Redzējumi
22.02.2016

Liela muiža

Komentē
0
Saglabā

Silti sakurinātajā mašīnā skanot amerikāņu čellista un komponista Deivida Dārlinga ierakstam "Dark Wood", pilsētas lauku teritorijā dzimis, audzis un skolojies latviešu rakstnieks vienudien no Rīgas cauri piesnigušiem mežiem brauca uz satikšanos ar jau bijušiem vai vēl tikai gaidāmiem savu grāmatu lasītājiem kāda Austrumlatvijas miesta bibliotēkā.

Autobraucējos kopš tās ierīkošanas neizskaidrojamu pašnāvniecisku neprātu uzdzenošā Rīgas–Kokneses (Tīnūžu) šoseja tajā dienā bija braukšanai īpaši nepievilcīga – no debesīm vienā laidā bira ķepīgs sniegs, un kaut ko saredzēt nebija iespējams tālāk par metriem simts. Un, protams, vismaz pusi ceļa priekšā gausi vilkās kāds kravas auto ar dīvainu nestandarta piekabi.

Aspazijas un Raiņa jubilejas gads bija laimīgi beidzies jau pirms pusotras nedēļas, dzīvei bija pienākums turpināties, un gan jau itin drīz atradīsies kas cits, "kā zīmē" viss atkal varētu risināties.

Minētajam gadam ejot uz beigām, šur tur parādījās pa atskatam, kā tad nu abu poētisko literātu jubilejas mums izdevies svinēt. Bija notikuši dažādi izrīkojumi un izstādes gan tepat Latvijā, gan citās zemēs, un, kā varēja nomanīt no daža komentāra internetos, ar Aspazijas un Raiņa klātbūtni tik īsā laikposmā varbūt pat bija ticis mazliet pārspīlēts. Kaut kur pa malām bija skanējušas arī neapmierinātas un vīlušās balsis. Lūk, tieši tāpat kā uz Rīgas kā visas Eiropas kultūras galvaspilsētas brīdi nebija spēts pārbūvēt un sapost vienīgo pilsētas mākslas muzeju, arī vienīgi Aspazijas un Raiņa jubilejas brīdī sākās remontēšanas rosība faktiski visos viņu darbībai veltītajos memoriālajos muzejos. Iztēlojieties dzimšanas dienas svinības, uz kurām jubilārs vai jubilāre viesus uzlūdz remontstrādnieku izvandītā mājoklī, turklāt gaviļnieka seju vēl vienmēr sedz apsēji, jo ir veikta plastiskā operācija ar iepriekš grūti paredzamu iznākumu.

Pēc tam, kad 1858. gadā tika nojaukti Rīgas pilsētas nocietinājumu vaļņi un izveidots tas, ko mums tīk dēvēt par Rīgas bulvāru loku, tajā vieta atradās arī Teātra bulvārim. 1920. gadā pēc Aspazijas un Raiņa atgriešanās dzimtenē no trimdas tas, abiem literātiem klātesot, tika nodēvēts par Aspazijas bulvāri. Turpat blakus esošais Troņmantnieka jeb Mantinieka bulvāris tika pārsaukts par Raiņa bulvāri. Ja Aspazija un Rainis dzīvotu mūsu laikos un šāda iecere būtu tikusi likta uz balsošanu sociālajos tīklos, baidos, ka bulvāriem nebūtu dzejnieku vārdu vēl šobaltdien.

