Konkursa darbi
16.04.2014

Laura Alpe

Komentē
0

Marta mēneša "Satori" un "Lattelecom" organizētā skolēnu ilustrāciju konkursa uzvarētāja ir Laura Alpe no Ogres Valsts ģimnāzijas. Laurai dāvināsim veicināšanas balvu un dosim iespēju cīnīties par mūsu atbalstītāja "Lattelecom" konkursa otrajam ceturksnim sarūpēto planšetdatoru.

Redakcijas simpātijas ieguvušo savdabīgo un oriģinālo ilustrāciju uz biroju atgādāja pati autore, jo pa pastu vai e-pastu to izdarīt nevarēja. Lai vizualizētu Paula Bankovska rakstu, kas portālā publicēts 2013. gada 25. novembrī, Laura ir izveidojusi "Atmiņu spēli", kā arī sniegusi atbildi uz raksta autora uzdoto jautājumu "Kur tu biji?".

Spēle nav paredzēta vairākiem spēlētājiem, tā jāspēlē vienatnē, jo tieši tad, kā apgalvo Laura, notiek vispatiesākā apziņas plūsma. Spēles laiks nav paredzams, bet uzvarēt var, tikai nekrāpjoties un sekojot noteikumiem pēc vistīrākās sirdsapziņas. Lai spēlētu "Atmiņu spēli", vispirms ir jāsagatavojas – uz kartītēm jāuzzīmē savas atmiņas, tā lai veidotos atmiņu pāri. Kad tas ir izdarīts, kartītes jāsajauc, bet pēc tam jāizkārto uz grīdas kvadrātam līdzīgā laukumā ar atmiņu vizualizācijām uz leju. Spēle jāspēlē nesteidzīgi, katrā gājienā jāapgriež pa vienai kartītei un jāmēģina sameklēt tās pāris, tādā veidā atrodot visus atmiņu pārus.

Publicējam arī Lauras atbildi uz Paula Bankovska rakstu "Kur tu biji?".

To: Pauls Bankovskis

Re: Kur es esmu

Atmiņu ir pietiekami. Tagad tikai pāri tām ir neskaidrs plīvurs, viegls un smags reizē, kā starpviela, kas ir nostājusies starp manu apziņu, realitāti un nerealitāti.

Cenšos tvert. Ik mirkli, kad vien spēju. Dažos brīžos tās atnāk pašas no sevis, uz mirkli paliek un tad, man nemanot, izgaist un aiziet. Reizēm es tās meklēju. Dažreiz atrodu, bet dažreiz neatrodu, kā kuru reizi. (Nē, tas nav nepietiekamas meklēšanas dēļ, jo ES MEKLĒJU.) Savukārt citreiz es izmisīgi stiepjos, tveros, raujos pēc tām kā liels mazulis, kas brēc pēc mammas. Tajās reizēs satvert ir visgrūtāk...

Es pierakstu. Tās kļūst kā apstādināti filmas kadri, atpakaļ attīti, nopauzēti. Es rakstu tās uz sienām, uz grāmatu vākiem, kompostrētām vilcienu biļetēm, drēbju birkām, pāri fotogrāfijām, sadriskātām A4 lapu atliekām, uz mīļāko dziesmu vārdiem, es tās rakstu uz pārtikas iepakojumiem... Vēl arī uz sirds plāksnēm, apziņā iztēlotajām.

Tā ir atmiņu spēle ar mani. Mums visiem zināmā, kā uz kastītes rakstīts "Memory game".

Es paceļu vienu kartīti (atmiņu), iegaumēju, atceros. Taču, lai iegūtu klātesamības sajūtu, šo apziņu, ka atmiņa nu ir dzīva, tepat, before my eyes – ir jāatrod otra kartīte, bezapziņas neapzinātā x sastāvdaļa, mainīgais apziņas komponents (katru reizi cits), notverams un nenotverams, redzams un neredzams, dzirdams un nedzirdams, taustāms un netaustāms.

Kā sarežģījumu es varu tikai minēt citas Atmiņu spēles kartītes. Tās ir tikpat atmiņas kā manis meklētais atmiņu pāris. Taču tās nav konkrētajam brīdim piederīgas un to papildinošas, tās būs cita brīža spēles dzinuli, jo aizved pa citiem atmiņu celiņiem, aizved prom no meklētā, ļaujot apmaldīties aizplīvurotās atmiņas meklējumos, ļaujot šķietamajai realitātei vēl vairāk samaisīties ar šķietamo nerealitāti. Spēles noteikumi liek pacelt vienu kartīti un tad meklēt otru, kamēr atrod, un tad kavēties pie šīs vienas – satver, sajust, saostīt, sagaršot – tā kārtīgi, un nemaisīt pa vidu citas iespējamās pāru kombinācijas, kuras arī varētu atrast un ielikt savā iedomātajā, privatizētajā "Manas atmiņas par tevi" kastītē.

Otra kastīte – tu zini, ka atradīsi. Paies laiks, laiks, kas plūst, mainās, maina visu ap sevi un maina arī tevi. Tu jutīsi, kad būs laiks nākamajai atmiņai, kartīšu komplektam, kartītei, kuru ar aizvērtām acīm, drebošām rokām un sirdi pacelt, palēnām attaisīt acis, sākt pētīt. Pētīt katru vissīkāko detaļu, katru. Skatīties uz to ilgi, ilgi, tad nesteidzīgi, it kā vilcinoties un ļaujot laikam pašam aizvest tevi līdz tam, ka esi gatavs meklēt otru. Ne viegli nākot, bet ar cerību atrast. Priecāties par to, ka esi atradis pāri, tieši to, kas bija licies visskaistākais, ar labāko attēlu, atbilstošo kopumu, svarīgo – tik tev, nevienam citam – un ielikt krātuvītē.

Apkārt viss ir tik skaļš, bet es gribu apstāties, apstādināt skaļo visapkārt, atrast klusumu, projicēt to kādā vienā, man vienīgā pasaules telpā. Tā ir mana konfrontācija, cīņa bez atelpas. Kad visiem citiem ir troksnis, liels, skaļš, pārņemošs un maldinošs, lai man ir klusums, ar kuru atbildēt, kurā būs lielāks spēks nekā visā iespējamajā cilvēces radītajā troksnī.

Jo es zinu, ka arī tu to novērtētu.

Īstākais mēmums ir nevis klusēšana, bet runāšana.

Konkurss norisināsies līdz 2014. gada novembrim, un reizi trijos mēnešos tiks izraudzīts viens dalībnieks, kas savā īpašumā iegūs planšetdatoru. Konkursa noteikumus iespējams uzzināt ŠEIT.

Marts 2014

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!