Kadrs no Ernesta Jankauska filmas "Te bija Saša"
 
Kino
29.11.2018

Maiga Tallinas melanholija

Komentē
1
Saglabā

Simtgades kino fenomens nodrošinājis to, ka Latvija ir plaši pārstāvēta Tallinas kinofestivālā "Melnās naktis", taču šeit vairākkārt sajūtu, ka simtgade ir kopīgs notikums visām trijām Baltijas valstīm. Pirmoreiz tad, kad, tikko ieradusies, satiku "Airbnb" dzīvokļa īpašnieci, kura man pasniedza atslēgas un teica: "Tev jau simts gadu!" Un es, apkrāvusies ar mantām un nogurusi, vispirms pārjautāju: "Ko lūdzu?" – līdz aptvēru, ka tas nav aizrādījums, ka izskatos neparasti nobriedusi, bet gan apsveikums valsts simtgadē. Un uzreiz sapratu, ka man nav ne jausmas, kad simtgadi svin Igaunija. Gluži tāpat kā pirms pāris nedēļām Polijā secināju, ka Polijas simtgade pienāk 11. novembrī, tikai tāpēc, ka nejauši iekūlos aktīvi karogus vicinošā pūlī. Stingri nolēmu, ka vismaz Igaunija jāiegaumē un jāapsveic, līdz internets sagādāja man vilšanos kopā ar atgādinājumu, ka Igaunija vienmēr bijusi lielu soli priekšā Latvijai. Arī plakāti uz ielām, ka Kumu muzejā skatāma izstāde "Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs", tā pati, kas viesojās Orsē muzejā, lika domāt par zināmu kopības sajūtu. Visbeidzot – pašā festivālā īsfilmu programmā ir apakšsadaļa "Baltijai 100", kas papildina jau tā diezgan plašo Baltijas filmu klātbūtni. Interesanti, ka Latviju pārstāv animācijas īsfilmas (Jurģa Krāsona, Lizetes Murovskas, Edmunda Jansona un citu animācijas režisoru darbi), Igauniju – vietējās dokumentālās kinoleģendas Andresa Sēta darbi, bet Lietuvu – jauno režisoru mākslas īsfilmas.

Lietuvas kino man ir tāls un svešs, Igaunijas filmas ir gadījies iepazīt šajā pašā festivālā, taču, ja man kāds jautātu par lietuviešu veidoto kino, es droši vien nomurminātu "Audriuss Stonis" (internets čukst priekšā "Audrjus Stonis", taču nespēju samierināties ar šādu latviskojumu) un pēc tam dziļdomīgi klusētu.

Šis bija trešais festivāls, kurā šogad repertuārā manīju Lietuvas un Latvijas (un Horvātijas) kopražojumu "Elpa marmorā", kur otrā plāna lomu atveido Guna Zariņa, bet mūziku rakstījis Vestards Šimkus, un, lai gan filma piedzīvoja pirmizrādi Karlovi Varos un to demonstrēja arī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, neizdevās atrast interneta medijos nevienu izvērstu recenziju par šo filmu. Ģiedre Beinorjūte radījusi smagnēju, rūpīgi izstrādātu drāmu ar drūmas nenovēršamības un gluži tradicionālu "sievietes liktenis mīlēt un ciest" pieskaņu. Attiecības brūk, ģimenē pieņemtais bērns izrādās nesaprotams un brīžiem pat bīstams pārējiem, pašu bērns ir īsts paraugbērns, taču ar epilepsiju un nolemtības ēnu savam jaukajam eņģeliskumam, Gunas Zariņas varone ir laulības postītāja, un viss apkārt ir pelēks, skumīgs, neparasti daudz kukaiņu tuvplānu, kā arī apjauta, ka dzīve laukos nav neko iedvesmojoša. Kādā kadrā galvenie varoņi krokšos klusēdami cērt malku, un tādu – izmisuma un mirušas mīlestības – kadru ir daudz. Filmai ir divas daļas, un tīri subjektīvi man pietiek arī ar pirmo; klišejiskā pēcšķiršanās alus vēderiņa zaudēšana un cītīgā muskuļu trenēšana kopā ar visu iekšējo traģēdiju pārtapšanu vienā skaļā un ārējā, un vēl vairāk ciešanu – tāpat jau skaidrs, ka nekas labs šos varoņus negaida, ko tur vēl mocīties? Filmai piemīt daudz labu kvalitāšu, taču tā ir nogurdinoši depresīva; krāsās un sižeta virzībā, un tā vizuālajā atveidojumā pat ir kaut kas no šausmu filmas elementiem, ja būtu iespējama šausmu filma vien par to, ka viss ir slikti un labāk nebūs.

