Par grāmatām
28.03.2019

Liriskais miksteips

Komentē
0
Saglabā

Par Aivara Madra debijas dzejas krājumu "Zonas" ("Neputns", 2019)

Dzejnieka, kinokritiķa un grupas "Maukas" dalībnieka Aivara Madra pirmais dzejoļu krājums "Zonas" ir desmitgades garumā tapusi, uzmanību pelnījusi un daudzpusīga – pat ja intensitātes ziņā nevienmērīga – debija latviešu literatūrā. Grāmatas zilganais vāks ar zeltainajiem plankumiem, kas noder par grafiskām ekspresivitātes metaforām, jau laicīgi konotē dažus centrālos motīvus. Tas raisa asociācijas ar izlijušu vīnu, kas simbolizē tikai reibuma ekstāzē jaušamu patiesību, ar tintes traipiem, kas pavada nevaldāmu radošumu, vai ar auglību sološiem fluīdiem. To ieskauj Kriša Salmaņa noformēts platleņķa kadrs uz apvāka, ko, starp citu, var lietot arī kā plakātu.

Šie kinematogrāfiski iekrāsotie izteikumi nav nejauši, jo krājuma triju nodaļu struktūru iespējams interpretēt kā variāciju par trīs "cēlienu" dramaturģiju kino. Madra dzejas persona izaug no Liepājas pašpuikas caur pašatklāsmi bohēmā un kultūras reālijās par jūtīgu ģimenes cilvēku. Emocionālās un intelektuālās nobriešanas sižetu turklāt atklāj arī teksta formu transformācijas. Pirmajā nodaļā liriskā varoņa vide tēlota verlibra pantos un dzejprozā, kas, lai arī vietumis ar irdenu kompozīciju, pārsvarā balstās taustāmos, sociālo un emocionālo stāvokli nepārprotami raksturojošos tēlos – pudeļu lauskas un izsmēķi kanāla malās (9. lpp.), indīgi zaļš linolejs (10. lpp), skolas uguņu medainā gaisma (19. lpp.), apšķibītas tapešu plēksnes (22. lpp.). Pagaidām pats varonis jūtas nedrošs – viņš pieļauj, ka "varbūt es kļūdos" (10. lpp.), kaunas par to, ka viņa "dzejolis ir mazliet gļukains" (13. lpp.), un, apzinājies sevi kā daļu literāras tradīcijas, izjūt "šaubas par izvēlēto lasāmvielu – / vai piepildīšu uz mani liktās cerības" (14. lpp.). [1]

Kad ap nodaļas nobeigumu notiek pārvākšanās uz Rīgu (21. lpp.), ievērojamākas pārmaiņas sākas arī poētikā, ciklam "Visu ziemu šogad pavasaris" (23.–28. lpp.) paverot ceļu eksperimentiem un asociatīvākam teksta plūdumam. Par ciklu gan nākas piebilst – lai arī saprotams, ka tiek izspēlētas krāšņas uzdzīves reizes, pārspīlējumu, nepilnīgas pašrefleksijas un lieki tiešas leksikas dēļ "personīgā pieredze, kas kādā brīdī šķiet tik nozīmīga un iedvesmojoša, nav tiešā veidā izsakāma literārā tekstā – ir gandrīz neiespējami likt lasītājam divvientulībā ar dzejoli vēlreiz izdzīvot tās pašas emocijas, kas valdījušas ballītē". [2] Taču kopējā grāmatas kompozīcijā cikls veiksmīgi strādā kā lūzums, jo pārnes lasītāju drosmīgajā otrajā nodaļā "Celuloīda sapņi", kurā Madris mērķtiecīgi nododas valodisko izteiksmju meklējumiem.

Lai arī sākumā viņš vēl mazliet skumst, ka ir tik spēji izrāvies no dzimtā krasta (prātojot, vai "šo pilsētu varētu izdzēst no sevis tikpat viegli kā nokratīt pielipušus smilšu graudiņus no pēdām" (31. lpp.)), dzejas varonis ir pietuvojies tam sevis iepazīšanas posmam, kurā jāpielaiko pēc iespējas dažādākas lomas un piederības. Otrajā nodaļā Madris savā dzejā aizvien lielāku nozīmi atvēl montāžas principam, kas ļauj organiski veikt straujus tematiskus lēcienus. Lielākoties konkrētām mākslas personībām un parādībām veltītie dzejoļi konstruēti kā fragmentāri darbību un ainu apraksti, taču tie izkārtoti viegli saprotamās attiecībās, tā nemitīgi norādot uz kādu plašāku, neaptveramāku naratīvu. Spilgtākais piemērs, šķiet, ir cikls par Latvijas vēstures mezgla momentiem – "Seriāls "Latviešu likteņdzirnas"" (39.–50. lpp.), kur katrā sērijā izmantota cita teksta formēšanas tehnika. Tāpat īpašs un neparasts ir kvintās ieturētais darbs "Zonas bez cilvēkiem" (53.–58. lpp.), kurā autors atsakās no stilizācijas maskas "es" un attīra valodu no jebkā, kas būtu "antropo-". Varbūt Madris te rotaļājas ar posthumānisma idejām? Var nojaust vēlmi paslēpties no nodaļas līdzšinējās polifonijas tādā vietā, "ko netver/ prāts un nespēj analizēt ārējās izpētes instrumenti" (58. lpp.).

