Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Domeniko Rossi, "Balto vergu tirgus", 1884
 
Domas
25.05.2015

Lielā tirgus diena

Komentē
2
Saglabā

Forumi, sastrēgumi, deklarācijas, daudz runu. Plus iespēja no sirds izstrīdēties, vai Austrumu partnerības samitā Rīgā ir nolemts kaut kas "reāls" vai tomēr bijusi tikai "parunāšana". Un kaut kur pie apvāršņa paliek jautājums, kas diplomātiem, politiķiem un ekspertiem var likties bērnišķīgs, tomēr tam ir tiesības pastāvēt: kāpēc tas viss mums, Eiropai, vispār ir vajadzīgs?

Ja atmetam oficiozo muldēšanu par "vērtību" veicināšanu un nostiprināšanu, paliek pragmatiski saprotams arguments: lai "viņi" draudzējas ar mums, nevis ar Krieviju. Ļoti labi. Tātad jātirgojas – ko kurš kuram dod? Un te sākas zināmas grūtības.

Vispirms jau "viņu" pusē. Un runa pat nav tik daudz par "viņu" pārliecīgo apetīti, cik "viņu" objektīvu nepieciešamību sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi. To dara un darīs Baltkrievija un Armēnija, un, ļoti atvainojos, iedomāties, ka Moldova, Gruzija un pat Ukraina ir kaut kā dzelžaini "pareizi orientētas", ir vēlmju domāšana. Un te nav ko bļaut. Drīzāk varētu teikt, ka Baltijas valstis dažādu iemeslu dēļ ir bijis īpašs gadījums – citu bijušo "republiku" gadījumā laipošana starp Briseli un Maskavu ir nepieciešamība. Īsi sakot, var puslīdz droši prognozēt, ka "viņi" arī pēc nosolīšanās būt par "mūsējiem" tādi nebūs. Jo ir zināma ekonomiskā loģika un galu galā vēsture.

Par apetīti – tā, protams, ir pamatīga. "Viņu" elitēm ir ļoti svarīgi savam elektorātam uzrādīt kaut kādu taustāmu tirgošanās rezultātu – brīvāku pārvietošanās regulējumu, kaut kādus ieguvumus tirdzniecībā, vēl labāk – naudu. Mēs esam gatavi kaut ko dot, tomēr dāsnumam ir robežas. Jo galu galā arī mūsu elitēm ir jādomā, kā dāsnumu šajā piespiedu taupības, ekonomiskās stagnācijas un citu nepatikšanu laikā uztvers mūsu vēlētājs. Vēlētājs var nesaprast. Attiecīgi mēs ķeramies pie vecajiem labajiem trikiem – ja kaut ko negribam dot, piesaucam nepietiekamu "vērtību" stingrību utt. To, ka tā ir muldēšana, lieliski apstiprina tas, ka citos gadījumos – kad mums tas ir izdevīgi pašiem no biznesa viedokļa – "vērtības" nav arguments. Skat. Ķīnu un vēl pārdesmit valstis.

Te gan ir risks, ka "viņi" mūsu liekulību gluži labi apzinās, attiecīgi apvainojas.

Tātad mūsu galvenais uzdevums ir: turpināt šūpot "viņiem" priekšā burkānu. Šūpojam un klusībā ceram, ka "viņiem" šī rotaļa kādu laiku vēl neapniks. Problēma ir tā – mēs esam pārliecināti, ka šāds modelis vispār ir derīgs vai, citiem vārdiem sakot, ka burkāns der. Lai gan dažiem no "viņiem" varbūt burkāni negaršo, toties pie sirds iet kāļi. Piemēram, Azerbaidžānai mūsu burkāns nav sevišķi interesants (ja par naudu – viņiem pašiem burkānu daudz), savukārt kāli (Kalnu Karabahas jautājumu) mēs nevaram un negribam šūpot deguna galā. Kādu dārzeni piedāvāt tādam personāžam kā Lukašenko, vispār nav skaidrs.

