Vispārējās līksmības atmosfērā par to, ka esošā koalīcija ir saglabājusi vairākumu un Krievijai draudzīgo spēku uzvaras gājiens ir apturēts jau pirms Aiviekstes, nepamanītas, šķiet, ir vairākas citas vēsmas, kuras nav neapšaubāmi vērtējamas kā Latvijas politiskās vides attīstība.
Vēlētāju aktivitāte
Es nerunāju par vēlētāju aktivitāti, kas ir saglabājusies iepriekšējo Saeimas vēlēšanu līmenī ar nebūtiskām procentpunktu daļu atšķirībām. Vēlētāju aktivitāte ir tieši laikā. Pirmkārt, nevajadzētu aizmirst, ka, aptuveni rēķinot, 10% Latvijas pilsoņu dzīvo ārzemēs un lielākoties neuzskata par vajadzīgu braukt uz tuvāko konsulātu nobalsot. Tas nozīmē, ka reālā Latvijā dzīvojošo pilsoņu aktivitāte vēlēšanās ir par kādiem 7% augstāka. Otrkārt, mūsu sabiedrība ikdienā nebūt nav tik politiski aktīva, lai visiem pilsoņiem vēlēšanās būtu, ko teikt. Ja vēlēšanās ierodas cilvēki, kuri par politiku zina tik vien kā pilsoņa pienākumu, nekas labs nav sagaidāms. Vai nu viņi paņems pirmo pagadījušos sarakstu (labākajā gadījumā), vai izvēlēsies to, kam interesantāka reklāma – bet interesantāka reklāma mūspusē parasti nozīmē vairāk naudas, nevis Saeimas un valdības labāku darbu.
Vēlēšanu uzvarētāji
Var teikt, ka vēlēšanās ir uzvarējis politiskais spēks "Viņi visi ir nelieši, viss ir slikti". Tādēļ var tikai pozitīvi vērtēt to, ka ne ar ko neapmierinātie vēlētāji un laimes lāča gaidītāji ir palikuši mājās, nevis atraduši to partiju, kurai visvairāk saskan ar viņu nepārejoši īgno un bezcerīgo noskaņojumu, kura vienīgā noformulējamā doma ir – "jāatved Lācis, lai apstaigā un izskauž visu to nelabumu".
Otrs lielākais vēlētāju uzvarētājs ir Zaļo un Zemnieku savienība, kas acīmredzot ir šķitusi pietiekami derīga miera osta, lai tur noenkurotos tie, kuri līdz pat pēdējam brīdim nespēja saskatīt atšķirības starp vēlēšanās kandidējošajām partijām. Arī Lembergs premjera amata kandidātu debatēs profesionāli glāsmoja mieru alkstošajās ausīs, nomierinot, ka pret NATO nemaz arī neesot noskaņots, vien pret Ventspilī sabraukušajiem pļēguriem.
Trešais uzvarētājs ir vēlme balsot par cilvēkiem, nevis partijām. Kandidātu plusošana un svītrošana ir kļuvusi par ierastu parādību vēlēšanu sarakstu pārveidošanai. Izsvītrots, piemēram, no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta ir bijušais Tautas partijas norieta laika vadītājs Mareks Segliņš (bet īsti nav izsvītrots cits redzams šīs partijas biedrs Māris Kučinskis). Lai arī pavisam tuvu vārtiņiem, tomēr nožogojuma otrā pusē, rādās, palikusi "Vienotības" vēlēšanu bākuguns Solvita Āboltiņa, kas, kā var cerēt, nozīmēs politiskās kultūras uzlabošanos šajā partijā.
Tomēr, lai cik ļoti Latvijas vēlētāji domātu, ka izvēlas cilvēkus, nevis partijas, gan jau deputāti labāk zinās, kā maizi viņi ēd, un diez vai nostāsies pret savu partiju ģenerālajām līnijām.
Ceturtais vēlētāju uzvarētājs ir politiskā struktūra valstī. Nu jau trešajās vēlēšanās pēc kārtas Saeimas kodolu veido vieni un tie paši politiskie spēki ar arvien skaidrāk nospraustām robežām. Politiskie garāmgājēji, kuri bija iemaldījušies sev nepiemērotos politiskos spēkos, nu arvien vairāk paliek priekšvēlēšanu un vēlēšanu filtrā un pāriet uz sev piemērotākām domubiedru grupām. Tas padara dzīvi vieglāku gan politiskajiem komentētājiem un ārzemniekiem, kuri vēlas saprast Latvijā notiekošo, gan, protams, arī pašiem vēlētājiem.
Par to, vai Nacionālā apvienība ir vēlēšanu uzvarētāji, vēl pāragri spriest. No vienas puses, viņi ir ieguvuši lielāku pārstāvniecību Saeimā, bet, no otras, nav ieguvuši zelta kārti.
Zelta kārts vispār nav nevienai partijai. Saskaņā ar vēlēšanu rezultātiem koalīciju varēs izveidot bez jebkurām divām partijām, no kurām viena acīmredzot ir "Saskaņa", bet kura partija tai pievienosies... Šobrīd, visticamāk, aizskatuvē paliks abas mazās jaunpienācējas, tomēr, ja nacionāļi satrakosies, bet jauniņie uzvedīsies pieklājīgi, tad valdībā var notikt rokāde. Cerēsim, ka šāda iespēja netiks izmantota kādu savtīgu partiju interešu vārdā, atkārtojot 9. Saeimas liktenīgās kļūdas.
