Recenzija
13.05.2007

Logs uz miglas labirintu

Komentē
0
Saglabā

Sauļus Toma Kondrota otrais latviski izdotais romāns Talrida Ruļļa vijīgi plūstošajā tulkojumā no lietuviešu valodas piedāvā patiesu baudu sirdij un smadzenēm. Romāns rakstīts savdabīgā stilā - ne ierasti pirmās vai trešās, bet otrās personas stāstījumā uzrunājot pa daļai lasītāju, pa daļai varoņus nemitīgā „jūs” formā; mīklains, kā visa Kondrota daiļrade, tas uzdod neskaitāmus jautājumus, nepiedāvājot atbildes.

Stāsta darbības vide ir pazīstamajai realitātei radniecīga, tomēr no tās atšķirīga telpa, kurā apvienojas acīmredzami mākslīgi radītais ar alegorisko un mitoloģisko - tā ir mistiskā, kara, baiļu un posta piemeklētā Sniegavijas ieleja, kas atrodas vienlaikus nomaļos laukos 20. gadsimta vidū un pilnīgi ārpus laika un telpas. Cilvēki tajā pārstājuši dabiskā veidā mirt, jo nāve pati - rijīgas varas veidolā - ir apmetusies ielejas vidū. Sniegavija ir vide, kurā cilvēcisko attiecību modeļus un to maiņas atspoguļo laika pārmaiņas, savdabīgas dabas parādības, bet tā iedzīvotāju pretdabiskā nemirstība, kas tomēr nepasargā ne no novecošanas, ne slimībām, no tiem izveidojusi aizdomīgu, neiecietīgu, skopulīgu un māņticīgu cilti. Vēstījums rit vienlaikus vairākos laika līmeņos - tagadnē, kad vēstītāja balss apsūdz ciema iedzīvotājus, ka tie nav pieņēmuši „pravieti viņu vidū”, veco, nez no kurienes uzradušos vīru Magnu Etānu (vārdā iekodēta atsauce uz latīņu magnus - liels, aetaas - dzīves laiks), jo vēstījums sākas ar viņa nāvi un steidzīgo, bailīgo apbērēšanu; pagātnē, kurā vecais vīrs sarunājas ar savu mirušo dēlu Dovīdu (Dāvidu), atceroties vēl senāku pagātni - savu ierašanos ciemā, mīlestību uz pusjukušo, puspravietisko Mariju, abu otrā dēla Konrāda dzimšanu un dzīves gaitu, vienlaikus atšķetinot arī Marijas un vedeklas Magdalas dzīvesstāstus; šiem vēstījumiem paralēli rit vēstītāja haotiskā maldīšanās anonīmi eksistenciālas laiktelpas labirintā, meklējot izeju uz sapratni. Romāns izspēlē biblisko sižetu par nesamierināmi pretišķīgu brāļu - Konrāda un Dovīda, Kaina un Ābela konfliktu, slepkavas un upura mūžīgi mainīgo vietu, viņu tēva kā Ādama vietu zem saules un samezglotajām ģimenes un naidnieku attiecībām vienlaikus.

Paralēli skopajam sižetam vēstītāja un varoņu monologos aumaļām izverd alegorisku tēlu pārblīvētas pārdomas par eksistenciāliem jēgas un savpatnības meklējumiem, dzīves līkločiem, laiktelpas mudžekļiem un galīgas patiesības neiespējamību. Romāns uzdod jautājumus par naida, sāncensības un žēlsirdības vienotību - kas īsti ir Kains, kas - Jūdass, vai viņu vaina tiešām tik liela? Vai pagātne ir neatgriezeniski pagājusi, vai pāriemiesojusies pēctecībā? Vai paaudžu attiecības izpērk tēvu grēkus, vai bērni tiek piemeklēti līdz septītam augumam? Vai tiesa, ka „nodevība ir tuvinieku pirmtiesība”? Vai cilvēciska mīlestība iemieso tikai ilgas pēc zaudētās paradīzes, zudušās mistiskās visa vienotības? Vai tirānija vienmēr dzemdē mocekļus? Vēstītājs nepiedāvā motīvus un paskaidrojumus, postulējot, ka tāda reiz šī dzīve ir - no malas raugoties, bezjēdzīgs kaislību un meklējumu virpulis, bet gan uzņemas Dieva lomu biblisko personāžu valstībā, - brīžiem apšaubīdams savu eksistenci, brīžiem noliegdams un atkal augšāmceldams sevi pašu.

