu laiku blakusceļā slīd, un es viņiem visiem iedegšu zaļo gaismu uz to. Es teikšu - muļķa cilvēki, ejiet. Un pašam būs smaids pa visu ģīmi un apmierinājums.
Jo ilgāk mēs mēģinājām viens otram palīdzēt, jo sliktāk kārtiņas pārklājās un sablīvējās. Šķita, ka esmu kaut kur savā pārliecībā nošāvis griezi. Jo vairāk bija sapņu, jo mazāk es tos varēju pakārtot vienu otram. Turklāt daži bija tik izplūduši, ka sapratu, ka pārstāstot Marta daudz ko piedomā klāt, lai man nebūtu bēdīgs prāts. Istabas, kurām saplok sienas, apokaliptiski gājieni uz veikaliem, kur pārdevēja pēkšņi ir zilonis zoodārzā. Man palika nelāgi. Jau dzirdēju iztālēm kolēģu priecīgos „es taču teicu”. Gāju uzpīpēt uz jumtistabiņu, kur parasti aizslēdzu durvis un bezmērķīgi ieurbos vecos žurnālos. Mans eksperiments, šķiet, bija izgāzies. Izspūris, puspliks svempos augšā smēķēt. Cerēju, ka šī vēl gulēs. Man paliktu nelabi, ja vajadzētu uzklausīt vēl vienu sasodīto sapni.
Tik stulbi, ka nekad nav iespējams konstatēt to, kurā mirklī ir nogājis greizi. Sapnī cilvēkam nekas nekad neliekas greizi, tāpēc šis jautājums izpaliek. Šķita, ka pats sevi biju ievilcis bezcerīgā avantūrā, kurai neredzēju galu. Viņa bija jauna un pilna infantilu domu par to, ka ar savu klātbūtni šajā namā viņa palīdz cilvēcei pašai sevi atcerēties. Es biju vainīgs pie šīs samaitātības un mocījos. Man vajadzēja viņai pateikt, ka plāns atcelts. Viss ir izgāzies. Ka patiesībai nav plānu un mums par to vispār nav jārunā. Ka es esmu izkūkojis prātu un viņai ir jāatgriežas mājās, jādzemdē bērni un jātirgo paklāji vai ziepes „Stenderā”. Nu jūs jau saprotiet
„Tai mājai nebija durvju,” viņa sacīja, tikko atvērusi acis. Viņa izskatījās pēc sagumzīta putnēna, kuram mamma ligzdā visu laiku sēdējusi virsū.
„Un kas notika tālāk?” sēdēju uz gultas malas.
„Tas arī bija viss. To māju es redzēju no ārpuses. Mēģināju tur iekļūt, taču tur nebija nekā - ne durvju, ne logu. Nekā.”
„Tu zināji, ka tur iekšā bija cilvēki?” es biju pārguris.
„Es nezināju nekā. Piegāju, apskatījos un aizgāju.”
„Un tālāk? Kas notika tālāk?”
„Nu, nekas, tas jau arī bija viss.”
Es pārstāju rakstīt, noliku pildspalvu uz segas un aplaizīju lūpas.
„Es tev vēlētos kaut ko pajautāt,” sacīju. Biju nomocījies. Studente gulēja manā gultā un es nevarēju iedomāties, kam vispār vēl bija jānotiek, lai šo situāciju vērstu vēl neglābjamāku. Bet notika.
Pēcpusdienā uzskrēju viņai virsū vannas istabā. Viņa žāvēja matus un izskatījās tik sīciņa sievas neapskaužami apjomīgajā halātā. Bija jāsmejas. Gaužām un dikti. Es, protams, nebiju pastāstījis to, ka jau nedēļu neko nepierakstu. Tikai klausos un pīpēju. Tikai pīpēju un klausos. Un mēģinu nedomāt nemaz. Jo ilgāk es viņu vēroju, jo mazāk vēlējos, lai viņa dodas prom. Nevēlējos viņai uzmākties. Un vispār neredzēju nekādu jēgu tam, ka mēs varētu, teiksim, mīlēties vai ko tamlīdzīgu. Un tad, kad es neredzēju tam jēgu, tad man palika ļoti silti.
Bet dzīve ir lietas, kas radītas darīšanas pēc. Tāpēc mēs atmetām sapņus par sapņiem un kļuvām par mīļākajiem. Viņa atgriezās mājās un tiešām iekārtojās „Stenderā”, brauca pie manis sestdienās, vecākiem stāstīja, ka turpinām projektu un drīz izdosim grāmatu. Un, jāteic, ka kaut kādu projektu jau arī mēs turpinājām. Ak, es vecais nelga, sasodīts. Es izslaucīju istabas, pārvedu savas lietas uz šejieni un beidzot devos uz darbu.
Pirmdienas rītā pamodos no bezgaisa. Atsedzu segu no sevis un iekāpu čībās. Modinātājs rādīja desmit piecpadsmit, bet nebija nozvanījis. Izstaipījos un nevarēju saprast, kādēļ istabā bija tik tumšs un kluss. Šķita, ka istaba nenotiek, un es līdzi tai. Palūkojos apkārt. Šeit nebija neviena loga. Tas bija dīvaini, jo viens pavisam noteikti pretējā sienā bija bijis. Un rādījis vecas egles un elektrības stabus, kā arī līkumainu ceļu uz galvaspilsētu. Piecēlos, nokāpu lejā. Martas istabā neviena nebija. Putekļu kārtiņa uz rakstāmgalda un lampas. Pakasīju galvu un kāpu lejā. Te skanēja radio un tosterī čurkstēja siermaizītes. Silvija bija atpakaļ? Vai Marta vēl nebija prom? Vai arī Silvija nemaz nav bijusi prom? Bet Marta atpakaļ? Es nebiju pārliecināts, kurā mirklī viss bija nogājis greizi. Virtuvē loga vietā gluda siena ar tapetēm. Es nebiju pārliecināts. Iegāju koridorā un sāku ārprātā smieties. Es jums teiktu, ka smējos kādas divas nedēļas no vietas, ja būtu pārliecināts, ka tas iespējams. Bet es smējos. Un to neviena no viņām nedzirdēja.
Mājai nebija durvju. Es biju ieslēgts pats sevis radītā sērkociņa kastītē. Es biju sajūsmā, nu, jūs jau saprotiet.
Kāpu augšā uz guļamistabu, no skapja izņēmu tīru pidžamu ar strīpiņām, uzvilku to. Sasukāju matus. Izdzēru malku brendija. Izslēdzu mobilo - tas tā rituāla pēc. Iekāpu gultā un smaidīdams aizmigu.
0