Photo by Ivana Milakovic on Unsplash
 
Sabiedrība
26.09.2018

Lennebergas Emīls un dzīvnieku brīvība

Komentē
1
Saglabā

Veltījums visiem maniem dzīvniekiem Draugiem

 

Visi zina Lennebergas Emīlu, ar kuru mūs iepazīstināja Astrida Lindgrēne savās grāmatās [1], bet Varis Brasla Rīgas kinostudijas filmā "Emīla nedarbi" mēģināja iztēloties, kā tad viņš izskatās. Emīls pazīstams kā vispusīgs bērns, kas izdara daudzus nedarbus, bet kuram ir zelta sirds. Emīls bija tas, kas parādīja man: lai būtu draugs, nevajag obligāti būt cilvēkam. Ka draugiem var būt ķepas, astes un ragi. Par suņiem un kaķiem tas it kā ir skaidrs, tomēr vēl ir govis, kazas, aitas un cūkas. Dzīvnieki, kas tiek audzēti, lai tos nogalinātu un apēstu. Bet nedrīkst ēst draugus. Es sapratu, ka nekad nevarēšu nodarboties ar lopkopību. Ja tu strādā ar lopiem, tie kļūst par taviem draugiem. Tiem ir vārdi, īpašības, raksturs. Tu atpazīsti viņus, bet viņi atpazīst tevi. Starp jums veidojas attiecības, un, kā teica Mazais princis, mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.

Emīlam no Lennebergas ir savi dzīvnieki, piemēram, zirgs Lūkass, kuru viņš iegūst Vimmerbijā. To nevar apkalt, bet Emīls zina, kā zirgu nomierināt, un kļūst par Lūkasa saimnieku. Vēl viņam ir vista un sivēns, vārdā Ruksītis. Emīls un Ruksītis ir kaut kas vairāk par draugiem.

Ruksīša māte dzemdē 11 sivēntiņus un 10 no tiem nokož, bet pēdējo paglābj Emīls. "Pēdējā mirkli viņš izrāva beidzamo sivēntiņu nežēlīgajai mātei no mutes; tavu ļaunu sivēnmāti!" [2] Pēc dažām dienām sivēnmāte nomirst, sivēntiņš arī atrodas nāves priekšā, bet Emīls "ienesis sivēnu virtuvē un ietinis mīkstā segā, ielicis grozā un barojis ar pudelīti, visādi rūpējoties par viņu gluži kā māte". Emīls patiešām dzīvnieciņam ir kā māte, jo viņš dāvā tam otro dzimšanu. Bez viņa Ruksītis neizdzīvotu. Tieši Emīla rūpes un apņemšanās: "Šito sivēnu es izvilkšu, tā es esmu nolēmis," – dod iespēju tam dzīvot. Par to priecājas arī Emīla tēvs. Tikai pilnīgi ar citu izpratni par situāciju un Ruksīša likteni, jo Emīla tēvs ir īsts zemnieks, kas zina: lopi ir domāti ēšanai. Emīls rūpējas par mazuli, un ne tikai viņam sivēns paliek svarīgs, bet arī sivēnam kļūst svarīgs Emīls. "Sivēns mīļuprāt sekoja Emīlam pa pēdām gluži kā suns", bet viņa māsa Ida saka: "Ruksītis laikam domā, ka tu esi viņa mamma." Ruksītis pazīst Emīlu, priecājas, viņu satiekot, "Ruksītis gribēja būt kopā ar Emīlu". Un tā viss turpinās, jo gan "Ruksītis pārliecinās, cik jauka var būt dzīve sivēnam, ja nokļūst tur, kur dzīvo tāds Emīls", gan "Emīls arī mīl Ruksīti – jo dienas, jo vairāk" un vienubrīd arī iedomājas, "cik ļoti viņš to mīlēja".

Sēžot galdnieka skabūzī par saviem nedarbiem, Emīls ņem līdzi arī Ruksīti. Puisēns iemāca tam dažādus trikus – sivēns kā suns zina un prot izpildīt komandas: "Gulēt! Sēdēt! Spriņģot!" Bet Emīla romantiskā pasaule saduras ar viņa tēva pragmatisko dzīvesziņu. "Sivēns ir priekš Ziemassvētku šķiņķa, un ar šitādu lēkāšanu viņš paliks vājš kā medību suns," tēvs dusmojas. Emīls saprot, ka cilvēki dažādi uztver dzīvās radības: vienos saskata draugus, otros – cepeti. Mēs jau zinām, ka kaut kur arī suns kļūst par cepeti. Emīls sola Ruksītim: ja izdzīvošanai vajadzēs kļūt tievam kā medību sunim, to viņi panāks.

