Bibliotēka
29.10.2003

Literatūrkritika kā lasīšanas akts

Komentē
0

Gribu dalīties personiskos iespaidos par sfēru, kas tiek dēvēta par literatūru un literatūrkritiku (ar to domājot, protams, filozofa iespaidus). Gan filozofija, gan jebkurš literārs teksts, mākslas teksts galu galā reducējas uz eksistenciāliem, dzīvessvarīgiem jautājumiem, t. i., uz mīlu, nāvi, uz eksistences jēgu un pašcieņu, uz visu to, ko mēs dzīvē reāli pārdzīvojam un ko gaidām no tās, un ir acīmredzams, ka mēs lasām to, kas tuvs mūsu dvēseles pieredzei. Tas, kas neiekrīt mūsu dvēselē, mums nav literatūra. Veseli literatūras gabali mums paliek slēgti gluži vienkārši tāpēc, ka tie — visticamāk — nesakrīt ar mūsu dzīves ceļu un nenotiek vissvarīgākais — lasītais nemodina mūs sevis atklāšanai. Un literatūrkritiķim laikam gan nevajadzētu ķerties pie gabaliem, kuri viņam paliek slēgti.

Ja neesam sevi iepazinuši tajā, ko lasām, tas paliek mums tukša skaņa, un šādā gadījumā mums acīmredzot nevajadzētu piestādīt rēķinu literatūrkritikas terminos; domāju, ka literatūrkritika nemaz nevar pastāvēt attiecībā uz to, kas kritiķim ir svešs, kas nav skāris viņa dvēseli. Tad taču viņš nespēs tekstā neko eksplicēt tā, lai, attīstīdamies pats, paplašinātu arī grāmatas un tās lasītāju pieredzi.

Mani pārsteidza viena šāda tikšanās — tikšanās ar rakstnieku Marselu Prustu, kuram vienlaikus piemīt gan ģenialitātes, gan mūsdienīguma priekšrocības: tas ir 20. gadsimta rakstnieks, tuvs šī gadsimta cilvēka pieredzei, tuvs mūsu pieredzei. Un — pats galvenais — Prusta tekstā uzskatāmi redzams cilvēka ceļš. Bet «ceļš» — ja gribam tikt skaidrībā par šo jēdzienu — tas ir ceļš, pa kuru cilvēks iziet no kādas tumsas: no savas dzīves tumsas, no iespaidu tumsas, no pastāvošo ieražu tumsas, no pastāvošās sociālās iekārtas tumsas, no pastāvošās kultūras tumsas, no sava «Es» — tās nesēja, un pa šo ceļu cilvēkam ir jāiet turp, kurp rāda viņa unikālās personiskās pieredzes gaismasstrēle. Iet turp — arī ar mākslas, tās artefaktisko orgānu «kruķiem». Un zināmā mērā visa dzīve — tā ir cilvēka spēja (vai nespēja) līdz galam atšķetināt to, kas ar viņu īsti ir noticis, to, ko viņš īsti pārdzīvo un kāda vēsture izaug no viņa misijas. Bet atšķirt to, kas noticis īstenībā, no tā, kas tikai šķiet noticis, ir ļoti grūti. Un īpaši grūti ir atkalsavienoties ar sava neaizstājamā personiskā pasaulsredzējuma neverbālo sakni, caur kuru vienīgo mēs ieaugam īstenajā esībā un kopībā ar citiem ļaudīm.

Mani, lūk, pārsteidza tekstu uzrakstījušā cilvēka — te es domāju Prustu — absolūtā tuvība manai pieredzei, un tuva izrādījās arī Prusta attieksme pret literatūrkritikas iespējamo uzdevumu, aplūkojot to no filozofiskās jēgas puses.

