Recenzija
10.03.2015

Luija XIV galmā

Komentē
0
Saglabā

Nesen lasīju par Luija XIV (Saules karaļa) galma baletu – par izrādēm, kas ilga pat 11 stundas. Skatītāji tur ēda, dzēra, diskutēja un ļāva izskraidīties suņiem. Līdzīgi jutos 12. februāra vakarā "Arēnā Rīga", kur vēroju deju studijas "Dzirnas" 30 gadu jubilejas koncertu "1 un KOPĀ – Dzirnām 30".

Pirms iekļūšanas "Arēnā Rīga" skatītājiem pie ieejas bija jāizdejo līkloči, kas no "Arēnas" jumta droši vien izskatījās skaisti. Atzīstu, ka ierados 15 minūtes pirms koncerta sākuma, bet liela daļa skatītāju laikam bija nolēmuši, ka nav jau hokejs, nav ko iet stundu ātrāk un noskaņoties izrādei ar alu plastmasas glāzē. Metot lokus pirms ieiešanas "Arēnā", kāda satraukta sieviete telefonā bļāva, ka šī ir garākā rinda, kādā viņa ir stāvējusi. Un dejotāji nedrīkst sākt koncertu, kamēr viņa ir tik tālu no ieejas. Šis izmisums un apkārtējo smīni par paniku telefona zvana laikā pavadīja visu rindā pavadīto laiku. Kad līdz ieejai bija palikuši pāris metri un sniegs gaidītājus bija padarījis slapjus, apsargi nolēma vairs nepārbaudīt somas, atvēra durvis, un kārtīgā rinda transformējās pūlī, kas draudzīgi iespiedās "Arēnā".

Te nedaudz jāpievēršas Luija XIV laika deju pasaulei. 17.–18. gadsimtā izrādes kopumā bija iespaidīgas, Luijs izrādēm un tērpiem naudu nežēloja, pats dejoja, kopā ar domubiedriem izveidoja baleta skolu, izstrādāja dejas principus un pamatus profesionālajam baletam un mūždien pozēja 3. pēdu pozīcijā (vai vismaz viņu tādu attēloja). Zināmā mērā var vilkt paralēles starp Luiju XIV un Agri Daņiļeviču, kurš, tāpat kā Saules karalis, izveidojis savu deju skolu ar tai raksturīgu deju stilu, kurā apvienoti dažādi deju žanri un laba dejas tehnika, kā arī skolas pasniedzēji ir savas jomas profesionāļi. Jau kādu laiku tā ir akreditēta deju skola, kura nesen iekārtojusies jaunās telpās Lāčplēša ielā. Ko tur liegties, nav vērts – "Dzirnās" dejo tikai pietiekami turīgu vecāku bērni, gluži kā Luija XIV deju skolā. Izrādes parasti ir grandiozas. Turklāt harizma šiem abiem skolotājiem un dejotājiem (koncertā vairākas reizes kopā ar saviem dejotājiem uzstājās arī pats Agris Daņiļevičs) piemita un piemīt.

Kad beidzot nokļuvu savā 3. stāva sēdvietā, koncerts jau bija sācies. Kamēr apkārtējie tika savās vietās un norima, "Arēnas" vidū bija iznācis "Dzirnu" karalis Saule – Agris Daņiļevičs –, lai pateiktu visu sakāmo uzreiz, bet pēc tam nodotos dejām. Viņa pirmā parādīšanās uz deju laukuma bija līdzīga uznācienu baletam, ar kādu Luijs atklāja savas izrādes. Viņš, izstaigājot dažādus deju ceļus un parādot, kurš ir atbildīgs par gaidāmo iespaidīgo vakaru, veica reveransu. Turot rokā šampanieša glāzi, izskanēja lakoniska runa: "Paldies! Svinam!", kas oriģinālā bija par dažiem vārdiem garāka. Un Daņiļevičs tikpat līgani aizplūda prom.

"Dzirnu" dejotāji kopā ar citu deju kolektīvu dejotājiem ("Dzirnu senči", "Auseklītis", "Teiksmiņa", "Zeperi", "Vizbulīte", "Vektors", "Lielupe", "Katvari", "Daiļrade", "Zelta sietiņš", "Dadži", "Dadzīši" un Māris Pūris ar stepa dejotājiem) gandrīz četru stundu laikā divos cēlienos izdejoja fragmentus no "Dzirnu" koncertiem, kas 30 gados piedzīvota. Uz deju laukuma, kuram aizmugurē bija divas skatuves mūziķiem, bet pa vidu automašīna. Es cerēju, ka tā izbrauks kādu goda apli, jo tik statiska un garlaicīga produktu izvietošana nepiestāvēja kustīgajai videi. Uz laukuma dejoja gan bērni, kas nesen sākuši dejot kontrolēti, gan jaunieši, kas vairākas reizes nedēļā aktīvi kopj savu dejotprasmi, kā arī bijušie dejotāji, kas sanākuši kopā īpaši svētku reizē, un profesionāļi. Lai arī koncerta nosaukumā akcentēts, ka ikviens dejotājs kopā veido "Dzirnas", tomēr vērojama absolūtisma laika baletu centralizācija, institucionalizācija, reglaments un hierarhija. Tikai profesionālajiem dejotājiem, kuri pārsvarā beiguši Latvijas Kultūras akadēmiju, ir iespēja būt solistiem. Viņi dejo priekšnesumos, kuros nav masveidīgs dalībnieku skaits, un ir dejojošo grupu vadošie elementi. Saprotams, ka tā, jo jaunākajiem dejotājiem viņi ir paraugs; ja dejas laikā kaut kas aizmirstas, viņi ir tie, uz ko var skatīties, lai atcerētos izpildāmās kustības. Nenoliedzami, tas vērojams visās skatuves mākslu izpausmēs – labākais vienmēr būs priekšā un augšā.

