Šī ir daļa no rakstu sērijas, kurā vērtējam pagājušo desmitgadi Latvijas kultūrā. Te lasāms Valdas Čakares raksts par teātri, bet šeit – Santas Hiršas pārskats par vizuālo mākslu.
Zināms, pārmaiņas neseko kalendāram, procesu sākums nav datējams ar konkrētu dienu, tendences diagrammās arvien biežāk attēlojam nevis kā līknes, bet kā daudzdimensiju telpā izkaisītus punktus. Ir riskanti mēģināt identificēt grāmatas, kuras atstājušas lielu ietekmi – šādi spriedumi destilējami rūpīgā zinātniskas izpētes darbā. Drošāk uzskaitīt darbus, kas subjektīvi palikuši atmiņā un šķiet īpaši arī pēc desmit gadiem. Laika distance ļauj tos cienīt arvien vairāk, jo tie bijuši sava laika zīmes un no esamības atomu zupas spējuši izcelt kādu spilgtu veidolu. Šajā pārskatā mēģināšu apkopot dažas domas par latviešu literatūras notikumiem un procesiem, kas, desmitgadei beidzoties, palikuši atmiņā un kļuvuši par daļu no personiskās literatūras vēstures naratīva. Gribētos pateikt vairāk, bet teksts tad kļūtu nelasāmi garš.
Fakti un skaitļi
Par spīti tam, ka laikā no 2010. līdz 2019. gadam grūti klājies Latvijas literārajiem žurnāliem, šķiet, diskusijas par literatūru norisinājušās visai aktīvi. Tādas īpaši spilgtas tendences kā Latvijas 20. gadsimta vēstures interpretācija prozā gandrīz negribas pieminēt, jo šis temats ticis tik daudz apspriests. Vērtīgs ieskats 21. gadsimta otrās desmitgades pirmās puses literatūrā atrodams LU LFMI izdotajā kolektīvajā monogrāfijā "Latviešu literatūra 2007–2015" [1]; izdevumu, kas sistemātiski skatīs laiku pēc 2015. gada, vēl tikai gaidām. Dažādi mūsdienu literatūras jautājumi tiek analizēti ikgadējo konferenču rakstu krājumos "Aktuālās problēmas literatūras un kultūras pētniecībā" [2] un "Krustpunkti" [3].
Aplūkojot avotus, kas dokumentē 10. gadu literatūras procesu, būtiski pieminēt, ka 2010. gads, šķiet, patiešām iezīmēja kādas ēras beigas, jo darbību pārtrauca 70 gadus iznākušais literatūras mēnešraksts "Karogs", laikraksts "Kultūras Forums" (arī kultūras kopējā ainavā nozīmīgais kulturoloģijas žurnāls "Kentaurs XXI"). No 2010. līdz 2015. gadam par centrālo iespiesto periodisko literāro izdevumu kļuva žurnāls "Latvju Teksti", savukārt Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa no 2011. līdz 2014. gadam divas reizes gadā izdeva žurnālu "Vārds". Pēc "Latvju Tekstu" negaidītās un satraucošās slēgšanas tika nodibināts literatūras, publicistikas un vēstures žurnāls "Domuzīme", kas darbojas joprojām. Kopš 2017. gada literatūras publicistikas izdevumiem pievienojies Latvijas Rakstnieku savienības ikmēneša laikraksts "konTEKSTS". Uzticīgas kultūras un literatūras dzīves dokumentētājas aizvadītajā dekādē bijušas vairākas tīmekļa vietnes – kultūras un patstāvīgas domas portāls "Satori", literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum", Latvijas Universitātes Literatūras un kritikas portāls "UbiSunt". Gan drukātā, gan elektroniskā formā lasāmi dienas laikrakstu pielikumi – "Kultūras Diena" ("Diena") un "Kultūrzīmes" ("Latvijas Avīze"). Jaunākās grāmatas 10. gadu beigās arvien nopietnāk vērtētas arī portālā "Delfi".
Iepriekšējās paaudzes periodisko izdevumu likvidāciju tieši ietekmēja 2008. gada ekonomiskā krīze, kas sāpīgi skāra arī grāmatu izdošanu un lasītāju pirktspēju. Kopējais grāmatu izdošanas apjoms līdz 2019. gadam tā arī nebija atgriezies 2008. gada apjomā (2008. gadā klajā nāca 2855 izdevumi, bet 2018. gadā – 2161). Vēl lielāku kritumu piedzīvojušas grāmatu tirāžas (5 236 000 eks. 2008. g., 2 149 000 eks. 2018. g.) [4].