Turklāt jāņem vērā, ka šajā rotaļā pātagas mūsu rīcībā vispār nav. Nu nav. Ja vien kāds nav tik ļoti aizķēries pagātnē, ka iedomājas – pātaga var būt muguras uzgriešana. Tas mūsdienu globālajā pasaulē nav arguments.

Izklausās, ka šī tirgošanās ir baigi sarežģīta un bez garantēta rezultāta, vai ne? Varbūt mest mieru?

Te prognozējami pamostas ideālistiski noskaņoti personāži, kuri paziņo, ka tā būtu nodevība pret "viņiem", jo "viņi" jau patiesībā ir mūsējie, tikai kaut kādā vēstures brīdī – boļševiku vaina! – noklīduši neceļos. Māte Eiropa un viņas palaidnīgie bērni, kas tomēr ir viņas bērni, lai cik ilgi neredzēti un mammas priekšstatiem par kārtīgu dzīvošanu neatbilstoši.

Šis ir burvīgs koncepts. Kaut vai tāpēc, ka provocē nākamo jautājumu – bet kas tad mēs esam? Vai vispār ir tāds "mēs"? Kas ir tie kritēriji, lai kādu atzītu par "mūsējo" vai vismaz cerīgu gadījumu šī kāda ceļā uz "mūsējību"?

Tas patiesībā nemaz nav triviāls jautājums, jo Eiropa jau ir pieredzējusi, ka kaut kāda viena ļaužu loka galvās radītais apraksts netiek uzskatīts par nepārprotamu citās galvās. To skaitā mammas paspārnē jau dzīvojošo un oficiālo ģimenes locekļu smadzeņu podos. Ungāru. Horvātu. Un, starp citu – kāda mums īsti ir radniecība ar maķedoniešiem un tiem, kā viņus sauc, bosniešiem? Faktiski dzīvo kopā ar mums, bet tādi aizdomīgi.

Šāda galvas lauzīšana, starp citu, nav nekas jauns. Savulaik mamma Eiropa jau mēģināja noskaidrot savu radniecības pakāpi ar Turciju, tomēr sagura.

Īsi sakot, aizrauties ar "radniecības" tēmu nevajadzētu – būs vai nu neizbēgams juceklis, vai arī iebraukšana pašai mammai nepieņemamās politnekorektās auzās (apelēšana pie kristietības vai, pasarg' dievs, rases).

Tad parādās kaunīgie ciniķi, kuri saka: tirgošanās jāturpina tādēļ, ka mums jāaudzē masa, lai citi jau lielie un potenciāli lielie puikas (ASV, Ķīna, Indija) saprot, ka mēs arī neesam nekādi sklerotiski puskoka lēcēji, kuru ziedu laiki pagājuši. Mums ir vajadzīga sava ietekmes sfēra, lai būtu parocīgāk tirgoties jau lielo puiku līgā. Ļoti normāls arguments, ja vien kāds nav tik romantisks, lai iedomātos, ka mūsdienu pasaule joprojām apbrīnā uzlūko Eiropu, kas taču devusi pasaulei Aristoteli, Mocartu un Pikaso.

Man ir grūti iedomāties, kā šo motivāciju var "pārdot" eiropiešiem kopumā. Austrumu partnerība bija un būs elites projekts, tomēr, atkārtošos, arguments ir derīgs.

Līdz ar to autors – pretēji tam, kāds iespaids līdz šim varēja rasties, – kopumā atbalsta nepieciešamību andelēties ar "viņiem". Tikai tad varbūt lietderīgi mainīt stilu. Piemēram, vispirms pašiem saprast, kādu cenu esam gatavi maksāt, nevis improvizēt, turklāt mēģinot savu "peldēšanu" maskēt ar retoriku par "vērtībām". Pat ne tādēļ, ka tā ir godīgāk. "Peldēšana" rada šaubas par mūsu maksātspēju vai piedāvātās preces kvalitāti, un tad pretējās puses blefošana ir teju vai neizbēgama. Citiem vārdiem sakot, visās šajās Austrumu partnerības rotaļās krietni lielākai ietekmei jābūt ekonomistiem un uzņēmējiem, krietni mazākai – politiķiem, kuriem ir sava, specifiska, izpratne par to, kas ir rezultāts.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!