Mākslinieks Harī Hēlens
 
Ar bērniem
19.03.2015

Lūdzu, skolotāj, nesitiet!

Komentē
0
Saglabā

Skolotāja KrāsneRecenzija par Tona Telehena grāmatu "Skolotāja Krāsne" 

No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone 

Izdevniecība "Pētergailis", 2015

No kuras stundas jūs baidījāties pamatskolā? Es baidījos no fizkultūras. Priekšmetam kā tādam nebija ne vainas. Taču to mācīja Tā Skolotāja. Tā Skolotāja, kura allaž pilnā kaklā izsmēja meitenes (nezin kāpēc viņai bija īpašs naids pret meitenēm), kuras nevarēja apskriet visus noteiktos apļus pa skolas stadionu. Izsmēja kādu, kurš nevarēja aizmest bumbiņu pietiekami tālu. Uzlēkt pietiekami augstu. Pat tad, ja tu centies no visa spēka, vienmēr skanēja smiekli, un smējās Tā Skolotāja.

Viņas vārds gan nebija Krāsne. Taču arī skolotājas Krāsnes vārds, visticamāk, nebija Krāsne.

Nēderlandiešu autora Tona Telehena nelielā grāmatiņa "Skolotāja Krāsne", ko var izlasīt nieka piecpadsmit minūtēs, vizuāli atgādina bērnu grāmatu. Tā arī ir bērnu grāmata – taču grāmata tam bērnam, kas "sēž iekšā" katram no mums, pieaugušajiem. Grāmatiņa, kurā faktiski nav sižeta. Ir tikai skola, anonīma bezvārda skola. Ir skolotāja Krāsne. Un viņa sit. Sit vienkārši tāpat – ar plaukstu, ar dūri, ar pirkstu, kurā ir gredzens. Sit, sodot par muguras taisnu neturēšanu un tintes izplūdināšanu burtnīcā. Sit par to, ka atbildi, un par to, ka klusē. Ceļ gaisā aiz ausīm un plūc aiz matiem. Vienkārši tāpat. Un ir skolēns, kurš raksta dienasgrāmatu, fiksēdams skolotājas belzienus (sev un citiem) un perinādams arvien izmisīgākus, arvien nereālistiskākus atriebības plānus. Mēs tā arī neuzzinām, vai skolotājas izdarības tiek atklātas vai ne un vai viņu sagaida kāda atmaksa: grāmatiņa apraujas tikpat pēkšņi, kā sākusies. Bet neapskaužamais fakts ir tāds, ka mums gandrīz katram pagātnē ir sava skolotāja Krāsne (kuru, protams, nesauc Krāsne). Nevajag jau vienmēr tieši sist. Var kliegt. Var klusi, bet indīgi ņirgāties. Ir daudz veidu, kā pazemot, un ļoti maz veidu, kā bērnam iespējams tam pretoties. Galvenokārt tas notiek fantazējot. Bet svarīgākais ir tas, ka mēs joprojām atceramies. Atceramies to, kā pārāk agrā vecumā sākām fantazēt par atriebību. Kā sākām redzēt nebērnišķīgus sapņus. Kā iemācījāmies slēpt zilumus (redzamos un neredzamos). Un nevienam nestāstīt. Nekad nevienam nestāstīt. Jo bailes no pieaugušo neticēšanas ir lielākas.

Grāmatas teksts ir sadalīts epizodēs, kurām šķietami nav ne sākuma, ne noslēguma – tātad tiešām atgādinot ierakstus dienasgrāmatā, bet visi šie ieraksti ir tikai par vienu tēmu. Pats rakstītājs atzīst: "Šī nav īsta dienasgrāmata, kurā raksta par sevi. Šī ir dienasgrāmata par skolotāju Krāsni. (..) Es tajā rakstu, ja droši zinu, ka tuvumā neviena nav." Un kādus tik scenārijus neizgudro grāmatas vēstītājs! Skolotājai pasniegtas indīgas konfektes. Oficiālu petīciju, ko parakstītu visi skolēni bez izņēmuma. Pašsacerētu lugu, kuru "visi izlasītu" un "visi saprastu", ka runa ir par skolotāju Krāsni. Karalienes iejaukšanos. Pat kolektīvu skolotājas nomušīšanu. Šie scenāriji sastāda lielāko daļu teksta. Tātad aizņem lielāko daļu no rakstītāja domām. Dažbrīd šīs bērna fantāzijas, protams, ir komiskas. Taču, ja atceramies, kas tās pieraksta un kāpēc pieraksta, komisma efekts izzūd. Jo: "Šī dienasgrāmata ir sava veida kliedziens pēc palīdzības. Nav priecīgu kliedzienu pēc palīdzības."