Ne velti es runāju par Prusta mūsdienīgumu. Es ņemu vērā arī to, ka viņa rakstnieka pieredze sākās vai tika iecerēta savdabīga, netradicionāla romāna formā, par kura sižeta mugurkaulu vajadzēja kalpot autora rēķinu nokārtošanai ar literatūrkritiku, t. i., faktiski ar to, kā tiek uztverts literārais darbs un ko no personības tajā izlasa (kritiķis, lasītājs). Viņš pat padarīja par romāna personāžu (romāna sākotnējā iecerē, kas vēlāk izmainījās) savā ziņā ideālu literatūrkritiķi (Sentbēvu) un veidoja sižetu, it kā strīdoties ar viņu, saprotot ar «romānu» dzīves pieredzes atšķetināšanas kustību un vienlaikus mākslas teksta vietas noteikšanu šādā kustībā vispār un autora liktenī (un personības veidolā) konkrēti. Ciktāl literatūrkritika vai cilvēku attieksme pret mākslas darbiem veicina vai — gluži otrādi — traucē šo ceļa iešanas pieredzes atšķetināšanu, tiktāl literatūrkritika un literatūrkritikas figūra tika būtiski iesaistīta Prusta uzmanības lokā.

Mani kā lasītāju, kā filozofu pirmām kārtām saistīja lasīšanas akta kā dzīves akta izpratne (un šī intelektuālā akta vienādošana ar jebkuras citas liktenīgas tikšanās — vienalga, vai tā būtu tikšanās ar vilkābeles ziediem vai nelaimīgu mīlestību — jēgas «nolasīšanu»). Pārāk bieži literatūru uzlūko kā gluži ārēju piedevu dzīvei, kā tādu greznuma vai izklaides sfēru, kuru nodrošina «mākslinieki» un kura izcelta ārpus normālā dzīves procesa robežām, vai arī izprot to kā gatavu pamācību, kā iejaukšanos no ārpuses, ko speciāli realizē visādi «dvēseļu pētnieki un cilvēkmīlētāji», patiesības glabātāji un nēsātāji, Providences «pilnvaroti teorētiķi», t. i., literatūra mūs vai nu izklaidē un aizved pasakai līdzīgā «estētisko» baudu pasaulē, vai arī pamāca — tā ir vai nu «māksla mākslai», tīra mākslinieciskuma izpausme, vai arī sociāli, tikumiski un idejiski angažēta. Taču abos gadījumos mākslas darbi (tāpat kā to autori) ir lieta, gatava būtība un specifiski literārais fakts (jeb literatūras efekts) kā tāds nemaz netiek izcelts, netiek izcelts vārda darbs ar tā izraisītajām sekām un izmaiņām dzīves apveidos (kā arī cilvēkos, kas šādu darbu uzdrošinās, jo «viņu dzīve tiek izlemta...»). Un mums nav kur sprukt no fetišisma un elku pielūgšanas. Un var strīdēties bezgalīgi, kas labāks — reālā vai iztēles un literāru leģendu radītā iedomu pasaule. Citiem vārdiem: vai nu cilvēks ar grāmatu palīdzību no īstenības bēg, vai arī grāmatas viņam nosprauž tajā ceļu, kas kādam jau zināms viņa vietā un kuru tam «viņa paša laba no ārpuses uzspiež — tā, ka atliek to tikai pasīvi patērēt.

Bet Prusts, tāpat kā daudzi citi (izklīstot apgaismotā absolūtisma un misionārisma drudžainajām fantāzijām) saprata, ka tā sauktā «romantiskā fikcija» (kurai var pievienot arī teorētisko, poētisko u. tml. fikcijas) ir tieši saistīta ar sākotnējo, cilvēkam dzīvessvarīgo jēgu, ka vārdu uzbūves māksla ir patiesības, īstenības eksistences veids un ka to nav iespējams iedvest mācīšanas ceļā, un ka tā gatavā veidā iepriekš neeksistē. Un tas viss meta dīvainu gaismu uz pašu lasīšanas aktu.

Pirmām kārtām izrādījās: ja tu grāmatu izlasi, tad tikai tai mērā, kādā tā ir spogulis priekšā dzīves ceļam, kas atbilstoši atspulgiem tajā izlīdzinās un ir tādejādi atkarīgs no tā, kas ir tavā paša dvēselē, t. i., šajā nozīmē grāmata nav vis priekšmets, lieta, bet gan garīgs instruments.

