Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) septembrī atklās piecas jaunas izstādes: muzeja galvenajā ēkā no 9. septembra būs apskatāma Edgara Vērpes personālizstāde "Intereses. Konflikts" un no 16. septembra Frīdriha Milta gleznu izstāde, "Arsenālā" no 6. septembra būs skatāmas divas personālizstādes – Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa projekts "Paralēli", kā arī Ata Jākobsona "The Bright Night of the Soul / Dvēseles gaišā nakts" no 8. septembra, savukārt Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā no 8. septembra būs skatāma gleznotājas 125. jubilejai veltīta izstāde "Aleksandras Beļcovas pasteļi".
LNMM Kupola zālē gaidāmās izstādes "Intereses. Konflikts" autors Edgars Vērpe daiļradi sāka tradicionāli – gleznojot ar otu uz audekla, pievēršoties gan klusās dabas žanram, gan figurālām kompozīcijām, balstītām uz vispārcilvēcīgām idejām. Būtiskas pārmaiņas aizsākās 20. gadsimta 90. gados, kad par valdošo tēlu kļuva vienkāršais, skaidri nolasāmais zivs siluets uz horizontāla vai vertikāla garena formāta. Līdz nāca atšķirīga virsmas apdare – eksperimentāla autortehnika, kurā mākslinieks izmantoja speciāli apstrādātu papīru, eļļas krāsas lazējumus, nožuvušā slāņa slīpējumu un atkal lazējumus. Pati zivs palika kā dziļumā peldošs rēgs, tik tikko jaušams aiz sedzošās krāsas kārtas. Skatītājam radītāja "virtuves" puse it kā nav jāzina, taču tieši šādos meklējumu slāņos slēpjas tas fascinējums, kas aicina izzināt mākslas darba virsmu tuvskatā.
Edgara Vērpes personālizstādes "Intereses. Konflikts" darbu tēli – šāviņi – saistās ar bērnības interesēm, kad viņš pavadīja vasaras Priekulē, Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā šeit notika ilgstošas kaujas, un vēl 20 gadus pēc tā beigām meži un lauki bija pilni ar nesprāgušiem artilērijas šāviņiem un visu veidu kājnieku munīciju. Puikām toreiz aizrautīgākā spēle bija atrasto kara tehniku "neitralizēt" vai spridzināt.
Vērpe pie šāviņu tēla atgriezās, domājot par ideālu formu, kuru varētu izstrādāt turpmākajos eksperimentos. Ilgstoši mākslinieka daiļradē tā bija zivs, kuras forma likās nevainojama, īpaši ja to vienkāršoja līdz pamatlīnijām. Savukārt lodes, mīnas un citas munīcijas veidols nemaz nav jāvienkāršo – tās jau ir perfektas, lai pēc iespējas trāpīgāk pārvarētu attālumu līdz mērķim, kara "spēli" padarītu arvien efektīgāku un spētu turēt līdzi ienaidnieka tehnoloģiskajai izaugsmei. Skaidrs, ka atgriešanās pie bērnības kaislības ir saistīta ar šobrīd aktuālo – to, kas mums katram prātā. Karadarbība vai "karš" kā tuvākas vai tālākas nākotnes fakts ir viena no mediju pirmajām ziņām. Šodien varam uzzināt precīzus skaitļus, cik kur ir krituši. Skaitļus nomaina skaitļi – arī ideālas vienības, kuras tiek sapakotas tikpat ideālās formās – līķu maisos. Pavisam lakoniski šo šķietami formālo "apmaiņu" izsaka Krievijas Federācijas Bruņoto spēku kravu apzīmējumi žargonā. Munīciju sauc "GRUZ 100", savukārt kritušos – "GRUZ 200".
Izrāde apskatāma no 9. septembra līdz 22. oktobrim.
LNMM 4. stāva izstāžu zālē skatāmo gleznu autors Fridrihs Milts, kura dzīve aizritēja starp Pārdaugavu un Ņujorkas centru Manhetenu, trimdas latviešu uztverē kļuvis par leģendāru personību, un, pateicoties advokāta un kolekcionāra Filipa Kļaviņa iniciatīvai, mākslinieka sniegums tiks parādīts arī dzimtenē.
Fridrihs Milts piedzima 1906. gada 21. decembrī amatnieka ģimenē Rīgā. 1927. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kur studēja Jāņa Roberta Tillberga un Ģederta Eliasa vadībā. Viņš gleznoja gan Latvijas mākslā veicināto zemnieku dzīves tematiku, gan portretus un aktus, bet 30. gadu beigās aizrāvās ar pasteļa tehniku, jo krāsainā krītiņa netverami vieglais pieskāriens ļāva atainot acumirkļa skatījuma burvību.
