Viena no lasītākajām ziņām joku vietnē "The Onion" jau pāris dienu ir par ASV prezidenta Baraka Obamas paziņojumu, ka turpmāk "visa nācija" savas šobrīd nevajadzīgās lietas varēs uzglabāt lielā, cieši aizveramā plastmasas kastē, kas tiks novietota Baltā nama pagrabā. Obama esot aicinājis visus 320 miljonus ASV iedzīvotāju iesūtīt viņam "neizmantotās galda lampas, vecu sporta inventāru vai pledus, kas aizņem pārāk daudz vietas un ir kļuvuši par apgrūtinājumu".
Tas, protams, ir absurds joks, un "The Onion" gadījumā nebūt ne tas sliktākais, tomēr tā popularitātes iemeslus nav grūti nojaust. Mūsu mājās vannasistabā pie sienas ir piekārta angļu mākslinieka Saimona Evansa darba "Viss, kas man pieder" (2008) reprodukcija gandrīz oriģināla izmērā. Šajā darbā, izmantojot ar krāsu printeri izdrukātas fotogrāfijas, šķēres, līmi, balto marķieri un pildspalvu, Evanss ir apkopojis 1122 priekšmetu attēlus, katram no tiem pierakstot klāt īsāku vai garāku komentāru par šīs lietas nozīmi viņa dzīvē. Līdzās no vecākiem mantotām kredītkartēm tur ir podi ar nokaltētiem istabaugiem, apģērba gabali tur mijas ar sadzīves ķīmijas līdzekļu pudelēm u.tml. Tāda vai citāda iemesla dēļ atrodoties vannas istabā, ir pagrūti kaut uz mirkli nepievērst šim katalogam uzmanību un ikreiz, kā šķiet, pamanīt kādu jaunu, līdz šim vēl neievērotu priekšmetu vai tā asprātīgo aprakstu, taču kopumā šis darbs jau neko iepriecinošu nepavēsta. Pirmajā acumirklī varbūt arī liekas, ka 1122 lietas vienam cilvēkam tāds iztikšanas minimums vien ir. Taču, ielūkojoties vērīgāk, ir skaidrs, ka bez lielas daļas no tām itin labi varētu arī iztikt, tām vieta nudien būtu tajā "Obamas kastē".
Lūk, piemēram kāds Robs Grīnfīlds jau 29 gadu vecumā ir pamanījies sev piederošo lietu daudzumu samazināt līdz apjomam, kas ir mazākais visā viņa dzīves laikā. Vīrieša mērķis esot bijis nonākt līdz tādam mantu daudzumam, ko bez grūtībām varētu salikt vienā mugursomā. Viņa "projekts" esot sācies pirms pieciem gadiem. Ik gadu viņš esot atbrīvojies no tām lietām, kuras nav lietojis pēdējā pusgada laikā, un tagad jau viņa īpašums esot sarucis līdz 111 somā saliekamam priekšmetam. Šajā, pret patēriņa kultūru vērstajā ceļā droši vien varētu iet arī vēl tālāk – vēl nupat ziņu portāli visā pasaulē atstāstīja gadījumu ar kādu lidsabiedrības "EasyJet" pasažieri, kurš, nevēlēdamies piemaksāt 45 mārciņas par bagāžas pārvadāšanu, ceļā no Glāzgovas uz Reikjavīku visus savus apģērba gabalus bija saģērbis mugurā (esot sanākušas 12 kārtas, kādu kurpju pāri bijis jāiebāž kabatās).
Visu iepriekš minēto var norakstīt kā jokus, mākslas projektus, traku apsēstību vai taupības izraisītu un interneta sociālo tīklu kultivētu asprātību, taču visādu lietu nudien ir daudz, varētu pat sacīt – krietni par daudz.
