Leonīds Pasternaks, "Radošās mokas", 1893
 
Redzējumi
04.02.2014

Literatūras piedzīvošana

Komentē
4

Par "Literārās akadēmijas" prozas meistardarbnīcu 2013.

Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kāds rodas, sākot domāt par dažādām rakstniecības apguves iespējām, ir – vai rakstīšanu var iemācīties, vai tā ir prasme, kas apgūstama, vispirms iepazīstoties ar teorētisko materiālu un pēcāk izmantojot saņemtās zināšanas praksē, kā tas notiek tādās jomās kā medicīna vai arhitektūra. Formulējot vēl precīzāk – vai kāds cits to var iemācīt? Tas ir jautājums, kas lielā mērā nodarbina gan pašus rakstītājus, gan dažāda līmeņa rakstniecības pētītājus, gan arī citus literatūrā un par un ap to saistītajos procesos ieinteresētus ļaudis, proti, cik daudz atkarīgs no talanta, cik daudz no apgūtām teorētiskām zināšanām un cik no prakses jeb vienkārši melnā darba – rakstīšanas, rakstīšanas un vēlreiz rakstīšanas.

Cenšoties rast atbildi uz šo jautājumu dažādos rakstniecības prasmju apguvei veltītos literatūras avotos, kā arī sarunājoties ar rakstošajiem, visbiežāk nākas sastapties ar noliedzošu viedokli, kas sakrīt ar manu personisko pārliecību, ka "rakstīt" (ja vien mēs nerunājam par pareizrakstību) neviens no malas iemācīt nevar. Vienalga, kā mēs to nosaucam – par talantu, maģisko dzirksti, kādu apriori piemītošu prasmi –, vai nu cilvēkam tā piemīt, vai nepiemīt. Līdzīgi ir ar kulināriju – it kā ēst gatavot var iemācīties jebkurš, tomēr arī ar ēdienu ir saistīta kāda burvestība, kas ļauj pat it kā visvienkāršāko un ierastāko maltīti padarīt īpašu; daļai no mums šī burvestība ir zināma, bet daļai ne. Bet arī burvestība var būt dziļi apslēpta, neizmantota, nenoslīpēta vai pat neapzināta, un aizrakšanās līdz tai var izrādīties smags, vienmuļš un apnicīgs darbs. Rakstniecības apguvei veltītās studijas, kursi vai meistarklases ļauj noskaidrot, vai cilvēkam šī burvestība piemīt, un, ja piemīt, tad kā to atkarot tumšajiem neizsakāmības slāņiem. Tā ir arī brīnišķīga iespēja iepazīties ar citiem rakstošajiem, dalīties pieredzē, gūt iedrošinājumu un iedvesmu jaunām idejām, kā savā daļēji autobiogrāfiskajā rakstniecībai veltītajā grāmata "On Writing" (2000) norāda šausmu klasiķis Stīvens Kings: "Rakstniecības kursiem nenoliedzami piemīt vismaz viens labums: vēlēšanās rakstīt šeit tiek uztverta nopietni."

Iespējas apgūt un/vai izkopt rakstniecības prasmes Latvijā šobrīd ir nedaudzas: maģistra līmeņa Rakstniecības studijas Liepājas Universitātē, Piejūras pilsētu literārā akadēmija, ko, iesaistot tajā gan Liepājas Universitātes pasniedzējus, gan dažādus literātus, organizē Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa, kā arī jau desmit gadus pastāvošā Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kopīgi veidotā "Literārā akadēmija", kas piedāvā dzejas, prozas un dramaturģijas meistardarbnīcas, ko vada kāds Latvijā pazīstams dzejnieks, prozaiķis vai dramaturgs, kā arī noklausīties lekciju kursu, kas sniedz ieskatu konkrētā literatūras veida attīstības vēsturē un specifikā.