Ir klāt diena, kad tēvs saka: "Jā, drīz būs Ziemassvētki, nu ir laiks, Emīl, kaut tavu sivēnu!" Man grūti saprast Emīla tēvu: ja tev ir bērns un tavam bērnam ir būtne – svarīga, dzīva, tāda, kas kļuvusi par viņa draugu, – kā tu vari nonākt līdz domai, ka to var nogalināt un apēst? Un tavs bērns teiks – patiešām, tēti, darām tā: es esmu no tiem cilvēkiem, kuri gatavi apēst savu kāmīti vai savu trusīti vai izmest kucēnu. Nu vasara ir beigusies. Ir laiks draudzībai, un ir laiks cepetim. Varbūt Emīla tēvs kādreiz aizveda savus vecākus ar ragaviņām uz mežu…

Vispirms Emīls atgādina, ka sivēns pieder viņam. Viņš runā valodā, kuru tēvs saprot, – norāda uz īpašuma tiesībām. Iespējams, vergturu sabiedrībā bija kaut kas līdzīgs. Kādam vajadzēja skaidrot, ka šo vergu nevar nogalināt, jo tas ir viņa īpašums. "Ruksīti neviens nekaus, – viņš noteica. – Tas taču ir mans sivēns, mans atturībnieka sivēns, vai esi aizmirsis?" Emīla tēvs nav vis to aizmirsis. Taču viņš iebilst, ka neviens visā Smolandē neesot dzirdējis par tādiem atturībnieku sivēniem un Emīls taču tiktāl būšot zemnieks, kas spētu saprast: kad sivēns ir pietiekami liels, tad viņu kauj nost, tādēļ jau sivēnus tur. "– Vai tad tu to nezini? – Emīla tēvs brīnījās." Te tēvs norāda uz galveno problēmu. Dzīvnieki eksistē tādēļ, lai tos ēstu: tos audzē un tad nogalina. Emīla tēvs pieder sistēmas elementiem, kas dzīvniekiem dara pāri, lai mums būtu desas un kotletes, un cīsiņi, un kebabi, un visas tās pārējās garšīgās lietas. Mūsu prieks balstās uz citu ciešanām. Lielākā daļa no mums, skatoties uz desu, zinot par fermām un gaļas kombinātiem, neredz aiz tiem dzīvniekus.

Ar līdzīgu stāstu sakaramies Piretas Raudas grāmatā "Berts un otrā B" [3]. Galvenajam varonim Bertam ir klases biedrs Uku, kura ģimenei ir sivēntiņš Rukšulis. Berts jautā Uku: "Vai tev negaršo cūkas cepetis?" [4], bet Uku atbild: "Garšo gan. Tikai mamma un tētis grib šīgada Ziemassvētku cepeti gatavot no Rukšuļa." Un Berts izsaka būtisku patiesību: "Bet Rukšulis ir jūsu mājdzīvnieks… Mīluļus taču neēd!" Uku atbild, ka Rukšulis mīlulis ir tikai viņam. "Pat vairāk nekā mīlulis. Viņš ir kā brālis! Taču tētim viņš ir mājlops." Mīluļi ir dzīvnieki, kuros mēs saskatām draugu, bet mājlopi ir dzīvas, tomēr anonīmas būtnes.

Ir anekdote, kas būtībā nav smieklīga: kāds garāmgājējs ierauga fermā cūku ar kājas protēzi. Uz jautājumu par protēzi viņam tiek paskaidrots, ka cūka izglābusi saimniekam dzīvību. Ceļinieks grib zināt, kāds sakars šim stāstam ar to, ka cūkai ir protēze. Saimnieks atbild: "Bet nevar jau ēst savu glābēju uzreiz." Patiešām, kā vēl? Cūka jau domāta gaļai. Es neēdu draugus, bet es ēdu svešiniekus. Pēc sarunas ar tēvu Emīls ilgi guļ nomodā, bet "nākamo rītu viņš sasita savu krājkases sivēntiņu, paņēma trīsdesmit piecas kronas, iejūdza Lūkasu vecajās kamanās un brauca uz Bastefallu, kur bija cūku, cik uziet, un pārveda mājās lielisku sivēnu, kuru ielaida cūku kūtī pie Ruksīša. – Nu cūku kūtī ir divi sivēni – viņš sacīja. – Kaujiet vien, tikai pielūkojiet – nekļūdieties!"

Liekas briesmīgi, ka Ruksīša dzīvība jāizpērk, nokaujot kādu citu nabaga sivēnu, taču "viņš neredzēja nekāda glābiņa: Emīls zināja, ka nebūs miera no tēva". Viens sivēns mirst otra vietā. Tāds ceļš ejams bieži. Kristietība uzsver, ka pasaule nav taisnīga un vienmēr būs kāds, kas cietīs. Emīls "pamodās vēl piķa melnā tumsā un izdzirda kviecam sivēnu. Tas kvieca skaļi un spalgi, tad piepeši apklusa".

Berta gadījumā klase paslēpj Rukšuli, un tas tiek izglābts, kļūstot par teātra mākslinieku, bet Ziemassvētku cepeša lomu vajag spēlēt citam sivēnam, anonīmam. "– Kas man ko neēst cūku Ziemassvētku vakarā, ja vien tā nav mana personiskā paziņa." Tā saka Uku, bučojot Rukšuli uz šņukura.

