Publicitātes foto
 
Recenzija
18.03.2014

Madonnas gūstā

Komentē
0
Saglabā

Par Kristīnes Vismanes dejas izrādi "Intervija ar Madonnu", Jēkaba Nīmaņa mūzika.

"Mēs katra bijām vientuļa (..), mēs izvēlējāmies bērnus." Šos vārdus rakstniece Annija Erno darbā "Sasalusī sieviete"[1] attiecina ne tikai uz mātēm, kas bērnus audzina bez tēva, bet vispār – uz mātēm, kas audzina bērnus. Līdzīgi var teikt arī par izrādi "Intervija ar Madonnu". Lai gan tās pieteikumā uzsvērts vientuļo māšu motīvs, kā arī daļu no izrādes materiāliem veido intervijas ar viņām, tomēr tā skar daudz plašāku tēmu loku, kas ietver sievietes privāto telpu, seksualitāti un ķermenisko pieredzi, šaubas un bailes, vienlaikus uzdodot jautājumu, kā tas "iet kopā" ar dažādiem mītiem un priekšstatiem par to, kādai jābūt "pareizai un labai" mātei.

Izrādes sākumā horeogrāfe un dejotāja Kristīne Vismane izpilda juteklisku priekšnesumu, fonā skanot kādreiz populārajai Madonnas dziesmai "Like a Virgin". Šis tēls precīzi izsaka sievišķās seksualitātes brīvu izpausmi, sava ķermeņa apzināšanos, tiekšanos pēc baudas. Dziesmai beidzoties, izpildītāja kļūst nopietna, viņa atritina un uzvelk sarkanu tērpu, ietīstās vēl divos palagos, un, skat, mūsu priekšā stāv Madonna, kā izkāpusi no Rafaēla vai Džentileski gleznas. Neticami, bet viņa atkal ir jaunava.

Šī pāreja simboliski iezīmē sociāli noteiktas mātes lomas pieņemšanu, radot spriedzi starp to, kā šī loma tiek saprasta un kas patiesībā notiek. Ikkatrs, kurš uzlūkos slavenākos Dievmātes atveidojumus – Rafaēla, da Vinči, Bellīni u. c. autoru izpildījumā –, pamanīs laimes un miera oreolu, kas šajās gleznās apņem sievieti. Rietumu kultūrā mātišķumu tradicionāli saprot kā kaut ko garīgu un ēterisku, un šī izpratne tiek atkārtota arī mākslas vēsturē, kur, piemēram, visnotaļ cienījamā un latviešu valodā tulkotā izdevuma "Mākslas vēsture" autors Ernsts Gombrihs Rafaēla darbam "Madonna del Granduca" velta šādus apzīmējumus: "Madonnas stingrais un vienlaikus maigais tvēriens, ar kuru viņa kļauj klāt sev Kristus bērnu" pauž "absolūtu harmoniju", un abi tēli ir "rāma skaistuma apdvesi". Interesanti, ka sieviete bērnu šajā gleznā tur, stāvot kājās, un, šķiet, šādā veidā noturēt mazuli un turklāt vēl izstarot "rāmu skaistumu" nemaz nav tik vienkārši.

Lai arī daudzas kanoniskas gleznas bieži vien neiztur "realitātes" pārbaudi, jo tās sākotnēji bija iecerētas citiem mērķiem, tomēr izcēlu šo gadījumu, jo tas ir simptomātisks. Madonnas tēla ķermeniskums tiek it kā aizmirsts, kas ir loģisks turpinājums mītiem par nevainīgo ieņemšanu un māti-jaunavu. Apgalvot, ka Madonnai nav ķermeņa vispār, būtu pārspīlējums, tomēr tas, kas viņai ir, ir klaji aseksuāls. Kā norāda feminisma teorētiķe Airisa Meriona Janga[2], mātišķuma (motherhood) un seksualitātes nošķīrums ir patriarhālās loģikas konsekvence. Saskaņā ar veco labo nostāstu par izraidīšanu no Paradīzes dārza un Ievai izteikto lāstu pēcnācēju radīšana pēc definīcijas nevar tikt saistīta ar baudu.