Koncerts bija fragmentāra retrospekcija – atsevišķas dejas no uzvedumiem, video fragmenti, gaismu mudžēšana, vakara vadītāju (kādreizējo "Dzirnu" dejotāju – Edžus Aruma un Kaspara Zvīguļa) ampelēšanās un atbalstītāju reklamēšana, kas mijās ar mūziķu dziedāšanu un spēlēšanu, kā arī Lietuvas pūtēju orķestra uznāciens. Tā arī nesapratu, kāpēc viņi tur defilēja, un vai lietuviešu dziedošais trio, skatītāju rindās spīdot telefonu gaismiņām, ieskandināja Lietuvas dzimšanas dienu? Tika iekļauti visi iespējamie elementi, lai demonstrētu karaļa Saules valsts ietekmi un grandiozitāti.

Pirmā daļa bija raiba, un tajā uzstājās daudz mazo dejotāju. Konkrēti atceros tikai pieguļošos triko, kādreiz mazā Maugļa, tagad dejojoša bundzinieka, lidināšanos gaisā un "Queen" dziesmu "Bohemian Rhapsody", kur pārliecinoši dejoja bijušie dejotāji un daļa profesionālo "Dzirnu" dejotāju. Otrās daļas beigās koncentrētas dejas, kas ir no salīdzinoši nesenākiem iestudējumiem – "Spēlēju, dancoju", "No zobena saule lēca" –, kuros ir "latviskais" skanējums un pa kādam stilizētam solim no latviešu tautas dejām. Te arī redzama virzība, kādā iet "Dzirnas", – pārliecība par sasniedzamajiem rezultātiem, kvalitātes celšana, lieli uzvedumi, kaut vai tikai tādēļ, ka dejotāju ir daudz un visi grib parādīt apgūto, kā arī etniskās līnijas turēšana.

Žana Batista Lulli uznācienu baletā "Nakts balets" (1653) varēja vērot, kā Luijs XIV dejoja vairākas lomas, tāpat kā 12. februāra vakarā Agris Daņiļevičs. Izrādes sākumā karalis atveidoja jāņtārpiņa lomu, bet beigās kļuva par Sauli. Līdzīga transformācija vērojama koncertā – no mazāko jāņtārpiņu kustībām līdz Saules lēkšanai ar triku izpildīšanu un spējīgāko dejotāju sarežģītajām dejām. Protams, ilgāk dejojošie izpildīja kustības kvalitatīvi, viņu sejās nebija redzams sasprindzinājums un viss bija tieši tā, kā varētu sagaidīt no "Dzirnu" dejotājiem. Tomēr visvairāk mani priecēja divi dejotāji – pirmais bija mazs puika, kas Intara Busuļa dziesmas "Bēbīšu maršs" laikā dejoja tik līksmi. Nekas, ka viņš nedarīja to, kas bija paredzēts, un viņa partnerei nācās viņu raustīt vajadzīgajos virzienos, nekas, ka viņš krita zemē. Bija skaidri redzams, ka viņam patīk tur būt un kustēties. Otrs bija kāds, iespējams, profesionāls dejotājs koncerta pēdējā dejā, kur skanēja Igo "Dzeltenās kurpes". Viņš, tāpat kā mazais puika, bija sajūsmināts par atmosfēru un deju, varbūt atvieglots, ka vakara maratons bija galā. Nebija jūtama nekāda spriedze un nogurums, ko varēja vērot citos dejotājos. Protams, katru dejotāju atsevišķi neredzēju, un labi, ka tā, jo, lai kā, esot uz skatuves aizmugurē vai skolā pēdējā rindā, liktos, ka neviens jau neredz, kas tur "kamčatkā" tiek darīts, atkal saņēmu apstiprinājumu tam, ka redzēt var visu. Šķita, ka koncerta veidotāji gribējuši, lai no skatītāju rindām tiktu vērots kopums, kā visi kopā veido vienu sajūtu, uz ko norāda arī koncerta nosaukums.