Ētika attīstās apļiem, sākumā – es un manējie, asins radniecība, mani kaimiņi. Ētika un arī reliģija evolucionē tādā veidā, ka to attiecinām uz plašāko ģimenes, radinieku, tautiešu, cilvēku un citu būtņu loku. Pamazām tajā iekļūst dzīvnieki, kurus atsakāmies ēst un neuzskatām par pārtiku. Dzīvnieki, kas mums kļuvuši par draugiem. Daži dzīvo, lielākā daļa mirst. Bet cilvēku, kas spējīgi saskatīt dzīvniekā Draugu, kļūst vairāk un vairāk.

Emīla mīļoto būtņu sarakstā ir gan dzīvnieki, gan cilvēki. Līdzīgi kā tiem no mums, kuriem ir izveidojušas attiecības ar dzīvniekiem, – tie patiešām kļūst par mūsu ģimenes locekļiem, mūsu draugiem. Un, kad viņi aiziet projām no šīs pasaules, mēs skumstam un ciešam. Patiešām: viņi ir mūsu dzīves daļa, bet mēs esam visa viņu dzīve. Mēs saskatām viņos kaut ko tādu, kas atbild mums ar mīlestību, bieži nepelnītu. Un, liekas, te varam citēt Svētos rakstus – kā tad vari mīlēt neredzamo Dievu, ja ienīsti savu brāli? Bet var arī uzdot jautājumu: kā tu vari mīlēt savu brāli, ja nemīli dzīvniekus?

Astridas Lindgrēnes devums ir izcils ne tikai literatūrā. Zviedrijā viņa bija plaši pazīstama kā dzīvnieku tiesību aizstāve. Viņas biogrāfijā, kas stāv manā plauktā, var atrast divas fotogrāfijas. Vienā Astrida baro teliņus, un zem foto ir rakstīts: "Astrida – dzīvnieku aizstāve." [5]. Bet otrā fotogrāfijā var redzēt, ka viņu steidzas apkampt vīrietis. Zem fotogrāfijas uzraksts: "Savā 80 gadu jubilejā Astrida Lindgrēne saņēma dāvanā no ministru prezidenta Ingvara Karlsona jaunu likumprojektu par dzīvnieku aizsardzību." 80 gadi Astridei palika 1987. gadā, bet 1988. gadā Zviedrijā tika pieņemts likums, ko neoficiāli sauca par Lindgrēnes likumu. Uz to brīdi tas bija inovatīvs un visradikālākais likums, veltīts dzīvnieku aizsardzībai. Un šī likuma pieņemšanā liela nozīme bija bērnu rakstniecei, Emīla no Lennebergas "mammai" Astridai Lindgrēnei.

Klaivs Steipls Lūiss, kristīgais apoloģēts, "Nārnijas hroniku" autors, savā darbā "Ciešanu problēma" mēģina kaut ko pateikt par dzīvnieku ciešanām. Viņš apcer arī jautājumu, vai ir iespējama dzīvnieku mūžīgā dzīve un augšāmcelšanās. Lūiss runā par platonisko variantu, ka varbūt eksistē kāda kopīga "sunība" un katrs atsevišķais suns atgriežas tajā. Bet mūžīgā dzīve ir bezjēdzīga būtnei, kurai nav pašapziņas. Lūiss bija filologs, bet viņš pieņēma, ka mēs sajūtam: augstākiem dzīvniekiem, it īpaši pieradinātiem, ir savs "es". Lūiss skatījās uz dzīvnieku ne kā uz atsevišķu būtni, bet uz to saistībā ar cilvēku, saimnieku. Lūiss uzskatīja, ka dzīvnieki nav nemirstīgi paši par sevi. Un, ja pastāv mūžīgā dzīve, kuru tev vajadzēs izdzīvot, tad tajā būs tavs dzīvnieks, kurš atpazīs tevi. Lūiss raksta: "Cilvēks pazīs savu suni, bet suns atpazīs savu saimnieku un atpazīstot viņš kļūs par sevi." [6] Cilvēka personību veido tas, ka mūs atpazīst. Suns atpazīst saimnieku, cilvēks atpazīst Dievu. Tāpēc draugi ir tie, kurus pazīstam mēs un kuri pazīst mūs. Cilvēki, dzīvnieki vai Dievs.



[1] "Lennebergas Emīls", "Lennebergas Emīla jaunie nedarbi", Lennebergas Emīla dzīve rīt tālāk"

[2] Visi citāti no izdevuma "Lennebergas Emīls". Astrida Lindgrēne. Tulk. Elija Kliene un Mudīte Treimane. Rīga, Liesma, 1989.

[3] "Berts un otrā B", Pireta Rauda, Liels un mazs, Rīga, 2013.

[4] Visi citāti no izdevuma "Berts un otrā B", Pireta Rauda, tulk. Maima Grīnberga, Liels un mazs, Rīga, 2013.

[5] Великая сказочница. Жизнь Астрид Линдгрен. Маргарета Стремстедт, Москва, 2002.

[6] Любовь. Страдание. Надежда. К.С.Льюис. Москва, 1992. Lpp.178.

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!