Ilustrācijas - Kristīne Martinova
 
Proza
20.04.2018

Ļoti skumjš stāsts

Komentē
1

Otrdienās un sestdienās te ierodas piena mašīna. Tas ir balts busiņš, kuram braucot garām mūsu suns laiza sev degunu. Sestdienās dārziņi ir pilni ar atpūtniekiem, tāpēc piena mašīnai ir jāpaietas pretim. Citādi viss piens beigsies, vēl neatbraucis līdz mūsu galam. Laiks nav konkrēts, laiks ir intuitīvs – ap vieniem.

Es izraušos no atpūtas krēsla, kas te bija jau tad, kad vecāki nopirka šo būdiņu. Pieceļoties es jūtu sviedrus, kas izveidojušies ceļu locītavās. Jāaiziet tikai līdz ieliņas galam, tāpēc neko neuzģērbju. Ne apavus, ne kreklu, eju tāpat – šortos, peldkostīma augšiņā un plikām kājām. Un galvā salmu cepure, nenormāli stulba salmu cepure, ko pirms pāris gadiem laimēju festivālā, piedaloties kaut kādā alus atrakcijā. To velku tikai šeit, kad sauļojos vai pļauju zāli, vai ravēju. Plaukstā esmu iespiedusi sešdesmit centus, tas ir tik, cik maksā litrs piena. Otrā rokā ir tukša plastmasas pudele. Man beidzot ir brīvdiena, un es iešu pirkt pienu.

Debesīs šodien nav neviena mākoņa, kas kaut uz brīdi varētu glābt no tiešajiem saules stariem. Dārziņu kooperatīva noputējušo ceļu klāj saulē uzkarsuši grants akmeņi. Pēdas saskari ar akmeņiem veido uzmanīgi, bet ātri. Veikli izmantoju vietas, kur starp nesen nokaisītajiem akmeņiem izdīguši zāles kušķi. Vēroju mazdārziņu arhitektūru un stājmākslu. Tā tiešām mēdz pārsteigt. Mans iecienītākais mākslas objekts ir pilna mēroga alu sievietes lelle, kas jau piecus gadus zviln krēslā uz kāda kaimiņa balkona.

Uzkāpju uz stikla.

Apsēžos ceļmalā, lai apskatītu pēdu. Stikla gabals nav pārāk liels, bet iedūries dziļi. Sāp. Mēģinu to izvilkt, bet tas ir grūti. Nenāk ārā.

Žēl, ka nepaņēmu līdzi cigaretes, varētu uzpīpēt. Draugi man vienreiz stiklu no pēdas ar putekļusūcēju izsūca. Knibinu, bet nekas nesanāk.

Satrūkstos no rējiena, mani pamanījis rotveilers no alu sievietes dārza. Viņš pabāž purnu caur sētas spraugu un ātri ošņā gaisu, tad atkal sāk riet. Tā, it kā nepazītu mani. Klibot atpakaļ uz dārzu vai tikt līdz pienam? Es noplēšu ceļmallapu, aplaizu to un uzlieku uz pēdas. Lapa nokrīt jau nākamajā mirklī, pieceļos un dodos tālāk. Tagad soļus speru vēl sīkākus. Pārvietošanās temps ir lēns, jo visu laiku jūtu stiklu savā pēdā. Kaut gan traumas vieta ar zemi nesaskaras, šķiet, ar katru kājas kustību stikla gabals ieurbjas arvien dziļāk zem ādas. Esmu jau pie ceļa gala, bet piena mašīnas vēl nav. Ar roku satveru pēdu, lai pārbaudītu brūces vietu, bet to vairs nevar redzēt. Ceļa putekļi pēdu ir nokrāsojuši vienmērīgi pelēku. Ja tik tālu esmu tikusi, iešu līdz veikalam, pie kura mašīna parasti stāv visilgāk, jo tur sanāk visi no mazajām ieliņām, kurās mašīna neiegriežas.

Uzeju uz lielā ceļa. Šeit grants ir pa lielākiem gabaliem, kas klibošanu padara sarežģītāku. Atceros, ka man galvā vēl taču ir tā stulbā cepure. Ir tāda spēle, ko izdomāja kāds mans draugs, – kuru cilvēku tu šobrīd visvairāk negribētu satikt? Jāspēlē tieši šādās situācijās. Drīkst spēlēt vienatnē. Biežākā atbilde ir bijušais draugs vai, piemēram, vidusskolas klases audzinātāja. Šobrīd es negribētu satikt nevienu. Saprotams, tas arī nenotiks. Vienīgais, ko te varētu satikt, ir veikala pārdevēja dēls Ņikita.

Iznāku no pēdējā līkuma pie veikala un redzu: piena mašīna aizbrauc. Visu ceļu esmu klusējusi, tāpēc tagad liekas nedabiski izdvest ar balsi kādu skaņu, kur nu vēl kliegt pakaļ busiņam. Es paskrienu pāris metru, tādā kā palēninājumā lecot pāri grants akmeņiem, lai neradītu triecienu savainotajai vietai, bet tas šķiet tik bezjēdzīgi, ka sajūtos muļķīgi jau pēc pirmā soļa.

Nu labi. Tas piens tāpat ir pārāk trekns. Es nekad to nedzeru. Un smird pēc kūts. Varu tikai kafijai pieliet šļuku. Pienu dzer suns, bet pēc tam mokās ar caureju, jo pieradis pie tetrapakām. Mammai laikam garšo, bet vispār mēdz teikt, ka pieaugušiem cilvēkiem piens ir kaitīgs, organisms nešķeļ vai kaut kas tāds. Alkoholu šķeļ, bet pienu nešķeļ, jocīgi.

Es lēnām iekliboju veikalā ar saviem pāri palikušajiem sešdesmit centiem. Šodien strādā Ņikita. Nebiju viņu redzējusi kādus septiņus gadus. Novecojis. Prasu, vai ir piens. Nav, viņš saka, tikko taču bija piena mašīna. Es neatbildu. Skatos uz rūcošo vitrīnu, nekas tur neuzrunā. Vai var te vēl nopirkt cigaretes pa vienai, prasu viņam. Ņikita izvelk no galda apakšas "Winston" paciņu un noliek man vienu.

Paņemu cigareti, atstāju vietā sešdesmit centus un kliboju prom. Naudu nevajag, viņš saka, bet es vairs negribu griezties atpakaļ.

Izeju no veikala, iebāžu starp lūpām cigareti.

Uguns man nav.

 

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Elizabete Lukšo-Ražinska

Elizabete Lukšo-Ražinska ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā un šobrīd cenšas iegūt vēl vienu. Mācās spēlēt garmošku un braukt ar mašīnu. Patīk iet pārgājienos un kāpt kalnos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!