Foto – Agnese Zeltiņa, opera.lv
 
Recenzija
01.11.2016

Lielā, melnā roka

Komentē
1

Par Aika Karapetjana izrādi "Fausts" Latvijas Nacionālajā operā un baletā

Riskēšu apgalvot, ka Aika Karapetjana iestudētā Šarla Guno opera "Fausts" Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā būs ilgdzīvotāja. Gan tā dēļ, kas tajā ir, gan tā dēļ, kā šajā iestudējumā nav. Proti, režisors ir veiksmīgi izbalansējis tā, lai radītu savu interpretāciju, nevienu nenokaitinot. Protams, ja neskaita dažus, kuriem šķiet, ka uzvedums propagandē sātana uzvaru.

Vispār jau, godīgi sakot, Mefistofelis nudien izrādes beigās paliek pāri visam, iepletis rokas skatuves augšdaļā kā tāds Riodežaneiro Jēzus. Bet šāds fināls izriet no paša materiāla. Režisors gan pirms pirmizrādes runāja, ka iestudējumu vajadzētu saukt Margarētas vārdā, taču Mefistofelis vienkārši prasa savu vietu – un to arī dabū. Bez viņa uz skatuves radītajā leļļu pasaulē nekustas ne lapa.

Savu recepti Karapetjans pats definējis diezgan skaidri. "Man vissvarīgākā lieta ir mūzika," režisors saka Latvijas Radio. "Mēģinu vizuālā valodā ilustrēt Guno operas mūziku," skan Karapetjana formulējums "Latvijas Avīzei". Pieticīgais mērķis citā gadījumā raisītu bažas, ka inscenējums būs statisks, bet nekā – tā vizualitāte ir rūpīgi izsvērta, vienlaikus iztiekot bez pašmērķīgas skraidelēšanas, vokālistiem neērtām mizanscēnām vai detaļām, kas novērš uzmanību, – lai atceramies pilnīgi lieko skatītāju sacelto jezgu ap zāles pļāvēju Viestura Meikšāna "Makbetā". Kristaps Skulte radījis universālu trīsstāvu konstrukciju, kuras ažūrās cakas brīžiem iemirdzas prožektoru gaismā, lai nākamajā brīdī pārvērstos režģī, kam cauri vīd Arta Dzērves videoprojekcijas. Vieglums, jēdzieniskā daudzslāņainība, funkcionalitāte un vizuāla pievilcība. Vizuālajam koptēlam, kurā liela loma ir Kristīnes Pasternakas kostīmiem, režisors ir minējis dažus avotus, piemēram, vēlīno gotiku, kā arī leļļu estētiku. Vērīgs skatītājs atradīs gan vācu ekspresionisma kino, gan režisora Roberta Vilsona stilistikas iezīmes – un ne tikai tāpēc, ka Karapetjans sadarbojas ar Vilsona gaismu mākslinieku AJ Vaisbārdu. Karapetjana izrādes burvība ir tieši tajā, ka viņš neslēpjoties miksē no šā un tā, taču saliek dažādus elementus tādās kombinācijās, kas padara iestudējumu oriģinālu un interesantu. Jā, mēs esam redzējuši trīsstāvu dekorācijas (tepat operā pirms padaudziem gadiem Ieva Kauliņa bija uzbūvējusi trīs stāvus Rubinšteina "Dēmonā"). Jā, mēs esam redzējuši daudzus dažādus vīriešus kleitās (Mefistofeļa iznāciens atsauc atmiņā, piemēram, Kaligulas gozēšanos kleitā Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā Dailes teātrī, kaut skatītāju vidū vairāk piesauc Končitu Vurstu). Jancīgās parūkas šķiet no blakus plaukta jau pieminētā Makbeta ērmīgajām matu šķipsnām. Karapetjans un viņa kolēģi bauda vēlīnā postmodernisma brīvības saules starus, darot, kā pašiem tīk. Un – iznāk!

