No MABOCAs atklāšanas, Ievas Putniņas izstāde iekš "Hotel Madona". Foto: Anna Andersone
 
Blogs
13.05.2019

Madona Cool

Komentē
0

Mēs, sadevušies rokās, gulējām uz rievotu dēļu laipiņas Madonas Karjera ezera malā, vērojām pāri lidojošās lidmašīnas, putnus un garām slīdošos mākonīšus. Tālumā aizbrauca vilciens, rēja suns, kaut kur dziedāja gailis. Vējš pāri ezeram novilktajās veikborda trosēs spēlēja savādi skanošas melodijas, kas atgādināja monotonu ģitārmūziku, un šķita, ka tas nebeigsies nekad – mēs dzīvosim mūžīgi, mūsu sejās krunciņas sastings laikā un paliks nemainīgas. Bērzu lapas bija pirmā plaukuma zaļumā, iepretī bija priežu audze, un es piepeši atcerējos latvju dainu tekstu par liepu rindu, kas ozolus kaitināja. Šī asociācija neizgāja no prāta visu dienu, arī tad, kad jau autobusā braucām atpakaļ mājup uz Rīgu. Nupat bijām apmeklējuši pirmo Madonas laikmetīgās mākslas festivālu "MABOCA" jeb "Madona Bunch of Cool Art", un likās, ka arī tā nekad nebeigsies vai, spītējot finansējuma trūkumam, vismaz turpināsies daudzus turpmākos gadus, visu mūsu atlikušo dzīvi nekurienes vidū.

Mums veicās, jo izstāžu telpas atslēdza, visu izrādīja un paskaidroja viena no "MABOCAs" rīkotājām – māksliniece Margrieta Griestiņa. Viss skatītais uzjundīja apcerīgas pārdomas par mākslas iespēju eksistēt ārpus centra, perifērijā, un par mākslas nozīmi vispār. Tikko bijām apskatījuši Kaspara Groševa vērienīgo personālizstādi pilsētas novadpētniecības un mākslas muzejā, kad ne no kurienes iznira kāda sabiedrībā labi pazīstama Rīgas paziņa, kas apliecināja, ka "MABOCA" vienā mirklī Madonu ir padarījusi par Rīgas elites iekārotu tūrisma galamērķi. Kā pastāstīja Margrieta, festivāla atklāšanas pēcpusdienā apkārtnes mauriņi esot bijuši pilni ar zvilnošiem rīdziniekiem.

Tālāk devāmies uz Madonas Patērētāju biedrības ēku. Vēl padomju gados no sarkaniem ķieģeļiem mūrētajā sētā ir vairāki iestikloti logi jeb vitrīnas, kas, kā noprotams, nu jau daudzus gadus stāvējušas neievērotas, tukšas un aiznaglotas. "MABOCAs" rīkotājiem ir izdevies tās atvērt un piepildīt ar patiesi krāšņām pasākuma reklāmām. Taču galvenais pārsteigums ir pati Patērētāju biedrības ēkas zāle, kurā iekārtota Amandas Ziemeles un Alīnas Vītolas "Monumentālā kafejnīca". Atklāšanas brīdī abas mākslinieces esot bijušas ģērbtas smokingos un melnās augstpapēžu kurpēs (viens pāris stāvēja uz izstāžu telpas palodzes), taču pats galvenais pārsteigums nāk jau brīdī, kad tev šķiet, ka esi abu mākslinieču darbu aplūkojis, novērtējis, apjēdzis un sapratis. Bet es neizpaudīšu, kā tas notiek.

Pauls Bankovskis Elīnas Vītolas un Amandas Ziemeles "Monumentālajā kafejnīcā". Foto: Inga Surgunte

Ārkārtīgi viesmīlīgās Margrietas vadībā izstaigājām visu ekspozīciju, izmēģinājām Amandas un Elīnas mākslas darbā iekļauto "izaicinājumu" (nezinātājiem nevēlos izpaust tā būtību) un stindzinošajā Latvijas pavasarī devāmies tālāk. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas katedras vadītājam Ojāram Pētersonam ar savu projektu Madonā gan nebija gājis tik gludi. Viņa ideja par lāzerstaru, kas no pilsētas domes nama tornīša aizspīdētu līdz Aleksandra Dembo kapavietai, nebija izpelnījusies atbalstu, tā nu bija nācies palikt pie ievērojami pieticīgākas idejas par vīstošu oranžu (protams!) krizantēmu uz galda novietotā mērglāzē Patērētāju biedrības zālē.

Ivars Grāvlejs sev raksturīgajā rokrakstā bija pamanījies izraisīt lokāla mēroga skandālu – no viņa veikuma Saieta laukumā novietotajā reklāmas videoekrānā skatāmas bija palikušas tikai pāris sekundes, jo festivāla rīkotāji viņa veidoto darbu bija atzinuši par pārāk provokatīvu vietējai publikai.

Bet turpat līdzās bija Madonas kinoteātris "Vidzeme" un viesnīcas "Madona" restorāns. Kā jau ekspedīcijās pieņemts, iegriezāmies vietējā krodziņā paēst pusdienas. Bija dažādu gaļu kotletes, karbonādes, ceptu kartupeļu daiviņas, biešu salāti, soļanka un Latvijas Radio 2. Esmu īsts gaļēdājs un vēl jo vairāk – štruntēdājs. Iespējams, šī mana aizraušanās sākās 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad pirmoreiz nonācu Maskavas pirmajā Makdonaldā Puškina laukumā – kā gadījās, kā ne, gadus 20 vēlāk sāku rakstīt Makdonalda reklāmas. Taču tagad nekas nekārdināja, un tam bija divi iemesli. Viens bija mans kaķis Boriss, ko biju atstājis mājās uz piecām dienām, vienkārši iebērdams visās viņa bļodiņās pamatīgāku pārtikas devu. Otrs iemesls vēl aizvien ir meitene, kurā esmu ārkārtīgi iemīlējies, un nudien nezinu, ko ar šīm sajūtām iesākt.

Mājās braucām svētku nogales pēcpusdienā, jau zinot, ka Pierīgā varētu būt sastrēgumi. Taču nekādu sastrēgumu nebija, autoostā nonācām laikus, un nākamās dienas vakarā mani pat uzaicināja ciemos. Ikdienā nepavisam nav viegli. Ir vaiga sviedros jāpelna dienišķā iztika un jātiecas gūt visu apkārtējo cilvēku mīlestību. Taču es cenšos.

"Vai tu brauc ar riteni?" viņa man uz laipiņas vaicāja.

"Nē," atbildēju, "jo man vienā brīdī palika bail."

Bijām piecēlušies no rievoto dēļu klājuma pie Karjera ezera un sākām meklēt ceļu uz autoostu. Pārgājuši pāri sliedēm, atradām taciņu – kā manā bērnībā, kad gar dzelzceļmalu allaž gāja ļaužu iestaigāti celiņi. Nokļuvām līdz autoostai, ar mobilajā tālrunī nopirktu biļeti tikām autobusā un sākām ceļu uz Rīgu. Sēdējām pašās priekšējās vietās, uzreiz aiz autobusa vadītāja. Vēroju viņas atspulgu šofera kabīnes stiklā, un visu laiku šķita, ka viņa smaida. Vēlu vakarā atgriezos mājās, kur bija tikai mans kaķis Boriss, pietaisīta kaķu kastīte un tukšas bļodiņas. Taču pretī saņēmu absolūtu beznosacījumu mīlestību, kas ļauj nojaust arī to, kāpēc savus kaķus ir uzskatījuši par vajadzīgu balzamēt senie ēģiptieši.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!