Pat "Vienotība" ir šo to ieguvusi. Lai arī varēja gaidīt, ka pēc tās dubliera Reformu partijas izzušanas tā būs audzējusi savu popularitāti, tomēr tā nenotika, saņemto balsu skaits ir pieaudzis tikai minimāli. Tas skaidrojams ar lielā mērā neveiksmīgo reklāmas kampaņu, kas tikai pēdējās nedēļās uzņēma spēku, noņemot no trases vēlētājiem nesimpātisko Solvitu Āboltiņu ar neaktuālo priekšvēlēšanu lepošanos ar reģionu konsolidēšanu. Tāpat šīs partijas popularitāti mazināja arī nomelnošanas kampaņa, kas bija radniecīga iepriekš novērotajai kampaņai pret Reformu partiju. Ļoti iespējams, abām kampaņām bija vieni un tie paši režisori, kuri pēc Reformu partijas iznīkšanas nu jutās atraduši sev jaunu upurjēru.
"Vienotības" lielākais ieguvums ir saistāms tieši ar tās rindu attīrīšanos. Jaunais frakcijas sastāvs precīzāk par iepriekšējo atspoguļo centriski labējo ideoloģiju.
Kas notiks tālāk?
Lai arī nevar teikt, ka austrumos populāru aizdomīgu ideoloģiju pārstāvji būtu šajās vēlēšanās guvuši kādus lielākus panākumus, tomēr, ieskatoties no mazāka attāluma, neapšaubāmi tā tas ir.
Austrumus vairāk raksturo tieksme pēc autarķijas, noslēgšanās no ārpasaules ietekmes – Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Ķīna, pēdējā pusgada laikā ļoti izteikti arī Krievija. Gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Nacionālā apvienība ir Putina, Lukašenko un citu patvaldnieku domubiedri. Ideoloģisku domstarpību viņiem īsti nav, atšķiras vēstures notikumu politiskā interpretācija un saduras nacionālās intereses. Turpat blakus ir "Saskaņa", kura tikai kosmētiski cenšas slēpt savu draudzīgumu Krievijai, Ķīnai, Kazahstānai un citām nebūt ne rietumnieciski orientētām zemēm. Apmēram turpat, cik nu var izlobīt no viņu vāji strukturētās priekšvēlēšanu retorikas, ir arī Sudrabas vadītā ļaužu grupa. Kopā sanāk daudz vairāk nekā pagājušajās vēlēšanās – nu jau balsu pietiktu arī visiem Satversmes grozījumiem. Rietumu vilkme ir atslābusi.
No otras puses, vai austrumvējš ir spēkā ne tikai vēlēšanu rezultātos, bet arī vēlētāju uzskatos? Jā un nē. No vienas puses, Latvijas sabiedrība nekad nav bijusi noskaņota liberāli un politiskās aktualitātes mūspusē parasti ir bijušas atšķirīgas no politiskās dienaskārtības Rietumeiropā. No otras puses, šķiet, ka ekonomiski aktīvākā un izglītotākā sabiedrības daļa šajās vēlēšanās nav tuvinājusies Rietumu izpratnei un nav pat stāvējusi uz vietas, bet drīzāk nonākusi dauz vienkārškākās un plakanākās nacionālisma ideoloģijas skavās. Līdz izpratnei, ka politika ļauj ne tikai atvairīt Krievijas maigās un ne tik maigās varas ietekmi, bet arī nosaka ikdienas dzīvi ļoti dažādās jomās un aspektos, vēl ir ejams garš ceļš.
Iespējams, interesantākais jautājums – kas notiks ar tiem diviem cirkiem, kas nule ir iebraukuši Saeimā, viens ar lielāku joni, bet otrs paklusām un mazāk gaidīti? Vai tie pārveidosies par nobriedušiem politiskiem spēkiem ar skaidriem uzskatiem? Vai varbūt tos gaida izjukšana, sekojot Reformu partijas pēdās? Reālāks šķiet otrais variants, lai gan ir savas nianses. Atšķirībā no Reformu partijas šīs frakcijas būs nelielas, bet tādās daudz lielāka nozīme ir personīgām attiecībām, ne ideoloģiskai vienotībai. Ja frakcijās būs izteikts līderis vai līderu grupa, kas spēs pārējos pārliecināt par saviem uzskatiem, tad tās var arī saglabāties stabilas. Sudrabas partiju jau sākotnēji vieno nevis idejiska, bet drīzāk emocionāla kopība. Tāda precedenta Saeimā mums nav. Lai gan uz emocijām balstīta vienība mēdz būt nestabila un pāraugt naidā (skat. laulības dzīves īpatnības), tomēr var gadīties, ka viņiem izveidojas kaut kas līdzīgs savstarpējām ģimeniskām jūtām. Par panākumiem nākamajās vēlēšanās gan pagrūti runāt – vēlētāji par draudzību nebalso. Uz Reģionu apvienības saglabāšanos ilgāk par gadu vai diviem es totalizatorā neliktu vispār neko.
Sabiedrības hroniskās likstas
Joprojām pārlieku liela nozīme ir neizlēmušajiem vēlētājiem. Manuprāt, tieši viņi ir galvenā problēma, kas būtu jārisina nākamajās četrgadēs. Ir normāli, ka daļa vēlētāju neatrod savu vietu nevienas partijas atbalstītāju rindās, bet izvēlas pēdējā brīdī. Bīstami, ja viņu izvēle pilnībā ir balstīta uz pēdējā mirkļa iespaidiem un neatspoguļo praktiski nekādas ideoloģiskās nostādnes. Ar šādiem cilvēkiem īsti pat nav iespējams sarunāties – nav iespējams viņus pārliecināt par kādām noteiktām politiskajām idejām, nav pat iespējams viņiem izdabāt, jo viņi jau neko konkrētu negrib, neko konkrētu nepieprasa (neko tādu, ko paši spētu skaidri noformulēt politiskā valodā).
6