Ir datorprogrammas, kas, apstrādājot lielus tekstu masīvus internetā, var parādīt tādu vai citādu vārdu lietošanas biežumu. Man tādas programmas nav, tomēr diezgan droši var apgalvot, ka vismaz politiskajā retorikā arī ir šādi mīluļi. Piemēram, "kapacitāte". Saistībā ar bēgļu uzņemšanas jautājumu arvien biežāk parādās vārdu savienojums "ilgtermiņa risinājums", kas tiek lietots visnotaļ bezjēdzīgi.
Gan tie, kuri iestājas pret bēgļu uzņemšanu, gan tie, kuri norāda, ka tas būs jādara, atzīst, ka piedāvātais risinājums "problēmu neatrisina" un ir nepieciešams "ilgtermiņa risinājums". Ja pareizi saprotu, šī uzstādījuma pamatā ir doma, ka jāpanāk, lai reģionos, no kuriem nāk bēgļu vairākums, veidotos situācija, ka cilvēkiem nav jādodas prom. Pretējā gadījumā bēgļu straumes nemazināsies. Konceptuāli pareizi, bet ir absurds, ja pēc tam, kad šāds uzstādījums ir noformulēts, tiek pieņemts, ka tas tad arī ir "ilgtermiņa risinājums". Absurds tādēļ, ka nez vai kādam ir priekšlikumi, kā to reāli panākt.
Vai Rietumi spēj pārtraukt pilsoņkaru Sīrijā un Lībijā, ieviest stabilitāti Somālijā? Spēj? Tiešām? Tātad esam gatavi militāri iejaukties? Nav dzirdēts. Veicināsim "noregulējumu sarunu ceļā"? To jau darām gadiem ilgi bez rezultāta.
Vai ir viedoklis, kādas būs nepieciešamās investīcijas, lai – pieņemsim, ka tas notiek, – pēc militāru sadursmju beigšanās atjaunotu šo valstu ekonomikas? Jo pretējā gadījumā ļaudis no tām plūdis prom, pat ja nebūs tieša fiziska apdraudējuma.
Ja netiek formulēti ļoti konkrēti jautājumi – militārā intervence, finansiālās palīdzības apjomi –, "ilgtermiņa risinājumi" kļūst par, piedodiet, muldēšanu.
Ak, jā. Iespējams, ka kādam "ilgtermiņa risinājums" liekas dot naudu "piefrontes" valstīm, lai tās bēgļus aiztur, vēl pirms tie nonākuši Eiropas Savienībā. Lai tās nometnes ir citur, esam gatavi par to maksāt. Problēmas apklāšana ar avīzi vai paslaucīšana zem tepiķa ir "ilgtermiņa risinājums".
Vēl cits variants – palielināt palīdzības budžetus trešajai pasaulei – ir līdzvērtīgs mēģinājumam atpirkties no trokšņainas kompānijas zem logiem cerībā, ka kompānija vismaz uz laiku pazudīs, lai iztērētu piešķirto naudu. Neder. Palīdzības budžeti daudzos gadījumos tiek izzagti vai iztērēti neracionāli, līdz ar to kompānija zem logiem būs atpakaļ jau pēc desmit minūtēm.
Šī vervelēšana – gan Latvijā gan Eiropā – par "ilgtermiņa risinājumu" nepieciešamību ir nevēlēšanās atzīt, ka reāli mēs bēgļu un imigrantu plūsmas veicinošos faktorus ietekmēt nevaram. Vēlreiz – nevaram. Iemesli nevarēšanai gan ir atšķirīgi.
Āfrikas gadījumā tie galvenokārt ir ekonomiska rakstura. Mēs varam piegādāt militāro tehniku Nigērijas valdībai, lai tā beidzot tiek galā ar islāma radikāļiem. Bet mēs neko nevaram mainīt tajā, ka vēl pirms dažiem gadiem tiražētā tēze, ka Āfrikas ekonomika strauji attīstīsies, izrādījusies maldīga. Šī nav īstā vieta Āfrikas ekonomikas apspriešanai, tomēr, ja neskaita dažus izņēmumus (piemēram, Kenija), cerības, ka kontinenta IKP ik gadu pieaugs par vismaz 5 %, turklāt pieaugums puslīdz taisnīgi tiks sadalīts, nav piepildījušās. Un iedzīvotāji reaģē "ar kājām". Tie, kuriem Eiropa par tālu, dodas, piemēram, uz Dienvidāfriku.
