Komentārs
24.08.2015

Lauznis kā instruments

Komentē
1
Saglabā

Ja Latvijas sabiedrībā ziņas par "pretlikumīgo" pārtikas produktu iznīcināšanu Krievijā lielākoties kļuva par labu ieganstu vingrinājumiem asprātībās vai par papildu pierādījumu tam, ka "Putins pilnīgi sajucis prātā", pašā Krievijā šīs darbības pavada citas asociācijas un lielāks satraukums.

Vispirms mēģināšu noformulēt kaimiņvalsts liberālās publikas šoka kontekstu. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks atbalsta vai neatbalsta valdības ārpolitiku, pats sankciju "karš" tiek atzīts par, jā, skumju, tomēr racionāli saprotamu realitāti. Respektīvi, ja noliek malā iztirzājumus par tēmu "kurš pirmais sāka" un tai līdzīgām, nav nekas neparasts, ja viena valsts cenšas ieriebt saviem oponentiem, mazinot šo oponentu ieņēmumus no savu preču pārdošanas konkrētajā valstī.

Līdz ar to satriektie komentāri izskanēja nevis par pārtikas produktu importa aizliegumu, cik šo preču fizisku iznīcināšanu. Vieni pauda, ka iznīcināt pārtiku valstī, kuras iedzīvotāju kolektīvajā atmiņā saglabājusies briesmīga bada epizožu (kaut Otrā pasaules kara laikā) pieredze, ir kaut kas neiedomājams. Citi vēl drūmāk vilka paralēles ar lielinieku režīma pirmsākumiem pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad Krievijā bija bads, bet tas netraucēja politisku saukļu pavadībā arestēt Palīdzības badacietējiem komitejas (t.s. Pomgola) locekļus un aizliegt pārtiku dalošās Amerikas palīdzības badacietējiem komitejas darbību. Vai tiešām atgriežas "tādi" laiki?

Šādas emocijas ir pilnīgi saprotamas, tomēr man ir pretjautājums: kopš kura laika varas demonstrēšanai ir jāiekļaujas kaut kādas, tā teikt, normālas loģikas rāmjos? Vai nav tieši otrādi – jo absurdāka ir rīcība, jo uzskatāmāk tā demonstrē, ka rīcības īstenotājs jūtas pietiekami spēcīgs, lai slaidi nospļautos par racionāliem iebildumiem?

Dažādu mūsdienu politisko spēku draudi bloķēt interneta vietnes (piemēram, Krievija aizvadītajā nedēļā piesolīja bloķēt Vikipēdiju) vai reāli īstenotas mākslas darbu iznīcināšanas (islāma ekstrēmisti) var likties pilnīgi neprātīgi savā bezjēdzīgumā, tomēr tas viss notiek, jo arvien kādam ir vēlme šādi demonstrēt – "ja jūs domājat, ka ir robežas, kuras mēs nepārkāpsim, jūs maldāties...".

Līdz ar to mani (lai gan "nomaļus stāvošajam" viegli tā runāt) nepārsteidz nedz pārtikas mešana zem kāpurķēdēm, nedz importa krizantēmu dedzināšana, nedz aicinājumi sākt arī Eiropas zīmolu apģērbu iznīcināšanu. Tas, ka man tas liekas neloģiski (būtu labāk izdalījuši trūcīgajiem) vai estētiski briesmīgi, nav nekāds arguments, kas būtu saistošs Krievijas vadītājiem.

Tādēļ Krievijas liberāļu vaidēšanā (tas bez ironijas) par notiekošo man saistošāks liekas cits aspekts. Nav jābrīnās, ja šāds barbarisms notiek kara laikā, viņi saka. Ienaidnieks nodedzina labības lauku utt. Bet nav taču kara apstākļi! Lūk, tas nu ir jautājums, kādu gaisotni Kremlis vēlas izveidot sabiedrībā? Respektīvi, nu vairs nav runa par tradicionālo retoriku par "sapuvušajiem Rietumiem", kas liek sprunguļus Krievijai spieķos, traucē ieņemt tai pienākošos lielvaras vietu utt. Vairs nepietiek nicīgi izteikties par "pindosiem" (amerikāņiem). Nepieciešams kultivēt reālu apdraudējuma atmosfēru, kurā piedienas upuri, "svētais neprāts" utt.