Turpinot prātot par mūsu iespējami radnieciskajām kino mentalitātēm, apmeklēju vēl divas lietuviešu filmas – Marijas Kavtardzes debijas pilnmetrāžu "Vasaras izdzīvotāji" ("Summer survivors") un filmu, kur arī tika apspēlēts adopcijas jautājums, – Ernesta Jankauska "Te bija Saša" ("Sasha was here").

Bieži domāju: vai esmu nelādzīgi skarba pret pašmāju filmām tāpēc, ka mēs no savējiem pieprasām visvairāk, vai tāpēc, ka pilnīga valodas un kultūras uztvere spēj labāk sajust nianses un to nepatiesīgumu, vai arī tomēr viss objektīvi un tikai un vienīgi tāpēc, ka ticu un ceru, ka latviešu kino nav nekāds aizgājējs, par kuru labu vai neko. Man nav skaidras atbildes, tomēr pirmā reakcija pēc šo divu darbu noskatīšanās bija: "Bet kāpēc mums šādu filmu nav?"

Simtgade un vēsture – tas ir labi, noderīgi un vērtīgi, taču filmas par mūsdienām vismaz pēdējos piecus gadus, šķiet, iestrēgušas diezgan vispārinātā naratīvā, runājot par cilvēku savstarpējām attiecībām ārpus skaidri definēta konteksta. Pie tam, kad jau likās, ka maskulinitātes krīzes variācijas būs kādam laikam izsmeltas, tūlīt tapa jaunas, kuras sevi reklamēja ar melodrāmu cienīgiem sižetiem. Varbūt tās būs gudras, aizraujošas un izklaidējošas, taču nav tā, ka latviešu šodienīgais kino rok dziļāk, meklējot neizpētītas vai sāpīgas tēmas, par kurām neviens lokālajā kino nerunā. Labojiet mani, ja kļūdos!

Minēto lietuviešu filmu vēstījumi paši par sevi nelikās negaidīti svaigi, gluži otrādi: par bērnu nama bērniem un adoptēšanu vai par psihiatriskās klīnikas pacientiem un garīgām kaitēm ir uzņemtas neskaitāmas filmas, taču lokalizēšana piešķir minētajām tēmām mazliet citu kontekstu, tāpēc šādām filmām ( arī bez īpašas oriģinalitātes) piemīt cilvēcība un detaļu smalkums. Turklāt abas kombinē nopietnus, pat traģiskus tematus ar vieglumu un humoru.

"Vasaras izdzīvotāji" savā būtībā ir "ceļa filma" jeb road movie, kas izmanto vienkāršu uzstādījumu – nepieciešams pārvest divus psihiatriskās klīnikas pacientus uz Palangu, kur tiks turpināta viņu aprūpe, un šo uzdevumu uztic praktikantei, kam nav bijusi īpaša saskare ar pacientiem vai trūkst intereses par viņiem. Viens no viņiem – Pauliuss (Pauliuss Markevičiuss) cieš no bipolārajiem traucējumiem un pavadījis psihiatriskajā klīnikā jau daudzus gadus, bet Juste (Gelmine Glemžaite) tikko mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un viņai šī vide ir kas jauns. Filmu caurvij maiga melanholija un sīkas komiskas epizodes, un, pat ja, iespējams, mentālās problēmas tiek skatītas pārlieku vienkāršotā manierē, režisore spēj būt saudzīga pret saviem varoņiem un mēģina tiem noņemt potenciālu stigmu, kā arī garāmejot parāda attieksmi no malas un to, kā abi pacienti no tās baidās, – Pauliuss aizlīmē slimnīcas uzrakstu uz mašīnas, Juste uzmanīgi slēpj savas sagraizītās rokas, turklāt Pauliuss īpaši to piesaka brīdī, kad nākas satikties ar viņa brāli. Viņi abi ir jauni cilvēki, kuriem traumas aizkavē iespēju pilnvērtīgi dzīvot, un abi to ļoti labi apzinās, pie tam filma izgaismo sīkos momentus, kad viņi atļaujas to aizmirst. Pauliusa tēls ir brīnišķīgi šarmants, taču viens no spēcīgākajiem momentiem nav tas, kad viņš mēģina savaldzināt savas ceļabiedres vai nolemj sniegt spontānu priekšnesumu kāda miesta krodziņā, bet gan brīdis, kad viņš uzdod jautājumu, kāds visticamāk vajā ikkatru, kas sastapies ar psihiskām problēmām: "Un ja nu es nemaz neesmu slims? Ja nu es patiešām esmu slikts cilvēks?"