Latvijas Literatūras gada balvai (LaLiGaBa) nominēto grāmatu sarakstos katru gadu atrodam 3–5 grāmatas katrā kategorijā. Nedaudz vairāk kā 10 prozas darbu un nedaudz mazāk kā 10 dzejas darbu tiek pie pieklājīga garuma kritiķu recenzijām. Tomēr kopumā publicēto daiļliteratūras darbu skaits, protams, ir lielāks (skat. diagrammu). Statistika liecina, ka par spīti kopējo grāmatniecības rādītāju samazinājumam Latvijas daiļliteratūras darbu skaits pēc strauja krituma 2009. gadā kopš 2011. gada atkal palielinājies. Desmit gadu laikā tika izdotas 402 daiļliteratūras grāmatas krievu un 40 grāmatas latgaliešu rakstu valodā (neskaitot grāmatas, kuru teksts bija vairākās valodās).
Skaitot kopā gan tulkoto, gan Latvijas daiļliteratūru, prozas īpatsvars vienmēr bijis lielāks. Piemēram, 2018. gadā 62 % nosaukumu bija prozas darbi, 31 % – dzeja (vienlaikus kopējā tirāžas apjomā proza bija 85 %, dzeja – 12 %). Savukārt, skatot tikai Latvijas daiļliteratūru, dzejas izdevumu vairākos gados bijis pat vairāk nekā prozas izdevumu. No vienas puses, tas skaidrojams ar praktiski lietojamās dzejas – dāvangrāmatu, veltījumu dzejas, gadskārtu svētkiem veltītu izdevumu u. tml. – popularitāti un iespējām dzejniekiem pašiem izdot darbus arī tad, ja prestižās izdevniecības tos negrib un kritiķi ignorē [5]. No otras puses, ir pamats uzskatīt, ka īpaši dzīva un daudzveidīga ir arī profesionālā dzejas māksla – vairākkārt LaLiGaBas nomināciju sarakstam bijis grūti izvēlēties tikai četras labākās dzejas grāmatas, jo interesantu dzejnieku bijis vairāk.
10. gadu otrajā pusē aizsākās vēl kāds process, kas apliecināja, cik liela nozīme literatūras revitalizācijā ir valsts finansējumam un literatūru atbalstošu organizāciju aktīvai un mērķtiecīgai darbībai. 2016. gadā, gatavojoties 2018. gada Londonas grāmatu tirgum, tika uzsākta jauna iniciatīva – Latvijas literatūras eksporta platforma "Latvian Literature", kas ne vien nesa Latvijas literatūras vārdu pasaulē, bet lika vairāk runāt par literatūru arī tepat Latvijā [6]. Platforma turpināja darbu arī pēc Londonas tirgus projekta beigām [7], un laikā no 2016. līdz 2019. gadam tika pārdots vairāk nekā 140 tulkojumu tiesību latviešu literatūras darbu izdošanai svešvalodās (t. sk. N. Ikstenas romāns "Mātes piens" izdots 12 valodās, J. Joņeva romāns "Jelgava 94" – 10 valodās) [8].
Jaunās un vecās tehnoloģijas
Jauni literatūras stili, izteiksmes līdzekļi un žanri rodas tur, kur parādās jaunas domāšanas un jušanas formas, kuru izteikšanai nepieciešami jauni vārdi, un otrādi - izteiksmes līdzekļus un formas varam uzlūkot kā izgudrojumus un atklājumus vai "jaunas tehnoloģijas".
Nevarētu teikt, ka kāda no jaunajām tehnoloģijām 21. gadsimta 10. gados pilnībā aizstāja vecās, taču uz literārā procesa virsmas iznira vairākas formas, kuras iepriekš bija atradušās dziļāk. Tika īpaši izkopti personiskās un kopienas vēstures stāstīšanas paņēmieni prozā. Tika celts godā vienkāršāks vārdu krājums un tiešāka, lakoniskāka, mazāk poētiska izteiksme, dabiskums, ikdienas valoda, neveiklība kā autentiskuma vai kontrkultūras zīme. Desmitgades otrajā pusē arī mākslinieciski augstvērtīgākās prozas kategorijā vairāk pamanāma kļuva reālistiskā stilistikā rakstīta literatūra (žanru literatūras segmentā tā arī iepriekš bija labi pārstāvēta), savukārt dzejā tika piemērīta modernā dadaisma forma – konceptuālisms.