No vienas puses, varētu sacīt, ka šie mēģinājumi skatpunktu un informācijas pārpilnību sintezēt koherentos pierakstos rezultējas eklektikā. Ja grāmatas vēstījumu satur kopā virspusē nolasāmais pieaugšanas stāsts, tad estētiski paši teksti ir tik dažādi, ka brīžam šķiet nesavienojami. Bet, no otras puses, pierastās viengabalainības zaudēšana ir neatņemama daļa no iesvētībām modernajā, atvērtajā pasaulē. Tādēļ var teikt, ka "Zonu" pirmās divas nodaļas portretē prātus, kuriem gaumes sadrumstalotība, apjukums pagātnes daudzšķautņainības priekšā un visdažādāko kultūras zonu sajaukums ir ikdienas pieredze. Tā ir paaudzes daļa, kura pat nevis iebilst pret hierarhizētu "augstā" un "zemā" nošķīrumu, bet to vispār neizjūt.

Tādējādi vienas noslīpētas "dzejnieka balss" atskaņošana nav šīs grāmatas mērķis, tās vietā kā "centrs" nostādītas dažādas konceptuālas, ģeogrāfiskas, temporālas un emocionālas teritorijas. Tās var būt savstarpēji pilnībā nesaistītas, bet var arī pārklāties: tur līdztiesīgi sadzīvo, piemēram, Žebers ar Petrarku, Čaikovskis ar "Ļeņingrad", nepretencioza mīlas lirika – ar zinātniskās fantastikas dzejprozu (52. lpp.).

Šāds skatījums ļauj grāmatas un kinolentes salīdzinājuma vietā piesaukt "miksteipu" jeb iemīļotu dziesmu kompilāciju. Tāpat kā grāmatai pievienotais oficiālais skaņu celiņš, arī pats krājums daudzviet uztverams kā stilistiski raiba mirkļu kolekcija. Var jau būt, ka ir vērts šķendēties par žanriskās vienotības trūkumu, bet, manuprāt, taisni šī tekstu miksa daudzveidībā ir kas atbruņojošs. Par mūzikas un jaunākās latviešu literatūras attiecībām būtu iespējams minēt ko vairāk, it sevišķi tādēļ, ka tās nupat aktualizējis arī rakstnieks Svens Kuzmins. [3] Piebildīšu vien to, ka, godprātīgi paklausot "Zonu" norādei, tas ir, lasīšanai paralēli klausoties dzejoļiem vai cikliem atbilstošos skaņdarbus, lasīšanas pieredze savijas ar konkrētu ritmu un gūst patīkamu nesteidzību. Vienlaikus, protams, tiek vēl vairāk paplašināts kultūratsauču lauks. Tomēr skaņu celiņa nozīmes izcelšanu pavada zināms risks, un, lai arī Madra grāmatā tas pārsvarā atmaksājas, retās vietās izvēlētā mūzika var uztveri ievirzīt gultnē, kas ved prom no teksta. Kad populāra dziesma pozicionēta kā dzejoļa epigrāfs, epigrāfs savā trāpīgumā draud aizēnot pašu dzejoli.

Grāmata beidzas ar mīlestības dzejoļu kopu, kurā intīmā tuvība "sakārto lietas un vārdus pareizajā secībā" (76. lpp.). Vēstītāja balss pēc formālas iztrakošanās nu kļuvusi pašpārliecināta un vairāk fokusēta, iepriekšējās nodaļas plašos rokraksta atvēzienus aizstājot ar biogrāfisku situāciju sadzīvisku tēlojumu un vienkāršu, bet iedarbīgu tēlu sistēmu. Piemēram, viegli erotiskā "Rudenīga pastorāle" (66. lpp.) šķiet viens no pēdējā laika labākajiem mīlas dzejoļiem. Galvenokārt jau tādēļ, ka Madra dzejā uzburtais mīlētājs nav gluži tradicionālajām, apspiedošajām vīrišķības normām atbilstošs. Jeb, kā novērojis Raimonds Ķirķis, viņam "ir sveša varaskāre, viņš abus mīlniekus tēlo vienlīdzīgus, neatkarīgus".

"jau vīri, klusi spļaujot, ceļ pietūkušos maisus gazikā.
rēns vējiņš miglu izgaiņā, dzeļ nīka saule pakausī.
tevis šeit vairs nav, dienvidū kluss kūp lauks." (66. lpp.)

Tādējādi pēc iespaidīgas poētiskās amplitūdas nodemonstrēšanas "Zonas" izskan, ieskicējot vienu no autora daudzsološākajām turpmākās rakstības potenciālajām trajektorijām. Tā ir konkrētā tēlainībā sakņota, jutekliska lirika.

 

[1] Jāpiebilst, ka šeit klātesoša ir arī ironija, jo konkrētajā dzejolī Madra dzejas varonis arī pašu tradīciju uzlūko ar šaubām, lasīšanu (un, iespējams, rakstīšanu) rādot kā daļēji pielīdzināmu koproloģijai.

[2] Kārlis Vērdiņš "Interteksts un personīgā pieredze: komentāri par Arvja Vigula dzejoli "ars poetica"." "Poētika tuvplānā. Viena dzejoļa analīzes antoloģija", sastādītāja Ieva Kalniņa, LU LFMI, 2017, 222.–226. lpp. Pieejams tiešsaistē.

[3] Kuzmins savai otrajai grāmatai "Hohma" ("Dienas Grāmata", 2019) arī izveidojis un publicējis pieskaņotu skaņdarbu sarakstu. Klausīties iespējams tiešsaistē. Produktīvi varētu būt arī izzināt mūzikas lomu Pauls Bankovska darbos, kā arī salīdzināt Madra veikumu ar Klāsa Vāveres "Šūpuļdziesmām pieaugušajiem" ("Mansards", 2016).

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks un atdzejotājs, publicējas kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2018. gadā Ņujorkas štata univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!