Rakstīt par izrādi tikai pēc viena sastāva noskatīšanās, protams, ir riskanti, īpaši, ja konkrētajā vakarā bijuši apstākļi, kas nākamās izrādes vairs neietekmēs. Piemēram, pirmo un trešo izrādi Laura Grecka Margarētas pielūdzēja Zībeļa lomā dziedāja lieliski un aizkustinoši, bet vēl jo vairāk līdzjūtība cēlās no tā, ka Zībelis kliboja. Taču tā nebija koncepcija, bet reāla trauma. Negaidīti defekts pārvērtās emocionāli spēcīgā efektā brīdī, kad Margarētas brālis Valentīns tiek sadurts nevienlīdzīgajā cīņā ar Faustu, bet faktiski jau Mefistofeli, kura lielā, melnā roka izšķir efektīgās ēnu spēles iznākumu. Tieši trauslais, klibais Zībelis ir tas, kurš balsta ievainoto biedru. Divi nabadziņi skatuves vidū.

Tāpat, šķiet, neplānotas nianses tēla traktējumā parādījās brīdī, kad veco Faustu nomaina jaunais. Enerģētiski spēcīgais Oļega Orlova vokālais un aktieriskais sniegums piešķīra vecajam Faustam tādu jaudu, ka pēc brīnumainās pārvērtības un jaunības iegūšanas ukraiņu tenoram Valentīnam Ditjukam pirmās izdziedātās frāzes skanēja salīdzinoši klusāk, blāvāk. Radās sajūta, ka līdz ar jaunības atgūšanu Mefistofelis tomēr atņēmis Faustam tā neatkarību un spēku. Iespaidu pastiprināja arī režijas uzstādījums, ka Fausts vēlākajās gaitās ir un paliek Mefistofeļa marionete.

Tas, ka operas titulvaronis spilgtuma ziņā kā tēls ir, labākajā gadījumā, trešajā vietā (kuru, vismaz Valda Jansona interpretācijā, aizēnot draud pat izteikts otrā plāna varonis Valentīns), varētu būt, citējot veco anekdoti, tiklab ar nolūku, kā ar desu. Respektīvi, var būt konceptuāls uzdevums, ka Fausts ir tikai iegansts Mefistofeļa plānā iegūt lielāku ietekmi cilvēku prātā, tādēļ viņš Mefistofeli interesē tikai tiktāl, cik atbilst viņa iecerēm. (Kāda atšķirība no Gētes Fausta iestudējuma Roberta Vilsona režijā "Berlīnes ansamblī", kur Mefistofelis nolauž ragu un pielipina Fausta pierei, it kā savstarpēji pielīdzinoties!). Taču var būt iecerēta arī gana brīva iestudējuma lomu interpretācijas struktūra, respektīvi, tīri teorētiski iespējams, ka citāds solistu sastāvs svaru kausus izlīdzina vai pārbīda un stāsts nolasās atšķirīgi.

Citādi ir ar Mefistofeli – viņa klātesamība visur un dominējošais stāvoklis ir ieprogrammēts jau libretā, un režija šo iespaidu tikai pastiprina. Pirmizrādē šo lomu dziedāja vācu bass Andreass Bauers – solists ar organisku humora izjūtu un aktiermeistarību tādā virtuozitātē, ka viņš spēj pārslēgties no smieklīgā uz baiso zibens ātrumā, liekot korim trīcēt bailēs (to nesagatavotu pārsteidz ēnu spēle ar jau minēto melno roku), bet skatītāju zālei – sajūsmā. Bauera atveidotais nelabais vienlaikus ir tūkstotveidis, tomēr viņš maina tikai ārējo veidolu. Viņš neizliekas par labāku, jaukāku, nekā ir. Arī tad, kad, rotājies ar greznumlietām un tērpies kleitā, izlien no lielās lādes un kārdina Margarētu ar rotām. Un arī tad, kad jau mācītāja talārā liedz grēciniecei cerības uz žēlastību. Baueram piemīt dabisks magnētisms, atraisītība un artistiskums, kas rada iespaidu, ka loma viņam der kā uzlieta un nesagādā nekādas grūtības. Tā droši vien nav, taču rezultāts aizrauj.

