Par Lūkasa Valentas Rinera filmu "Tikumīga sieviete", 2016
Uzmanību piesaista jebkura filma, kura savā premisā izsaka vēlmi sekot līdzi sievietes seksuālajiem meklējumiem vai mēģina kaut kādā vīzē atainot sievietes seksualitāti no cita skatījuma. Priecē, ka šādu filmu kļūst arvien vairāk un tās ir dažādas, jo varbūt piepeši pamatstraumes kino pārņems šo tendenci un veidos daudzveidīgākus sieviešu tēlus. Taču nākas nopūsties katru reizi, kad filma ar šādu pieteikumu neattaisno gaidas. Un jāatzīst: lai arī "Tikumīga sieviete" pavisam noteikti ir interesanta skatāmviela, tā līdz galam nepiepilda uz sevi liktās cerības.
Austriešu režisors Lūkass Valenta Riners par darbības vietu ir izvēlējies greznu, noslēgtu un bagātu Argentīnas priekšpilsētu. Visur žogi, skaistas mājas, kurās svarīgs ir glāžu novietojums pēc krāsas, kā arī tas, vai tasītes ir sakomplektētas ar pareizajām apakštasītēm. Šajā rajonā dzīvo nopulēti cilvēki, kuriem naudas netrūkst. Un šai pasaulē ienāk trīsdesmit divus gadus vecā mājkalpotāja Belēna. Aktrises Irīdas Mokertas sniegums ir brīnišķīgs, jo jau pirmajā ainā, kurā kāda neredzama balss darba intervijā iztaujā potenciālās mājkalpotājas, starp vairākām sievietēm uzreiz ir skaidrs, kura būs filmas galvenā varone. Viņas izteiksmīgie sejas vaibsti un lielās, mazliet iebiedētās acis uzreiz piesaista uzmanību. Ir skaidrs, ka Belēna ir apspiesta, tikai nav vēl skaidrs, kādā ziņā un vai pie vainas ir ārējie apstākļi vai arī to dara viņa pati.
Nonākot iežogotajā, sterilajā vidē, Belēna ar to uzreiz kontrastē. Arī lielākoties statiskie, platie kadri vēl vairāk akcentē šo galvenās varones vientulību, neiederību un citādību. Šajā teju Deivida Linča "priekšpilsētu pasaulē" ir kaut kas biedējošs un nospiedošs. Taču, atšķirībā no Linča, kurš šo pasauli ar nopulēto virskārtu izgriež uz otru pusi, atklājot šausminošu patiesību, Lūkass Valenta Riners aprobežojas ar "garlaicību un liekulību", kas, atklāti sakot, nav nekas jauns vai pārlieku aizraujošs. Turklāt brīžiem robežojas ar klišejām. Belēnas vēlme pēc kaut kā vairāk šķietami nāk no garlaicības, nevis kaut kādas iekšējas dziņas vai vēlmes. Nezinu, vai tāda bija filmas veidotāju iecere, bet rezultātā paliek tieši šāds iespaids.
Belēnas noslēgtā dzīve ar vecāku dāmu un viņas izlutināto dēlu, kā arī neveikls "romāns" ar apsargu noved pie tā, ka viņas uzmanību piesaista kaimiņos dzīvojošā nūdistu un brīvās mīlestības komūna, kurā mājkalpotāja meklē patvērumu. Vizuāli saistošas un skaisti izstrādātas ir ainas ar dažādo kailo ķermeņu attēlojumu uz ekrāna. Komūnā dzīvo dažādu vecumu, formu un izskata cilvēki, un tiem visiem tiek dots vienlīdz liels ekrāna laiks: šī paralēlā pasaule kontrastē ar sterili izskaistināto bagātnieku vidi. Brīvības apsolījums ir tas, kas Belēnu piesaista un rada vēlmi ļoti pieklusināti, bet tomēr protestēt pret sava veida ieslodzījumu, kas ir viņas ikdiena.
Filmas lēnais temporitms, ko pasvītro statiskā kamera, ļauj koncentrēties uz to, kāda ir pasaule Belēnai apkārt. Tas nav jauns paņēmiens, bet arī šoreiz iedarbīgs: mēs vairāk par varoni uzzinām, nevis sekojot viņas subjektīvajai pieredzei, bet gan redzot viņu dažādos apstākļos. Tas, protams, ir apzināts māksliniecisks paņēmiens, bet ļoti pietrūkst tieši subjektīvās kameras, kas akcentētu Belēnas personisko pieredzi. Ņemot vērā, ka Irīdas Mokertas smalko tēlojumu ir bauda vērot, gribētos pieiet viņai tuvāk. Vizuālā ziņā "Tikumīga sieviete" ir mazliet līdzīga Viljama Oldroida drāmai "Lēdija Makbeta". Taču Oldroida filmā galvenās varones iekšējā spriedze un kaislība ir daudz saasinātāka un tādējādi arī vēl jo spēcīgāk kontrastē ar statisko un gleznaino vidi. Belēnas pieklusinātā daba un izpausmes brīžiem sāk buksēt filmas ritmu, jo trūkst šī kontrasta. Pat nūdistu komūna ir tik maiga un nekustīga, ka nerada iespaidu par kādu "brīvības pasauli", pēc kuras alkst mājkalpotājas sirds.
Kopumā filma uztur interesi, lielākoties pateicoties galvenās lomas atveidotājai, kura ar vissīkāko mīmikas izmaiņu spēj piesaistīt skatītāju. Viņas skumjā neizpratne par tādām aktivitātēm kā kūciņu garnēšanas meistarklase ir lielisku, ironisku ainu paraugs. Taču "Tikumīga sieviete" paliek tādā kā vidējā temperatūrā. Tā līdz galam neiztur savu lēni apcerīgo stilu, izvēloties it kā negaidītu finālu, bet tai pašā laikā arī neīsteno ironisko sociālo kritiku līdz, piemēram, Rubena Ostlunda "Kvadrāta" absurdi neērtajam līmenim. Un, kā jau minēju raksta sākumā, lai gan priecē jebkurš mēģinājums parādīt sievietes seksualitāti ārpus ierastajiem rāmjiem, "Tikumīga sieviete" atstāj diezgan tipiskas "festivālu filmas" iespaidu. Turklāt beigu beigās arī visa seksuālā brīvība šķiet diezgan pieklusināta un tikumīga.
0