Par jaunu tehnoloģiju pārneses platformām mēdz uzskatīt tulkojumus. 10. gados klajā nāca virkne tulkojumu, kas jau publicēšanas brīdī tika uzskatīti par nozīmīgiem notikumiem latviešu valodā, – radīti jauni Korāna (2011, U. Bērziņš) un Bībeles (2012, tulkotāju kolektīvs) tulkojumi, atdzejota senislandiešu mitoloģisko tekstu kopa "Eddas dziesmas" (2015, U. Bērziņš) un igauņu eposs "Kalevdēls" (2018, G. Godiņš). Tulkoti klasiķi, to vidū J. V. Gēte (2012, J. Krūmiņš), F. Garsija Lorka (2013, 2019, E. Raups), E. Dikinsone (2017, K. Vērdiņš), T. Transtremers (2011, J. Kronbergs, G. Godiņš) u. c. Tomēr diez vai tuvāko gadu prozā novērosim tieši "Eddas" un "Kalevdēla" audzinošo ietekmi. Identitātes un piederības meklējumos literatūra reizēm pamet skolu, klaiņo un biedrojas ar tādām šaubīgām entitātēm kā popkultūra, politika, stāvizrādes, grafiskais dizains un angļu valoda.
Samudžināti un virtuozi vs. vienkārši, ar kucēna grāciju
Dažas no "vecajām tehnoloģijām", kas žilbināja 90. gados un 21. gadsimta sākumā, kritiķi 10. gados jau mēdza nopelt kā vecmodīgas. Piemēram, par S. Vensko grāmatu "Maigā okupācija" (2014) D. Leinerts rakstīja: "[V]ienīgais, kas romānu izceļ uz līdzīgu fona, ir nu jau nedaudz vecmodīgā forma: teksts ir saskaldīts hiperliriskos fragmentos, hronoloģija (..) sajaukta." [9] Fragmentēta, irdena forma, spilgta tēlainība un sakāpināta intonācija, sižeta un darbības maznozīmība, salīdzinot ar apziņas stāvokļu atveidojumiem vai prātojumiem, nosliece uz ezoteriskumu, sapņa un mistiskas realitātes izmantojums, darbs ar simboliem un arhetipiem bija 90. gadu un 21. gadsimta sākuma tehnoloģijas. Tomēr "sentimentālā iracionālisma", "maģiskā iracionālisma", maģiskā reālisma un postmodernisma kodi noteikti joprojām bija klātesoši arī gadsimta otrajā desmitgadē, ar tiem eksperimentēja arī nākamās paaudzes autores: Inga Žolude un Ilze Jansone.
Runājot par latviešu postmodernisma maskulīno paveidu: vēl 2018. gadā iznāca Arvja Kolmaņa postmoderno stāstu izlase "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas", kas izpelnījās arī kritiķu atzinības vārdus [10]. Tomēr grāmata pārāk spilgti atsauca atmiņā 90. gadu literatūras atmosfēru un šķita retrospektīva, gandrīz izstādes eksponāts [11]. Viens no nedaudzajiem postmodernisma autoriem, kura proza ir savpatīga un, šķiet, no laika griežiem neatkarīga, ir Jānis Einfelds, kuram 10. gados izdotas trīs grāmatas – romāni "Rīga" (2015) un "Armagedona cikls" (2019), kā arī stāstu krājums "Dunduri un dēmoni" (2017). Ārpus jebkādiem apzīmējumiem un kategorijām minams vienradzis – Margaritas Perveņeckas romāns "Gaetāno Krematoss" (2011), kas ar tā noslieci uz ezoteriku un misticismu it kā iederas ne visai racionāli un reālistiski noskaņoto laikabiedru sabiedrībā, tomēr nav pielīdzināms nevienam no tiem. 2015. gadā ambiciozu ezoterisku mistēriju – romānu "Atlantīda, kāda tā ir," publicēja arī Egils Venters, taču lasītājam sniegtā pārdzīvojuma ziņā tā ir tālu no "Gaetāno Krematosa".