Pagājušajā ziemā, kad biju sākusi nogurt no ikdienas, manī sāka dzīt saknes klusas ilgas pēc pārmaiņām un negaidīta vēlēšanās iesaistīties kādā mācību procesā. Negaidīti radās iespēja apmeklēt prozas meistardarbnīcas nodarbības ar nosacījumu, ka pēc to beigšanās es sniegtu tādu kā rakstisku atskaiti vai kopsavilkumu par darbnīcās novēroto un piedzīvoto. Kā jau tas nereti notiek, viss izvērtās mazliet citādāk, nekā biju iedomājusies: sākotnēji gāju uz nodarbībām ar domu pētīt un vērot, pati pārāk neiesaistoties, tomēr visai ātri un negaidīti, pārvarējusi pirmo mulsuma un neiederīguma sajūtu, sāku iesaistīties praktiskajās nodarbībās notiekošajās diskusijās par dažādiem ar literatūru saistītiem jautājumiem un pārrunās par jauniegūto kolēģu prozas darbiem. Pēc neilga laika darbnīcu vide izrādījās tik iedvesmojoša un motivējoša radīt, ka sev par milzu pārsteigumu pat sāku pildīt mājasdarbus, kas man kā vērotājam no malas nebija obligāti. Beigu beigās mana piedalīšanās meistardarbnīcā izvērtās par visai pamatīgu mācību un jaunrades procesu vienpadsmit mēnešu garumā, kas paņēmis daudz laika, spēka un enerģijas arī ārpus nodarbībām sestdienu pēcpusdienās, lasot citu uzrakstīto, cenšoties ikdienas norisēs uztaustīt ideju aizmetņus, trenējoties rakstīt, domājot par sevis un citu sarakstītajiem tekstiem un literatūru kopumā. Reizē tā ir bijusi brīnišķīga iespēja mācīties un atklāt jaunas lietas par sevi kā autoru un cilvēku.

Darbu meistardarbnīcā veidoja trīs līmeņi. Pirmkārt, teorētiskā daļa – Ronalda Brieža lasītās lekcijas, kurās tika sniegts ieskats literatūras, jo īpaši prozas vēsturiskajā veidošanās un attīstības procesā, teksta sižeta, kompozīcijas un struktūras modelēšanas iespējās, kā arī apskatītas citas ar rakstniecību saistītas tēmas, piemēram, publicēšanās iespējas, komunikācijas ar izdevēju, autortiesību jautājumi utt. Otrkārt, Gunta Bereļa vadītās praktiskās nodarbības, kurās mēs galvenokārt sarunājāmies un diskutējām par rakstīšanas procesu, izpildītajiem mājasdarbiem, izlasītajām grāmatām, kritikām un dažādiem citiem ar literatūru saistītiem jautājumiem. Treškārt, mājasdarbi – stāstu rakstīšana ar tajā ietvertu konkrētu uzdevumu izpildi (piemēram, rakstīt no pretējā dzimuma skatupunkta, likt darbībai norisināties kādā citā laikmetā u.c.), uzrakstīt recenziju par kādu nesen iznākušu latviešu prozas darbu, izlasīt konkrētu grāmatu utt. Un, protams, lasīt citam cita uzrakstīto.

Mājasdarbu pildīšana bija pati sarežģītākā, laikietilpīgākā, pretrunīgākā, bet arī vērtīgākā meistardarbnīcu darba sastāvdaļa. Tā bija iespēja praktizēties melnā darba darīšanā, uzzināt citu dalībnieku viedokli par paša uzrakstīto un piedzīvot ārkārtīgi vērtīgas un interesantas sarunas gan par saviem, gan citu rakstītajiem darbiem. Tieši uz pārrunām par mājasdarbiem lielā mērā balstījās Bereļa vadītās praktiskās nodarbības. Dažkārt gan krietnu laiku no tām aizņēma "kārtīgam" mācību procesam piedienošā kaunināšana par neizpildītiem mājasdarbiem, kas brīžiem kļuva mazliet nomācoši. Rudenī, nodarbībām atsākoties pēc vasaras pārtraukuma, pārmetumi par neizpildītām saistībām vairs nebija īpaši aktuāli: mūsu bija kļuvis mazāk, tomēr palikušie bija daudz aktīvāki nekā sākumā. Rudens nodarbības bija īpaši produktīvas un piepildītas ar analītiskām un rosinošām diskusijām, kā arī vienkārši ar patīkamu un iepriecinošu kopā būšanu, kuras pēc darbnīcu beigšanās man ārkārtīgi pietrūks.

