Komentārs
26.01.2017

Lūk, morāle

Komentē
0
Saglabā

Nospiest modinātājpulksteņa aplikācijas "snaudas" pogu mobilajā tālrunī un pagulēt vēl 5, 10, 15 minūtes ilgāk, lai gan līdz gaidāmajai rīta sapulcei un vēl pirms tam pabeidzamajam un tajā pašā sapulcē obligāti apspriežamajam darbam atlikusi tikai stunda. Nakts melnumā izdarīts pirkums interneta veikalā pat tad, ja bankas kontā atlikušas vien pēdējās overdrafta paliekas. Kruīzkontrolē uzstādīts braukšanas ātrums, kas tomēr par kilometriem desmit pārsniedz atļauto, bet tad kādā vientuļā ceļa posmā radusies acumirklīga ideja to palielināt vēl par 40. Spējā sajūtu uzplūdā vai varbūt pat izmainītā apziņas stāvoklī ierakstīts komentārs tviterī vai pie kādas internetā publicētas ziņas. Ikdienas izvēles parasti ir šķietami vienkāršas. Mūsu izvēļu sekas, kā mums šķiet, var būt tādas vai citādas, bet izvēle jau pati par sevi allaž it kā pati par sevi pašsaprotami ļauj paredzēt iespējamo iznākumu – pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, tu krietni vien lielākā mērā riskēsi ar savu auto ieskriet pavisam citas izvēles izdarījušā alnī, neapdomīgs pirkums būs rūgti jānožēlo vēl ilgu laiku pēc tam, bet nokavēta rīta sapulce var draudēt ar izgāzušos darījumu vai pat atlaišanu no darba. Tā teikt – pasaulē viss ir tikai cēloņi un to sekas, turklāt tās allaž ir kā bināras opozīcijas – vai nu vienīgi pareizas, vai pilnīgi aplamas un greizas. Tādos gadījumos allaž vietā ir pamoralizēt, ka ātros kredītus nevajadzēja ņemt, pie vietas bija jābūt vēl tad, kad kaunu dalīja, vakaros vajadzēja laikus mājās nākt, skolā vajadzēja čaklāk mācīties, un tad gan nebūtu tumšās vārtrūmēs tantiņām jāatņem rokassomiņas, bet pašārstēšanās, kā padomju laikā mēdza sludināt pat uz sērkociņu kārbiņu etiķetēm, vispār ir droša nāve. Šo domu gājienu visai spilgtā un amizantā formā ilustrē 1956. gadā pēc Andreja Upīša noveles motīviem tapusī Vara Krūmiņa diplomdarba īsfilma "Cēloņi un sekas".

Par morāles filozofijā tik iecienītajām dilemmām, kas mudina aizdomāties, piemēram, par to, vai savā vaļā pasprukušu un bez bremzēm palikušu vagoniņu ar septiņiem pasažieriem būtu pieļaujams apstādināt un šos pasažierus no drošas nāves paglābt, upurējot uz blakus sliedēm strādājošu dzelzceļa strādnieku (vai no tilta uz sliedēm vagoniņa ceļā nogrūžot raženas miesasbūves svešinieku), mums parasti labpatīk domāt vien kā par dažādu ideju pārņemtu teorētiķu radītām konstrukcijām, "domas eksperimentiem" vai pat "slimiem murgiem", jo vai gan mūsu ikdienā jeb "dzīvē" kaut kas tāds vispār varētu būt iztēlojams, iedomājams.

Taču, lai cik arī neērti tas mums liktu justies, pat daudzas no šķietami pavisam vienkāršām izvēlēm nebūt nav pašsaprotamas, negarantē vēlamo rezultātu un to sekas nepavisam nav tik viegli paredzamas, kā gribētos domāt. Tieši šādas un arī nebūt ne iepriekš sagaidāmas pārdomas izraisa amerikāņu televīzijas seriāls "Simts" ("The 100", "Warner Bros", sākot no 2014. gada), un īpaši pārsteidzošas tās laikam padarīja fakts, ka pirmās sezonas sākumā tā vienkārši šķita kā vēl viena postapokaliptiska pusaudžu zinātniskās fantastikas drāma uz džungļu fona, kurā apspēlētas visas iespējamās un iepriekšparedzamākās šausmu un dažādu citu žanru filmu klišejas. Taču seriāla veidotāji un naudas devēji pirmās sezonas noslēgumā laikam gan bija sapratuši, ka viņu uzbūvētajai pasaulei ir lielāks potenciāls, nekā sākumā šķitis, un pie turpmāko sēriju veidošanas bija ķērušies ar krietni vien dūšīgāku radošo un finansiālo sparu, kas uzreiz bija samanāms arī it kā tik šķietami maznozīmīgā elementā kā sēriju sākuma titru dizains un animācija.

