Izdevums "Edge" regulāri formulē jautājumus, uz kuriem lūdz atbildēt prāvu skaitu dažādas zinātnes nozares pārstāvošu pētnieku. Viens no šādiem jautājumiem savulaik bija – "Kam jūs ticat, lai gan nevarat to pierādīt?". Starp daudzajām atbildēm man subjektīvi patika Mičiganas universitātes profesora, psihiatra Rendolfa Neses tēze: "Es to nevaru pierādīt, bet ticu, ka dabiskās izlases procesā cilvēki izdzīvoja un ieguva priekšrocības, pateicoties spējai ticēt tam, ko nevar pierādīt." Kopumā gan bija grūti nepamanīt, ka vairāk nekā simts savu specialitāšu galveno ekspertu labprāt izsakās par dzīvības esamību Visumā, cilvēka apziņas raksturu un līdzīgām interesantām tēmām, tomēr laikam gan nevienam nebija ienācis prātā uzrakstīt, ka viņš ir pārliecināts par paša darba nepieciešamību, lai gan droši pierādīt to nevar. Savukārt šī mana piezīme nav domāta kā koķeta ironizēšana, jo, ja mēs aukstasinīgi padomājam, daudzu cilvēku pētniecības rezultātā iegūto zināšanu jēga nav nemaz tik pašsaprotama tiem, kuri par šo zināšanu radīšanu nesaņem atalgojumu vai profesionālu pašapliecinājumu.
Ir gadījumi, kad jēgu uztaustīt patiesībā nav grūti, ja vien ir pietiekams priekšstats par kopējo kontekstu. Piemērs. Pagājušajā mēnesī izdevums "Journal of Insect Science" publicēja ASV Ņūmeksikas štata universitātes zinātnieku grupas pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot … kāds ir optimālais noteiktas sugas odu blīvums, lai šie kukaiņi saglabātu, kā saka, labu veselību un mundru garu. Atbilde pēc rūpīga darba – 240 odi uz kubikcentimetru. Varētu likties – kādam Ņūmeksikas universitātē ir pārāk daudz naudas vai laika, ja var nodarboties ar šādu tēmu. Un kāda, atvainojiet, vispār nozīme zināšanām par odu komforta līmeni? Patiesībā pētījums saistīts ar ļoti konkrētu jautājumu. Proti, dažādas zinātnieku grupas pasaulē strādā, lai šīs odu sugas pārstāvjus ģenētiski modificētu tā, ka vai nu tēviņi kļūst neauglīgi, vai arī laboratorijā izaudzētie kopumā būtu noturīgi pret malāriju izraisošiem plazmodijiem. Tomēr ir visnotaļ praktiska problēma – kā šādus modificētus radījumus transportēt, lai palaistu brīvībā vajadzīgajās vietās, kur tie, kā tiek pieņemts, laika gaitā izspiestu "parastos" konkrētās sugas odus? Un, ja patur prātā, ka ik gadu ar malāriju pasaulē saslimst apmēram 200 miljoni cilvēku, no kuriem vairākiem simtiem tūkstošu saslimšana beidzas letāli, izrādās, ka iegūt zināšanas par odu labsajūtas nosacījumiem ir svarīgi.
Ir gadījumi, kad iegūto zināšanu (un attiecīgi šo zināšanu "ražotāja" darba) jēgu uztaustīt ir grūtāk. Piemērs. Vienmēr ar interesi lasu mākslas teorētiķa un vēsturnieka Borisa Groisa tekstus, tādēļ izņēmums nebija plaša intervija ar viņu žurnāla "Logoss" šā gada 4. numurā. Principā Groisa diezgan kategoriskie apgalvojumi – par filozofiju Francijā, mākslas izpratni Ķīnā utt. – man neko daudz nedod, jo es kopumā neuzticos vispārinājumiem. Nu, kā manas zināšanas par Ķīnu var papildināt, teiksim, apgalvojums: "Ja mēs ņemam ķīniešu tradīciju, tad jāsaka, ka muzejos izstādāmo ķīnieši neuztver kā mākslu. Viņiem vispār nav tādas tradīcijas, ka ir disfunkcionāli priekšmeti, uz kuriem cilvēks skatās, bet kurus viņš nevar lietot." Ja es tagad sāktu lietot šo Groisa tēzi kā daļu no savām zināšanām par Ķīnas kultūru, diez vai tas būtu prātīgi darīts. Tajā pašā laikā Groisa tēze var kalpot kā kairinātājs, dzinulis par šo jautājumu uzzināt vairāk, un šādā aspektā manas zināšanas ir papildinātas ar kaut ko vērtīgu. Vēl piemērs. Tas, ka zoologs kaut kādu kaulu ir atzinis par senlaikos dzīvojoša kurmja ķepu, savukārt paleontologs paziņo, ka tas patiesībā ir mamutu mazuļa žokļa fragments, nedod, šķiet, nekādu "sauso atlikumu". Nedz zināšanām par kurmjiem, nedz izpratnei par mamutiem. Kaut kāda amizanta, pat nejēdzīga epizode. Tomēr tā ir noderīga, lai manās zināšanās iegulsnētos papildu arguments tam, cik nepieciešams bieži ir starpdisciplinārs skatījums uz kādu jautājumu, cik viegli pašsaprotamais izrādās mānīgs. Tas, ka uz Rembranta gleznas ir atrasti paša Rembranta pirkstu nospiedumi, neko nemaina konkrētajā gleznā, bet, cik saprotu, liecina par gleznotāja izmantoto metodi, kas savukārt ir būtiski tiem, kuri par šo kungu interesējas (un no šī viedokļa pirkstu nospiedumu vietā varēja būt kaut degungala nospiedums, ķermeņa daļa patiešām nav būtiska).
Ir neskaitāmi pētniecības procesā radušies atzinumi, par kuru jēgu (attiecīgi to lasīšanu un iegaumēšanu) var būt lielas šaubas. Bet! Vjačeslavs Kaščejevs neļaus samelot, jo esam par to vairākkārtīgi runājuši, viens no interesantiem jautājumiem zinātnē ir šāds: a) skaidrs, ka vislielāko dažāda veida atzinību iegūst tie indivīdi vai grupas, kuru pētnieciskā darba rezultāts ir, ja tā var teikt, kaut kas pozitīvs – jauns medikaments, jauns tehnoloģisks risinājums utt.; b) daudz mazākā cieņā ir rezultāti, kuri saka – nē, šitā nekas nesanāk, te ir strupceļš! Kādā sakarībā lai par šādiem rezultātiem dotu grantus vai tos vispār publicētu?! Lai gan patiesībā šīs zināšanas arī ir ļoti noderīgas. Nedaudz ekstrēms piemērs. Nesen divi amerikāņi publicēja aprēķinus, cik izmaksātu ģeoinženierijas mēģinājums ietekmēt globālos klimatiskos apstākļus, izsmidzinot stratosfērā sulfātus. Nevēlamu blakus efektu dēļ šādas metodes, visticamāk, pielietotas netiks, tomēr ir būtiski, ka kāds vispār ir veicis tehniskus un finansiālus aprēķinus, kurus savukārt jau var izmantot tālāk.
Atgriežoties pie teksta iesākumā minētā "Edge" jautājuma – es ticu, ka pētniecības procesam, zināšanu uzkrāšanai per se ir jēga, savukārt tas, vai man to izdevās tomēr pierādīt, lai paliek lasītāja ziņā.
0