Vai vecāki būtu akli un kurli? Ne gluži. Taču, ja uz bērna biklajiem mēģinājumiem pastāstīt par klasē valdošo baiļu un terora atmosfēru, atbilde ir "Tu noteikti kaut ko izdarīji" (lai to izpelnītos), tad nav brīnums, ka bērns pamazām pārstāj mājās vispār kaut ko stāstīt.

Pieaugušā vardarbībai pret bērnu vienmēr ir kāds mazliet izmisīgs zemteksts. Var jau būt, ka grāmatas vēstītājam šķiet: skolotāja sit aiz tīrā sadisma. Taču vienlaikus viņš atceras dzirdējis, kā skolotāja savās mājās vakaros vientuļi "kauc". Par ko kauc un kādēļ – tajā bērns, protams, neiedziļinās. Taču izmisums paliek. "Vai slikta sirdsapziņa dara sāpes?" uzmanīgi apjautājas vēstītājs, un šajā brīdī mēs, protams, jūtam, ka runā jau pieaugušais. "Jā, citādi viņa nekauktu."

Kāpēc šāds formāts – šķietama bērnu grāmata? Vēstītājs to neslēpj. "Es ar nolūku rakstītu bērnišķīgi," viņš atklāj savas kārtis epizodē, kurā apsver anonīmas draudu vēstules nosūtīšanu skolotājai Krāsnei. "Es domāju, tas viņai liksies vēl baigāk." Jā, tas patiesi šķiet vēl baigāk – jo tas ir tieši tas, ko šī grāmata dara: šķietami bērnišķīgi, aprautās frāzēs un lecot no temata uz tematu (tātad tieši tā, kā to, kaut ko stāstot, dara bērni) vēsta par kaut ko traģisku un baisu. Bet dienasgrāmatas rakstīšanai ir zināmā mērā maģiska funkcija: "Es rakstīšu šo dienasgrāmatu tik ilgi, kamēr mēs būsim no viņas tikuši vaļā." Bērns gaida, kad būs pieaudzis un drīkstēs pats izgudrot to, kas notiek ar viņa varoņiem, – jo bērnībā visi regulē viņu. "Ja es vēlāk kļūšu par rakstnieku, es nerakstīšu grāmatas par rūķīšiem vai vientuļiem puikām, vai zvēriem. (..) Es uzrakstīšu grāmatu par skolotāju Krāsni," apsola anonīmais rakstītājs. Šķiet, ka savu solījumu viņš ir turējis. Taču tas nepadara vēstījumu par bērnu, kuram vienīgā izeja no šausmām ir iztēle, mazāk sāpīgu. Vēstījums noslēdzas ar dienasgrāmatas rakstītāja sapņu uzskaiti – un tie ir baismīgi un bezcerīgi sapņi.

Grāmatu papildina Harī Hēlena krāsainās ilustrācijas, kas, tāpat kā teksts, ir vienlaikus bērnišķīgas un baisas savā krāsu spilgtumā, līnijas asajā triepienā un nesaudzīgumā.

Protams, var jau teikt, ka mēdz būt arī otrādi – bērni var visai izsmalcināti terorizēt skolotāju. Un var teikt arī, ka vairums skolotāju nav tādas – un arī tā būs taisnība. Bet vienmēr vai gandrīz vienmēr ir viena skolotāja Krāsne, kuru no atmiņas neizdzēsīs nekas.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!