Seriāla darbības laiks ir gandrīz 100 gadu tāla nākotne, kad pēc visaptveroša kodolkara par pēdējo civilizācijas patvērumu kļuvusi starptautiska kosmiskā stacija jeb "Šķirsts", kurā mīt 2400 iedzīvotāju. Skābekļa un citu resursu trūkums viņiem ir uzspiedis visai skarbu dzīvesveidu un sabiedrisko iekārtu, un pēc 18 gadu sasniegšanas pat par maznozīmīgiem likumpārkāpumiem draud izmešana atklātā kosmosā. Jaunākus likumpārkāpējus tomēr saudzē un tur ieslodzījumā, taču jau minētā resursu trūkuma dēļ tiek izlemts 100 šādus ieslodzītos nosūtīt uz Zemi, lai noskaidrotu, vai gadsimta laikā tā atkal nav kļuvusi apdzīvojama. Protams, drīz vien izrādās, ka Zeme nepavisam nav tik neapdzīvojama un neapdzīvota, kā kosmosā riņķojušajiem šķitis.

Lai cik arī šis sākotnējais sižeta rāmis liktos iepriekšdzirdēts, banāls un stulbs, drīz vien to piepilda un patiesi interesantu padara tēli, starp kuriem nav faktiski neviena, ko varētu ierastā veidā uzskatīt vai nu par labo, vai par ļauno un kas atbilstoši šīm birkām turpinātu uzvesties un darboties līdz pat savas ekrāna dzīves, kārtējās sērijas vai seriāla sezonas beigām. Tolkīna Golluma drāma uz visa šī fona sāk izskatīties kā tāds nejaušību izraisīts ārkārtas pārpratums, jo drīz vien viņa likteņa cienīgas izvēles nākas izdarīt gandrīz ikvienam – bieži vien pat diezgan otršķirīgam – tēlam.

To visu pa vakariem skatoties un par to brīnoties, kaut kad ap otrās sezonas vidu atskārtu, ka seriāla nākotnes pasaulē rādītais šķiet aizdomīgi pazīstams. Tik pazīstams kā reizēm diendienā garāmejot redzētas lietas, kas kļūst jau tik ierastas, ka nepievēršam tām uzmanību. Un tik pazīstams kā sākumā pieminētās vagoniņa dilemmas, par kurām ērti pārdomās mums ir kavēties vienīgi teorijā, bet par to, ka tās jau sen ir kļuvušas par neatņemamu mūsu domāšanas daļu (un arī seriālu sižetu veidošanas elementu), mums patīkamāk ir izlikties nezinām.

Vardarbīgas reliģiski politiskas frakcijas atbalstīšana, cēlu nodomu vārdā cenšoties apkarot totalitāra režīma tīkojumus, pat neaizdomājoties, ka jau pēc pāris gadiem nesenie sabiedrotie kļūs par teroristiski noskaņotiem ienaidniekiem; apspiedēju izraidīšana no kolonijas, pilnīgi visus valsts iedzīvotājus padarot par patvaļas, bada un vardarbības ķīlniekiem; meli par masu iznīcināšanas ieročiem kā cildens attaisnojums jauna haosa sākumam; sociālajos tīklos izdaudzināta un visas pasaules atbalstu guvusi revolūcija, kas beidzas ar pilsoņu karu vai vēl stingrāku diktatūru; terorisma iznīdēšana ar cilvēktiesību pārkāpumiem un spīdzināšanu – tie visi ir pavisam nesenas vēstures piemēri, kuros labo no ļauna atšķirt nepavisam vairs nav vienkārši. Un kāds gan tad vairs brīnums, ja kaut kur vēlēšanās uzvar tāds Tramps, jo mums taču gribas tikai skaidrību: tā teikt, lūk, jums holokausts un, pavei, re, kur Hitlers! Ne jau velti ar šo te pēdējo dažādās diskusijās un komentāros, kā šķiet, ar arvien lielāku intensitāti pēdējo dažu gadu laikā ir ticis salīdzināts gandrīz jebkas un jebkurš, kas vien izskatās draudīgs, bīstams, nepatīkams vai aizdomīgi populārs.

Protams, tādu seriālu kā "Simts" var uztvert vienkārši kā dzīves laika nosišanu vai pliku izklaidi, taču, manuprāt, vismaz šajā gadījumā tā veidotājiem ir izdevies sērijfilmu saturā ielikt krietni vien vairāk, nekā varbūt viņi pat sākotnēji bija cerējuši. Un to viņiem nekā nebūtu izdevies izdarīt, ja vismaz kādai daļai no mums jau par neatņemamu domāšanas daļu nebūtu kļuvusi gan britu filozofes Filipas Fūtas pirmoreiz vēl 20. gadsimta 60. gados aprakstītā neapturamā vagoniņa problēma, gan visas citas nepatikšanas, pēc kurām esam aptvēruši, ka labie nodomi nepavisam nav nesuši gaidītās sekas. Un tas pat nav nekāds "relatīvisms", jo pamēģināsim iztēloties pasauli, kurā visi "liberasti" un "sorosīti" veiksmīgi tiktu mērdēti vai būtu jau miruši, taču šīs nelaimes vietā nāktu kāda cita – atlikušie konservatīvo jeb tradicionālo vērtību aizstāvji žigli vien cits citam vienkārši pārgrauztu rīkli. Kaut vai tikai tāpēc, ka neviena cita pretinieka vairs nebūtu atlicis, jo tāds nu vienkārši ir mūsu domu gājiens.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!