Autora akvarelis
 
Komentārs
30.12.2013

Līdz pašai saknei viņš

Komentē
2
Saglabā

Viņa bija skaista un sasieta, cieši ievīstīta kaprona tīklā. Un viņa nepretojās, kad izvilku viņu no neapkurinātās garāžas, pārnesu pāri pagalmam un uzstiepu līdz dzīvoklim. Viņa nemēģināja atbrīvoties, neprotestēja, vispār neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Es piegriezu ciešāk skrūves, lai viņa nespētu izkustēties, bet viņa neizdvesa ne skaņas. Televīzijas ziņās tika stāstīts, ka Ziemassvētku eglītēm esot pareizi nozāģēt kādu gabalu stumbeņa, jo tikai tad tās spēšot uzsūkt tureklī žēlsirdīgi ielieto ūdeni un nebūšot spiestas mokpilni kalst.

Ienesta istabā, eglīte saka smaržot, bet izpušķota – arī mirdzēt.

Un, lūk, šī smarža.

Man kaimiņos bija kāds mājoklis, kura balkons allaž ļāva noprast gaidāmo gadalaiku un tuvējos vai jau pagājušos svētkus. Helovīna ķirbis tur mēdza sagaidīt Ziemassvētku egli, nokaltusi vai vēl podiņā dzīvību velkoša eglīte tur sastapās ar Lieldienu atribūtiem, bet tad jau nāca Jāņi – un tādā garā. Un tomēr tā it kā dzīvā, bet tomēr jau mirusī skujkoku būtne mani allaž uzrunāja visspēcīgāk.

Varbūt vainīgas vienkārši bija bērnības atmiņas. Es atceros, man bija kādi trīs četri gadi, ārā jau tumšs, no ziemas aukstuma pārnāca tēvs ar manu vecāko brāli, abi bija nobiruši ar sniegu, un mājās viņi no meža pārnesa egli. Egle istabas siltumā sāka smaržot, līdz nokalta un vasarā tika izmantota kā stute zirņu dobē.

Arī tagad sausās skujas čabēdamas bira uz apakšā paklātā papīra, no virtuves plūda šķovētu kāpostu un cūkas cepeša smaržas; pēcāk visi skaitīja dzejolīšus, pie eglītes kāds dziedāja pat dziesmas, dāvanas tika ietītas un iztītas, novērtētas un nenovērtētas, saņemtas un nesaņemtas, un no meža mājās atnestais koks to visu bija spiests pacietīgi vērot.

Nākamajā dienā, cenzdamies atgūties no visa svētku prieka, gulšņājot izlasīju žurnālā "The New Yorker" publicēto Maikla Pollana rakstu "Saprātīgais augs". Un piepeši mana, un ne jau tikai mana un izmisīgi smaržojošā svētku eglīte vairs nepavisam neizskatījās pēc parasta, nokalšanai un izmešanai nolemta skujkoka. Taisnību sakot, ja vien es būtu veģetārietis vai vegāns, es droši vien sāktu pat prātot par pārtikšanu no pelēkiem akmeņiem vai tikai no to nostāstiem vien.

Būtu taču neomulīgi sadzīvot ar domu, ka savā uzturā es izmantoju dzīvas būtnes, kas spējīgas pārciest līdz pat 90 % sava apjoma zuduma un tajā pašā laikā par to paniski "kliegt", lai ziņotu apkārtējiem.

Vēlme izdibināt to, vai augiem piemīt kas cilvēka apziņai radniecīgs, zinātniekus nodarbina vēl kopš Darvina laikiem vai vēl pat senāk. Ar vārda "apziņa" lietošanu vairums pētnieku gan ir visai piesardzīgi, jo baidās iekrist pagalam vilinošos antropomorfisma slazdos. Gan dzīvnieku uzvedības pētnieki, gan zinātnieki, kas cenšas rast cilvēka apziņas darbības izskaidrojumus, pret augu "psihes" pētniekiem bieži izturas ar zināmu skepsi. Par šādu attieksmi lielā mērā atbildīgi ir Pīters Tompkinss un Kristofers Bērds, kuru 1973. gadā izdotā grāmata "Augu slepenā dzīve" drīz vien pēc iznākšanas nokļuva laikraksta "The New York Times" bestselleru sarakstā, bet pēc tam gandrīz tikpat drīz tika atzīta par nezinātnisku un galvenokārt dažādu new age kustību piekritējiem saistošu savārstījumu.

