Ilustrācija - Elīna Brasliņa
 
Māksla
09.07.2019

Līdzjūtības karstums

Komentē
0
Saglabā

Par grupas izstādes "Euro Femmes" atklāšanu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā (skatāma līdz 2019. gada 14. jūlijam)

Izstādes atklāšanas dienā Rīgas centra elektroniskie termometri rādīja +33 grādus ēnā un asfalts bija pārvērties par iesūcošiem taustekļiem. Saule kā balta, tīra dzēšgumija draudēja tūlīt pat visu ņirbošo hologrammu acu priekšā nodzēst. Cauri karstajam gaisam bija jākustas kā palēninājumā, es vilkos un domāju: nē, nevar būt, tas ir smieklīgi, bet līdz muzejam es netikšu.

"Arsenāla" pirmajā stāvā karstums bija tieši tāds pats kā uz ielas, bet kāpnes, uz kurām atkritu, gaidot performances sākumu, nez kāpēc šķita vēsas. Tas taču nevar būt marmors, es taustījos sev apkārt. Telpas dziļumā mirdzēja viegla alkoholiska dzēriena pudeļu krāvums stikla traukos. Zem pudelēm peldēja ledus, apsolījums un cerība.

Kad sākās Darjas Blūmas performance, cilvēku pūlī karstums izplatījās kā šoka viļņi; plaušās vairs nespēju ievilkt ne kubikmilimetru un aiz uztraukuma pārstāju elpot. Tas ir tāds jūsmas un ļimšanas stāvokļa krustojums, kad gaiss ir pametis ķermeni, esmu saspiesta caurspīdīgi plakana un spēju tik murmināt: "Kaut nu izdotos, kaut nu izdotos!" Un tas ir smieklīgi, jo nevienai māksliniecei, kas tikusi līdz autonoma mākslas darba eksponēšanai šajā izstādē, lūgšana patiesībā nav vajadzīga. Viss jau ir izdevies, ja caur finansējuma un telpu atrašanas, dažādu kompromisu risināšanas un paša personīgajiem gļukiem māksla ir spējusi izsprukt redzamajā, uztveramajā pasaulē – un šajā gadījumā pat ļoti cienījamā vietā – valsts muzejā. Bet varbūt šāda sentimentāla un viegli pārnēsājama lūgšana ir vajadzīga skatītājam. Katram gadījumam.

Performanci Darja iesāka, parodējot seksīgu estrādes zvaigznes iznešanos, bet tad viņa pārģērbās, nometa augstpapēžu kurpes, uzspēlēja mazu sintezatoru, mainīja krāsu filtrus prožektoriem – un it kā saruka, palika mazāka un mierīgāka. Fonā video ekrānā mainījās attēli – Darja atkal un atkal – no mazas meitenītes viņa izaug par jaunu sievieti, kas kameras priekšā ēd, dzīvo, smejas un raud (notecējusi skropstu tuša ir efektīvs rīks visos laikos) – un var tikai brīnīties, cik milzīga plaisa šķir šos izaugšanas kadrus no tēla, kas performanci aizsāka sapucētas etrādes čikses veidolā. Kamēr šī akcija noritēja, mana blakussēdētāja spieda pie pieres ledū atdzesētā dzēriena pudeli, bet Arnis Rītups pie grāmatu stenda šķirstīja kādu katalogu.

Darjas Blūmas performance. Foto: Andris Zieds

Vai nu karstuma sajukumā, vai ļaužu pūlī, kas darbojās kā skaņas slāpētājs, nepamanīju nekādas atklāšanas runas, pēc performances visi vienkārši devās pa kāpnēm uz augšu, valdīja troksnis, sasveicināšanās – un Mētras Saberovas pirmā kūrētā izstāde Latvijā bija atklāta. Ļoti gaidīta izstāde, ceļa stabiņš ar stipru atstarotāju. Dalībnieces ir trīs pašmāju un trīs ārzemju mākslinieces, izstādes iekārtojums ir vienkāršs, pat klasisks – darbi pa telpas perimetru vienmērīgi novietoti pie sienām un nozīmīga izstādes daļa ir tieši videodarbi, kas ir visdemokrātiskākais žanrs darbu transportēšanas ziņā – caur internetu, nevis dārgos kravas takšos.

