Arturs Baumanis, "Likteņa zirgs", 1887
 
Domas
11.06.2015

Liberāļi vs. "nacionāļi"?

Komentē
7
Saglabā

Nav noslēpums, ka plašsaziņas līdzekļi pret partijām un politiķiem izturas uzsvērti kritiski. Katras konkrētās partijas gadījumā iemesli gan varētu būt mazliet atšķirīgi. "Vienotība" – premjera partija, attiecīgi atbildīgā par, tā teikt, visu. ZZS – izvairīgi, plus Lemberga faktors. Nacionālā apvienība (NA) – pretendē uz valsts "galveno" patriotu lomu (tādējādi netieši apšaubot citu patriotismu, kas var aizvainot), plus patriotisma sasaistīšana ar t.s. konservatīvajām vērtībām, kas tracina ļaudis, kuri sevi uzskata par liberāļiem.

Šoreiz dažas pārdomas par "nacionāļiem", jo atsevišķi to līderu un aktīvistu izteikumi pēdējo nedēļu laikā (piemēram, Raivja Dzintara intervija LTV raidījumā "1:1") noder, mēģinot saprast, kā šis politiskais spēks izprot pats savu retoriku. (Tas patiesībā nav triviāls jautājums, jo politiskā retorika nereti dzīvo "pati savu dzīvi", savukārt interpretācijas par tās saturu var būt pretrunīgas vai izplūdušas.)

Piemēram, NA līdzpriekšsēdētāja izteikums, ka nacionāli noskaņots cilvēks nevar rīkoties prettiesiski (tostarp krāpties ar nodokļiem), jo tas esot savstarpēji izslēdzoši, sociālajos tīklos izraisīja īgnus smīnus, jo konteksts bija jautājums par attieksmi pret NA bijušo ģenerālsekretāru Aigaru Lūsi. Tomēr zināmā mērā tēze ir būtiska – tikai neesmu pārliecināts, vai Dzintars piekristu manai interpretācijai. Un tā ir: ja kāds sevi uzskata par patriotu, nacionāli domājošu utt., tad tiešām galvenais kritērijs ir tas, vai viņš, vienkārši sakot, nerīkojas kā cūka pret valsti un saviem līdzcilvēkiem. Savukārt kritērijs NAV viņa seksuālā orientācija, izpratne par to, kas ir vai nav jāmāca bērniem, vai attieksme pret mūsdienu mākslu.

Savukārt, ja NA šādai interpretācijai nepiekrīt – un, visticamāk, nepiekrīt, – tad tas acīmredzot saistīts ar viedokli, ka starp patriotismu un nacionālkonservatīvismu liekama vienādības zīme. Pirmajā pietuvinājumā tā arī ir – vārdu savienojums "nacionālliberālisms" griež ausī kā nejēdzīgs per se. Jo liberālim primārs ir indivīds, nevis kāda grupa (nācija, valsts utt.).

Un tomēr kaut kas šajā konstrukcijā neapmierina – vismaz mani personīgi. Ja es uzskatu Latviju par brīnišķīgu zemi, kuras labā ir vērts mazliet piepūst vaigus (piemēram, mēģināt būt iecietīgam pret citādi domājošiem šīs nācijas locekļiem, padomāt, kā manas kā indivīda darbības ietekmē šo zemi ilgtermiņā utt.), vai es varu uzskatīt sevi par Latvijas patriotu? Manuprāt, varu. Vai tas, ka mana attieksme pret cilvēka seksualitāti vai noteiktiem posmiem Latvijas vēsturē atšķiras no NA viedokļa, diskvalificē, ja tā var teikt, mani kā patriotu? Manuprāt, nē. Zināmā mērā tas pat ir bezjēdzīgs strīds – kāds sakars jautājumiem, kas skar cilvēka privāto dzīvi un gaumi (ja runājam par dažkārt dzirdētajām idiotiskajām diskusijām par mūsdienu kultūras saturu), ar viņa attieksmi pret valsti?

Un te mēs nonākam līdz vēl kādai NA tēzei – Putins, protams, ir nelietis, tomēr viņš ir pareizi sapratis, ka nācijai ir nepieciešama kāda vienojoša ideja, vīzija.

Ja īsi: jebkāda "vienojoša ideja" – ja vien ar to nesaprotam uzstādījumu, ka mēs cienām cits citu kā indivīdu, uzņemamies atbildību par sevi un noraidām vairākuma diktātu mazākumam, – labākajā gadījumā izvirst par karikatūru.