Maģisko dimensiju, kurā mīt Magnus ģimene, ir pakļāvusi totalitāra iekarotāju armija, „nakts saimnieki”, kas izveidojusi diktatūras mehānismu Savienību (asociācijas ar komunisma laiku ir nepārprotamas). Armija izvaro Mariju, kas vēlāk izmisumā pamet mājas, bet viņas un Magnus dēls Konrāds pievienojas totalitārajai sistēmai, kļūstot par tās militāro ruporu, un jaunās dzīves idejas vārdā pakļauj dzimto ciemu, terorizē ubagus, klaidoņus, ebrejus un bērnus. Alkās kontrolēt ielejas dzīvi Konrāds konstruē tiltu, kas līdzinās varavīksnei, paradoksāli atsaucot atmiņā stāstu par varavīksni kā Dieva derības simbolu cilvēces glābšanai no grēku plūdiem, bet tilts sagrūst pavasara plūdos kā zīme, ka miera derēšanas laiks pagājis, un nav iespējams vienotājs starp pagātni un nākotni, patiesību un meliem, nav iespējama nemainīga totālā griba, pa kuru droši pārlaipot starp pretišķībām. Pēc tilta sagrūšanas sākas karnevāliska jautrība kā ilustrācija pavasara paliem - mutuļojošam brīvības spēkam, ko velti cenšas savažot nāves un ideoloģiju tilti. Bet jau nedaudz vēlāk, nāvei ienākot pilsētā, no tās pazūd pēdējais dzīvības simbols - kūsājošais tirgus, rosīgas tirdzniecības vietā atstājot tikai tukšas būdas. Bez tirgus un kapsētas, dzīvības un nāves, ielejā glabājas vairs tikai baisa eksistences ilūzija, kur katrs maizes kumoss un katra kapu kopiņa kļūst par strīdus objektu, ciemata iedzīvotāji inscenē bēres, vīri lej mirstamās sveces un sievietes iegulda visu savu mīlestību miroņu drānās, kas viss satrūd nevajadzīgs, jo bez nāves, izrādās, nav dzīves.

Konrāds ceļ upes važas - tiltu no jauna, jo brīvība viņam nav pieņemama, par spīti tēva un brāļa pretestībai. Brāļu tēlos asi sacērtas varas estētika un dzīves patiesums, paverdzināšana un brīvā griba, mašinērija un radošais gars, „zieda un cirvja strīds”, kurā uzvarētājs, protams, var būt tikai cirvis. Aiz izmisīgas vēlmes uzspiest savu personisko brīvības izpratni kā universālu, Konrāds nogalina brāli, no jauna ienesot nāvi Sniegavijas ielejā un izpildot Kaina kā pirmā zemkopja funkciju - Kains kā dzīvības un nāves dabiskā ritējuma pirmais priesteris. Upuris kā Kristus ir atdevis zemei auglību un dvēselēm brīvību, tomēr ar dzīvības atņemšanu slepkava uzņemas vienlaikus Kaina un Jūdas lāstu.

Un visbeidzot vēstītājs atšķetina Konrāda īsto traģēdiju, kas slēpjas faktā, ka jaunais Kains spītīgi atsakās būt sava dzīvesstāsta varonis, bet vēlas būt par tā autoru, luciferisku demiurgu, apņēmies „uzradīt harmoniju - poēmu, kura būtu nosaukta par Pasauli” un „uzkraut savai sirdsapziņai jebkādu noziegumu, lai tikai nesabrūk šis mākslas darbs, šī Poēma, kura sarīmēta no dzīviem cilvēkiem - no jums”, mēģinot iespiest dzīvi tēmas un sižeta rāmjos, dramatizēt likteni atbilstoši žanra noteikumiem - aizmirstot, ka literatūra vien bāli atspoguļo dzīvi, uz kuru raugāmies no savas esamības loga, pamazām aizvien vairāk apmākdamies.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!