Runājot par atmosfēru koncerta laikā, uz deju laukuma bija svētki sajaukumā ar spriedzi, jo acīmredzami daži dejotāji nepaguva aizskriet uz iecerēto vietu. Bija brīži, kur kāds dejoja viens, jo pārinieks nebija paspējis ieņemt vietu laukumā, reizēm kādam bariņam aizmirsās kustības, bet vairumā gadījumu tas netraucēja pašiem būt gandarītiem par uzstāšanos. Turpretī skatītāju rindās bija jūtama interese, kas mijās ar atslābumu un jūsmu. Bērnu bļaušana, nemitīga pārvietošanās, iešana prom un vietu maiņa, dzērienu malkošana no plastmasas taras, ēšana, aplausi, sajūsma, nogurums, telefoni, prieks par savu radinieku vai draugu ieraudzīšanu uz deju laukuma. Tas viss bija vērojams skatītāju veidotajā izrādē, kas notika paralēli koncertam. Kā Luija XIV laika izrādēs skatītāji spēja koncentrēties, kad apkārt valdīja tāds dzīves mutulis, es nesaprotu. Brīžiem "Arēnas" skatītāju rindās risinājās tādas darbības, ka deju laukums palika otrajā plānā.

Man blakus sēdēja garlaikots pusaudzis, kuram bija jāskatās, kā viņa māsa kaut kur tālumā dejo. Kad vakara vadītāji, kas ieņēma galma ākstu lomu, skatītājus ierosināja kustināt rokas pēc viņu dotā ritma, puisis pāris reižu pavicināja rokas, iesaistoties masu kustībā, bet tad turpināja izklaidēties telefona spēlīšu pasaulē. Nezinu, vai četras stundas ir pārāk ilgs laiks, lai cilvēki to pavadītu sēžot, vai "Arēna" bija pārāk liela un radīja atsvešinātības sajūtu un vai tas koncertā lika cilvēkiem būt tik neuzmanīgiem skatītājiem un meklēt sev paralēlās nodarbes. Varbūt atslēgas vārds ir sākuma uzrunā: "Svinam!" Ja pasākuma galvenā persona saka, ka jāsvin, tad galminieki to arī dara. Kurš gan svin, sēžot nekustīgs krēslā, īpaši deju koncertā? Tieši nemitīgā kustība un brīžiem bardaks skatītāju rindās bija svinības raksturojošs. Skatītāji svinēja kopā ar dejotājiem, līksmoja tāpat, kā cilvēki to darīja kādreiz, skatoties uz Luija kurpju sarkano papēžu kustībām. Ja koncerts būtu noticis, piemēram, Latvijas Nacionālajā operā, viss būtu citādāk, tas tiešām būtu koncerts uz skatuves ar robežu starp skatītājiem un dejotājiem. Bet acīmredzot tāda nepiespiesta, brīžiem palaidnīga un vieglprātīga noskaņa bija tas, ko koncerta veidotāji gribēja panākt. Abu pušu svinēšana bez robežām, kas bija labi redzams starpbrīdī, kad mazi bērni no skatītāju rindām ieņēma deju laukumu. Un te atšķiras Luija uzvedumi no "Dzirnu" svinīgā vakara – rangā neiederīgie cilvēki netika klāt Luijam vai viņa telpai, bet "Arēnas" svinību apmeklētājiem bija iespējams sastapt "Dzirnas". Tas, vai skatītājs varētu būt daļa no tām, jau ir cits jautājums.

Par koncertu dzirdēju gan sajūsmas pilnus vārdus, pārsvarā izceļot priekšnesumu emocionalitāti, gan vilšanos par haosu, dīvainajām "reklāmas pauzēm" un mūziķiem pārāk daudz atvēlēto laiku, jo skatītāji nākuši vērot deju. Ja to uztver kā deju koncertu vai uzvedumu, tad tiešām gribētos vairāk precizitātes kustībās, mazāk vietu meklējošus dejotājus un sižetisko jēgu. Bet, ja tas ir koncerts svinības, tad tas pieļauj nelīdzināšanos rindās, no pagātnes izvilktas fragmentāras skices un katra dejotāja individuālo prieku par svētkiem un konkrēto kustību vai vienkārši vietu telpā un kopā būšanu. Pēc visa spriežot, "1 un KOPĀ – Dzirnām 30" tomēr būtu uzskatāmi par svētkiem un mazāk meistarības paraugstundu (četrām paraugstundām) "Arēnā", tad arī piedzīvotā skatītāju attieksme tribīnēs ir attaisnojama. Karaļa Saules organizēta līksma tikšanās, kur rangā augstākie dejotāji pakļauti stingrākai hierarhijai, kamēr pārējie drīkst izpausties, kā vēlas, un, ja kaut ko neredz, paši vainīgi.

Koncerts beidzās, skatītāji izklīda, un saule norietēja, lai uzlēktu atkal citu dienu.

Tēmas

Elīna Gailīte

Elīna Gailīte bakalaura grādu ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā, bet maģistra grādu – Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē. Pašlaik strādā Latviešu folkloras krātuvē. Interesē d...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!