Kirstina Barnsa savā video "CumCookWithMe#2.2" sniedz pamācību mākslīga ejakulācijas šķidruma izgatavošanā. Izrādās, Apvienotās Karalistes likumdošana ierobežo sievietes ejakulācijas attēlojumu pornogrāfijā. Tomēr Barnsas mākslas darba uzstādījums nav noplicināta kritika – lūk, atļausim vērot sieviešu ejakulāciju filmās un caur to tad visi kopā sasniegsim patiesu erekciju, tas ir, emancipāciju. Drīzāk tas ir komentārs faktam, ka sieviešu "lietas" kļūst kaut cik reālas, apskatāmas un pētāmas tikai tad, ja no tām ir kāds reāls labums lielākajai ieinteresēto patērētāju daļai, filmu gadījumā – heteroseksuālajiem vīriešiem. Reiz kādā atklātā sarunā šarmants vīrietis ar dažādu attiecību un seksuālu sakaru vēsturi man atzinās, ka tikai desmitā partnere esot viņam pastāstījusi, ka mēnešreizes nav tas sievietes auglības cikls, kurā ir visdrošākā iespēja ieņemt bērnu. Viss, izrādās, esot tieši otrādi. Vīrietis, kas sevi pozicionēja kā sieviešu mīlētāju ar patiesu interesi par daudzveidīgu seksuālo dzīvi ar dievināmo pretējā dzimuma ķermeni, patiesībā par to nezināja neko. Vai gan tas ir kāds brīnums, ka zināšanas un izpratne par sievietes ejakulācijas spēju ir faktiski nulles līmenī – jo kam gan tas vajadzīgs? Bez šādas informācijas esam iztikuši tīri labi. Bērni ir dzimuši. Laulības ir slēgtas un šķirtas, un ignorētas. Mīļākās ir mainītas, jo viņas pašas tā gribēja, neviena taču netiek piespiesta ar varu, es patiesībā esmu feminists, – un šajā darbīgajā, rosīgajā samsāras ritenī griežamies un rīvējamies līdz erekcijai mēs visi. Izbaudīt vajag, nevis gausties; tas bija viņa iemīļotais teiciens.

Ekrānšāviņš no Kirstina Barnsa video darba "CumCookWithMe#2.2". Publicitātes attēls

Amizanta šīs smieklīgās un uzmundrinošās filmiņas epizode ir brīdis, kad seksa guru un mājsaimniece vienā personā (māksliniece pati), jaucot šķīdumus savā spodrajā virtuvē (kas ir ļoti iemīļota rašanās un atrašanās vieta daudziem hrestomātiskiem feminisma mākslas darbiem), izpurina safrizētās matu cirtas un koķetā balsī ar iestudētu deep south izrunu stāsta, ka viņas viedā mamma esot jau laikus iemācījusi, ka labai sievai laulāta pāra guļamistabā jābūt palaistuvei, bet virtuvē – šefpavārei, un tad ar laulības dzīvi viss būs vislabākajā kārtībā! Lūk, tik vien – vienkārša un iedarbīga recepte, dāvana, kas ielikta kādās apmulsušās un nemanikirētās rokās.

Savukārt Kamilas Gonsalesas Koreas video ir komentārs par virtuālās dzīves likumiem. Feisbuks un instagrams nešķiro, vai ievietotais kaila ķermeņa attēls ir māksla vai nav. Ir vienalga, vai sievietes krūtis tiek atkailinātas seksuālos, bērna barošanas, politiska vai reliģiska protesta nolūkos. Kāda vēl māksla! Visdrošāk un ērtāk to visu pasludināt par nepiedienību. Tādējādi soctīklu piekoptā politika nonivelē krūts atkailināšanas faktu, ignorē tā dažādās nozīmes un pabāž visu zem viena aizlieguma vāka, tālāk no grēka un bērnu acīm. Kamila Gonsalesa Korea ir izveidojusi algoritmu, kas kaila sievietes ķermeņa attēlu "pārraksta" emocijzīmēs, un, tikai stipri atzūmojoties, iespējams nolasīt attēla sākotnējo veidolu – kadrētas ķermeņa aprises, kas pēc apstrādes atgādina ar zeltu cauraustus gobelēnus. Neņemot vērā šifru un mākslinieciski realizēto "nekaitīgumu" (Tā tak māksla, nevis īstenība!), instagrams jau vairākkārt ir Kamilas kontu slēdzis. Konta nosaukumam pieliekot klāt burtu "t", Kamila to nedaudz pārveido, un ar patlaban esošo nosaukumu "thenippleacttt" tas turpina dzīvot tālāk. Vai līdzīgu mākslas projektu būtu iespējams izveidot ar vīrieša krūtsgalu? Nē, jo tas nav aizliegts. Uz to drīkst skatīties no rīta līdz vakaram, un tas nav jāpiesedz ar obligātā noslēpuma auru. Toties vīrieša dzimumorgānu attēlojums – gan. Un te paveras kopējs lauks, kas Kamilas darbu padara iekļaujošu un ļoti plašu problēmu loku pārstāvošu. Kā vispār veidojas cenzējami attēli – vēsturiski un šodien? Kas vienus attēlus padara mazliet vairāk aizliedzamus par citiem? Un ko tieši aiz šī aizlieguma aizliedzējs mēģina noslēpt? Cik bieži aiz šķietamām rūpēm par piedienību un bērnu aizsardzību tiek bīdītas pavisam cita satura idejas, pie reizes saucot pie kārtības arī šādas tādas mākslinieces? Komiska šī darba pastāvēšanas detaļa ir fakts, ka reiz tas ir publicēts arī Latvijas interneta vietnē "Spoki.lv".