Šajā vīriešu kompānijā atzīstama ir Margaritas Vilsones spēja turēt līdzi un radīt aizkustinošu, emocionāli uzrunājošu Margarētas tēlu. Viņas maigā paļāvība un sāpīgā vilšanās veido izrādes emocionālo dominanti. Margarita Vilsone ir viena no tiem solistiem, kas tēlu veido gan aktieriskiem, gan vokāliem izteiksmes līdzekļiem. Trauslums, aizrautība, emocionalitāte skan balsī, tāpat kā viņas brāļa Valentīna – Valda Jansona – balsī skan fiziskas un garīgas sāpes ainā, kuras beigās viņš Margarētu nolād. Tas ir pašsaprotami, tā arī ir jābūt, bet gribas to novērtēt, uzsverot, ka darbs pie lomām acīmredzami ir noticis komandā, kurā neviens nav dominējis, bet ceļu pie tēlu būtības visi meklējuši kopā ar iestudējuma muzikālo vadītāju Tadeušu Voicehovski un režisoru.

Vienīgā izrādes aina, kas izkrīt no konteksta, ir Valpurģu nakts. Ir iestudējumi, kuros no šī plašā baleta iestarpinājuma vispār atsakās, Karapetjans to iekļauj saīsinātu, jo viņam, pēc visa spriežot, ir bijis svarīgi, ka dejas laikā atklājas Margarētas nodarījums, proti, viņa nogalina savu bērnu – izrādes versijā tas notiek, kad auglis vēl atrodas mātes miesās. Taču, lai līdz tam nonāktu, skatītājs redz piecas baltās kleitiņās tērptas jaunavas izdejojam laikmetīgās dejas soļus Fausta priekšā. Tad viņām pievienojas sestā ar grūtnieces vēderu, un tā ir Margarēta. Problēma ir tā, ka šīs piecas dejotājas netiek līdzi mūzikas mērogam un uz īsu brīdi izjūk smalki veidotais balanss starp muzikālo un vizuālo slāni. Mūzika ir vērienīga, pat pompoza, rakstīta kārtīgam baleta sastāvam, kura ieviešana uz skatuves mūsdienās, protams, būtu anahronisms. Taču mazā meiteņu saujiņa, kas darbojas uz skatuves, nespēj to vizuāli piepildīt, un skatītājam iestājas uzmanības atslābums.

Bet kā tad ar Faustu? Fausts ir bandinieks. Guno Fausts jau pēc ieceres nav Gētes Fausts, un atgūt jaunību viņš grib galvenokārt skaisto meiteņu dēļ. Tādēļ stāsts nav par viņu, jo Fausts iet turp, kur viņu bīda. Valentīns Ditjuks ir jauns solists, Fausts viņam ir liels pakāpiens, jo citur ārpus Kijevas viņš pagaidām nedzied (vismaz tā var saprast no Ukrainas operas mājaslapas). Pašlaik solistam trūkst tā, kas viņa kolēģiem: viņš neizveido tēlu, kurā vokāls un aktiermeistarība būtu absolūti organiski un savstarpēji papildinoši. Taču potenciāls attīstībai ir.

"Fausts" ir piemērs, kad laba gaume bez ambīcijām kaut ko ļoti pierādīt dod rezultātu. Ir tapis darbs, kurš rit vienā elpā un kurā visi saprot, ko dara. Ticiet man, tas nav maz.

Atis Rozentāls

Atis Rozentāls ir laikraksta "Diena" Latvijas ziņu redaktors, kurš regulāri raksta recenzijas un ir bijis Spēlmaņu nakts žūrijas komisijas loceklis, bet 2016./2017. gadā - tās priekšsēdētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!