Šī nekādā gadījumā nav recenzija par Andreja Ļevkina grāmatu "Dūmi miglā".
Līdz zināmam brīdim man šķita, ka prozā obligāti jābūt kaut kādai uz āru vērstai darbībai. Piemēram: "Katrīna iegāja komisijas veikalā un nopirka elektrisko patvāri." Viss skaidrs. Ir priekšmets, ir izteicējs, ir darbība, ir objekts un puslīdz noprotama motivācija aiz tā visa. Daļēji es joprojām uzskatu, ka darbība ir nepieciešama, pretējā gadījumā prozas jēdziens kļūtu pārāk izplūdis, lai par to būtu vērts runāt, un par prozu varētu saukt arī laika ziņas, sapulču protokolus, elektrisko patvāru lietošanas instrukcijas – jebko, kas pierakstīts saistītā tekstā.
Taču laika gaitā esmu nonācis pie secinājuma, ka šī obligātā darbība var būt vērsta arī uz iekšu. Piemēram: "Nez vai mūsdienās kāds vēl lieto elektriskos patvārus, ja reiz tos var nopirkt tikai komisijas veikalos?" Domāšanas objekts joprojām ir klātesošs, bet Katrīna no teksta ir pazudusi, un viņas fizisko darbību ir aizstājusi autora introspekcija.
Gribētos teikt, ka Andrejs Ļevkins tieši tā arī raksta, taču viņa jaunais stāstu (eseju?) krājums "Dūmi miglā" ir daudz sarežģītāks. Ikdienišķi novērojumi – tādi, kurus vairums cilvēku veic pie katra soļa, – Ļevkina prozā ir aprakstīti ar ķirurģisku precizitāti, un visas šīs detaļas vērpjas kopā apmēram tāpat, kā kājāmgājēja domas pastaigas laikā pārlec no viena saskares punkta uz otru, pa ceļam brīvi transformējot tēlus un to nozīmi un it nemaz neuztraucoties par kaut kādu obligātu vienojošu tematisku čaulu tam visam apkārt.
Vai šis apraksts jau izklausās pietiekami mulsinošs un abstrakts? Tas labi, jo arī Ļevkina teksti ir tik bezpriekšmetiski, ka vienīgā nojaušamā darbība tajos ir domāšana, turklāt šīs domāšanas objekts nepārtraukti maina formu un agregātstāvokli. Un, ja kāds man raksturotu viņa darbus tieši šādā manierē, es teiktu, ka man tas liekas kaitinoši.
Bet arī tas nav tik vienkārši. Jā, reflektēt par Ļevkina tekstiem tiešām ir šausmīgi kaitinoši, tikpat kaitinoši kā censties notvert ar rokām ziepju burbuļus un sarindot tos plauktā pēc izmēra. Turpretī Ļevkina tekstu lasīšana sagādā neticamu baudu – gan oriģinālā (krieviski), gan Gunta Bereļa tulkojumā (latviski). Tie ir pārliecinoši, svaigi un neizskaidrojami relaksējoši. Tajos var justies droši un brīvi. Tur ir pilns ir visādām atmiņām un mīļlietiņām. Varbūt autors pats to nemaz neapzinās, taču viņam ir izdevies atainot cilvēka domu gājienu tik reālistiski, cik vien iespējams. Protams, literatūras vēsturē tas nav nekas jauns, taču, lai rakstītu apziņas plūsmas žanrā (ja vien to var saukt par žanru), ir svarīgi, lai autora asociāciju ķēdītēm piemistu īpaša pievienotā vērtība. Bet pievienotā vērtība rodas, pateicoties zināšanu un pārdzīvojumu bagāžai. Proti, lai apziņas plūsma būtu interesanta, interesantam jābūt arī tās autoram. Varbūt tieši tādēļ eksperimentu šajā jomā ir bijis ārkārtīgi daudz, taču izdevies ir tikai retajiem – nekas labāks par Džoisu, Kortāsaru un Borouzu pat nenāk prātā. Vai šim nosacītajam "sarakstam" varētu pievienot arī Ļevkinu? Iespējams. Kāpēc ne.