"Te bija Saša" savukārt sižetiski ir gandrīz tā pati "Elpa marmorā", taču ar pavisam citu attieksmi. "Vasaras izdzīvotāji" festivālā sacenšas Baltijas konkursā, kur piedalās arī "Bille", "Ar putām uz lūpām" un "Laika tilti", bet "Te bija Saša" ir daļa no plašāka konkursa – režisoru pirmās pilnmetrāžas filmu sacensības. Jauns pāris zaudē nedzimušu meitiņu, kā arī cerību uz saviem bērniem nākotnē un nolemj adoptēt. Kļūdas dēļ bērnu namā viņus sagaida nevis iecerētā meitenīte, bet gan jau 12 gadus vecs zēns ar spīvu raksturu. Aiz bravūras viņš slēpj savu neticību, ka vispār vēl var tikt adoptēts, savukārt pāris, kas gājis cauri daudz kam, nespēj savaldīt vilšanos par pārpratumu. Reti bērnu lomās izdodas panākt perfektu balansu starp nešpetnumu un labestību, saglabājot dabiskumu un ticamību. Šoreiz tas izdodas, neiegrimstot sentimentalitātē. Filma nav hronoloģiska, tā lēkā starp laikiem, tikai lēnām atklājot, kā veidojas attiecības starp Sašu un abiem pieaugušajiem. Viņi negrib nodarīt Aleksandram pāri, tādēļ piekrīt pavadīt laiku ar šo pusaudzi tikai tāpēc, ka iestādes direktore uzskata, ka zēnam tas nāks par labu, bet pieaugušajiem derēs kā treniņš. Palīdz mazliet birokrātijas, un viņi attopas trijatā, zinot, ka kopīga nākotne nav paredzēta. Atkal jau laba daļa cilvēcīguma un saprotama vājuma padara šo filmu vienlaikus par maigi sirsnīgu un brīžiem skarbu, bet neļauj tai tapt par melodrāmu vai par stāstu ar morāli.

Lietuviešu īsfilmu programmā sasmaidos brīdī, kad atkal uz ekrāna ieraugu Pauliusu – protams, tāpat kā mums, arī lietuviešiem ir tikai saujiņa aktieru un izaicinājums katrreiz vieniem un tiem pašiem vaibstiem piešķirt citu seju. Tā ir īsfilma, kam nav pārāk daudz satura, bet kas mani savaldzināja tāpēc, ka apspēlē kādu aizmirstu pusaudžu gadu fenomenu – slavenās pirtis mikrorajonos, kur pulcējās pusaudži bez vecāku klātbūtnes, lai nopietni lietotu alkoholu un cerētu uz pirmo romantisko vai ne tik romantisko pieredzi. Atcerējos: kāda mana draudzene ļoti pārdzīvoja, ka nevar uz pirti doties, jo tur būs jāvelk peldkostīms, bet viņai vēl nav izaugušas krūtis. Man tādu problēmu nebija, jo mani nekad neviens neaicināja uz pirtīm, bet, skatoties šo filmu, nez kāpēc noticēju notiekošā autentiskumam un atviegloti secināju, ka neko daudz neesmu zaudējusi.

Protams, pāris filmas un vēl pāris īsfilmu nedod tiesības spriest par lietuviešu kino. Tikai sajūtu, ka mentalitāte tā pati, taču vēlme būt godīgam ir spēcīgāka nekā vēlme būt dramatiskam, drosmīgam un visaptveroši abstraktam.



Tēmas

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Šobrīd strādā pie savas pilnmetrāžas filmas "Blakus". Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!