Mani, piemēram, allaž mulsinājis Dostojevska kā rakstnieka liktenis mūsu literatūrkritikas un mūsu lasītāju uztverē. Allaž ir uzskatīts, ka Dostojevska romānos ir kāda īpaša mācība un vēstījums: vai nu vēstījums Krievijai, vai vēstījums cilvēka dvēselei. Un šie vēstījumi periodiski tika vai nu noliegti, vai atzīti, brīžam dēvēti par reakcionāriem, brīžam par progresīviem. Visos gadījumos tika pieņemts, ka rakstniekam ir kāda sava sistēma, kuru mēs varam eksplicēt, izlasot grāmatu, bet viņš pats jau eksistē kā tās nesējs un sargātājs.

Prustam ir negaidīta frāze (man apbrīnojami tuva un saprotama): nezin kāpēc pieņemts pārlieku svinīgi rakstīt un runāt par Dostojevski. Un patiesi acīmredzams (arī es to tā uztveru), ka Dostojevskis nodarbināts pats ar sevi, raksta, lūkodamies uz sevi «spogulī», meklē ceļu, esību, izlīdzina tos atbilstoši savām eksperimentālajām realizācijām vārdiskajā īstenībā un neizklāsta nekādu mācību. Un, ja mēs to uztveram kā kaut ko «mācošu», tad tikai tāpēc, ka varam padarīt sev tuvu tā cilvēka ceļu, kurš pastāvošajos kultūras apstākļos, atmetot tās stereotipus, atmetot tās aizspriedumus, nobriedušās problēmas, apstādinot sevī šīs kultūras stihiski radītās dvēseles novirzes un stāvokļus, brīnījās par savas eksistences patieso jēgu un to, ko tā liecinādama atklāj par apkārtējo pasauli ar savu, tā teikt, «personu».

20. gadsimts saasināja problēmas, kas skar mākslas vietu dzīvē, autora un mākslas darba attiecības un principā pat pašu autora eksistenci. Un nav nejaušība, ka Prusta romāns, būdams romāns ar savu noteiktu saturu, vienlaikus ir arī romāns par šī satura izpratnes līdzekļiem un par personības veseluma dzīves realizēšanu... atkarībā no mākslas, tas ir romāns par romānu, par cilvēku, kas raksta romānu.

Un ir vēl otrs moments, par kuru gribēju runāt. Tā būtība: 20. gadsimtā ir skaidri apjausta vecā patiesība, ka nevis autors iet pa priekšu savam vēstījumam kā «ļauns» vai «labs» onkulis, bet romānā, tekstā pats autors dzimst gan kā personība, gan kā dzīvs cilvēks. Šajā izpratnē arī atklājas, ka literatūra kopumā nav ārējs «pieplikšķinājums» dzīvei (izklaidējošs vai pamācošs) un ka līdz teksta tapšanai neeksistē nekāds vēstījums, ar kuru rakstnieks varētu griezties pie lasītājiem. Bet viņa uzrakstītais ir tas klēpis, kurā viņš pirmoreiz dzimst kā īstens «Es», no kaut kā atbrīvodamies un iedams kādu ceļaposmu ar teksta starpniecību. Mans vēstījums man pašam nav zināms — līdz grāmatas pabeigšanai. Un arī dzīvi vēl neesmu realizējis.

Viens no pirmajiem nopietnas mākslas uzzibsnījumiem gadsimtu mijā — gandrīz vai reliģiozs, kaut arī bez vārda «Dievs» piesaukšanas un bez mākslas reliģiskas konfesijas izveidošanas, māksla, kuru es nosauktu par heroisku, — katrā ziņā bija simbolisms. Ne velti tas atstājis tik nozīmīgas pēdas literatūras vēsturē. Es te domāju franču simbolistus.

Simbolisma pamatideja bija vienkāršā doma, kuru skaidri formulēja Bodlērs un pēc tam nostiprināja Malarmē, — izmainīt dzīvi. To izprata kā nepieciešamību katram, kurš raksta poēmu, raksta romānu, simfoniju, glezno, sākt dzīvot pilnasinīgu, īstenu dzīvi un realizēt sevi. Un viņi izturējās pret mākslu, t. i., pret tekstu radīšanu, kā pret šāda dzīves akta elementu un instrumentu — ļoti nopietni.