Atsevišķas sarunas cienīga ir vērtība, kādu piedēvējam dažādiem literatūras valodas stiliem un reģistriem. Ja pirms 20–10 gadiem man lūgtu raksturot labu literatūru, es visdrīzāk runātu par "izcilu valodas izjūtu", slavinātu meistarīgi austu, blīvu, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem piesātinātu tekstu. Rūtas Mežavilkas dzejoļu krājums "Ikdienas dzīves" (2005) man šķita pārāk vienkāršs un nepoētisks, savukārt Gundegas Repšes prozas cikla "Sarkans" (1998) bagātā, sarežģītā un oriģinālā valoda šķita daudz izsmalcinātāka (tādēļ gan jau augstvērtīgāka) par Paula Bankovska salīdzinoši lietišķo prozu. 21. gadsimta otrā desmitgade apliecināja, ka būtiska un mākslinieciski nozīmīga satura izteikšanai piemērota ir ne vien ikdienas valodai tuva vai minimālistiska, bet pat it kā nedroša izteiksme, kurai nepiestāv apzīmējums "virtuoza".
Vaļsirdīga, talantīga, autentiska neveiklība dažkārt raksturīga jaunu dzejnieku tekstiem (visspilgtāk to pašlaik ieraugu dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes darbos). Taču, šķiet, pašlaik dažādas neveikluma, anti-virtuozitātes un anti-meistarības formas kļuvušas par apzināti lietotu aktuālu izteiksmes līdzekli. Neveiklumu, antivirtuozitāti un antimeistarību kā redzes perifērijā reģistrējamu valodas kokainumu un stilīgi neveiklus jokus sastopam Haralda Matuļa īsprozas krājumā "Vidusšķiras problēmas" (2018). Kliedzoši ne-meistarīgi ir dzejnieka Eināra Pelša grafiskie darbi un ģeniāli muļķīgie mediju komunikācijas vidē atrastie, par dzejoļiem tapušie tekstu fragmenti ("Rembo 2016" (2018); "Condom" (2017).) Pelša mākslinieciskās izpausmes latviešu literatūrā veido savienojumu ar laikmetīgo mākslu, kurā šī estētika un emociju spektrs sastopams biežāk nekā literatūrā.
Ne vienmēr neveiklums saistīts ar ironiskām un parodējošām mākslas formām. Šķiet, tas labi iederas diskursā, kas nopietni un atklāti runā par mūsdienu cilvēku, kurš apzinās sevi kā vardarbības upuri, iemīlējušos muļķi, neveiksminieku, resnuli vai gluži vienkārši parastu cilvēku, kuru mulsina iepriekšējo laikmetu pompozie sasniegumi un pieminekļi. Ar šo mūslaiku varoņa paštēlu saistīta arī grēksūdzes dzeja, kuru 10. gados aktualizē Ingas Gailes krājums "Migla" (2012). "Migla" iezīmē aiziešanu no barokālas vai jūgendstila estētikas, no jutekliska, estetizēta sievietes tēla, pašmērķīga dekoratīvisma; tā izgaismo, leģitimizē atklātuma un neizskaistinātas izteiksmes tendenci kultūrā. Kad pēc dažiem gadiem iznāk Madaras Gruntmanes grāmatas "Narkozes" (2015) un "Dzērājmeitiņa" (2018), grēksūdzes diskurss jau ir pieņemts kā vērtība par sevi, un pats fakts, ka Gruntmane izmanto salīdzinoši pieticīgu vai demokrātisku vārdu krājumu un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu klāstu, netiek uzskatīts par trūkumu.
Cita veida literatūras šķīstīšanās no metaforu mežģīnēm un simbolu armatūras norisinās 10. gadu prozā. Noras Ikstenas prozas attīstības trajektorija zināmā mērā reprezentē ceļojumu no hiperliriskiem fragmentiem "Maldīgās romancēs" (1997) un literāros labirintos klīstošiem varoņiem "Dzīves svinēšanā" (1998) pie samērā analītiski, secīgi un tieši izstāstīta stāsta romānā "Mātes piens". Tomēr Ikstenas proza, kļūdama racionālāka, nekļūst pavisam lakoniska un vienkārša. Par spilgtākiem "jaunās vienkāršības" piemēriem varētu uzskatīt Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus" (2012), Jāņa Joņeva romānu "Jelgava 94" (2013) un Dainas Tabūnas stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014). Visas šīs grāmatas vēsta par jauniem cilvēkiem, un tām piemīt autentiskums un nepretenciozitāte, kas, šķiet, labi iederas antivirtuozitātes kustībā. Lai arī pagājuši jau vairāki gadi kopš minēto darbu iznākšanas, tie joprojām šķiet jaukākās šīs desmitgades grāmatas – nemākslotas, pašironiskas, gudras un gaišas. Cita starpā visas trīs ir debijas, kurām nākamās grāmatas nav sekojušas – vismaz pieaugušo prozas žanrā ne.