Grāmatā krāšņi aprakstīti eksperimenti, ko bija veicis CIP darbinieks Klīvs Beksters. Būdams pieredzējis melu detektora lietotājs, viņš reiz bija iedomājies pieslēgt galvanometru savā kabinetā augošajai dracēnijai. Jau no tā, ka Beksters tikai domās augu aizdedzināja, ierīces uztvertās strāvas signāls pastiprinājās, norādot, ka augs acīmredzot "izjūt" satraukumu. Tas bija iedvesmas avots dažādiem līdzīgiem eksperimentiem – pie melu detektoriem un citām ierīcēm tika pieslēgtas salātlapiņas, sīpoliņi, tomāti, plūmes un kas tikai vēl ne. Izrādījās, ka augi spēj "atpazīt" pat telpā ienākušu cita auga "slepkavu" un "jūt līdzi" būtnēm, kas piederīgas pavisam citai pasaulei – tie esot reaģējuši, ja to klātbūtnē sasistas putnu olas vai verdošā ūdenī mesti dzīvi vēži. Kāds tur brīnums, ka drīz vien radās doma mēģināt augus aizkustināt pat ar mūzikas skaņām u.tml.

No Tomkinsa un Bērda grāmatas nodarītā posta un kauna augu uzvedības pētnieki nav atguvušies vēl šobaltdien. Daudzi no viņiem publikācijās un pat sarunās ievēro pašcenzūru un, izsakoties par augiem, vairās lietot tādus pārlieku antropocentriskus vārdus kā "neirobioloģija", "zināšanas", "atmiņa", "uzvedība", "apziņa", "domāšana", "jūtas" vai "mācīšanās".

Lai kādas arī būtu šo pētnieku izvirzītās hipotēzes, veiktie eksperimenti, novērojumi un publikācijās aplūkotās teorijas, viņiem tomēr ir jāsamierinās ar domu, ka augi ir dzīvas būtnes, kas nav apveltītas ar smadzenēm, un tāpēc daudzas tieši ar šī orgāna darbību parasti saistītas norises piedēvēt eglei vai bērzam var būt riskants pasākums.

Un tomēr novērojumi ir mulsinoši. Krūmi, kuru lapas sāk izdalīt citām dzīvām būtnēm nāvējošus toksīnus vien tad, kad "sajūt" zālēdāju tuvošanos vai kaitēkļu kāpuru uzbrukumu; augi, kas "iemācās" laboratorijas vidē radītos mākslīgos apdraudējumus atšķirt no īstiem; koki, kas mežā cits citam "ziņo" par augšanas apstākļu izmaiņām, izmantojot sakņu sistēmas un micēlija tīklu, turklāt šajā saziņā neievēro sugu robežas, jo bērzi spēj saprasties ar eglēm, egles ar priedēm u.tml. – mūsu pašu dainās apdziedātais ieteikums birzī ne zariņa nenolauzt piepeši iemanto pavisam jaunu un nedaudz biedējošu nozīmi. Pravietisks sāk rēgoties pat Mičurins, kurš, noliegdams ģenētiskās iedzimtības nozīmi, reiz klāstīja, ka "bērzu var pāraudzināt par egli, vajag tikai audzināt".

Būtiskākais šķērslis par ko tādu domāt un izteikties gan, kā šķiet, nav augiem piemītošais smadzeņu trūkums un vispār no dzīvniekiem visai atšķirīgā "anatomiskā" uzbūve, bet gan mūsu pašu valodas un līdz ar to arī domāšanas ierobežojumi. Augu "apziņa" ir ne vien bioloģisks, bet arī filozofisks un lingvistisks jautājums, jo kārtējo reizi cilvēces vēsturē mudina aizdomāties par metaforām, kādas izraugāmies lietot sev visapkārt esošās pasaules aprakstīšanai. Vēl ne tik senā pagātnē par absurdu tika uzlūkota arī intelektuālo spēju piedēvēšana dzīvniekiem. No Dekarta uzskata, ka dzīvnieki nespēj just sāpes, pilnībā mēs neesam spējuši atbrīvoties vēl šobaltdien, lai gan "labturību" un "žēlsirdīgu" nogalināšanu vēlamies nodrošināt pat lielveikalos nopērkamām dzīvām karpām.

Ar augiem vismaz pagaidām ir vienkāršāk. Orhidejas uz palodzes un gumijkoku ir jāatceras regulāri apliet, bet eglīte pēc Zvaigznes dienas jau būs tik ļoti izkaltusi, ka no viena vien pieskāriena tai nobirs visas skujas. Tad es ķeršos pie zāģa un cirvja un sadalīšu kociņu pa atsevišķiem zariem un stumbra posmiem, lai parocīgi varētu to visu dabūt līdz atkritumu konteineram. Jo kurš gan te ir noteicējs!

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!