20. gs. māksla arī turpmāk gāja jaunus ceļus — ceļus, kuros stingrāk iezīmējās personiskie meklējumi, vienkāršāka attieksme pret vārdu, izpratne, ka teksts tiek radīts tāpēc, ka tev pašam personīgi un dzīvessvarīgi ir nokļūt ar tā palīdzību pārbaudījuma, esības liecinājuma punktā, jo patiesību nav iespējams dabūt no kaut kurienes, to var tikai radīt, kā teica Prusts, kopumā, katrā daļā, un rakstniekam pašam ir jātop, radot tekstu, kas, protams, nav dabiska parādība, t. i., psiholoģisks dzenulis, nodoms, daiļdomība, iztēles iekšēja pazīme u. tml. Saruna ir dabiska parādība, kurā nekas nenotiek, bet teksts nav dabiska parādība. Teksts itin kā eksistē citā laikā, un tajā kaut kas var notikt. Mēs bieži rakstām tā, kā runājam. Prusts šādos gadījumos teica, ka tas notiekot tad, kad cilvēki raksta bez mīlestības — ar patmīlu, tikai sevi mīlēdami.

Prusts to 20. gadsimta literatūru, kuru es nosauktu par nopietno, vērtē pēc tās attieksmes pret tekstu, par kuru jau runāju, t. i., kad tekstu uzlūko nevis kā gatavas domas, gatava «Es», gatavas patiesības izpausmes veidu, bet, gluži otrādi, kā kaut ko tādu, kam vēl jārodas paša teksta tapšanas gaitā. Prusts apgalvoja, ka, tikai rakstot, es pats uzzinu, ko esmu domājis un ko pārdzīvojis. Tāpēc arī viņa domu gājienu var noslēgt ar pazīstamo Malarmē aforismu: poēmas nevar uzrakstīt ar idejām, poēmas var uzrakstīt ar vārdiem. Bet ar «vārdiem» te, protams, domāti teksti tai nozīmē, par kuru nupat runāju.

Borhess — viens no spožākajiem 20. gs. rakstniekiem — šajā sakarā teicis, ka dzeja vienmēr ir noslēpumaina tāpēc, ka nekad nezini, ko galu galā tev izdevies uzrakstīt. Bet literatūrkritikas sakarā tas gluži vienkārši nozīmē, ka lasītājs, t. i., patērētājs, un rakstnieks ir savā ziņā vienādās pozīcijās attieksmē pret tekstu, t. i., rakstnieks, gluži tāpat kā lasītājs, «nesaprot» savu tekstu un tas viņam, tāpat kā lasītājam, ir jāatšifrē un jāinterpretē. Rakstnieks ir tāds pats cilvēks kā mēs visi, tikai ar savu, īpašu pieredzi.

Un tas savukārt nozīmē, ka literatūrkritika manā skatījumā — filozofiskajā aspektā — ir tikai paplašināts lasīšanas akts, mana lasīšanas akta, jūsu lasīšanas akta paplašinājums un ne vairāk. Šajā nozīmē literatūrkritika var tikai veicināt manu līdzdalību apzinātas bezgalības attiecībās, t. i., uzturēt dzīvu stāvokli. Šāda attieksme pret grāmatu, dabiski, vienādo grāmatas lasīšanas aktu ar citiem dzīves aktiem. Tas mani, kā jau minēju, īpaši saistīja pie Prusta.

Mēs parasti ar lielu pietāti izturamies pret grāmatu. Es drīzāk pieslietos, tā teikt, negodbijīgai attieksmei pret literatūru un līdz ar to, tāpat kā Prusts, pieprasītu īpašu literatūrkritikas žanru, kuru nosauktu par negodbijīgo literatūrkritiku.