10. gadu otrajā pusē prozā ienāk vairākas jaunas rakstnieces, kas liek runāt par jaunu stāsta žanra renesansi, – Jana Egle, Dace Vīgante, Sabīne Košeļeva, Laura Vinogradova. Bet tas jau ir cits stāsts, kurš neiederas te pieteiktā veco un jauno tehnoloģiju nošķīruma ietvaros.
Runājot par vēsturi…
Otrais pasaules karš, Latvijas okupācija, izsūtīšanas un citas padomju režīma īstenotās represijas ir notikumi, kas tik būtiski ietekmējuši latviešu pagātni, ka trīs paaudzes, iespējams, nemaz nezina, kas viņi bez šīm traumām ir – vai varētu būt. Refleksija par pagājušā gadsimta notikumiem bija neizbēgama un nepieciešama, un ir tikai loģiski, ka jau kopš 90. gadiem literatūrā noticis atcerēšanās process, taču tam līdz pat 10. gadiem it kā nebija fokusa. Romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuras ietvaros tapa 13 romāni, piešķīra vēstures literārai izvērtēšanai kampaņas raksturu un ievērojami sekmēja sērijā sarakstīto grāmatu pārdošanu. Vienlaikus vēsture bija populārs temats arī ārpus sērijas tapušajās grāmatās (piemēram, M. Zālītes "Pieci pirksti" (2013) un "Paradīzes putni" (2018), A. Manfeldes "Zemnīcas bērni" (2010) un "Mājās pārnāca basa" (2018)).
Neatkarīgi no tā, kā šīs grāmatas ietekmēja to lasītājus, vēstures izpētes strāvojums 10. gadu literatūrā visdrīzāk pamudināja rakstniekus, pirmkārt, intensīvāk izmantot dažādas novārtā atstātas tehnikas (piemēram, nopietnu vēstures avotu pētniecību vai intervijas ar aculieciniekiem), otrkārt, biežāk strādāt ar viengabalainu romāna formu, kas mākslinieciskajā prozā laikā pēc neatkarības atgūšanas bija kļuvusi nepopulāra.
Stāsts par vēstures romāniem, protams, ir stāsts arī par vienu no latviešu modernās prozas dibinātājām Gundegu Repši. 10. gadu sākumā iznāk Repšes autobiogrāfiskā romānu cikla "Smagais metāls" trešā grāmata "Dzelzs apvārdošana" (2011), īsstāstu krājums "Vīrs tapīrs un citas radības" (2013), stāstu krājums "Jauki ļaudis" (2014), romāns "Bogene", prozas cikls "Retināts gaiss", kā arī vairākas publicistiska un dokumentāla rakstura grāmatas. Triloģija "Smagais metāls" ir kļuvusi par mūsdienu latviešu prozas obligāto literatūru, bet tieši Repšes iniciētā vēstures romānu sērija atstāja vislielāko ietekmi dekādes prozā. Šis notikums pats par sevi apliecina Repšes ietekmīgumu par spīti tam, ka rakstnieces estētiskie un ētiskie ideāli laika gaitā turpināja nošķirties no laikmeta gara, kurā gadsimta otrajā desmitgadē, iespējams, bija kļuvis aktuāli konfliktus risināt nevis ar drosmīgas pretdarbības un cīņas, bet gan ar diskusijas, pacietīgas skaidrošanas un traumu seku dziedēšanas palīdzību. Repšes senāk postulētajā radikālajā godīgumā dažs tagad saskatīja mizantropiju un nekritisku ticību personiskajam pasaulskatījumam kā absolūtas patiesības mērauklai. Šajā interpretācijā par Repši iederas arī jaunākās grāmatas "Retināts gaiss" simbolisms – vientuļā kalnā kāpēja motīvs [12].
Vēstures romānu projekts ir beidzies, kādam šķistu loģiski nākamo kampaņu veltīt mūsdienām vai, vēl jo labāk, nākotnes tēmai. Tomēr Repšes jaunā iecere šai dekādei ir uzrakstīt Annai Brigaderei, Aspazijai, Eduardam Veidenbaumam, Jānim Porukam, Īvandei Kaijai, Andrejam Upītim, Kārlim Skalbem, Jānim Ezeriņam, Vilim Lācim, Anšlavam Eglītim, Gunaram Janovskim un Ilzei Šķipsnai veltītu 12 zinātnisku monogrāfiju un 12 romānu sēriju (Ingunas Baueres koptajam biogrāfisko romānu lauciņam gaidāma liela konkurence!).