Milts strauji izveidojās par kritikas atzītu un sabiedrības iecienītu autoru, taču Otrā pasaules kara notikumi ienesa negaidītas izmaiņas. 1944. gadā, kad frontes līnija skāra Latviju, mākslinieks ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Ikdiena nometnē izrādījās neiedomājami skarba, taču to kompensēja Lībekas latviešu aktīvā saviesīgā dzīve. Kopā ar citiem gleznotājiem Fridrihs Milts sarīkoja izstādes Ziemeļvācijā, bet 1951. gadā Lībekā – pat personālizstādi. Tur Milts iepazinās un tuvu sadraudzējās ar Minjonu un Jāni Kļaviņiem, Filipa Kļaviņa vecākiem. Savukārt pateicoties viņa uzņēmībai apjomīga Fridriha Milta darbu kolekcija tika atvesta uz dzimteni, sarīkota izstāde un izdevniecībā "Neputns" izdota grāmata.
Lielākā daļa latviešu bēgļu pameta kara izpostīto Vāciju, un arī Milts 1951. gadā devās uz Ņujorku, kur kļuva par mājas uzraugu "Elles ķēķī", Manhetenas ostas rajonā. Par Elles ķēķa fenomenu apcerēts galvenokārt saistībā ar dzejniekiem Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, taču tieši Fridriha Milta pagraba darbnīca izveidojās par leģendām apvītu latviešu radošās bohēmas centru.
Rakstnieks Voldemārs Kārkliņš atcerējās, ka "Milts bija slaida auguma, kalsens vīrs, laipnu, bet nopietnu seju, allaž garīgi modru, kaut neveselības dēļ reizēm sagurušu skatu. Viņš ir runīgs, bet neprot vai nevēlas nodoties seklai, vieglai tērzēšanai; Milta valoda allaž tiecas uz dziļākiem apsvērumiem, uz lietu būtību; taču viņš tikai paskaidro, necenšas citus mācīt. Ar viņu kopā būt ir ļoti patīkami, no viņa var gūt daudz ierosmes; droši vien tāpēc viņam tik daudz draugu Ņujorkas māksliniekos, dzejniekos, rakstniekos – patiesībā visa Elles ķēķa grupa kā planētas pulcējas ap viņu."
Fridriha Milta glezniecība, kas aiz okeāna ieguva atzinību tikai šaurajā diasporas lokā, salīdzinājumā ar Latvijas posma smalko manierīgumu izmainījās ārkārtīgi spēcīgi. Būtībā viņa daiļrade pavērsās krasi pretēju, novatorisku formu vienkāršojuma virzienā. Milts Manhetenā nodzīvoja gandrīz 40 gadus, vienlaikus ar portretiem, Meksikas ainavām un klusajām dabām nemitīgi gleznojot Ņujorkas debesskrāpju siluetus.
Mūža beigās Fridrihs Milts savu pārliecību izteicis ar vārdiem: "Esmu latvietis, jūtu kā latvietis, un mana glezniecība ir latviska. Man ir divas dzimtenes: Elles ķēķis un Latvija."
Izrāde apskatāma no 16. septembra līdz 5. novembrim.
Projekta "Paralēli" līdzautoram Kasparam Zariņam ir kāda līdzība, kas parasti tiek stāstīta studentiem: "Iedomājies, ka amats un ideja ir kā divas paralēles, divas līnijas. Mākslinieks ir tas, kas nostājas pa vidu un savieno abas paralēles – kā plusu un mīnusu. Kurā vietā notiks savienojums, atkarīgs no mākslinieka. Mākslinieka prasmei ir jāatbilst idejai. Viņš var ļoti labi saprast formu, tad viņam attiecīgi jāatrod ideja, kas ideāli abas paralēles savieno. Var būt tūkstošiem ideju, bet, ja nav prasmes, nekas nesanāk."
Atbilstoši to var attiecināt arī uz Viju un Kasparu Zariņiem – viņu dzīves un radošais ritējums plūdis līdzās, katrs no viņiem vienlaikus iemieso gan ideju, gan prasmes, un nevainojami izvietotās pārmiju vietas bagātina otra izteiksmes veidus. Ja gleznotājus var nosacīti iedalīt tajos, kas izmanto camera obscura, – vermēristos, un tajos, kas neizmanto, – džotistos, tad Kaspars sevi pieskaita džotistiem, bet Vija ir Vermēra piekritēja. Abi autori var strādāt blakus, vienā darbnīcā, jo viņi mākslā atraduši katrs savu ceļu, ko nosaka raksturs un iekšējā gleznieciskā struktūra. Tādēļ arī izstādes viņi var rīkot reizē, jo abi ir tik atšķirīgi un pašpietiekami.