Ekrānšāviņš no Kamilas Gonsalesas Koreas video darba. Publicitātes atēls.

Ārzemju autores, kas piedalās izstādē, ir Mētras Saberovas studiju biedrenes un paziņas no Londonas mākslas dzīves aprindām. Tā ir viena no jaukākajām šīs izstādes sajūtām – draudzīgums, neuzbāzīga kopība. Tas ir ļoti neraksturīgi grupas izstādēm, kurās darbi nereti plēšas vai katrs ap sevi veido patstāvīgu gaisa kabatu – tajā ir jauki atrasties, bet tā ir nošķirta un izolēta, totāli pašpietiekama. Uz šo izstādi neattiecas nereti Latvijas mākslas vidē piesauktais arguments, ka kuratori uzkonstruē savas konstrukcijas un aiz matiem savelk tajās iekšā dažādu mākslinieku darbus, ignorējot vai mākslīgi pārspīlējot mākslas darbu svēto (un nepašaubāmo) spēju pašizteikties. Mētra Saberova ir šīs izstādes kuratore, bet, pirmkārt, viņa ir sevi pierādījusi māksliniece, kas gan satracināja pārjūtīgo, neticami delikāto "Delfu" komentētāju, kas aiz rupjām lamām, izrādās, sargā savu zelta dvēselīti, gan aizklauvējās līdz rūdītajai un visus pasaules brīnumus redzējušajai mākslas profesionāļu videi. Tīrs draudzības žests ir pašas Mētras izvēle nestartēt šajā izstādē ar smago artilēriju un savu firmas zīmi – ķermeņa operāciju dokumentācijām, kas varbūt izstādes smaguma centru ļoti strauji aizvilktu uz viņas pusi un izjauktu trauslo balansa sajūtu. Tā vietā Mētra izstādījusi zīmētu animācijas filmiņu ar jau iepriekš viņas darbos klātesošu tēlu – sevi pašu – mīlīgi animētu būtni, kaut ko pa vidu starp Tintiņu un adrenalīnu saēdušos Snūpiju brūnā ādas šinelī ar uzsistu apkakli. Šinelis ir pavisam reāls, Mētra ziemā un rudeņos to valkā. Uzzīmētais tēls dažādās komiskās situācijās cīnās ar labvēļiem, kas kārtības labad aši grib noskaidrot: "Kas gan tu esi?" Ja es sapratīšu, kas tu esi, tad ātri, ātri varēšu laist darbā savu instrumentu koferīti, kur katrai dzīves situācijai ir savs manuālis ūdens un ložu necaurlaidīgā vēršādas iesējumā – "Kā runāties ar sievietēm, kuras man patīk?", "Kā runāties ar sievietēm, kuras man nu nemaz nepatīk?", "Kā runāties un sacensties ar vīriešiem, bērniem, suņiem, mākoņiem, kuri… utt.?”. Bet, ja es satiekos ar būtni, kurai īsti neatbilst mani drošie manuāļi, es varu palikt nedaudz nervozs, tāpēc: "Ātri. Atzīsties! Kas tu esi? Lezbiete?" Pēc izstādes apmeklējuma strīdējos ar kādu skatītāju, kura teica – bet tas viss taču ir bērnišķīgi. Kāpēc gan māksliniece brīnās par šādiem uz sevi vērstiem jautājumiem, ja reiz izskatās šādi – tik nesaprotami? Ar noskūtu galvu un vēl pie tam šinelī. Vecais, labais arguments, kas slaidā lokā ieslīd labi ieeļļotā argumentācijas aplī – ja jau tu nēsā minisvārkus, augstpapēžu kurpes, kedas, brilles, lapsādas vai humpalas, tad – un rokasgrāmata ar laimīgu nopūtu atveras pašā apbružātākajā un biežāk lietotajā atvērumā.

