Par Hīsa Kaujera grāmatu "Lielā grāmata par Madaru". No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone. Apgāds "Liels un mazs", 2017
Lai gan jau vairākas desmitgades ne lieliem, ne maziem latviešu lasītājiem it kā vairs nebūtu pamata žēloties par visas pasaules grāmatu bagātības nepieejamību, tomēr laiku pa laikam atkal no jauna skaudri apjaušam, cik būtiskus robus mums zināmajā literārajā ainavā iezāģējis dzelzs priekškara metaforiskais svars. Rietumeiropas bērnu grāmatu klasika šinī ziņā ne tikai nav izņēmums, bet ir teju sāpīgākais "atdures" punkts, jo bieži konstatējam, ka mums nav ne jausmas, ar kādu lektīru izaugušas pat mums ģeogrāfiski tuvāko tautu jaunās paaudzes – nemaz jau nerunājot par tālākiem reģioniem. Tiesa, var jau iebilst, ka arī Rietumu pasaule diez vai pazīst Stārastes zīmētos zvēriņus un spēj no galvas citēt "Balto grāmatu", un tomēr – baltie plankumi kož kaulā. Par laimi, vairs jau ne pirmo latviešu bērnu paaudzi sasniegušas gan angļu "Nārnijas hronikas" un "Hobits", gan vācu "Momo" un "Bezgalīgais stāsts", tomēr daudzu citu tautību autori vēl gaida savu "atklāšanu". Šinī gadumijā ar tulkotājas Ineses Paklones gādību atkal pacēlies mazs aizkara stūrītis, kas no mums līdz šim slēpis citvalodu, konkrēti – Nēderlandes bērnu literatūras dārgumus.
Tikko latviski izdotā, ar Astrīdes Lindgrēnes memoriālo balvu prēmētā rakstnieka Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru" atbilst savam nosaukumam, jo patiesi ir liela – 400 lappušu nav arī kuram katram pieaugušajam vienā dienā pieveicams teksta apjoms. Taču patiesībā izdevumu veido veselas piecas grāmatas, kuru oriģinālversijas sarakstītas laikā no 1975. līdz 1979. gadam un kuras savam laikam piedāvāja neparasti svaigu un novatorisku skatījumu uz bērnības pasauli. Tomēr arī mūsdienās Madaras stāsti tiklab atbilstošā vecuma lasītājiem (precizējot: titulvaronei ir deviņi gadi), kā arī pieaugušajiem sagādās iemeslu gan pasmieties, gan pabrīnīties, gan, cerams, aizdomāties.
Madara (oriģinālā Madelief – "margrietiņa") savu romantisko puķes vārdu attaisno visai netipiski: kā mazliet mežonīgs, savvaļā audzis ziediņš viņa padara pasauli ap sevi košu, neparedzamu un trakulīgu. Piecas grāmatas izkārtotas secīgi, izsekojot meitenei, cik noprotams, ne pārāk ilgā laikposmā: katru daļu veido vairāki lakoniski stāstiņi, kas lielākoties sastāv no dialogiem, taču katra no šīm daļām veltīta noteiktai "lielajai tematikai", kuru iepazīstot bērns aug un veidojas.
Pirmajā grāmatā "Spēlēties ar lellēm" Madara kopā ar draugiem Rozi un Janu Vilemu iepazīst pasauli, izgaršojot tās priekšmetiskās un valodas nianses, šo un arī citas realitātes. Vairākos stāstiņos īstenību tik koši izdekorējusi bērna iztēles pasaule, ka nav iespējams nošķirt, kur beidzas patiesais piedzīvojums un sākas bērniem raksturīgā "stāstu stāstīšana", ko viens otrs pieaugušais varbūt nosauktu par pasaciņu izdomāšanu, bet kuras laikā mazais cilvēks vienkārši pārbauda iztēles robežu spēku: tāds, piemēram, ir Madaras stāsts par veļasmašīnas noskrūvēto galvu un arī epizode ar pavisam dīvainu veterinārārstu, kurš sadakterē uz ielas atrasto savainoto balodi. Šajā daļā varoņi un teksts verbāli rotaļājas – izzināmo pasauli iezīmē vārdu spēles, izdomāti vārdiņi un kalambūri.
