Foto - Inga Plūme, Dirty Deal Teatro
 
Recenzija
16.12.2014

Līmlente sejas ādas savilkšanai

Komentē
1

Savietojot "Dirty Deal Teatro" izrādes nosaukumu "Trauki" ar programmā ierakstīto žanra formulējumu "sieviešu tiesību varietē", vispirms prātā iešaujas doma, ka mēs, skatītāju rindās sēdošie, kādā no epizodēm tiksim izklaidēti ar vīra un sievas stīvēšanos ap trauku kaudzi virtuves izlietnē – visai ierastu ilustrāciju sievietes centieniem sacelties pret ģimenē teju vai nenovēršamo mājkalpotājas likteni. Tomēr ne... teksta autores Ingas Gailes režijas kopdarbā ar Martu Elīnu Martinsoni vārdam "trauki" piešķirta daudz plašāka poētiski metaforiska nozīme. Tās ir pašas sievietes, kuras kļūst par traukiem jaunai dzīvībai. No šīs metaforas tad arī izaug un sazarojas izrādē pieteikto jautājumu loks: kā apvienot dabas doto priekpilno un vienlaikus apgrūtinošo sugas turpināšanas funkciju ar tiesībām uz atpūtu, karjeru un finansiālu neatkarību; kā saskaņot savas individuālās vēlmes un intereses ar sabiedrības vajadzībām; un vispār – ko nozīmē būt sievietei? Starp citu, "Dirty Deal Teatro" šādu problēmu mākslinieciskā risināšanā ir iestrādes: kaut vai Kristīnes Vītolas 2012. gadā tapusī asprātīgā performance "Sieviete – Dieviete", kurā, Laumai Balodei vienpersoniski izspēlējot veselu virkni dažādu sieviešu tipu, varoņu subjektīvā pašsajūta tika konfrontēta ar ironiski analītisku "skatu no malas".

Varietē izrādes "Trauki" veidotājām – pretējo dzimumu komandā pārstāv tikai komponists Jānis Ozoliņš un aiz maskas paslēpies epizodiskās Raiņa lomas tēlotājs (gaismotājs Rūdolfs Kugrēns) – jautājumi par sievietes lomu sabiedrībā, šķiet, ir personiski svarīgi. Viņas uzticas feminismam ne tikai kā pētnieciskai pieejai, bet arī kā sabiedrības pārveidošanas instrumentam. Būtiski, ka abas režisores pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, tālab viņu skatījumu uz šo instrumentu nedara skeptisku atmiņas par padomju feminisma naratīviem: traktoristēm pirmrindniecēm, kurām piecgades plāna sekmīga izpilde ir nozīmīgāka nekā uguns uzturēšana ģimenes pavardā, vai sociālistiskās sacensības dalībniecēm, kuras seksa "neesamības" apstākļos no vīrieša baudas pasīva objekta sekmīgi pasludinātas par aktīvām cīņubiedrēm darba frontē.

Izrādes pirmajās minūtēs publikas interesi uztur žanra trāpīgā izvēle. Varietē ir sena, bet kopš 19. gadsimta īpaši strauji attīstījusies populārā teātra forma ar dziesmām, dejām, skečiem un citiem izklaidējošiem numuriem. Būdama adresēta publikai ar neizkoptu gaumi, tā ne tikai ir spējusi piedāvāt izdomas bagātākus priekšnesumus nekā institucionālais teātris, bet arī kļuvusi par 20. gadsimta sākuma avangarda kustību – sevišķi futūrisma – iedvesmas avotu. Ņemot vērā, ka feminisma teātris rezervēti izturas pret skatuves reālismu, jo uzskata to par vīrieša iztēles reprezentāciju, varietē ir pat ļoti piemērota forma mākslinieciskai diskusijai par sieviešu līdztiesību. Turklāt izrādes veidotājas sola likt lietā humoru, ļaujot cerēt, ka tiekšanās pēc sociāla derīguma neaizvedīs pie melnbalti shematiska pasaules skatījuma un pamācībām, kā pareizi dzīvot. Diemžēl nenotiek gluži tā, kā solīts, bet – par visu pēc kārtas.

Māksliniece Ieva Kauliņa darbībai liek risināties uz stilizēta varietē teātrīša priekškara fona. Priekškars ir tādā pašā maigi rozā krāsā kā trīs aktrišu – Ingas Tropas, Annas Putniņas un Marijas Linartes – samtaini fakturētās atšķirīga piegriezuma kleitiņas, bet krāsa, kā zināms, var atklāt daudz ko – jūtas, vērtības, attiecības, temperamentu, hierarhiju. Izrādē tai piemīt acīmredzami ironisks akcents, jo simboliski rozā asociējas ne tikai ar veselīgu miesu vai juteklību, bet arī ar buduāru, ko iespējams uztvert kā zīmi sievietes iekšējai pasaulei.

Pirmā uz spēles laukuma iznāk Inga Tropa, Feministe, tad viņai pievienojas Anna Putniņa, Sieva, un Marija Linarte – Mīļākā, bet izrādes gaitā aktrises izspēlē arī vēl citu sieviešu lomas. Feministe uzņemas būt par izrādes vadītāju, paralēli kontaktam ar partnerēm viņa diriģē gaismu un skaņu tehnikas operatorus, un, tā kā Ingai Tropai piemīt laba humora izjūta, šķiet, ka pret varoņu kaislībām un kvēlajām diskusijām par to, kas labāk – būt sievai vai mīļākajai –, tiks nodibināta kritiski vērtējoša attieksme.

