Domas
30.07.2015

Liberālo vērtību sardzē

Komentē
6
Saglabā

Tie, kuri pārkaļ savus zobenus lemešos, beigu beigās ar zemi to labā, kas to nav izdarījuši. Bendžamins Franklins

Pēdējā gada laikā aizvien aktuālāks kļūst jautājums, vai mūsdienās ir nepieciešams obligātais militārais dienests. Viens no populārākajiem argumentiem, kas parasti izskan no vidējā oponenta puses, ir tas, ka obligātais militārais dienests ierobežo indivīda brīvību. Kā piemēru varētu minēt lietuvieša Denisa vārdus: "Mūsdienu brīvajā sabiedrībā nav vietas piespiešanai. Obligātā armija drīkst būt tikai paša izvēles lieta," fotogrāfiju sērijā ar raudošajiem, tikko iesauktajiem lietuviešiem [1]. Neskatoties uz vispārpieņemto tradīciju, šo tematu var apskatīt arī citādāk – obligātais militārais dienests savā būtībā ir ne tikai demokrātijas produkts, bet arī tās būtiska sastāvdaļa, un atteikšanās no tā ir pretrunā ar liberālajām normām.

Viena no klasiskajām civili militāro teoriju problēmām ir jautājums par to, kas armijai īsti ir jāaizsargā: valsts vai demokrātiskie principi tajā? Ja šo problēmu vispārina līdz "vara vai sabiedrības uzbūves pamatprincipi" un aplūko vēsturiskā perspektīvā, parādās interesanta sakarība. Profesionāla armija visos laikos ir bijusi varas instruments, tās balsts, kas savā ziņā norobežojas no pārējās sabiedrības struktūras. Profesionālas armijas veidošana ir atgriešanās pie vecās labās  viduslaiku labores, laboratores un bellatores jeb "tie, kas lūdzas", "tie, kas strādā" un "tie, kas karo" kārtības, aizsardzību atstājot šaura, ar varu cieši saistīta slāņa rokās. Lai arī kārtas mūsu pasaulē jau ir krietni sašķēlušās, vismaz vienā aspektā ir redzama zināma sakarība: horizontālā mobilitāte starp "tiem, kas strādā" un "tiem, kas karo" ir apgrūtināta, turklāt, kas ir ne mazāk svarīgi, tā tiek uzskatīta arī par nevajadzīgu. Ļoti līdzīgā veidā valsts drošība un aizsardzība veidojas Platona darbā "Valsts" – filozofi valda pār valsti, taču tie nekādā kārtā nav saistīti ar sargiem (tikai kontrolē tos), gluži tāpat kā sargi nav saistīti ar pārējo sabiedrību – armija ir tikai instruments, stabila struktūra, kura profesionāli nodarbojas ar karošanu, bet kurai nav jābūt tieši saistītai ar sabiedrību un tās interesēm...

Protams, daudzi varētu iebilst, ka jaunajos laikos veidotās armijas tika rekrutētas no "tautas" slāņiem, tomēr tam līdz galam nevar piekrist, būtiska ir tieši šī sabiedrības un armijas kopējo interešu saikne. Nav svarīgi, vai tie ir somu jātnieku pulki Kārļa XII armijā (1700–1721) vai britu kājnieki Krimas kara laikā (1853–1856), šajos laikos armijas komplektēšana ar iesauktajiem drīzāk bija savdabīgs nodoklis (viens no katriem 25, pulks no pilsētas utt.), nevis vispārēja karaklausība.

Pirmais obligātais militārais dienests mūsdienu izpratnē nāca kopā ar vārdiem liberté, égalité, fraternité. Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka tieši ar Lielo franču revolūciju sākās modernais laikmets – reizē ar to nāca pasaulē pirmais institucionalizētais obligātais militārais dienests, kad Žans Batists Žurdāns 1798. gada 5. septembrī parakstīja memorandu ar vārdiem: "Katrs francūzis ir kareivis, un viņa pienākums ir piedalīties nācijas aizsardzībā."

Šajā brīdī ir jāuzsver vārds "nācijas". Tieši "nācijas", nevis valsts. Francijas iedzīvotājs reizē ar pilsonību saņēma arī pienākumu piedalīties vērtību un esošās sabiedrības struktūras saglabāšanā. Tas ir kas līdzīgs Senās Romas vai Senās Grieķijas sabiedrības struktūrai – piedalīties valsts aizsardzībā ir tikai pilsoņu privilēģija, tas ir pienākums, bez kura nav iespējama pilsonība. Teti (izputējušie zemnieki) Atēnās politiskās tiesības ieguva tikai tad, kad sāka darboties Atēnu flotē kā airētāji, respektīvi, iesaistījās valsts aizsardzībā. Senās Romas amatu turētājiem obligāts laiks bija jānodien armijā, pilsoņa tiesības būt indivīdam balstījās tā gatavībā savu tiesību struktūru aizsargāt ar zobena palīdzību.