Starp citu, nesen runāju ar šīs grāmatas izdevēju, kurš teica: "Man Ļevkinā patīk tas, ka viņš ir kaut kāds vot tāds," un ar plaukstu iezīmēja gaisā zigzagotu līniju. Iztēlojos, ka Ļevkins ir šujmašīna, kas ar saviem domu pavedieniem zigzaga vīlēs savieno nesavienojamas matērijas. Nu, teiksim, vienā no saviem "Dūmu" gabaliem viņš smalki apraksta bulciņas Marijas ielas kafetērijā (magoņmaizītes, "Jubilejas", ar kanēli, biezpienmaizītes, ābolu pīrādziņus, napoleonus, groziņus, pītās maizītes ar rozīnēm, kanēļmaizītes un nez kādas tortes, kuras var nopirkt pa atsevišķam gabaliņam), un jau šiem vārdiem vien piemīt konkrēta garša, smarža un tekstūra, bet jau pēc brīža izrādās, ka patiesībā runa ir nevis par bulciņām, bet gan par Krišnu. Bet pēc tam Krišna kaut kur pazūd, un uzmanības centrā atkal ir bulciņas, tikai šoreiz nevis vietējās, bet gan lietuviešu, un viņi tās nez kāpēc cep uz iesmiem, nevis cepeškrāsnī, un vispār – stāsts ir par Kauņas pārpasaulīgo formu. Un tas viss ir kaut kāds vot tāds, un man tas šausmīgi patīk, bet es nesaprotu, kāpēc.
Es vispār no šiem tekstiem neko daudz nesaprotu. Parasti no šādiem apgalvojumiem ir pieņemts vairīties, lai neizliktos par muļķi, taču šeit tas ir iederīgi. Nav iespējams definēt kaut ko vot tādu. Var tikai domāt līdzi.
Atceros, viens mans kursabiedrs reiz teica: "Kādu dienu tu nomirsi un aiz sevis atstāsi cieto disku ar failiem un mapēm. Tu būsi tos sakārtojis īpašā, mūža gaitā izkoptā sistēmā – neskaitāmus .txt, .jpg, .mp3, .wmv, .psd un citus failus mapju mapēs, un katrā mapē vēl pa dažām mapēm, utt. –, un visa šī perfektā sistēma būs pilnīgi nelietojama. Lai cik laba tā būtu, neviens no tās neko nesapratīs."
Tāpēc man ir sajūta, ka, lasot Ļevkinu, es nevis lasu Ļevkinu, bet gan rokos pa viņa īpašajām mapēm – viena doma pavisam loģiskā ceļā noved pie nākamās, un tajā savukārt ieslēpta vēl vismaz viena papilddoma, taču pieskaņot savu domu gājienu svešam ir gandrīz neiespējami. Ja kādam tas arī izdodas, var gadīties, ka tas ir noticis tikai sagadīšanās pēc.
Un tas ir lieliski.
Vispār mūsdienu kultūrā kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ ir iesakņojies pieņēmums, ka lasītājam (un cilvēkam kā tādam) obligāti viss jāsaprot. Ka viens no galvenajiem uzdevumiem jebkuras kultūrpreces patērēšanā ir "uzlauzt kodu", gūt pēc iespējas pilnvērtīgāku izpratni par tās saturu, vēstījumu, starprindām, zemtekstiem un slēptajiem darbības mehānismiem. Jo vairāk izpratnes, jo labāk. Turpretī nesaprašana bieži vien tiek uzskatīta par kaut ko nosodāmu, par tādu kā trūkumu lasīšanas procesā (nereti arī pašā lasītājā). Un es piekrītu, ka tieksme sistematizēt garīgo un intelektuālo pieredzi ir ļoti lietderīga, taču atsevišķos gadījumos pilnvērtīgam literāram baudījumam ar to nepietiek. Ir teksti, kurus var ne tikai nesaprast, bet arī nesaprast. Tas ir, uztvert savu nesaprašanu kā daļu no grāmatas sniegtās pieredzes.
Nu jā, un Ļevkina tekstus var nesaprast. Jeb drīzāk tā – tie ir labi piemēroti nesaprašanai. Es pat teiktu, tādai patīkamai un intelektuāli stimulējošai nesaprašanai, kur lasītājs var būt brīvs no pienākuma katru teikumu glīti un ar nolūku ievietot kopējā jēgas struktūrā. Tieši otrādi – tā vietā, lai iedziļinātos tekstu smalkmehānikā un saprašanas vārdā izjauktu tos pa daļām, tiem ir iespējams vienkārši ļauties. Baudīt autora meistarību un savdabīgo domāšanas veidu. Ļevkina prozā galvenā darbība ir iespaidu uzkrāšana un domāšanas process, bet cilvēka domas ir brīnišķīgas savā mainīgajā haotiskumā. Viena ideja nemanot pārvēršas par citu, un pēkšņi Katrīna komisijas veikalā pa radioaparāta "Alpīnists" skaļruni izdzird kādu sen aizmirstu vai varbūt pilnīgi svešu vācu šlāgeri, un viņas domas no elektriskā patvāra iegādes aizklīst uz Bavārijas kalniem, kur tās pārvēršas vispirms par dūmiem un tad par miglu. Kaut kā tā.
0