Vijas Zariņas pašreizējo interešu lokā ir Latvijas ainava. Tikpat vienkārši kā elpot, ir atrasties dabā, bet gleznot to, atrast savu redzējumu visiem neizdodas. Bieži vien tāpēc, ka uztveri aizēno priekšstati. Nereti vērotāja pieredzē pietiek vietas tikai vienam ainavas tipam – Purvīša ainavai, lai gan skatījums uz dabu pēdējos simts gados arī Latvijā mainījies jau neskaitāmas reizes.
Vija Zariņa jaunajos lielformāta darbos meklē Latvijas ainavas kodu. Par zīmēm mākslinieces kodēšanas sistēmā kļūst debesu atspulgs mežezera ūdens klaidā, rāms upes plūdums, piesātināts ar aizturētu nemieru, cauri koku lapotnes blīvumam vizuļojoša, plašumu sološa gaisma jūras krastā, viļņu izdreijātie smilšu raksti mitrajā pludmalē, pavasarīgas dienas pelēcīgā gaisma applūdušā tīruma klajā. Plašums, gaisma un netveramas tāles. Ēteriskas noskaņas, izsmalcinātas dabas krāsu nianses. Vijai Zariņai reālisms ir asinīs, tomēr panorāmiskās ainavas, kaut arī radušās konkrētu vietu iespaidā, tiecas nojaukt pasaules telpiskos ierobežojumus un kļūst par konkrētu vērtību, nevis konkrētu realitāti.
Izstādē iekļautas divdesmit lielformāta ainavas, kas ir tapušas pēdējā pusotra gada laikā.
Kaspars Zariņš izstādē "Domu šķērsgriezumi" turpina attīstīt pirms diviem gadiem atrasto izteiksmes veidu, kas pirmo reizi bija skatāms izstādē "Simptomi" (2015) Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Rīgas publiku sagaida pārsteigums.
Jauns te ir pilnīgi viss – gan tas, ka mākslinieks audekla vietā izmanto 1,8 mm biezu saplāksni, gan tas, ka otu vietā lieto leņķa slīpmašīnu. Par figūrām un paradoksālu simbolu piepildītiem priekšmetiem pat nerunāsim – tās autora darbus pametušas jau gadus piecus. To vietā – izslīpēti padziļinājumi apļu, ovālu vai amēbu formā, kuros slāni pa slānim atklājas lobītā finiera kārtas. No tām salīmēts saplāksnis, veidojot abstraktas kompozīcijas. Glezniecības un ciļņa apvienojumi, kuros, nošķirtas no realitātes attēlojuma, atklājas domu un enerģijas plūsmas.
Arī izmēri no "lietojamas" gleznas apmēriem sasnieguši divus un pat četrus metrus. Būtisks apvērsums noticis krāsu izmantojumā – eļļu nomainījis akrils, par kuru autors vēl nesen teica: "nekad"; rafinēto krāsu salikumu vietā – krāsa kā pirmelements – kaila un godīga savā tiešumā.
Tomēr, līdzīgi kā Pikaso, kurš astoņas reizes mainīja rokrakstu, paliekot tas pats dižais ģēnijs, arī Kasparam Zariņam šo posmu nevar skatīt atrauti no iepriekšējo gadu radošās darbības. Jaunākie darbi ir mākslinieka uzskatiem un iekšējai kapacitātei konsekventa attīstības fāze.
"Arsenālā "ir apskatāmi darbi no izstādes "Simptomi" un sešas jaunas lielformāta kompozīcijas (4x4 m), kas tapušas pusotra gada laikā.
Izrāde apskatāma no 6. septembra līdz 29. oktobrim.
Ata Jākobsona personālizstāde "The Bright Night of the Soul / Dvēseles gaišā nakts" Radošajā darbnīcā veido daudzslāņainu vizuālo valodu, radot sarežģītu simbolu un tēlu kopumu, ko ir grūti atšifrēt, un varbūt tas pat ir apzināti neiespējami. Mākslinieks ved mūs pa asēmiskās rakstības ceļiem. Vārds "asēmisks" nozīmē, ka rakstītajam nav kāda īpaša semantiska satura. Tas ir meditatīvu zīmju klāsts, kas var tikt interpretēts dažādi, un kuram ir atvērta nozīme. Asēmiskā rakstība var atgādināt visu, bet tajā pašā laikā arī neko. Daži piemēri liek domāt par piktogrammām, ideogrammām, vārdi var tikt rakstīti no kreisās un no labās puses, no augšas uz leju un otrādi. Asēmiska teksta asociācijas var tikt uztvertas arī caur formu, kādā vārdi izkārtoti. Katra skatītāja vērojums un traktējums ir nekļūdīgs.