Lai izprastu šo sakarību starp pilsonību un dalību militārā dienestā ir jāņem vērā procesi, kas transformēja armiju no profesionāla uz masu veidojumu – sakarība starp armijas komplektēšanas veidu un kara principiem attiecīgajā brīdī. Senajos laikos pastāvējusī vispārējā karaklausība ir skaidri izprotama: antīkajiem kariem piemīt totāls raksturs – brīdī, kad vandaļi ieņēma Romu, radās termins "vandalisms" – pilsēta tika izpostīta, tās iedzīvotāji nogalināti vai aizvesti verdzībā. Militāra sakāve nozīmēja arī nopietnu triecienu, ja ne iznīcību sabiedrības struktūrai.

Tajā pašā laikā profesionālās armijas ir domātas varas, nevis sabiedrības struktūras aizsargāšanai – tas, vai kaujā pie Kresī uzvarēja franču vai angļu armija, vietējā franču zemnieka dzīvē neko daudz nemainīja – viņš tik un tā palika tas pats "tas, kas strādā". Savukārt, ja kaujā pie Valmī 1792. gadā būtu uzvarējuši austrieši, Lielā franču revolūcija ar tai sekojošo "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju" tiktu sagrauta un sabiedrība atgrieztos pie monarhijas un aristokrātijas.

Kā jau minēts iepriekš, profesionāla armija ir varas, ne sabiedrības sargs (lai arī jāatzīst, ka, tā kā varas avots var būt sabiedrība, vara armiju var izmantot atsevišķu sabiedrības normu sargāšanai), tajā pašā laikā masu armija ir radīta sabiedrības struktūras stabilitātei un tās tiesību nodrošinājumam. Te ir jāatceras liberālisma tēva Džona Loka ideja par to, kā veidojas valsts. Dabiskā stāvoklī visiem tiek dota pilnīga brīvība, taču tā noved arī pie pilnīgas anarhijas, tāpēc indivīds ziedo daļu savu tiesību tādēļ, lai nodrošinātu vispārēju kārtību. Obligātais militārais dienests ir tieši šāda rīcība – indivīdi ziedo savas tiesības izvēlēties piedalīties valsts aizsardzībā, pretī saņemot iespējami labākos apstākļus turpmākai esošās sabiedriskās formas eksistencei. Atsakoties no šī pienākuma, indivīds (tiesa, ar liberālu izvēli) pieņem, ka var rasties apstākļi, kad šī struktūra sabrūk, tieši tādēļ viena no suverēnas varas pazīmēm ir tiesības uzturēt militāru spēku. Ja sabiedrība grib būt varas nesēja, tai arī ir jānodrošina varas pilnvērtīga aizsardzība.

Reducējot principu līdz piemēra līmenim, var iedomāties divas valstis – L un K –, kas sastāda visu zināmo pasauli. Abas valstis ir vienlīdz spējīgas, vienlīdz bagātas, starp tām ir tikai viena atšķirība: L valda mūsdienīgi liberāla attieksme pret militāro dienestu, tāpēc tās aizsardzību nodrošina tikai profesionāla armija, tajā pašā laikā K valstī attieksme pret indivīda tiesībām ir konservatīvāka, tāpēc tur pastāv vispārējs obligātais militārais dienests. Kādā dienā K valsts izlemj veikt agresiju pret L valsti. Protams, L valsts labi komplektētā armija nodara jūtamus zaudējumus K valstij, taču masa ātri nomāc kvalitāti un rezultātā K okupē L.

Salīdzinājuma verdikts ir visai vienkāršs – L valsts pilsoņi, dodot tiesības indivīdam nepiedalīties valsts aizsardzībā, ir leģitimējuši apstākļus, kas galu galā noved pie valsts un sabiedrības struktūras iznīcības. Īsāk sakot, indivīdi caur savu individuālo tiesību maiņu ir pieņēmuši iespēju, ka šīs tiesības var tikt atņemtas.

Protams, var teikt, ka sabiedrība ar savu nodokļu naudu piedalās valsts aizsardzībā, taču modernais karš vēl joprojām ir ne tikai kvalitatīva, bet arī kvantitatīva cīņa. Nedot vismaz minimāli nepieciešamos resursus valsts aizsardzībai ir tas pats, kas nedot tos ugunsdzēsībai – ja indivīdu vēlmju vārdā tiek samazināti nodokļi, ugunsdzēsējiem neļaujot atjaunot savu tehnisko parku, rezultātā var nodegt pilsēta, un tādā gadījumā iedzīvotāju izvēle ir leģitimējusi arī šādas sekas. Vienīgā atšķirība – mūsdienās sabiedrības devums aizsardzībai vismaz pagaidām nevar izpausties tikai nodokļu veidā, ir nepieciešams arī ievērojams daudzums cilvēciskā resursa.

