Photo by Logan Meis on Unsplash
 
Komentārs
04.03.2019

Lauzties atvērtās durvīs

Komentē
1

Lauzties atvērtās durvīs

"Taču, kā Bībelē teikts, leopards nevar mainīt savus plankumus, nedz arī marksists savu pasaules uztveri." [1] Tā aizvadītajā nedēļā publicētā intervijā apgalvo arhibīskaps Jānis Vanags. Mēģinot saprast savu vietu Latvijas luterāņu vadītāja iezīmētajā sistēmā, piederu, šķiet, pie "klasiskajiem liberāļiem" (viņa interpretācijā), tādēļ apspriest Vanaga pausto par "progresistiem" un "kreisuļiem", kā saka, nav mana daļa. Attiecīgi runa ir tikai par citēto apgalvojumu, kas gluži vienkārši nav patiess. Proti, pēdējo simts gadu laikā nav trūcis piemēru, kad nepārprotami kreisi orientēti ļaudis dzīves laikā aizvirzās pretējā virzienā. Ja jāmin dažas ilustrācijas no hronoloģiski vistuvākā pagātnē lasītā, tad, piemēram, kāds teksts "The New Yorker" šā gada janvārī [2] uzdod jautājumu – kas kalpo par pamatu apgalvojumam, ka moderno konservatīvismu ASV veidojuši pārnācēji no kreiso nometnes? It īpaši, ņemot vērā to, ka šāda apgalvojuma autoriem par pretējo kustību īsti nav, ko pastāstīt. Savukārt kāds teksts "The Daily Beast" pirms mēneša [3] apraksta divu pazīstamu vīru – Vistana Hjū Odena un Džordža Orvela – atšķirīgos, bet vienlīdz skaidri izsekojamos ceļus prom no kreisā radikālisma. Vanagam ir visas tiesības paust savu viedokli par viņa lasītajiem “kreisuļiem”. Problēma, manuprāt, rodas tad, ja izlasītā (redzētā, dzirdētā utt.) raisītā nepatika mudina izdarīt vispārinošus secinājumus.

Jāuzsver, ka šāds spriedumu izdarīšanas modelis ir raksturīgs ne tikai tādām situācijām, kad saskaras jūtami atšķirīgi pasaules uzskati vai kompetences līmeņi. Divi piemēri. Krievijā darbojas sociālo zinātņu ekspertu grupa, kuru vieno dziļa neuzticība ekonomiskajai statistikai un vienlīdz dziļa pārliecība, ka "ēnā", nevēloties stāties nekādās attiecībās ar valsti, funkcionē ievērojama Krievijas sabiedrības daļa. Grupas neformālais līderis Simons Kordonskis ir pazīstams kā jēdziena "garāžu ekonomika" autors un šī jēdziena satura veidošanas aizsācējs. Šī grupa regulāri rīko tematiskus burziņus, un nesenākajam no tiem pērnā gada nogalē bija izteiksmīgs nosaukums "Cita valsts. Mūsdienu Krievija ārpus statistikas un zinātnes". Vienā no paneļdiskusijām [4], manuprāt, notika klasisks ābolu un bumbieru salīdzināšanas gadījums. Diskusijā klātesošie "klasiskie" ekonomisti tincināja, par kādu iedzīvotāju procentuālu apjomu grupas dalībnieki vispār runā. Tie atcirta, ka nevar ekstrapolēt pilsētas X mikrorajona Y garāžu apgaitas datus uz visu Krieviju. "Klasiķi" tālāk paziņoja, ka līdz ar to visiem šiem pastāstiem nav lielas vērtības.

"Klasiķi" šajā gadījumā nesaprot (vai izliekas nesaprotam), ar ko grupa nodarbojas – tā apraksta noteiktas indivīda izdzīvošanas prakses, un tādēļ grupas pētniekus patiesībā neinteresē prakses iekļaušanās statistiskā, vispārinošā priekšstatā. Savukārt grupas pārstāvji kļūdās, atzīstot par realitāti atspoguļojošiem tikai un vienīgi savus t.s. lauku pētījumus, pārējo veikumus dēvējot par teoretizēšanu, kam nav sakara ar īsto dzīvi. Runa ir par atšķirīgām optikām, kur strīdam nevajadzētu būt, bet tāds tomēr radies.