Izstāde atklāj dažādus sevis pētniecības modeļus, kā arī izjautā, vai idealizēts un vienots "es" vispār pastāv. Pilnībā atbrīvojot apziņu un ļaujoties domas dabīgajam plūdumam, mākslinieks veido savas valodas telpu, kas ierāmē viņa pasauli un plašās intereses. Neapzināta rakstītāja zemapziņas plūsma pārvērsta vizuālā valodā un padarīta brīva no racionālas kontroles un nozīmju uzslāņojumiem. Tā ir kā emocionāli vadīta iekšēja kustība, kas iznāk ārpusē kā abstrakts līnijas izvērsums. Viņa darbi nav atsauces uz konkrētām kultūras parādībām vai piesaistīti kādai tradīcijai, taču idejas attīstības procesā izlasītais un izpētītais materiāls par cilvēces kultūras vēsturi noteikti kalpojis par iedvesmu, lai radītu objektus, kas kādam var atgādināt reālus artefaktus.
Atis Jākobsons strādā dažādos medijos – zīmējums, glezniecība, tēlnieciski objekti, apgleznoti audumi, kā arī mūsdienu tehnoloģijas. Projekta pamatā ir Ata Jākobsona ceļojumu laikā fiksētās vizuālās piezīmes, taču vienlīdz lielu lomu spēlē arī telpa un mākslas darbu mijiedarbība ar to. Tādējādi par ārkārtīgi svarīgu ekspozīcijas sastāvdaļu, piemēram, kļūst zīmējuma rāmja attiecība pret darbnīcas sienu, auduma attiecība pret gleznojumu vai izstāžu zālē novietotais dīvāns. Izstāde kļūst par vietu, kur viss var pastāvēt līdzās – naivs, spēcīgs, vājš, laikmetīgs, primitīvs, zelta rāmī un novietots uz grīdas.
Izrāde apskatāma no 8. septembra līdz 29. oktobrim.
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs 2017. gadā atzīmē ievērojamās Latvijas mākslinieces Aleksandras Beļcovas (1892–1981) 125. gadadienu. Šī izstāde turpina jubilejas pasākumu klāstu un piedāvā atklāt būtisku meistares radošā mantojuma daļu – viņas darinātos pasteļus.
Pasteļglezniecības tehnika – smalka, viegla, gaisīga – Aleksandrai Beļcovai vienmēr bija tuva, un savā daiļradē viņa to izmantoja bieži. Autores agrīnie pasteļi datēti ar 20. gadsimta 30. gadu sākumu, kad daudzu Latvijas mākslinieku darbos kubisma stilistiku, jaunreālismu un Art Deco cietās formas nomainīja izteikts gleznieciskums.
Portreti, ainavas, akti, klusās dabas, žanra ainas ļauj novērtēt meistares virtuozo pasteļa tehnikas pārvaldīšanu, vienlaicīgi sniedzot iespēju vēl izjustāk iepazīt Aleksandras Beļcovas tēlu pasauli. Lielākā daļa mākslinieces darbu ir novērojumi. Tajos viņa attēloja draugus un tuviniekus, pašas redzēto tuvos un tālos izbraukumos. Šīs skices atšķir izpildījuma svaigums, apliecinot Beļcovas smalkās koloristes dotības un brīnišķīgu radošo brīvību.
Lielformāta pasteļi, kas pārsvarā ir portreti, ar savu pabeigtības perfekciju liek atcerēties pasteļglezniecības meistaru Žana Etjena Liotāra (Jean-Étienne Liotard; 1702–1789) un Morisa Kantēna de Latūra (Maurice Quentin de La Tour; 1704–1788) kompozīcijas. Saikne ar franču mākslas skolu Beļcovai bija ārkārtīgi svarīga visos daiļrades posmos, tāpēc viņas interese par pasteļglezniecību liekas likumsakarīga, īpaši ja piemin faktu, ka šīs tehnikas uzplaukums ir saistīts ar 18. gadsimta franču mākslinieku Antuāna Vato (Antoine Watteau, 1684–1721), Fransuā Bušē (François Boucher, 1703–1770), Žana Batista Simeona Šardēna (Jean-Baptiste-Siméon Chardin, 1699–1779), Žana-Onorē Fragonāra (Jean-Honoré Fragonard, 1732–1806) un jau pieminēta Latūra vārdiem. Viņu meklējumus 19. gadsimta otrajā pusē turpināja franču impresionisti, bet 20. gadsimta sākumā – franču modernisti.
Izstādē eksponēti Aleksandras Beļcovas pasteļi no R. Sutas un A. Beļcovas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, kā arī no privātām kolekcijām. Vairāki darbi līdz šim netika publicēti un tiks demonstrēti pirmo reizi.
Izrāde apskatāma no 12. septembra līdz 9. decembrim.
0