Otrajā grāmatā "Lielie cilvēki, no tiem labāk vārīt zupu" Madara ar mammu (kura meitu audzina kā vientuļā māte; tomēr, atšķirībā no daudziem bērnu literatūras varoņiem – un, līdzīgi kā, piemēram, Pepija –, Madara "necieš no vasaras raibumiem", t.i., no acīmredzamā un pierastā, drīzāk līksmo par katru kopābūšanas brīdi) pārceļas uz citu dzīvesvietu, un meitene, šķirta no vecajiem draugiem, atrod sev jaunu paziņu – Robi, kurš sevi dēvē par Laupītāju. Zēns šķietami mitinās pamestā, dēļiem aizsistā namā, kurā vāc ap sevi vecus krāmus un cīnās ar, cik noprotams, disleksiju, taču nav ne novārtā atstāts, ne garīgi problemātisks – zēnam vienkārši ir "līdz kaklam" paša ģimene un nemitīgās rūpes par jaunākajiem brāļiem un māsu. Zēna prātā sazelt gatavo sociopātiju kliedē meitenes draudzīgums un vaļsirdīgā dullošanās; taču, tāpat kā Robis, arī Madara šajā grāmatā secina, ka pieaugušie ir gluži vienkārši neizprotamas būtnes un no tiem nekas labs nav sagaidāms.
Trešā lielā nodaļa "Uz galvas miskastē" atsauks atmiņā kaut ko zināmu tiem, kas pazīstami ar grāmatu un JRT izrādi "Skolotājs Jāps un klase", jo šajā sadaļā Madaras skolas gaitas nu nepavisam neatgādina paklausīgu bērniņu mirdzošās actiņas, kāri uzsūcot sevī visvarenā Pedagoga zinību pūru. Skolotāja, kurš sevi dēvē par Kovboju, paņēmieni, audzinot un apmācot savu klasi, ir tik savdabīgi, ka brīžiem pieaugušais lasītājs nav īsti drošs, vai šī nav kāda speciālā skola ar tikpat speciālu virsvadību, tomēr ik jaunā stāstā arvien labāk redzam, ka uz absurda robežas balansējošā pieeja darbojas lieliski. Bērni tiek apmācīti nevis vertikālā, bet horizontālā plaknē, skolotājam nostājoties nevis uz pjedestāla, bet līdzās (un piesolot vienu otru nostādīt miskastē uz galvas). Vēl pirms matemātikas vienādojumiem un kontinentu nosaukumiem skola ir vieta, kur apgūt sociālās prasmes: un tās Jāps, atvainojiet, Heiss, iemāca nevainojami, lai gan ne tikai septiņdesmito gadu, bet arī lielākajai daļai mūsdienu pieaugušo viņa metodika liks saraukt pieri. (Jāpiebilst: grāmatu tapšanas laikā šī noteikti bija viena no novatoriskajām niansēm, tāpat kā autora absolūtais komforts, rakstot par strādājošu vientuļo māti, Madaras feministiskā apņēmība iztikt bez vīra, jo citādi "vienmēr jāmazgā trauki" un Robja gatavība jaunāko brāli kaut vai notirgot, jo tas tikai "bļauj un smird".)
Ceturtā grāmatas daļa "Skrāpējumi galda virsmā" ir Madaras piedzīvojumu "metafiziskā" kulminācija un aizkustinošākais vēstījums. Pēc tam, kad nomirusi vecmamma, ar kuru meitenes mātei nav bijušas tās labākās attiecības, Madara dodas sava veida garīgā ceļā, simboliski sev līdzi vedot gan vectēvu, kuru sievas nāve vienlaikus atvieglo un dzen vientulības izmisumā, gan mammu, kurai jāspēj sevī atrast piedošana sev pašai un mātei – vesels Freida cienīgs attiecību mudžeklis, tipisks pieaugušo pasaules čūskulājs, kuram cauri Madara tomēr izauž Ariadnes pavedienu: pieaugušo smago psiholoģisko sasalumu pamazām kausē meitenes nemākslotība un patiesums, uz kādu spējīgs tikai bērns, kuram atsevišķi (daudzi!) vārdi, jēdzieni un sarunu temati vēl nav tabuēti.