Daži savstarpēji nesaistīti piemēri no NA tik tuvajiem Ulmaņlaikiem, kad šāda vienojošā vīzija it kā esot bijusi.

Fragments no Sabiedrisko lietu ministrijas iesnieguma Rīgas prefektam par Rīgas rotāšanu valsts 20 gadu svinībām (1938. gads): "Sveces dedzināmas logu starpā (ne mazākas kā 2 cm resnas un 23 cm garas – 8 gab. 500 gr. iesaiņojumā) uz ielas izejošos logos 2. stāvā (virs partera), bet Daugavmalā esošās ēkās sveces dedzināmas visu stāvu logos, bet vienstāvu namos dedzināmas arī šai stāvā (parterī), pie kam istabās, kuru logos deg sveces, iekšējais apgaismojums pēc iespējas izdzēšams."

No Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes studentu biedrības apsveikuma Kārlim Ulmanim Jaunajā gadā (1937. gads): "Lūdzam pieņemt lauksaimniecības fakultātes studentu solījumu: nākamā gadā ziedot visus spēkus ātrai un sekmīgai studiju beigšanai, lai jo drīzāk varētu dot visu sevi Jūsu rīcībā, Jūsu vadītam darbam Latvijas lauku un sabiedriskās dzīves celšanā."

Piedodiet, bet tas nav nedz patriotisms, nedz nacionālisms, nedz ideja – tas ir kaut kāds birokrātisks, infantils, autoritārs, kā mūsdienās saka, sviests.

Manuprāt, problēma ir tā, ka NA argumentācijas ķēdītē viens no posmiem ir kļūdains: mūsdienu Rietumi jūtami netiek galā ar virkni problēmu (politkorektuma diktēta pašcenzūra u.c.) – vainojams ir "liberālisms", attiecīgi mēs to noraidām un meklējam alternatīvas.

Savukārt man liekas, ka iemesls ir tieši pretējs – patiesa liberālisma trūkums. Jo, mazliet atkārtošos, manā izpratnē liberālisms nozīmē spēju uzņemties atbildību par sevi un negaidīt valsts iejaukšanos, tas nozīmē izteikšanās brīvību un birku nekarināšanu oponentiem ("tumsoņa!", "reakcionārs!" utt.), un tā visa deficīts gan ir vērojams.

Starp citu, tas mazliet atgādina debates Rietumu feminisma kustībā. Proti, vairākums, kas sevi uzskata par "īstajām feministēm", no sirds lamā "neīstās" (t.sk. tādas, kas par dzimumu līdztiesību cīnījās jau tad, kad daža laba "īstā" dzimusi vēl nebija). Iemesls: "neīstās" (manā skatījumā "īstās"), piemēram, uzskata, ka, ja, atvainojiet, nākamajā rītā pēc kopīga dzerstiņa sieviete pamostas svešā gultā, tad tās ir viņas tiesības tā uzvesties un arī viņas atbildība, nevis "patriarhālo cūku" noziegums, kas steidzīgi jāsoda. (Ja ir interese par šo tēmu, kā piemēru var minēt šo.)

Nezinu, vai NA to apzinās, bet tieši mēģinājumi uzbūvēt kādu aptverošu virskonstrukciju (ideoloģiju, vīziju) veicina zem šīs konstrukcijas dzīvojošo apātiju, formas uzvaru pār saturu, liekulību.

Ja NA interese ir Latvijas nācija un valsts (mazliet pazīstot apvienību no "iekšpuses", sliecos ticēt, ka tāda tā tiešām ir), tad "nacionāļiem" derētu apsvērt, vai tas tikai nenāktu par labu, ja cilvēki Latvijā būtu garīgi moži (nevis pretmetos domājoši), dzīvespriecīgi (ja vēlaties, relaksēti), jo pārliecināti, ka viņu viedoklim nedraud apzīmējums "tautas interesēm neatbilstošs".

Lai noslēgums nebūtu tik patētisks – Edvarts Virza man liekas ļoti spēcīgs un nozīmīgs cilvēks latviešu literatūrā, lai gan, saudzīgi izsakoties, ne viss viņa daiļradē atbilst manai liberāļa garšai. Vai tiešām mūsu "nacionālkonservatīvie" brāķēs, piemēram, Austru Skujiņu tikai tāpēc, ka viņa bija kreisi noskaņota un vispār neuzvedās, tā kā godīgai mātes meitai pienākas?

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!