Otrs piemērs. Latvijas Universitātes 77. Starptautiskajā zinātniskajā konferencē šī gada februāra sākumā bija ietverta arī teoloģijas un reliģijpētniecības sekcija – "Reliģija – reālais un iedomātais". Viens no runātājiem, profesors Ralfs Kokins, brīdināja par centieniem kristīgo baznīcu vēstījumus papildināt ar formām un jēdzieniem, kas aizgūti no budisma, hinduisma, ekoloģiskā aktīvisma, psihoterapijas utt. Pēc Kokina runāja profesore Laima Geikina, kura iebilda, norādot, ka nav iespējams izprast citas reliģijas, lietojot "savas" reliģijas jēdzienus [5]. Geikinai ir taisnība, tikai ķeza tā, ka Kokins runāja par kaut ko pavisam citu, tāpēc iemesla disputam nebija.

Vienkārši formulējot – visi gudri, jauki cilvēki, bet kāpēc viņi šķietami neklausās viens otrā?

Iespējams, vispārinājumi ir noderīgi teiktā svara un jēgas pastiprināšanai. Tā plakani izsakoties, skaidrs, ka lielāku iespaidu uz auditoriju atstās apgalvojums, ka kāda iezīme ir raksturīga visiem abiniekiem, nevis tikai vienai sugai. Un kādam vispārinājumi zināmā mērā var būt izdevīgi, jo tie rada iemeslu protestēt un paust savu atšķirīgo viedokli. Piemēram, skaidrs, ka "Viduslaiku" piesaukšana vietā un (visbiežāk) nevietā ir nejēdzīga, bet tā sniedz iespēju ekspertiem par sevi atgādināt. [6]

Tāpat skaidrs, ka salīdzinoši bieži lasāmie apgalvojumi par zinātnieku vidū pastāvošajiem "visauglīgākajiem" vecuma periodiem (teiksim, līdz 40 gadu vecumam, pēc tam jau rutīna) ir "bleķis", toties grūti arī izvairīties no nepieciešamības tos apgāzt. [7] Iespējams, ka nozīme ir arī laika trūkumam un informācijas daudzumam. No cilvēka tiek sagaidīts viedoklis par kādu tēmu, un viņš arī šo viedokli sniedz, bet netiek ņemts vērā fakts, ka cilvēkam argumentēta, pārdomāta viedokļa var arī nebūt, ja konkrētā tēma viņam nav prioritāra. Problēmas rodas tad, kad šādu notikumu rezultātā mēs pamanāmies saplūkties bez pamata – un laužamies atvērtās durvīs. Vai te ko var vērst par labu?

Ja nemin tādus vienlīdz banālus un grūti izpildāmus aicinājumus kā noklausīties vai izlasīt kaut ko līdz galam, viens no risinājumiem ir vienoties, par ko tieši būs saruna. Piemēram, iepriekšējās nedēļas tekstā es, šķiet, nepietiekami skaidri norādīju, ka runa ir par viena konkrēta cilvēka memuāriem, nevis vācbaltiešiem vispār. Tas var izklausīties "nūģiski", bet varbūt vērts precīzi iezīmēt to, kāda autora, kāda virziena izstrādātas metodes ietekmē runātājs vēlas par konkrēto tēmu izteikties. Matemātiķis, kurš nodarbojas ar sabiedriskās izvēles teoriju par, piemēram, demokrātiju neizbēgami runās citādi nekā filozofs vai vēsturnieks. Neirobiologs un cilvēks, kurš nodarbojas ar mākslīgo intelektu (starp citu, diezgan nejēdzīgs apzīmējums), par kognitīvajiem procesiem runās katrs no sava skatu punkta, un ir lieki stīvēties par to, kurš ir pareizāks. Mēs ietekmējamies no lasītā, un ir snobiski to slēpt. Gadījumos, kad sarunas dalībnieki tās beigās vienalga paliks atšķirīgās pozīcijās, pati saruna būs saturīgāka, ja būs skaidrs, kā un kāda autora interpretācijā sarunas dalībnieks izprot apspriešanai piedāvāto tēmu un ar to saistītos jēdzienus. Vienalga – "konservatīvismu", "Ķīnas modeli", "garīgumu" vai "ceturto industriālo revolūciju".

[1] https://nra.lv/latvija/274204-arhibiskaps-janis-vanags-sabiedriba-notiek-mulsinosas-parvertibas.htm

[2] https://www.newyorker.com/books/under-review/the-plight-of-the-political-convert

[3] https://www.thedailybeast.com/why-wh-auden-hated-his-most-famous-political-poems

[4] https://www.youtube.com/watch?v=gtwfSJMi0xw

[5] https://www.youtube.com/watch?v=aUL9m8UsMHI

[6] https://www.chronicle.com/article/The-Rise-of-the-Pedantic/245808/

[7] https://elementy.ru/nauchno-populyarnaya_biblioteka/434504/Nauchnoe_tvorchestvo_i_vozrast_issledovatelya

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!