Sākumā tā arī notiek – katra aktrise nodzied pa dziesmai, brehtiskā manierē velkot paralēles starp sievietes stāvokli ģimenē un melnādaina verga (!) stāvokli plantācijā, kā arī konfrontējot dramatiskus notikumus politiskajā dzīvē ar sievietes maniakālajām rūpēm par sava ķermeņa pievilcību. Songs "Tu esi novājējusi" LKA studentes Marijas Linartes izpildījumā atstāj atraktīvu un atmiņā paliekošu iespaidu, kaut kopumā frivolas dzīves baudītājas dabu jaunā aktrise atklāj visai paredzamās izpausmēs. Savukārt Annai Putniņai skatuves temperamentu šoreiz, šķiet, nākas slāpēt, iejūtoties pakļāvīgas mājsaimnieces ādā.

Jā, ievadā vairākkārt pieteiktā dzemdību intermēdija patiešām tiek parādīta, divām aktrisēm no trešās aktrises kleitas apakšas izmudžinot lupatu murskuli un ieliekot laimīgajai mātei rokās, bet tad atsevišķo varietē numuru aprises sāk izplūst un vīties kopā vienotā sūdzību, jautājumu un retorisku pārmetumu tecējumā. Arī aktrišu pārvērtībām kļūst arvien grūtāk izsekot – mātes, meitas, māsas, pavedinātās un pavedinātājas lomas zaudē savu sākotnējo skaidrību un noteiktību par spīti tam, ka aktrises enerģiski žestikulē un vēršas pie skatītājiem ar vīrieti atmaskojošiem monologiem. Lai uzturētu intrigu un virzītu uz priekšu izrādes stāstu, sižetā ievīts pārsteiguma elements – atklājas, ka Sieva un Mīļākā runā par vienu un to pašu vīrieti, kurš beidzot arī parādās uz spēles laukuma no kartona izgriezta silueta izskatā un tad atkal pazūd.    

Izrādē izmantotais materiāls ir daudzveidīgs: gan iepriekš ierakstītas intervijas, kurās izskan atšķirīgi viedokļi par sievietes stāvokli un vietu sabiedrībā, gan atsauces uz vēsturi, kā darbības personas iesaistot divas maskotas figūras – Raini un Aspaziju, kuri saguruši un novecojuši atgriežas no trimdas. Ingas Gailes uzmanību šī notikuma sakarā piesaistījusi sabiedrības netaisnīgā reakcija – Rainim jaunības tvirtuma zaudēšana tiek piedota, bet Aspazijai ne. Tāpat, liekot lietā Oļģerta Krodera daiļrades piemēru, izrādē tiek spriests par to, vai mākslinieka darbi būtu uzlūkojami par dzīvam bērnam līdzvērtīgu produktu. Bet visvairāk jautājumu spējis ģenerēt dzīves privātais sektors: vai sievietei attiecību saglabāšanas vārdā būtu jāliekuļo orgasms; vai viņai jāizliekas nezinām par vīra ārlaulības sakariem – u.tml.

Inga Gaile ir talantīga dzejniece, un viņas māka tvert mirkļa savdabību personiskajās izjūtās allaž šķitusi valdzinoša un teatrāli ierosinošās formās vizualizējama, kā to pierādīja Andreja Jarovoja iestudētā "Āda" un pašas Ingas Gailes režisētā "Mūsu Silvija debesīs". Ar "Traukiem" ir citādi. No izklaidējošā formā iecerētā sociāli aktuālā priekšnesuma kā īlens no maisa spraucas laukā bērnišķīgi niķīga žēlošanās par to, cik grūti ir audzināt bērnus, novecot, aptaukoties, kļūt nepievilcīgai. Viss rada problēmas un padara neiespējamu viselementārāko rīcību.

Žurnālā "OK" aci piesaistīja noslēpumains virsraksts "Teipings sejas liftingam", kura nozīme izrādījās gaužām vienkārša "Līmlente sejas ādas savilkšanai". Tā arī Ingas Gailes un Martas Elīnas Martinsones iestudētā izrāde šķiet pretendējam uz feminisma ideju izgaismotu diskusiju par sievietes tiesībām un pienākumiem, bet patiesībā stāsts ir nevis par sievietes īpašo situāciju, bet gan par indivīda situāciju vispār. Cilvēks mūsdienu pasaulē nemitīgi strādā pie sava "es" atbrīvošanas, novēro, nepārtraukti analizē sevi. Jo vairāk analizē, jo mazāk jūtas pārliecināts par savu rīcību. Tas ir likumsakarīgi, dzīvojot atvērtā sabiedrībā, kur vienlaikus eksistē daudzi uzvedības izvēles varianti un nav jāseko iepriekš iezīmētam ceļam.

Bet – atkal jauna bēda: kā lai cilvēks zina, ka viņa izvēle patiešām ir viņa izvēle, nevis kultūras tradīcijas un sabiedrībā valdošo pieņēmumu diktēts risinājums? Ingas Gailes un Martas Elīnas Martinsones iestudētajā izrādē darbības personām ir sajūta, ka ar viņām manipulē. Tā neļauj tīru sirdi ļauties ne mātes priekam, ne darbā gūtam gandarījumam, bet liek mocīties pašpārmetumos un uzdot sev jautājumu, vai es patiešām gribu to, ko es gribu. Varbūt nepieciešams kāds nieks apņēmības un spēja distancēties no sava ego? Bet par to, ka ar mums tiek manipulēts, šaubu nav. Vai citādi izrādē varētu atskanēt songs ar vēstījumu, cik slikti ir domāt par savu figūru laikā, kad Ukrainā šauj.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!