Mētras Saberovas darbs. Publicitātes atēls.

Elīna Brasliņa savā leļļu animācijā ir uzrakstījusi citu – laimīgo beigu manuāli, kur Latvijā tiek ratificēta Stambulas konvencija un gliteriem izrotājies Genders tiek pieņemts ģimenes klēpī. Man ir aizdomas, ka Elīna, pirms sāk animācijas darbus, vispirms uzanimē diennakti, kurā ir vismaz trīsdesmit darba stundas pret vienu miega stundu, jo mākslinieces fenomenālās darba spējas ir apbrīnojamas. Viņa ilustrē bērnu un pieaugušo grāmatas, zīmē plakātus sieviešu stendapam, vada meistarklases un arvien biežāk piedalās izstādēs. Pie animācijas "Kam no gendera bail?" Elīna sāka strādāt maijā. Tātad 3,5 minūtes ilgo filmiņu, kurā piedalās pašrocīgi izgatavotas aptuveni 50 cm lielas lelles ar kustināmu alumīnija korpusu un mīkstu polsterējumu, stop motion programmā "Dragon Frame" (kuru izmantojot arī Tims Bērtons) Elīna salika kopā pusotra mēneša laikā. Filmiņa par Genderu ir radīta ar gandrīz vai biklu godprātību; izstādes atklāšanā dažas skatītājas jokoja, ka filmu vajadzētu izplatīt skolās. Tomēr tieši šis plakātiskais skolnieciskums, tāpat kā stereotipiskie ģimenes tēli (tētis ar ūsām un maikā, mamma ar matu ruļļiem, bet Genders – spožos šortiņos) ir konceptuāli pamatoti – pati sāga par genderisma invāziju tēvuzemē Latvijā ir anekdotisks, sazvērestību teorijās balstīts klabeklis, ar ko biedēt ļaudis, kas aizmaldījušies prāta kaktos, kur pirmais uzdevums ir baidīties no savas ēnas. Tomēr šis klabeklis iespaido mūsu dzīvi, pat ja tā retorika ir idiotiski smieklīga. Un tā nav tikai politiķu valoda balsu zvejošanai, diemžēl tas ir kaut kas tumšāks, senāks un draudīgāks. Kaut kādā ziņā Elīnas filmiņa patiešām ir sirdsšķīsta – ja mēs ar viņiem runāsim mierīgi, izsvērti un kā ābecē izstāstīsim, ka baidīties nevajag, tad varbūt patiešām visi beigās apskausimies? Nu, neapskausimies. Vienīgā iespēja ir radīt pašiem savus joku un jēgas laukus, lai paglābtos no karstuma, kura temperatūra tikai turpina kāpt.

Autore - Elīna Brasliņa. Publicitātes attēls. 