Apspriežot tēmu portāla redakcijā, izskanēja mēģinājums tomēr saskatīt cinisku, bet pragmatisku ekonomisku aprēķinu. Piemēram, jūs vēlaties radīt spēcīgus preferences apstākļus vietējiem pārtikas ražotājiem. Juridiski korekti importu ierobežot jūs nevarat, jo ir starptautiskās saistības (kaut vai dalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā). Tad nu jūs ietērpjat šo vēlmi atbildes sankciju formā un mīciet ar kāpurķēdēm sieru uz nebēdu.

Ņemot vērā, cik bieži valstis (arī Rietumu) izmanto dažādas kvalitātes prasības (nereti aiz matiem pievilktas), lai ierobežotu importu pašmāju ražotāju slēptam atbalstam, šāds skaidrojums liktos pieņemams.

Tomēr aplūkojamajā Krievijas gadījumā man ir šaubas par šādu cēloņsakarību ķēdi. Gan tāpēc, ka virknei iznīcināmo produktu vietējās alternatīvas īsti nav vai arī tās attīstīšanai nepieciešams ilgāks periods (un kas starplaikā?), gan tāpēc, ka tirgus pārdale vienalga neizskaidro produktu demonstratīvu iznīcināšanu. Līdz ar to es palieku pie versijas, ka šādas "laužņa" metodes ir vērstas uz mobilizācijas noskaņas veicināšanu.

Šādā kontekstā kāds piemērs no pavisam citas – izklaides biznesa – sfēras. Nenogurdinot lasītāju ar detaļām, runa ir par jezgu ap "Russkaja mediagrupa" (RMG) un "Goskoncert". Ja īsi: zināmās aprindās radusies doma, ka tādi urrāpatrioti un Kremlim 110 % lojāli personāži kā Josifs Kobzons vairs tā īsti neder, viņus mazāk "jālaiž uz skatuves", jo jaunajā situācijā nepieciešami jauni "ideoloģiski pareizi noskaņoti daudzmiljonu elki" (tas ir citāts no kāda dokumenta). Ņemot vērā, ka kompānijā ar Kobzonu ir faktiski viss Krievijas estrādes zieds (sākot no Grigorija Ļepsa, beidzot ar Filipu Kirkorovu), grūti saskatīt, kur te ir tirgus pārdale starp "zvaigznēm". Drīzāk šķiet, ka lietā tiek likta tēze –  "jauniem apstākļiem" (jautājums – kādiem?) nepieciešami jauni propagandisti, jo līdzšinējie ir pārāk pierasti, lai mobilizētu masas.

Līdz ar to jau pieredzētie un vēl gaidāmie "brīnumi" Krievijā, manuprāt, ir tādēļ, lai ar savu nepieredzēto, šokējošo raksturu norādītu uz ārkārtējo situāciju, kādā valsts esot nonākusi (protams, ne savas vainas dēļ).

Maksimāli cenšos izvairīties no prognozēm, tomēr šīs versijas par Krievijā notiekošo izklāsts diezgan neizbēgami rada jautājumu: un tālāk? Ja autors uzskata, ka Kremlis vadās pēc "jo trakāk, jo labāk"? Nedomāju, ka Kremlis ir gatavs kodolkaram, bet domāju, ka "ārkārtējās situācijas" arguments tiks izmantots, lai galīgi iznīcinātu demokrātiskās valsts pazīmes, un kļūdās tie, kuri apgalvo, ka Kremlis esot sācis "nervozēt" (piemēram, Eiropas Parlamenta deputāte Kalniete intervijā LTV aizvadītajā nedēļā) un ka režīms ir uz sabrukšanas robežas (tas notikšot tuvāko dažu gadu laikā). Manuprāt, neviens "nenervozē", toties sekmīgi īsteno krievu izteicienu, ka pret lauzni neko nepadarīsi. Nedz prognozēsi, kāds varētu būt nākamais solis, nedz spēj to racionāli apspriest, attiecīgi – piedāvāt kritisku izvērtējumu.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!