Kā vērtēt projektus literatūrā? No vienas puses, pasūtīta māksla ir aizdomīga: tā ir pretrunā ar romantiskajiem priekšstatiem par mākslu kā vientuļa ģēnija kosmogonisku aktu. No otras puses, ja vizuālajā mākslā vai mūzikā autors uzaicina citus māksliniekus savā "projektā", neko nepieklājīgu tur nesaskatām. Kopīgi, saskaņā ar noteiktu mērķi un plānu tiek radītas enciklopēdijas, izstādes, mūzikas albumi un nozīmīgi tulkojumi. Šodien kultūra ir darbavieta, un mākslinieki ir tās pieticīgi apmaksātie darbinieki.
Post scriptum – galēji subjektīvi
Pavadot laiku ar Latvijas literatūru, man reti bijis garlaicīgi. Tomēr pēdējo desmit gadu laikā bieži esmu domājusi – kaut kas mūsu attiecībās nav pareizi. Īpaši nešaubos par dzeju. Tik daudzas reizes esmu bijusi saviļņota, turot rokās jaunu grāmatiņu. Saskaitīju vairāk par desmit, kuras ņemtu līdzi uz vientuļu salu. Savukārt no prozas grāmatām atcerējos tikai kādas četras ar pusi, kuras varētu nosaukt par savām un mīļām. Daudzas bijušas interesanti fenomeni, informācijas avots, literatūrzinātniskas, semiotiskas, socioloģiskas vai psihoanalītiskas intereses priekšmets. It kā es lasītu un pētītu, kā "viņi" vai "viņas" domā un jūt vai kā sākušas rakstīt. Reizēm šķitis, ka varētu būt vainojams mūsdienu literatūras funkcionālais raksturs – literatūras uzdevums ir, piemēram, informēt par vēstures notikumiem, ļaut izteikties iepriekš neuzklausītām sabiedrības grupām vai veikt kādu citu izglītojošu darbu. Es īsti nezinu, kas par lietu, bet droši zinu – turpināšu lasīt, jo interesē – ko "viņi" domā un jūt?
[1] Latviešu literatūra 2007–2015. Kolektīvā monogrāfija. Sast. K. Vērdiņš. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018.
[2] Aktuālās problēmas literatūras un kultūras pētniecībā: rakstu krājums = Current Issues in Research of Literature and Culture: conference proceedings. 21.–24. sēj. Rīga: LiePa, 2016.–2019. g. Vecāki izdevuma numuri ar nosaukumu Aktuālās problēmas literatūras zinātnē : rakstu krājums = Current Issues in Literary Research: conference proceedings. LiePa, 2014–2015.
[3] Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi: zinātnisko rakstu krājums. Latvijas Kultūras akadēmija, 2016.–2017. g.
[4] Skat. Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumus "Latvijas izdevējdarbības statistika". Tiešsaiste: https://lnb.lv/lv/izdevejdarbibas-statistika/krajums-latvijas-izdevejdarbibas-statistika
[5] Cita starpā desmitgades visvairāk reižu izdotie Latvijas autori bija Maija Laukmane, Māra Cielēna, Juris Zvirgzdiņš, Inese Zandere, Dzintra Žuravska, Arnolds Auziņš un Kornēlija Apškrūma.
[6] Informācija par platformas "Latvian Literature" sasniegumiem: http://latvianliterature.lv/upload/press/307/Data_and_results.pdf
[7] http://latvianliterature.lv/en/news/translations-of-latvian-literature-into-25-languages-supported-in-2019
[8] Vārdos un skaitļos: par finansējumu latviešu literatūrai. Domuzīme, Nr. 2, 2019, 61. lpp.
[9] Leinerts, D. Grūti. Latvijas proza 2014. gadā.
[10] Zeibots, A. Fraktāļu vērpšanās. konTEKSTS, Nr. 10, 2018, okt., 11. lpp.
[11] Latviešu postmodernisma teorētiķis un klasiķis Guntis Berelis 10. gados tika pie divām jaunām grāmatām – "Vārdiem nebija vietas" (2015) un "Es nekad nerunāju muļķības" (2018), bet tajās postmodernisma kods nav noteicošais.
[12] Simsone, B. Galotņu vientulība. Tiešsaiste: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/galotnu-vientuliba.-gundegas-repses-gramatas-_retinats-gaiss_-recenzija-14231619
9