Ko es ar to domāju? Prustam gan romānā, gan viņa literāri kritiskajos spriedumos virkne pārdzīvojumu, teiksim, sakarā ar rozi, skaistu sievieti, biskvītkūciņu «madeleine» — nu, jebkuri visparastākie, tā saucamie ikdienas iespaidi — ir vienādoti ar lasīšanas aktu. Viņa izpratnē vilkābeles krūma priekšā gūta iespaida atsegšanas uztvere ir absolūti vienādota ar grāmatas satura uztveri — arī tas ir «teksts». Un uztveres vērte tādējādi ir atkarīga no tā, ko spēsi izvilināt no sevis, no izmaiņu pakāpes un gradienta, nevis no matērijas. Uztveres vērte ir pieņēmumā, ka dažkārt, ja protam izlasīt iespaidus kā savas dvēseles grāmatā rakstītus burtus, tie mums spēj pateikt par pasauli un par mums pašiem vairāk nekā daža laba nopietna grāmata. Var tikai piekrist Prusta kalambūram, ka no ziepju reklāmas var gūt ne mazāk kā no Paskāla «Domām».

Viņš uzsver, ka gan vienā, gan otrā gadījumā mēs sastopam diskrētu iespaidu starukūli — unikālu kā atmiņā mokoši atsaucamu seju: tas ir mūsu priekšā, tas ir ārpus cēloņiem un nav, izzinot tos, izskaidrojams, tas spiež mums tieši sejā. Nezin kāpēc vilkābeles krūms mūs saviļņojis. Nav nekāda iemesla saviļņojumam — šis krūms ne ar ko neatšķiras no tūkstošiem citu tādu pašu krūmu. Bet, ja ir noticis šis dzīvessvarīgais akts — saviļņojums, kas prasa risinājumu (tāpat ka «doma» Dostojevska varoņiem), tad acīmredzot ir bijis kāds trieciens, tiešs kontakts ar patiesību, realitāti, kāda tā ir īstenībā atšķirībā no gaidāmās vai loģiski iespējamās. «Dzīvā sintakse», kā teicis Prusts.

Tālāk — saviļņojums nav izprotams (un patiesība nav redzama), kamēr mēs ar to neesam tikuši skaidrībā caur sevis attīstīšanu, kamēr neesam no jauna radījuši to, kas ar mums bija noticis. Tas, ko es nosaucu par ceļu, arī ir notikušā «atšķetināšanas» ceļš. Tieši šāda veida iespaidi, kas sevī ietver pasaules individuācijas sākotni, pieprasa mūsu ieiešanu sevī, lai atšķetinātu lietu stāvokli, — citā veidā informācija ne no kurienes nav dabūjama, tā nav iegūstama no ārienes, nav patapināma, pievienojama, summējama utt. Patiesība tevi nekur negaida, neviens to tev pa pastu, kā saka Prusts, neatsūtīs (tajā skaitā patiesību par Gēti, Stendālu u. c.). Tev ir jāapstājas un jāstrādā, t. i., tur — pasaulē, kas kustas pēc inerces, — tev ir jāapstājas, bet te — iespaidu starukūļa punktā — jāstrādā.

Prusts kādā no tekstiem neprecīzi citē vārdus no Jāņa evaņģēlija: «Staigājiet, kamēr gaisma vēl ir ar jums.» Viņš citē, vienu vārdu aizstājot ar citu. Kļūda ir zīmīga: vārda «staigājiet» vietā viņš ņem vārdu «strādājiet». Tā ir dziļa pasaules kārtības izjūta, kas rāda, ka pasaule ir, eksistē, ja vien mēs kustamies, rosāmies, spraugā — zibens gaismā uz sekundi ieraudzījuši atsegto saskaņu. Bet, ja mēs palaižam garām šo sekundi, ja neesam ar darbu paplašinājuši šo skatam atsegušos intervālu, tad nekas nebūs, jo saskaņā ar metafizikas likumu viss ir neatgriezenisks un nepadarītais nekad netiks paveikts. Tas, ka tu šai brīdī atradies te, — tas nozīmē, ka tikai tu atradies te, tikai tu varēji saprast to, kas tikai tev izgaismojās. Tu nevari paļauties ne uz vienu citu, neviens cits tev nevar palīdzēt, un tu nevari paļauties ne uz nākotni, ne uz vakardienu, ne uz darba dalīšanu — ka mēs, lūk, sakoposim spēkus un noskaidrosim. Nenoskaidrosim, tikai aizlaidīsim pilnīgā nebūtībā daļu pasaules. Prusta «dzīvā sintakse», ja lietojam Senžona Persa vārdus un ja pieņemam, ka tāda vispār ir iespējama, izrādās «zibens sintakse».