Visvairāk izstādē nākas svīst pie Viviannas Marijas Staņislavskas darba – neliela izmēra sietspiedēm divās krāsās, kas savstarpēji ēdas un traucē viena otrai, līdz skatītājs uzvelk rozā sirsniņbrilles. Izmantojot klasisku grafikas tehniku un krāsu apļa likumus, ko skolā bērni apgūst tāpat kā reizrēķinu, Viviannai izdevies radīt vizuālu pierakstu sajauktam, saduļķotam vēlmju, cerību un stereotipu jūklim par un ap heteroseksuālu seksu, kuru, kā Vivianna atzīst, viņas paaudze iepazina, skatoties bezmaksas pornogrāfiju internetā. Asprātīgi atrisinātās grafikas ir pētījums, kas nav citādi paveicams, kā vien rūpīgi iedziļinoties šajā bezmaksas piedāvājumā, – un izstādē redzamais ir Latvijas mākslai neierasti tiešs un drosmīgs. Ja grafikas būtu veidotas, nevis abus pretējos vēstījumus – porno un intimitāti – sajaucot, bet gan nodalot atsevišķās lapās kā par un pret, tad nerastos šī darba metaforiskais slānis, jo, tieši samiksējot abus pretstatus kopā, Viviannai izdevies uzzīmēt to grūti caurskatāmo, miglaino apvidu, kurā izpratne par mūsu seksuālajām vēlmēm vai mītiem, kas tās nosaka un uztur pie dzīvības, savijas kopā ar patiesajām skaņām no guļamistabas. Šis sajukums atklājas gluži fiziskā veidā – ja lūkojas uz Vivianas zīmējumiem bez sirsniņbrillēm, tad ir gluži neiespējami saburtot zīmējumu varoņu teikto. Kopā ar dzejnieci Katrīnu Rudzīti mums ir tāda kā tradīcija – izstādēs skaļi lasīt visu, kas ir uzrakstīts uz mākslas darba. Pirmo reizi lasīšanu izmēģinājām Ingrīdas Pičukānes personālizstādē "Forêt Noire" ("Tumšais mežs"). Izrādījās, skaļā balsī lasīt krievisku lamāšanos ir atsvaidzinoši, izstāžu zāles sienas labi atbalsojas. Tomēr Viviannas darbus nav iespējams tik vienkārši izlasīt. Ko īsti saka zīmējuma varone, kuru uz galda no aizmugures nogrūdis vīrietis, kas ar vienu roku tur sievieti aiz matiem, bet ar otru – piespiedis viņas rokas pie muguras? Viņai ir izmocīta sejas izteiksme un aizvērtas acis, nav saprotams, vai viņa kliedz "jā" vai "nē"; tieši šajā nesaprašanā ir visa darba jēga – par pornoindustrijas "panākumiem". Seksuālā atbrīvošanās vardarbīgam partnerim nozīmē vien savu brīvību darīt visu, kas ienāk prātā, sievietes pretošanos uztverot kā daļu no spēles, kur "nē" patiesībā jātulko kā "jā". Cik ciešanu katru dienu tiek noslēpts zem runām par izaicinošu, drosmīgu seksu? Kāds īsti ir vēstījums, ko zēniem nodod pornogrāfija? Kāds ir patiesais mērķis, kad partneris sievietei demonstrē pornogrāfiju kā pierādījumu tam, ka viņa vēlmes ietilpst normas robežās, jo, paskat, visi tā patiesībā grib, bet tikai drosmīgākie atzīst: mēs neesam nekādi mietpilsoņi, bet gan dzīves mākslinieki.

Vērojot Viviannas Marijas Staņislavskas darbus. Foto: Andris Zieds

Pavisam karsti izstāžu zālē kļuva, kad Vivianna savā stāstījumā mazliet ieskicēja pornoindustrijas aizkulises. Protams, ejakulātu uzjauc mākslīgi, neviens vīrieša ķermenis nav spējīgs to producēt ekrānā demonstrētajos apjomos. Aktieri dzer zāles, lai palielinātu ejakulāta daudzumu, savukārt aktrises kačājas, lai šo ar ķīmiju uzlaboto vielu izgrūstu no sava ķermeņa ārā, imitējot nebeidzamu pārpilnību. Vīrieša seja porno filmās tiek demonstrēta retāk nekā sievietes. Īpašu izklaidi Amerikā piedāvā tā saucamie porno busiņi. Tie ievilina savā kondicionētajā valstībā meitenes, kurām piesola samaksu par filmēšanos, taču filmas beigās kaila meitene tiek atstāta kaut kur uz šosejas malas spožajā Losandželosas saulē, kamēr no izgaistošā busiņa atskan smiekli: "Bet tu taču zināji, uz ko paraksties, nevajag būt lētticīgai muļķei!" Viens no spožākajiem paņēmieniem vardarbības attaisnošanai ir neizkoptas humora izjūtas pārmešana upurim.  

