Pūksprunguļu mešana. E.E. Šeparda ilustrācija A.A. Milna grāmatai
 
Kultūra
17.06.2016

Literārais sports

Komentē
0
Saglabā

Pagaidām olimpisko spēļu programmā tas vēl nav iekļauts, taču aizpagājušajā svētdienā šī sporta veida sacīkstes Lielbritānijā jau 33. reizi pulcināja vairāk nekā 500 atlētu un man nezināmu skaitu līdzjutēju un skatītāju. Sacensības rīkoja Oksfordas Rotari klubs, un par to norises vietu izraudzīts tiltiņš pār nelielo Vindrašas upīti Oksfordšīrā. Kā pēcāk vēstīja britu preses izdevumi, labdarības mērķiem pasākumā ticis savākts vairāk nekā 3000 mārciņu. Premjerministrs, vietējās pašvaldības pārstāvji un citas prominences neesot ieradušās. Par šāgada Pūksprunguļu čempionu individuālajā cīņā kļuva kāds Čārlijs Romāns no turpat Oksfordšīrā esošās Stonsfīldas. Pērn viņam esot nācies samierināties ar trešo vietu. Komandu sacensībā pirmo vietu izcīnīja "Tūkstošjūdžu Edvardsi", kas gan atzina, ka pirms paša starta esot pamatīgi uztraukušies, jo pēdējā brīdī vienu no komandas dalībniekiem nācies nomainīt ar sportistu, kas nav izgājis pilnu treniņu programmu.

Faktu, ka jau 33 gadus gan mazi bērni, gan šķietami nopietni ņemami pieaugušie mēdz pulcēties uz kāda tiltiņa, lai izspēlētu populārā bērnu grāmatā aprakstītu spēli, protams, var uzlūkot kā vēl vienu angļu ekscentrisma pazīmi (ja kāds vēl nav sapratis, runa ir par "Pūksprunguļiem" no Alana Aleksandra Milna grāmatiņas "Vinnijs Pūks":

"Kādu dienu Pūks aicināja Sivēnu uz upi spēlēt "Pūksprunguļus".
Sivēns aizdomīgi paskatījās uz Pūku un jautāja: "Kā spēlē "Pūksprunguļus"?" –
"Tas ir vienkārši," atteica Pūks.
"Nepieciešams sameklēt kādu koka sprunguli. Tad to no tiltiņa iemest upē un izteikt minējumu, kurā upes krastā tas izpeldēs."
"Ā... tas ir vienkārši, to es varēšu," priecīgs attrauca Sivēns un bez ilgām pārdomām devās līdzi Pūkam uz upi.")

Tomēr, ja atmet dažādus aizspriedumus, manuprāt, ir pagrūti atrast kaut kādas pazīmes, pēc kurām šo sporta veidu varētu atzīt par mazāk sportisku nekā daudzus citus – ne īsti igauņu, ne īsti latviešu izgudroto novusu, iespējams, Nīderlandē uz aizsalušu kanālu ledus pirmoreiz kaut kad senatnē spēlēto kērlingu, kādreiz padomju lauksaimnieku sporta svētkos iecienīto melioratora zābaka mešanu tālumā u.c. Taču interesants šajā nejauši izlasītajā ziņā man šķiet ne vien sporta un sportiskuma aspekts, bet arī šīs tradīcijas saistība ar konkrētu, daudzām paaudzēm pazīstamu un iemīļotu literāro darbu.

Dzejas un prozas darbu, kā arī to autoru pieminēšanas vai godināšanas pasākumi laika gaitā ir iemantojuši visai standartizētu un, būsim godīgi, bieži vien garlaicīgu formu – visbiežāk tas nozīmē sēdošu (vai ļaunākajā gadījumā – stāvošu) publiku un lasīšanu priekšā (šo pienākumu var uzņemties gan pats autors, ja ir vēl pie dzīvības, gan kāda nejauši izraudzīta persona vai, piemēram, pat profesionāls aktieris). Nereti šādu pasākumu "atdzīvināšanai" (Sic!) tiek pieaicināts kāds mūziķis, kura uzdevums ir parūpēties par "muzikālām pauzēm", "ilustrācijām" u.tml. Tādu literāru darbu, kas tiktu godināti ar sporta sacensībām, nudien laikam nav pārāk daudz – spilgtākais droši vien ir Samosatas Lukiāna stāsts par grieķu kareivi Filipīdu un viņa nesto ziņu no Maratonas kaujaslauka (šis gan ir visai amizants gadījums, jo vismaz vairums no vēlāko gadsimtu "maratonistiem", lai arī apzinās sava sporta senatnīgās saknes, Filipīda liktenim līdz tā pilnīgam atrisinājumam apzināti sekot vis nevēlas).