Piektajā daļā "Pilna galva makaronu" Madara jau uzsāk šķērsot simbolisko Rubikonu starp bērnu un pusaudzi. Divu puiku ielu bandu tikai daļēji nenopietnajās cīņās, spiegu un karagūstekņu spēlītēs starp spuraino "vadoni" Tomu un meiteni pamazām uzplaukst kaut kas, ko abi vēl īsti neapjauš un, šķiet, tikai retrospektīvā varēs nosaukt par pirmo mīlestību. Pirmās jūtas, kurām vēl nav vārdu (un kuras tāpēc, paldies Dievam, nav apaugušas ar banalitāti), gan tradicionāli tiek izpaustas visai īpatnos veidos (daudzi atceramies hrestomātisko bižu raustīšanu pamatskolā), taču vienlaikus tām piemīt tā satraucošā, spriegā emociju pārpilnība, ar kādu savu dvēseli līdz pašām dzīlēm atvērt gatavi esam tikai bērnībā. Līdz pirmoreiz apdedzināmies. Un pēc tam nekad vairs.
Jā, Madaras stāsti fascinē vispirms ar to, ka stāsta par laiku pirms apdedzināšanās. Liekulīgi to būtu saukt par bērnības paradīzi vai zelta laikmetu, bet tajā virmo kaut kas ļoti īsts, pirmatnējs, nesamaitāts un, ja gribat, ēdenisks – ar visiem bērniem tipiskajiem fizioloģiskajiem jociņiem (kuri, iespējams, arī šokēja septiņdesmito vēl visai sterilo auditoriju), "podu gāšanu" tiešā un pārnestā nozīmē, sīko un ne tik sīko ikdienas vardarbību un pieaugušā (jā, arī tevis, lasītāj) brīžiem aizapziņā neskaidri uzpeldošo jautājumu, vai šie mazie, pietātes nesamaitātie mežonēni maz ir īsti normāli. Un pamazām izkristalizējas apjausma, ka Madaras stāsti visupirms akcentē tieši jautājumu par normalitāti – vai, piemēram, "normālāk" ir bērnu sasmīdināt, piesolot to samalt kotlešgaļā (ak, šausmas!), un pēc krietnas kopīgas izārdīšanās bez rājieniem paveikt veicamo, vai kopīgi uzkrāsot sev zem deguna ūsas un šādā paskatā atvērt durvis gāzes vīram, vai tomēr cienīgi sēdēt savā "liela cilvēka" tronī, iekšēji līdz nāvei baidoties no bērna impulsivitātes radītā diskomforta un, ak vai, nepietiekami izrādītā respekta? Ne jau velti Madara kādā brīdī secina, ka visi pieaugušie patiesībā ir "tādi ļoti veci bērni", no kuriem daži to veiksmīgi aizmirsuši un tāpēc izliekas par to, kas nav. Arī bērns, protams, nemitīgi izliekas, spēlējas, tēlo un "māžojas", taču no bērnības spēļu dimensijas atgriešanās īstenībā vienmēr ir viegla un plūstoša, kamēr pieaugušais savā iluzorajā pašcieņā, kuru uzskata par visīstāko eksistences formu, visbiežāk iekrampējies ar visiem desmit un uz palikšanu.
Madara neapšaubāmi nav "vieglais" bērns ne no mūsdienu, ne grāmatas sarakstīšanas laika skatpunkta, tomēr šķiet, ka autors vēlējies pateikt visupirms to, ka tieši tādi raksturi spēj veidot un pārveidot pasauli – un tāpēc, neraugoties uz sadzīvisko vecmodīgumu (nevienam bērnam taču nav mobilā tālruņa!) Madaras piedzīvojumi lasāmi kā universāli un pārlaicīgi. Meitenes spontānā atvērtība visam notiekošajam, harmoniskā (kaut ne vienmēr vienkāršā un nesāpīgā) sadzīvošana ar īstenību, kāda tā ir "šeit un tagad", padara viņas pasaules skatījumu valdzinošu un arī citu gadagājumu lasītājam atdarināšanas vērtu. Tuvojoties grāmatas noslēdzošajām lappusēm, savā prātā jau sākam manīt pieaugušo, par kādu Madara kļūs – jo, atšķirībā no Pepijas, Pītera Pena, Grega un citiem "mūžīgajiem bērniem", Kaujera varone aug un izaug –, un gribētu uzzināt viņas turpmākās gaitas, par kurām autors vairs neizstāsta. Jo šī galu galā ir bērnu grāmata. Bet, domājams, par vienu varam būt droši – Madara nekad neaizmirsīs to, ka visi pieaugušie gluži vienkārši ir ļoti veci bērni.
0