Viens no argumentiem, kas varētu runāt pret obligātu militāru dienestu, ir fakts, ka mūsdienu demokrātijas pastāv bez vispārēja militārā dienesta un, vismaz pagaidām, iznīcinātas netiek. Izskaidrojums tam ir visai vienkāršs – mūsdienu apstākļos šīm valstīm vismaz pagaidām nav vērā ņemama pretinieka, pret kuru būtu nepieciešams koncentrēt visus savus spēkus "visu vai neko" stila cīņā kā Otrā pasaules kara laikā. Jāņem vērā arī tas, ka tehnoloģiskais process ir ievērojami palielinājis indivīda spējas, vienai podziņai palielinot iespējas nodarīt vairāk zaudējumu nekā veselai armijai. Valsts (sabiedrība) no obligātā dienesta var atteikties tikai tad, ja tā ir sasniegusi tādu tehnoloģisku līmeni, ka tā ir spējīga nodrošināt efektīvu aizsardzību pret uzbrukumu.

Kodolieroči ir ļāvuši liberālajai sabiedrībai atslābt – ticība tiem ir radījusi pārliecību par to, ka vairs nebūs nepieciešams konfliktus risināt ar kara palīdzību. Tomēr, kamēr šāda veida domāšana nevaldīs visā pasaulē, nevar runāt par tiesībām samazināt indivīda devumu aizsardzībā un sabiedrības vērtību nodrošinājumā. Līdz ar to kodolvalstis tik tiešām var atteikties no obligātā dienesta, taču pastāv divi pretargumenti. Pirmkārt, visi domāja, ka kaujas gāzes izbeigs visus karus, taču Otrais pasaules karš notika, gāzes vienkārši netika lietotas kaujas laukā, līdzīgi var būt ar stratēģiskajiem kodolieročiem. Otrkārt, tas pats Otrais pasaules karš pierādīja, ka mazai valstij, lai saglabātu cerības uz suverenitāti, ir jābūt spējīgai pretoties pašai un tikai tad jārēķinās uz sabiedroto atbalstu, šeit varam atcerēties Polijas, Somijas, Šveices un Baltijas valstu likteni.

Mūsdienu profesionālās armijas nav paredzētas valsts robežu sargāšanai augstas intensitātes konfliktā – tās ir domātas speciālām misijām ārpus savām robežām, ne tik daudz aizstāvot sabiedrību, cik risinot valstu attiecības varas līmenī. Profesionālu armiju var atļauties tikai tāda valsts, kura šo armiju var nokomplektēt tik lielu, ka tā ir spējīga efektīvi veikt uzbrūkošas darbības pret savu oponentu (PSRS nevajadzētu vispārēju karaklausību, lai sakautu Somiju Ziemas karā). Loģika ir vienkārša un skarba. Uzbrukt var vienā punktā, aizstāvēties vajag visos vienlaicīgi, viens bataljons, lai cik lieliski apbruņots, var aizstāvēt aptuveni 3 kilometru platu fronti. [2] Vispārēja karaklausība dod resursu rezervi, kas ļauj augstas intensitātes konfliktā koncentrēt labākās un profesionālākās vienības tur, kur tās tiešām tobrīd ir vajadzīgas, nodarot pretiniekam iespējami lielākos zaudējumus. Ja aita vēlas izdzīvot demokrātiskās vēlēšanās, par to, ko ēst pusdienās ar diviem vilkiem, tai ir jābūt spējīgai sevi aizsargāt.

Obligātais militārais dienests nav individualitāti ierobežojošs, tas ir individualitāti sargājošs un valsts lomu sabiedrības dzīvē mazinošs. Profesionāla armija sava būtībā ir autoritāra, tā ir savdabīga kārta, kas, norobežojusies no sabiedrības, kalpo kā varas personiskais līdzeklis. Ir vērts atcerēties vēl vienu piemēru – viduslaiku sabiedrībā bruņniecība bija atsevišķa kārta, kas karus izkaroja ārpus pārējās sabiedrības, taču katrs karalis bija primus inter pares – pirmais starp līdzīgajiem. Šajā valstī katrs bruņinieks uz saviem pleciem nesa valsts suverenitāti, spēju aizsargāt kopējās kārtas vērtības, tāpēc to vienkārši nevarēja neņemt vērā. Līdzīgā kārtā, ja mūsdienu vērtība vēl joprojām ir varas struktūras kā "pirmās starp līdzīgajiem", pašai sabiedrībai ir jāiesaistās šīs suverenitātes efektīvā nodrošinājumā.

[1] Lietuviešu puiši raud – viņiem draud obligātais dienests (Skats.lv)

[2] Latvijas profesionālajā armijā ir 2 kājnieku bataljoni.

Tēmas

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!