Var jau būt, ka literatūras popularizēšanai ar sporta palīdzību līdz šim veltīts pārāk maz uzmanības un piepūles, taču, iespējams, tieši tā būtu recepte, kā ar latviešu dzeju un prozu aizraut tikpat plašas masas kā tās, kas karst līdzi Rīgas "Dinamo", orientieristiem, telpu hokejam, Porziņģim vai mūsu motokrosa zvaigznēm. Un tā nebūt nav, ka latviešu literatūrā trūktu vielas, ko likt pamatā dažādiem inovatīviem sacensību veidiem. Lūk, tikai daži piemēri. 

Gadskārtu tuvcīņa uz kraujas

Kā zināms, Lāčplēša un Tumšā bruņinieka cīņa Pumpura eposā beidzās ar neizšķirtu rezultātu, taču turpmākajām paaudzēm šis stāsts varētu kļūt par aizraujoša un simboliskiem zemūdens akmeņiem bagātīgi rotāta tuvcīņas sporta veida iedvesmas avotu. Tā kā vēsturiskā cīņas norises vieta Daugavas malā – Staburags – ir gājusi zudumā, sacensības varētu rīkot citu upju stāvkrastu un smilšakmens atsegumu malā – virs Ērgļu klintīm, Zvārtas ieža u.tml. Iespējams, sacensību norises vietu ik gadu varētu mainīt. Sacensību dalībnieku mērķis būtu tuvcīņā uzveikt pretinieku un nogrūst no kraujas atvarā, bet pašam no šāda likteņa izvairīties. Lai norisi padarītu autentiskāku, būtu vēlams izveidot un uz sacensībām aicināt arī Vācijas izlasi.

Jāšana stikla kalnā

Rīgas Daugavas kreisā krasta panorāmu bez Nacionālās bibliotēkas ēkas silueta nu jau ir grūti iztēloties, un tieši tikpat neticami, ka vēl nesenā pagātnē visā Latvijā nebija vietas, kur varētu sarīkot pilnvērtīgas sacensības jāšanā stikla kalnā. Sporta veidam attīstoties, varētu tikt ieviesti dažādi tā atvasinājumi – jāšana zirga mugurā, jāšana ar motorizētu transportlīdzekli, skriešana ar kājām; kalna iekarošana individuāli vai komandā (pa trim) u.c.

Palu spēles

Komandu sporta veids-daudzcīņa (komandā – divi spēlētāji, viens ir "Jancis", otrs – "Marčs"). Sportistu uzdevums ir peldus sasniegt upes straumē ierautu laivu, tajā iekļūt un, liekot lietā airētāja dāvanas, aizirties līdz "ledus gabalam", no kura ir "jāizglābj" uz tā žonglējošais komandas biedrs, kurš nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties ūdenim.

Slātavieši pret čangaliešiem

Komandu tuvcīņas sports. Spēlētāju skaits ir neierobežots, tikai svarīgi, lai abās komandās tas būtu vienāds. Vienas komandas spēlētājiem ir aiztītas sejas, un tie ir bruņoti ar rungām. Spēles sākumu iezīmē viens pats šāviens. Tā ir zīme, kad bruņotajai komandai ir jādodas uzbrukumā un jācenšas pēc iespējas ātrāk neapbruņoto pretinieku komandu padzīt no spēles laukuma. Laukumā esošo spēlētāju uzdevums savukārt ir pēc iespējas ilgāk noturēt savas pozīcijas.

Kauja pie Knipskas

Poruka stāsts par Cibiņu, Buņģi un "turku" cīņu ar "krieviem" varētu būt lielisks iemesls jau esošajiem populārākajiem un iemīļotajiem ziemas sporta veidiem – skijoringam, daiļslidošanai, kērlingam u.c. – pievienot vēl vienu: attālinātas cīņas komandu sporta veidu, kas līdz šim izpelnījies vien bērnišķīgi nicinošu apzīmējumu – "pikošanās".

Nāves ēnā

Sezonāla rakstura sporta spēles ar potenciālu iesaistīt arī tuvāko Baltijas jūras kaimiņvalstu pārstāvjus. Spēles aizmetņi ir bijuši saskatāmi katru pavasari, taču diemžēl līdz šim to neviens no entuziastiem nav saņēmies novest līdz pilnvērtīga individuālā un komandu sporta veida formātam. Sacensību dalībnieku mērķis ir pēc iespējas ilgi noturēties uz ūdenstilpnē peldoša kūstoša ledus gabala. Vērtējot rezultātu, vērā tiek ņemts arī pievarētais attālums, taču jāņem vērā, ka airus un citus gaitas paātrināšanas līdzekļus izmantot aizliegts.

Varbūt latviešu valodā ir vēl kāds literārs darbs, kas varētu kļūt par jaunu sporta veidu pamatu: "Skroderdienas Silmačos" ar krāsns spridzināšanu? Kāds "Purva bridēja" iedvesmots jāšanas sporta veids? Varbūt kaut kas no "Baltās grāmatas"? Kas vēl?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!