Autore - Vivianna Marija Staņislavska. Foto: Andris Zieds

Latvijas sabiedrisko mediju ziņu vietnē par izstādi ir publicēts īss Kaspara Daugaļa, kas pieteikts kā izstādes apmeklētājs, viedoklis. Vērtējums ir visnotaļ pozitīvs, jo izstāde ir "dinamiska, viegli uztverama un pat rotaļīga". Tāpat Kaspars kā pozitīvu aspektu izceļ faktu, ka mākslinieces "kaut kādā mērā pašas pasmaida par sevi". Tomēr tam visam seko, lūk, kas: "Lai tēma pilnībā sasniegtu savu iecerēto mērķi, būtu bezgala aizraujoši, ja sievietei tiktu pretstatīts arī vīrietis, kas skaidrāk iezīmētu problēmas kontekstu." Tā ir draudzīgi izteikta piezīme, mīļš ieteikums, es to lasu un nebeidzu brīnīties. Vai būtu iespējams šāds sakāmais, par, piemēram, Miķeļa Fišera vai Ginta Gabrāna darbiem? Ir neiedomājami, ka kāds viņiem ņemtos aizrādīt, ka viņu mākslā nav atrodams sievietes pretstatījums vīrietim. Tikpat anekdotiski skanētu pārmetums, ka viņu mākslā nav vīriešu pretstatījuma citiem (citādiem) vīriešiem. Un šāda kritika izjuktu pa vīlēm ne jau tāpēc, ka Fišera un Gabrāna māksla rodas tādā kosmosā, kur vīrieši, sievietes un citplanētieši ir vienādi svarīgi vai vienādi nesvarīgi. Tāpat kritiku neizturētu apgalvojums, ka Fišers un Gabrāns nerisina dzimumu sociālās problēmas netaisnību nomocītā sabiedrībā, bet "Euro Femmes" – gan. Ja reiz viņas nāk klajā ar šādu uzstādījumu, tam jābūt iekļaujošam – ja jau tiek veikta sabiedrības temperatūras mērīšana un sociāla diagramma, tad visiem tās locekļiem vienādi. Bet tieši tas ir viens no šīs izstādes pārsteigumiem – tā ir feministiska izstāde, kas iekļauj vīriešus! Tas ir acīm redzami vairākos darbos – Genderu pieņem ne tikai ģimenes mamma un meita, bet arī tēvs, Mētras tēls savu taktiku un pārliecību noskaidro dialogos ar vīriešiem, Kamila Gonsalesa Korea līdzīgu mākslas darbu spētu izveidot, pārprogrammējot vīrieša ķermeņa aizliegtās daļas, jo cenzūra, kas vēršas pret sievietes krūtsgalu, ir daļēji līdzīga cenzūrai, kas vērsta pret vīrieša dzimumlocekli, bet Viviannas Marijas Staņislavskas sietspiedēs čum, mudž un šilierējas no vīriešiem visdažādākajos atveidos – blakus varmākam tur ir sastopams patiesi mīlošs partneris un pat portrets četratā, kas atklāj, ka arī vīriešus žņaudz "sabiedrības pieprasījums" – pēc lieliem un mūžīgi stāvošiem krāniņiem mūžīgā ierindā ar pozitīvu skatu vienmēr uz augšu.

Tad kas galu galā liek Kasparam Daugalim nākt klajā ar šādu pārmetumu par izstādes pilnībā nesasniegto iecerēto mērķi?