Sākumā uzrakstīt stāstu noteiktā (un ne ilgā laika posmā), turklāt vēl par kādu konkrētu tēmu šķita pilnīgi neiespējami. Tomēr tāds kā azarts vai spēles prieks, vēlēšanās izmēģināt kaut ko tādu, ko es vēl nekad neesmu darījusi, mani mudināja riskēt. Es biju ārkārtīgi pārsteigta, atklājusi, ka patiešām ir iespējams sev pateikt "tagad es rakstīšu", piespiest sevi apsēsties pretī tukšam "Word" dokumentam un neaizvērt to, kamēr vismaz kaut kas, kaut vai nedaudzas rindiņas, ir uzrakstīts. Protams, nozīmīgs aspekts šeit ir samierināšanās ar faktu, ka viss, ko tu uzrakstīsi, nekad nebūs labs, bet, lai būtu iespējams uzrakstīt kaut ko tiešām labu, ir jāpraktizējas un jātrenē prasmes. Atklāsme, ka ir iespējams sevi disciplinēt, pārvarēt aizbildinājumu barikādes un apklusināt šaubas par saviem spēkiem, lai kādu laiku vienkārši strādātu ar tekstu, ir pats vērtīgākais, ko es meistardarbnīcās iemācījos.

Divi nozīmīgākie mājasdarbi, kas kalpo par tādiem kā atskaites punktiem "mācību procesā", bija īso stāstu rakstīšana Prozas lasījumu konkursam un noslēguma darbs, kas daļai no mums top pašlaik. Pirms Prozas lasījumiem mēs anonīmi rakstījām stāstus, par tiem balsojām, vēl joprojām nezinot autorus, tos pārrunājām, analizējām un vērtējām, kā arī azartiski centāmies uzminēt, kurš kuru darbu uzrakstījis. Summējot balsošanas rezultātus un meistardarbnīcu vadītāju vērtējumu, tika izraudzīti labākie stāsti, kurus paši autori lasīja ikgadējā "Literārajai akadēmijai" veltītajā Prozas lasījumu pasākumā. Zanda Tereško par pasākumā nolasīto stāstu "Emīlija" saņēma žurnāla "Latvju Teksti" speciālbalvu.

"Literārās akadēmijas" dalībnieku noslēguma darbi (stāsti par brīvi izvēlētu tēmu) tiks apkopoti krājumā, kas elektroniskā formātā būs bez maksas pieejams visiem interesentiem.

Savu dalību prozas meistardarbnīcā es izjūtu kā vērtīgāko un bagātinošāko mācību pieredzi, kādu man līdz šim gadījies piedzīvot, ne tikai jauniegūtu teorētisku zināšanu vai praktisku iemaņu dēļ, bet lielā mērā tāpēc, ka šajā laikā es esmu atklājusi un uzzinājusi vairākas nozīmīgas lietas gan par literatūru un rakstīšanu, gan pati par sevi. Esmu pietuvojusies skaidrībai par to, ko un cik daudz man nozīmē rakstīšana, un sajūtai, ka literatūra ir kaut kas dzīvs un klātesošs, tā var tapt ik mirkli, kā to ļoti precīzi formulē Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē" (2012): "(..) literatūra "kā tāda" neeksistē. Literatūra "kā tāda" ir nedzīvu ķieģelīšu rindas grāmatplauktos. Literatūra pastāv tikai attiecībās. Starp autoru un viņa radāmo tekstu. Starp autoru un jau radīto tekstu. Starp autoru un tradīciju, precīzāk – starp autoru un tiem tekstiem, ar kuriem viņš savulaik saskāries. Starp tekstu un lasītāju. Starp lasītāju un atmiņām, kuras viņā atstājis reiz izlasītais teksts. Starp tekstu un kritiķi. Starp kritiķi un lasītāju."

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!