Vēsturnieks Frenks Trentmens nesen iznākušajā grāmatā "Lietu impērija" ir izsekojis mūsu un lietu attiecību vēsturei, sākot no 15. gadsimta līdz mūsdienām. Un Trentmens nebūt nav vienīgais autors, kas pēdējā laikā tam pievērsis pastiprinātu uzmanību. Trentmens raksta, ka tipiskam vācietim, piemēram, piederot pat 10 000 dažādu priekšmetu, savukārt Losandželosas vidusšķiras ģimenēm piederošas garāžas bieži vairs netiekot izmantotas auto turēšanai, jo tur glabājoties simtiem kastu, kurās ir mantas, kas "varbūt kādudien noderēs". Tāpat viņam ir izdevies noskaidrot, ka, teiksim, 2013. gadā visā Lielbritānijā "apritē" esot bijuši vismaz 6 miljardi apģērba gabalu jeb aptuveni 100 vienam cilvēkam, bet no šī simta kāda ceturtā daļa tikuši uzvilkti tikai vienreiz vai vispār nekad.
Mūsu pusē pārsvarā pieņemts rezignēti konstatēt, ka it visās nozīmes Latvijas iedzīvotāji atpaliek gan no pārējām Baltijas valstīm, gan Eiropas Savienības zemēm (nu, varbūt vienīgi ne no narkotikām bojā gājušā iedzīvotāju procenta ziņā, kur Igaunija mums izrādījusies priekšā, bet tas tāds pretrunīgi vērtējams iepriecinājums). Tomēr nedomāju, ka ar tādu vai citādu domu jeb vispār bez jelkāda nodoma uzkrātu lietu un grabažu apjoma ziņā mēs varētu atpalikt no citām Eiropas valstīm. Pat ja katram no mums mājās skapī neglabājas 100 apģērba gabali, vērīgāk palūkojoties visapkārt, pabāžot galvu šķūnīšos, daudzdzīvokļu namu pagrabos, garāžu kooperatīvos, uzrāpjoties bēniņos vai sadūšojoties atvērt no padomju laikiem mantotās sekcijas "antresola" durtiņas, skaits varētu sanākt itin pieklājīgs. Līdzās biezos saiņos sasietiem un iepelējušiem vecu žurnālu un avīžu saiņiem tur būtu pagātnes paaudžu valkāti apavi un nonēsātas rokassomas, salauzti velosipēdi tur būtu neatraujami sapiņķējušies ar sarūsējušu stiepļu rituļiem, sen nelietotu slēpošanas inventāru un kokmateriālu atgriezumiem, vecāka gadagājuma un vēl analogās apraides laikus atcerēties spējīgi televizori tur vadītu savas vecumdienas kopā ar visādiem kartonāžas izstrādājumiem, bet kaut kur pašā dziļumā, nosodoši vēstot par nepiepildītiem dzīves apstākļu uzlabošanas plāniem, uz mums raudzītos neizmantotas grīdas vai sienu flīzes, kāds tapešu rullis un bundžas ar iekaltušām krāsām.
Un tad jau vēl ir visas tās lietas, kas neglabājas dzīvojamās vai citās telpās, bet kādai neatskārstai vajadzībai ir noliktas zem klajas debess lauku sētu pagalmos, industriālās teritorijās, grāvmalās vai pamestās tukšainēs, – zemē ieaugušas automašīnu virsbūves, nošķiebušies un vairs neatdzīvināmi traktori un cita lauksaimniecības tehnika, aizmirstībā grimstošas lopu fermu drupas un ceļu krustojumos pamestas veikalu atliekas.
It kā jau arī bez visām šīm lietām tīri labi varētu iztikt, ja vien būtu kāds, kas uzdāvina kasti, kurā to visu noglabāt un apglabāt.
Redakcijas piebilde. Laikā, kad saņēmām šo rakstu dziedātāja M.I.A. publiskoja klipu savai dziesmai "Rewear It" ("Valkā no jauna"), kurā aicina samazināt sadzīves atkritumu apjomu un lietot apģērbu vairākkārt.
0