Tuvējo Austrumu un Āzijas gadījumā ļoti šaubos, vai Rietumi var atrisināt etniskā un reliģiskā – pat nezinu, kādu vārdu labāk lietot, – nacionālisma vai sektantisma vilni. Mjanmas ekonomika sākusi atkopties, bet tas netraucē vietējam vairākumam dzenāt minoritāti rohindžas, tikai šajā gadījumā Indonēzija, Taizeme un Malaizija bēgļiem ir tuvāk. Vai Rietumu spēkos ir mazināt spriedzi starp sunnītiem un šiītiem? Nē. Ir izliets pārāk daudz asiņu. Tātad bēgļi būs.
Atvainojos vēsturniekiem par jēdziena valkāšanu, bet – ir sākusies lielā tautu staigāšana.
Romieši mēģināja plūsmas aizturēt, tostarp arī maksājot šīm tautām, lai tās paliek impērijas pierobežā, bet tas nebija "ilgtermiņa risinājums".
Īsi sakot, Eiropa maldās, ja cer saglabāt status quo, nosakot kvotas, pastiprinot robežsardzi vai pat mētājoties ar naudu.
Ko nozīmē status quo beigas? Nezinu. Šādas radikālas izmaiņas Eiropas vēsturē ir jau pieredzētas. Spānija islāma pakļautībā un citi piemēri, kad uzņemošā puse kļūst par līdzās pastāvošo. Zināmā mērā arī mongoļu "laiks" Senajā Ķīnā.
Tiesa, situācijas pašsaprotami ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, labi saprotot, ka status quo vedina vispirms burkšķēt par citām reliģiskām un kultūras tradīcijām Parīzes vai Romas ielās, mani tomēr vairāk nodarbina jautājums, vai tik radikālām pārmaiņām Eiropa ir gatava ekonomiski. Iztiksim bez stulbiem vispārinājumiem par "slinkajiem imigrantiem". Vienkārši Eiropas ekonomika, šķiet, ir rakstītu un nerakstītu normatīvu pārkaļķota. Varētu būt problemātiski integrēt ārkārtīgi lielu jaunpienācēju apjomu neelastīgā sistēmā.
Savukārt politiski esam pārāk izplūduši un miegaini. Respektīvi, ja nevaimanā labākajās Rietumzemes norieta tradīcijās, nav nekas ārprātīgs, ja no uzņemošās puses tu kļūsti par līdzās pastāvošo, zaudē dominanci vērtību sistēmās, paradumos utt. Jautājums ir, vai tu spēj līdzās pastāvošajam pateikt, ka, zini, manā sistēmā gan nelien. Rupji sakot, savā telpā, ja gribat, ieviešat šariatu, bet mēs savējā to ieviest neatļausim.
Līdzšinējais status quo ir beidzies, mēs saprotam, ka vērtības, kuras uzskatām par savām, vairs nav reāli saistošas visiem teritorijā dzīvojošajiem, tomēr mēs paši no tām neatsakāmies.
Vai tas nebeigtos ar līdz šim nepieredzētu vispārēju getoizāciju? Beigtos. Vai tas būtu katastrofāli? Nezinu. Cilvēce kopienu savstarpēju norobežošanos ir piedzīvojusi daudzkārt, un tas ne vienmēr ir agri vai vēlu novedis pie asinsizliešanas.
Lai kā arī būtu, manuprāt, ir jāmaina pats bēgļu tēmas debašu saturs. Runa vairs nav par to, kā panākt, lai mūs mazāk traucē pastāvošās struktūras ietvaros. Mums jādomā, kā dzīvosim citā struktūrā.
3