Uz šādām domām uzvedināja miglainas atmiņas par nu jau vairāku gadu senā pagātnē uzvirmojušiem un tikpat sen norimušiem centieniem noteiktu vārdu un uzvārdu piesaistīt visupirmajam, ar ko nu iznāk saskaršanās ikvienam, kas nolēmis Latvijā nobraukt, proti – Rīgas lidostai. Ja kāds to vispār vēl atminas, vienubrīd pazibēja ideja lidostu nokristīt Zigfrīda Annas Meierovica vārdā. Un kāpēc gan ne. Ja jau var paturēt atmiņā nonākšanu Ben Guriona, Šarla de Golla, Džona Ficdžeralda Kenedija, Sesārijas Evoras un daudzu citu izcilnieku vārdos un uzvārdos nosauktās lidostās, kāpēc gan arī Rīgu ceļotāju kartēs nevarētu iezīmēt citviet pasaulē svešādi skanošs, mazliet mulsinošs un tomēr īpaši atmiņā paliekošs vārds vai uzvārds – nu, kaut kas tādā garā kā Raimonds Pauls vai Imants Kalniņš. Taču, kā atminamies, pat ar Meierovica vārdu nekas labs nesanāca. Rainis (vai Rainis un Aspazija, vai Aspazija un Rainis) varētu būt bijis krietni vien spēcīgāks piedāvājums. "Dāmas un kungi, pēc brīža mēs nolaidīsimies Aspazijas un Raiņa Rīgas lidostā. Vietējais laiks…" Vai nebūtu skaisti? Taču jubilejas gads aizritēja, šāda iespēja pat netika apsvērta un ir laimīgi palaista garām – un "ārpus" apaļu jubileju gadiem konkrētiem vārdiem un uzvārdiem ir pārāk liela konkurence gan no citiem sumināšanas vērtiem jubilāriem, gan vienkārši no izvēles plašuma ("Varbūt tomēr nosaukt Skalbes vārdā?" – "Purvīša?" – "Blaumaņa?" – "Emīla Dārziņa?" – "Jāņa Čakstes?").

Tagad šķiet – visticamāk, doma par abu dzejnieku vārdu iemūžināšanu šādā veidā nevienam nebūs ienākusi prātā, tieši tāpat kā nevienam nebija gadījies aizdomāties par vajadzību kaut vai tikai jubilejas gadā sakopt Raiņa kapavietu. Ja atceramies, gads jau bija krietni pusē, kad piepeši izrādījās, ka kaps stāv neravēts, neapkopts un pliks.

Viens no tās dienas literārajiem pasākumiem bija paredzēts ciemā, kura nosaukums atgādināja fiktīvu un sagudrotu vietvārdu no latviešu prozas. Šo neīstuma iespaidu vēl spilgtāku darīja lauka vidū vīdoša no sarkaniem ķieģeļiem celta grandiozu apjomu būve – vēl pēdējos Padomju Savienības gados gandrīz pabeigta, bet tā arī nekad neizmantota Raiņa kolhoza kantora, kultūras nama un vēl visa kā ēka. Atskārta par to, ka šajā vietā jau ir būts, turklāt pat vairākkārt – pirmoreiz vēl bērnībā –, nāca tikai pēc laba brīža. Un nē, tam, ka līdz šim bija gadījies tur nonākt vasarā, bet tagad bija ziema, ar šādu novēlotu reakciju nebija nekādas saistības. Vainīgs, visticamāk, bija vietas nosaukums, jo, būsim godīgi, vārds "Aizkalne" nekādas spilgtas asociācijas neraisa – ja nu vienīgi miglainas atmiņas par kādu literāru darbu, kur darbojās kaut kādi "aizkalnieši". Taču atliek vien pievērst uzmanību turpat tekošajai Jāšas upītei un atminēties, ka reiz vieta tikusi saukta par Jasmuižu, un viss nostājas savās vietās. Zināms tak, ka no 1883. līdz 1891. gadam Jasmuižā bija saimniekojis Krišjānis Pliekšāns, muižas apkaimē vairākas vasaras bija pavadījis arī viņa dēls Jānis, kurš vēl pēc kāda laika izauga par Raini. Raiņa dzīves gājumā ir vieta tieši Jasmuižai un nevis Aizkalnei, un ne jau velti tur ir arī viens no dzejniekam veltītajiem muzejiem.

Pat ja Aspazijas un Raiņa vārdā tā arī netiktu nodēvēta lidosta vai kāda cita osta, jubilejas gads būtu bijis lielisks iegansts vietai atdot tās kādreizējo vārdu, jo nu jau arī muižas pieminējumu vietvārdā diez vai kāds uztvers kā mājienu uz tautas paverdzinātājiem. Taču arī tas kaut kā nevienam laikam neienāca prātā, un šķiet, ka šāda neienākšana ir kaut kāda mums specifiska nacionālā īpatnība, kas liedz lepoties ar to, kas mums jau ir, bet rosina uz čammāšanos un neizlēmību, itin kā maldīgi cerot, ka varbūt mēs paši reiz kļūsim dižāki nekā tie, kas jau paguvuši dzīvot pirms mums.

Bet tikmēr ziņās bija lasāms, ka jau tikai dažas dienas pēc Deivida Bovija nāves viņa fani sākuši vākt parakstus par mūziķa veidola iemūžināšanu uz 20 mārciņu banknotes.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!