Politika
20.07.2017

Liberāļi mēģina atkal

Komentē
2

Manuprāt, svarīgāks jautājums ir nevis tas, vai Latvijas sabiedrībā ir pieprasījums pēc "liberālas politikas", bet gan tas, ko ar šādu politiku mēs saprotam.

Šonedēļ Saeimas deputāte Ilze Viņķele, skaidrojot savu un vairāku kolēģu lēmumu izstāties no "Vienotības", pauda, ka Latvijas politiskajā spektrā pietrūkst politiska projekta ar "liberālām" vērtībām. Sekoja LTV žurnālista jautājums, vai tādas vispār spēj aizraut – acīmredzot pietiekamu vēlētāju skaitu, lai projekts iegūtu pārstāvniecību parlamentā. Ja runa ir par elektorāta atbalstu, tad es pat būtu, kā saka, varbūt radikālāks par pašu Ilzi & Co, sakot, ka šāda kalkulēšana nedrīkst būt izšķiroša, ja vien projekta dalībnieki ir pārliecināti par piedāvāto ideju kopuma saturu. Cita lieta, kāds šis saturs ir.

Jau minētajā intervijā Viņķele kopumā korekti apraksta liberālismu kā nostāju, kas saka: valsts iejaukšanās indivīda dzīvē lielā mērā ir ierobežojama ar to, ka valsts izmanto tās rīcībā esošos instrumentus indivīdu līdzvērtīgu iespēju nodrošināšanai. Pirmā problēma ir tā, ka Latvijas politisko tēmu laukā dažādu iemeslu dēļ šis neiejaukšanās (vai iejaukšanās) uzstādījums ir parādījies tikai epizodiski. Lai cik dzīvu reakciju savulaik izraisīja, piemēram, izglītības satura vai partnerattiecību jautājumi, manuprāt, tie ir tikai neliela daļa tēmu lokā "valsts un indivīds". Tas nav pārmetums mūsu liberāļiem. Acīmredzot vairāki lielajā tēmu lokā ietilpstošie jautājumi – sākot ar eitanāziju, beidzot ar privātuma sarukšanu kā maksu valstij par drošību (it kā...) –, kas izraisa debates un liberālisma attieksmes formulējumu citur Rietumos, Latvijā vēl netiek uzskatīti par pietiekami aktuāliem. Citiem vārdiem sakot, parādās tēmu loka ierobežotības risks. No šī viedokļa liberālā projekta dalībniekiem vajadzētu nevis gaidīt, kad iemeslu debatēm rada konservatīvā (lai cik tas neskaidri skan Latvijas apstākļos...) flanga pārstāvji ar kādu iniciatīvu vai publisku izteikumu, bet gan pašiem iezīmēt sabiedrībai tēmu loku patiesos apmērus. Piemēram, man šķiet, ka liberāļiem paveras plašs cīņu lauks valsts un indivīda attiecību ikdienas rituālos, kuros ar dažādu tēzē "mēs zinām labāk!" balstītu regulējumu starpniecību valsts īsteno varbūt pat vēl lielāku vardarbību pret indivīda tiesībām nekā dažos publicitāti ieguvušos sižetos.

Otrā problēma saistīta ar to, ka liberāļi (arī citos pasaules reģionos) indivīda tiesību apdraudējumu primāri saskata valsts izskatā. Savukārt man liekas, ka šim leviatānam jau kādu laiciņu blakus nostājušies citi. Ķeza ir tā, ka cilvēki, kuri sevi uzskata par liberāļiem, daudzos gadījumos domā, ka viņiem piestāv arī būt t.s. progresa faniem. Rezultātā liberāļa uzmanības fokusā daudz retāk nonāk indivīda tiesību ierobežojumi, kuru saknes ir, piemēram, mūsdienu tehnoloģijās ("mūsdienās ikviens normāls cilvēks..."), to skaitā privātās sfēras izlolotās. Te nav runa tikai par plaši apspriesto privāto datu tālāko izlietojumu, indivīdam darbojoties internetā, lietojot viedtālruni utt. Vai indivīds saglabā iespēju neiekļauties tehnoloģiju patēriņā un vienlaikus saglabā līdzvērtīgas iespējas darba tirgū, apdrošināšanas tirgū, veselības pakalpojumu tirgū utt.? Vai arī – mums par jums nepietiek informācijas, jūsu kā patērētāja un sabiedrības locekļa uzvedība liekas devianta, attiecīgi... Cits aspekts: indivīda tiesību sasaiste ar apkārtējās vides noplicināšanu. "Lielais brālis" vairs nav tikai valsts, un tā ir samērā jauna dienaskārtība arī liberāļiem.

Trešā problēma ir tā, ka liberāļi pretendē uz zināmu inteliģences līmeni politikā un tolerantu attieksmi pret atšķirīgu viedokli. Jo "mēs taču esam liberāļi". Praksē ar šo – to saku bez ironijas – ļoti grūto uzdevumu bieži vien veicas vāji. Ir viedoklis (hronoloģiski pēdējais, kas patrāpījies), ka t.s. kreisie liberāļi ASV ir diezgan neiecietīga kompānija. Tik vispārinoši apgalvojumi mani dara uzmanīgu, tomēr, vismaz sekojot tāda patiešām ievērojama vīra kā Noams Čomskis izteikumiem par atšķirīga viedokļa paudējiem, atļaušos teikt – ar pieticību cilvēks nesirgst...

Taisnības labad jāsaka, ka starp tiem ļaudīm Latvijā, kuri sevi interpretē kā liberālu uzskatu paudējus, ar tādu aroganci saskarties nav nācies, bet tēze par sevi kā "mūsdienīgu" uzskatu paudējiem – acīmredzot iepretī citu, nemūsdienīgu – ietver sevī risku nokaitināt tos, kuru priekšstats par mūsdienīgumu, Eiropas vērtībām utt. atšķiras, bet kuri šos savus priekšstatus uzskata par pietiekami kvalitatīviem.

Citiem vārdiem sakot, tiem ļaudīm, kuri šovasar mēģinās izveidot jaunu liberālās politikas projektu, varētu ieteikt apzināties – pat ja viņi sevi uzskata par šādas politikas īstenotājiem līdz šim, tas nenozīmē, ka liberālisma konceptam Latvijā nav jāattīstās.






Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!