Arī šajā gadījumā es Prustam ticu — ne tikai tāpēc, ka viņš kā rakstnieks man ir tuvs un dažos aspektos mums ir sakritīga personiskā pieredze, bet vēl arī tāpēc, ka es varu to apstiprināt ar filozofijas tēzēm. Ir iespējams pierādīt, ka tas ir tā un tikai tā un citādi būt nevar.

Tālab noslēgumā gribu uzsvērt vienkāršu domu. Manās acīs literatūrkritika pirmām kārtām ir uztveres akta paplašinājums, taču tāds, kuru tomēr ierobežo šī paplašinājuma uzdevumi. Ārpus šiem uzdevumiem tā iziet nevar. Tā vienmēr ir eksperimenta līdzbiedra kritika, izmēģinājuma turpinājums ar saviem līdzekļiem (pat tad, ja par rezultātu tiek iegūti noraidoši secinājumi). Un, protams, garāmejot var iebrist arī visvisādos estētikas, semiotikas vai vēstures erudīcijas, pasaules teorijas u. tml. biezokņos, bet tikai līdz kādai robežai (kuru iepriekš reizi par visām reizēm nav iespējams novilkt), jo kritika arvien paliek šīs noskaidrošanas līdzeklis. Bet, neraugoties uz visu to, kritikai atvēlētā vieta ir nozīmīga. Jo esība nekad nesatilpst esošajā — arī tajā, kas savu eksistenci ieguvis caur literāra teksta spēku. Esība vienmēr salīdzinājumā ar tekstu ir «izstumta», «nogremdēta». Diži mākslas darbi tieši ar to izceļas, ka tajos ir balss, ir latents teksts atšķirībā no klaji tveramā, atsegtā satura. Un kritika ir šī latentā teksta neatņemama daļa, dzīves veids, tā atrodas teksta bezgalības iekšienē (nekad nesniedzot galīgu skaidrojumu), tā mīt «laika noslēpumā», kura atminējumu Čaadajevs reiz karsti novēlēja Puškinam, un tā atnes līdz mums (protams, veiksmes gadījumā) šīs «nezināmās Dzimtenes» (Prusts) — mākslinieka vienīgās dzimtenes — fragmentus.

Otrkārt kritika filozofam var būt svarīga tikai ar diviem nosacījumiem: ka satura atklāsmē tā darbojas kopā ar lasītāju un ka grāmatas, idejas un vārdi nav fetiši. Jebkura cita attieksme pret grāmatām un vārdiem ir elku pielūdzēju attieksme, kurā mūsu patieso «Es» aizsedz desmitiem citu mūsu «Es» (starp citu, «Es» daudzējādības, polisubjekta ideja ir viena no būtiskākajām gan Prusta darbos, gan visā 20. gs. literatūrā).

Un literatūra nav nekāda svētā govs, bet ir tikai viens no garīgajiem instrumentiem ceļā pretī sevis atklāsmei īstenās dzīves pārbaudījumā, kas ir unikāls, kuru esi pārdzīvojis tikai tu, un bez tevis un tavā vietā neviens no šī pārbaudījuma šo patiesību izsmelt nespēs.

1984

No krievu valodas tulkojusi Jolanta Treile.

Merabs Mamardašvili

Filosofs Merabs Mamardašvili dzimis 1930. gada 15. septembrī Gori. 1954. gadā pēc Maskavas Valsts Universitātes (MVU) Filosofijas fakultātes beigšanas sāk strādāt žurnālā Вопросы философии, 1961. gadā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!