Kad šīgada martā sievieštiesību aktīviste Ilze Klimaševska ar domubiedreņu grupu pirmo reizi Latvijā noorganizēja "LadyFest" – dažādās jomās un komūnās iesaistītu sieviešu kopā sanākšanu Kaņepes Kultūras centrā (Elīnas Brasliņa ir šī festivāla grafiskās identitātes autore), tika saorganizēta arī astoņu mākslinieču grupa, kas stāstīja par saviem mākslas darbiem. Man par lielu prieku un pārsteigumu, šajā formātā piekrita piedalīties arī Helēna Heinrihsone un Ieva Jurjāne. Arī Lī Bond, noslēpumainā māksliniece linu burkā, pirmo reizi par saviem darbiem publiski runāja feminisma kontekstā. Piedalījās arī Ingrīda Pičukāne, Katrīna Gaile, fotogrāfe Ieva Balode, Elīna Brasliņa, un no Londonas atlidoja Mētra. Vakars bija jauks un neformāls, ar starpbrīdi un vīnu. Un vakara lielākais pārsteigums man personīgi bija Mētras stāstāmais nevis par kādu jaunu ķirurģisku manipulāciju (kas noteikti nav vērtējama kā vardarbība pret pašas ķermeni – Mētras māksla ir pavirši pieminēta šādā kontekstā), bet gan par apsvērumiem, kas viņai liedz šīs manipulācijas turpināt. Savā neatkārtojamajā cīruļa balsī ar aizvien augšup kāpjošu intonāciju Mētra stāstīja, ka intelektuāls vai fizisks mēģinājums tikt vaļā no savām krūtīm kā uzspiesta simbola vai šūnu kopuma iestrēgst līdzjūtībā un bailēs nejauši apvainot tās sievietes, kas spiestas šķirties no savām krūtīm vēža ārstēšanas procesā. Lūk, un tas ir kas patiešām nebijis Latvijas mākslā. Publiski izteikta augsta līmeņa tolerance, kas izskanēja tik tiešā, burtiskā, pat apstulbinošā veidā. Ir neiedomājami, ka mākslinieks, kas jau izmetis valsi pa Purvīša balvas un citām skatuvēm, nāktu klajā ar tamlīdzīgu paziņojumu – ka turpināt radīt savu mākslu viņam liedz līdzjūtība. Līdzjūtība pat nevis pret savas mākslas potenciālo skatītāju, bet pret cilvēku, kurš spiests izdarīt līdzīgu fizisku manipulāciju ārpus vizuālās mākslas lauka jebkādām nozīmēm.

Tā nu pretēji gaidītajam tieši līdzjūtība ir trešā un būtiskākā izstādes "Euro Femmes" sastāvdaļa – paradoksālā veidā nevis ar konkrētu mākslas darbu izstādīšanu, bet tieši ar to neizstādīšanu, tomēr, kā norāda jau pieminētais lsm.lv publicētais viedoklis, izrādās, ar to ir par maz. Jaunākās paaudzes mākslinieces Latvijā var nodarboties ar tolerances problēmām pavisam nopietnā līmenī, taču viņas pašas nekādā veidā nav pasargātas no vecā, labā, draudzīgā uzplājiena pa muguru: "Meitenes, a kur ta džeki?" Viņas var būt līdzjūtīgas vispārākajā pakāpē, ar to vienmēr būs par maz, būs jācenšas vēl un vēl. Bet līdzjūtība pret viņām pašām vienmēr būs apšaubāma, jo tā gluži vienkārši nav bijusi vēsturiski paredzēta. Mēģiniet to pateikt kādam! Vai, piemēram, mēģiniet pateikt pieklājīgi un mierīgi, ka norādē "būtu bezgala aizraujoši, ja sievietei tiktu pretstatīts arī vīrietis, jo tas skaidrāk iezīmētu problēmas kontekstu" ir ieslēpts drauds, vēsturiski noteikts, izsmalcināts drauds, ko sievietes lielākoties atpazīst nekavējoties, bet saprotamu iemeslu dēļ reaģē uz to dažādos veidos. Un tad pavērojiet, kas notiks ar līdzjūtību!

Kad karstums "Euro Femmes" atklāšanas vakarā sasniedza savu visspožāko erekciju un pār pilsētu sāka savilkties mākoņi, es kāpu autobusā, lai dotos no Rīgas prom. "Karsti…" man paspruka, sniedzot šoferim naudu par starppilsētu biļeti. Viņš nosvērti saskaitīja izdodamo atlikumu, uzmeta man īsu acu skatu un teica: "Bet vai tad jūs domājat, ka tur, uz kurieni mēs tūlīt dosimies, būs mazāk karsti? Nebūs. Un jūs to zināt." Un nebija arī. Galapunktā pat lietus lāse nebija nokritusi, un brauciens ar autobusu atgādināja "Radiohead" kompozīciju "Karma Police" – nenovēršamu došanos iekšā atklātās liesmās; kondicionieris bija atteicies strādāt. Tomēr nākamajā rītā iestājās relatīvs atvieglojums. Sapnī es kaut kur braucu tai pašā autobusā, ceļmalās zibēja ceļa stabiņi, un šofera vieta, protams, bija tukša. Radio pieteica sarunu ar sešām māksliniecēm izstāžu zālē "Arsenāls", viņas nesmējās, pat lāgā nerunāja, tomēr es zināju, ka radio otrā pusē viņas noteikti ir, – un autobuss turpināja ceļu.

Rasa Jansone

Rasa Jansone ir māksliniece, kas raksta par mākslu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!