Sievietei tradicionālajā Rietumu pasaules iekārtojumā, kā raksta Janga, tiek piedāvātas divas iespējas – vai nu jaunava, vai palaistuve. Šis nošķīrums ietekmē to, kā tiek saprasta mātes mīlestība, proti, tās pamatā ir došana un pašuzupurēšanās, māte baro, mierina un pašaizliedzīgi rūpējas par mazuli. Otrs variants ir sievietes-pavedējas tēls, kura ir kaislīga, prasīga, baudkāra, grēcīga un, bez šaubām, visnotaļ bīstama (šo uzskatu lielā mērā stiprinājusi arī psihoanalīze, kurai šeit nepievērsīšos). Skaidrs, ka sievietei, kas potenciāli saistāma ar briesmām, nevar uzticēt pienākumu gādāt par dzimtas turpinājumu, tāpēc viņa jāpadara nekaitīga un prognozējama. Kā norāda Janga, mātes jutekliskuma noliegums ir mehānisms, kas lielā mērā vīrietim ļāvis paturēt monopoltiesības uz sievietes seksualitāti arī pēc dzemdībām, aiztaupot greizsirdību pret bērnu. Un vēl tas izskaidro arī to, kāpēc daudzās gleznās Madonna ir attēlota ar kailu krūti – barojoša krūts, pilna ar mātes pienu, automātiski tiek izslēgta kā iespējamais iekāres objekts.

Kristīnes Vismanes izrāde ir mēģinājums izkāpt no šīs dihotomijas rāmja. Viņa atklāj Madonnas emociju gammu, kas ir daudz plašāka par puspievērtiem acu plakstiem un apgarotu smaidu. Līdzīgi kā daudzi feminisma tematikai veltīti darbi (tostarp jau minētais romāns "Sasalusī sieviete"), šī izrāde runā par to, kā tad ir iznēsāt bērnu, dzemdēt, zīdīt un audzināt, par sarežģītajām attiecībām ar bērna tēvu un pašu bērnu. Par to tiek stāstīts bez idealizācijas un patētikas, bet arī bez skarba naturālisma vai šokējošām atklāsmēm, drīzāk atstājot nevis pārsātinājuma, bet nepabeigtības iespaidu. Iespējams, viens no izrādes emocionāli un semantiski smagākajiem punktiem ir epizode ar akmeni, kuru sākumā ļauj uztvert kā zīdaini, bet vēlāk māte to izlaiž no rokām un pat uzkāpj tam virsū.

Priekšstati par ideālo mātes un bērna saskaņu arī mūsdienās nav zuduši, tikai mainījies ir vēstījuma veids: tagad tos translē galvenokārt industrija, kas nodarbojas ar bērniem un mātēm paredzēto produktu ražošanu. Autiņbiksīšu reklāmas, žurnālā "Mans Mazais" publicētie materiāli, bērnu modes fotogrāfijas (piemēram, Latvijā radītais zīmols "Hebe") ir tikai daži piemēri tam, kā tiek radīti attēli ar burvīgiem, smaidīgiem bērniem un viņu apmierinātajām mātēm, kuras šķiet apliecinām, ka kļūšana par māti ir visu sapņu piepildījums un būšana par sievieti vispār – labākais, kas var notikt (kaut kur dzirdēts sieviešu žurnāla sauklis). Loģika tāda: jo vairāk sieviešu iekāros mātes lomu, jo labāks būs viņu preču noiets.

Nedaudz smieklīgi, bet patērēšanā balstītai pieejai ir arī viena priekšrocība – moralizēšana un pirksta kratīšana tagad nevienu īsti vairs neinteresē Tā, piemēram, zīmols "Hot Milk", kas pieejams arī Latvijā, piedāvā neapšaubāmi seksīgus grūtnieču un jauno māmiņu veļas komplektus. Arī nokļūstot bērnu preču veikalā, fakts, kā tu esi tikusi pie bērna un kādos apstākļos tu to audzini, kļūst nebūtisks. Vai tāpēc var teikt, ka vientuļās mātes šodien vairs nesaskaras ar sabiedrības nosodījumu un netiek diskriminētas?

Izrādes kontekstā šis jautājums neparādās vispār, atskaitot varbūt dažas nenoteiktas replikas, kas ļauj pieņemt, ka izrādes veidotājiem fenomena sociālais aspekts nav bijis primārs. Būtiskākais bija vienkārši ļaut sievietēm runāt pašām, nevis runāt viņu vietā, un radīt teiktajam muzikāli poētisku platformu. Īpaši izteiksmīgs bija brīdis, kad vairāku sieviešu balsis pārklājās, tādējādi nomācot atsevišķu vārdu nozīmi, taču tikai izceļot teiktā jēgu. Tiesa, ir nedaudz žēl, ka jautājumi, ko Kristīne Vismane uzdeva auditorijai, palika neatbildēti, bet, iespējams, uz tādu atklātību mēs vēl neesam gatavi.


 Foto – Epp Kubu

[1] Latviešu valodā Omnia Mea darbu izdeva 2013. gadā, tulkojusi Inta Geile.

[2] Par sievietes ķermeniskās pieredzes specifiku var lasīt viņas darbā On Female Body Experience: "Throwing Like a Girl" and Other Essays.

 

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!