Dizainam ir daudz dažādu definīciju, taču, ja runa ir par jebkura veida transformācijas procesu, viena ir jo sevišķi trāpīga. Dizaina kritiķe Alise Rovstorna ir teikusi: "Dizains ir pārmaiņu aģents, kas palīdz apjaust apkārt notiekošo un pārvērst to par mūsu priekšrocību." Laikā, kad pārmaiņas norisinās tik strauji un ar tik lielu vērienu kā vēl nekad, es labprāt vēlētos, lai tās tiktu dizainētas jēgpilni, atbildīgi un konstruktīvi. Arī klimata krīze ir pārmaiņas, un pat tad, ja pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka dizaina klātbūtne šajā procesā ir negatīva vai tādas nav vispār, es vēlētos izvirzīt hipotēzi, ka cīņā pret klimata katastrofu liela nozīme ir arī dizainam.
Daudziem dizains klimata pārmaiņu kontekstā joprojām saistās nevis ar risinājumiem, bet drīzāk ar pašu ļaunuma sakni, jo galu galā arī polietilēna maisiņi, plastmasas salmiņi un digitālo atkritumu kalni ir dizains. Planēta ir pārpilna ar lietām, kas joprojām tiek radītas ar mērķi likt cilvēkam iegādāties to, kas viņam ne vienmēr ir nepieciešams vai ko viņš, iespējams, nemaz nevēlas. Šāds uzskats ir saprotams, jo bezatbildīgi, pavirši un lietotāju patiesajām interesēm tāli dizaina lēmumi diemžēl ir daļa gan no mūsu vēsturiskās, gan aktuālās pieredzes. Piemēram, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados lielākie spuldžu ražotāji izveidoja karteli un noteica, ka spuldzītes degšanas ilgums ir jāsamazina uz pusi. LED spuldžu ražotāji šodien nodrošina iespēju lietot vienu apgaismes elementu līdz pat vairākām desmitgadēm, bet tas patiesībā bija iespējams jau pirms vairāk nekā gadsimta. Šobrīd pasaulē vecākā funkcionējošā kvēlspuldze Livermorā, Kalifornijā, izgaismo pilsētas ugunsdzēsēju depo kopš 1901. gada. Līdzīgi savulaik tika kontrolēts arī bateriju tirgus – tehnoloģija, kas ļauj atkārtoti uzlādēt baterijas, padarot to lietošanu dabai daudz draudzīgāku, ir pieejama kopš sešdesmitajiem gadiem, taču agresīvā mārketinga ietekmē vienreiz lietojamās baterijas ir gana populāras arī šodien – par spīti iebildumiem, ka tas ir neloģiski, neizdevīgi un kaitīgi klimatam.
Mērķtiecīgi ļauna dizaina sarakstu varētu turpināt bezgalīgi: ierīces, kurām nav nomaināmi atsevišķi elementi – no telefona baterijām līdz klaviatūru taustiņiem, nejēdzīgas vienreizlietojamas ierīces – no muzikālajām atklātnītēm līdz baloniem ar LED gaismām, printeru kārtridži, kas pārstāj darboties nevis tad, kad tajos beidzas tinte, bet tad, kad izdrukāts noteikts lapaspušu skaits, programmatūras, kas kavē viedierīču darbību, un visbeidzot arī pašas viedierīces un cita veida elektropreces, kuru ražotāji fokusējas nevis uz produkta ilgtspēju un uz to, kas ar priekšmetu notiks pēc tā darbības beigām, bet uz arvien jaunu modeļu ražošanu. Statistikas dati liecina, ka joprojām tikai 20% rietumvalstīs saražoto elektropreču tiek pārstrādātas atbilstoši normatīviem, atlikušie 80% visbiežāk tiek nogādāti dažādās mazattīstītās valstīs un noglabāti biedējoša izmēra elektropreču atkritumu izgāztuvēs.
Dizains, kas vispirms rada un tad pats apmierina sabiedrības alkas pēc arvien jaunām lietām, nebūt nav jauna ideja, tomēr savulaik tas bija izņēmums no ierastā. Par ierastu praksi šāds dizains kļuva pēc Otrā pasaules kara beigām – plastmasas ražošana tolaik pieauga par 300% un sākās bezkompromisa patēriņa ēra. No pirmajiem ātrās ēdināšanas restorāniem līdz vienreizlietojamai kafijas krūzītei – ražotāji mudināja lietot priekšmetus un pakalpojumus arvien ātrāk un vairāk, lai laicīgi tos nomainītu pret arvien aktuālāku piedāvājumu. Arī pieminētais plastmasas maisiņš, starp citu, tolaik bija ļoti gaidīta inovācija. Tā izgudrotājs ir zviedru inženieris Stēns Gustafs Tulīns. 1959. gadā viņš savu jaunatklājumu prezentēja kā alternatīvu, kas izglābs pasauli, jo, atšķirībā no neizturīgā papīra iepakojuma, plastmasas maisiņu varēja veiksmīgi izmantot atkārtoti. Drīz šo izgudrojumu patentēja uzņēmums "Celloplast", un jau septiņdesmito gadu beigās 80% Eiropas iedzīvotāju deva priekšroku polietilēnam. Nākamajā desmitgadē plastmasas maisiņu cienītāju sarakstam pievienojās ASV iedzīvotāji un pakāpeniski arī visa pārējā pasaule. Tieši šādu – modernu, polimēra materiālā ietītu un sterilu – sabiedrība vēlējās redzēt savu nākotni.
Izpratne par videi draudzīgu dizainu sāka pakāpeniski veidoties vien sešdesmito gadu beigās. 1965. gadā no okeāna Īrijas piekrastē tika izzvejots pirmais plastmasas maisiņš, arvien lielākus draudus radīja periodiskas naftas noplūdes dažādās pasaules vietās, rietumos nopietna mācībstunda resursu saglabāšanā bija septiņdesmito gadu enerģijas krīze. Par aizkustinošu pavērsiena punktu izvērtās 1968. gada Ziemassvētku vakars, kad Zemeslodi sasniedza pirmā cilvēka uzņemtā planētas fotogrāfija "Earthrise". "Apollo 8" misijas astronautu iemūžinātā Zemeslodes ausma virs Mēness horizonta daudziem uz Zemes palikušajiem vērotājiem lika pirmo reizi patiesi apjaust, cik maza, trausla un saudzējama ir planēta, uz kuras dzīvojam. "Skats ar Zemeslodi kā vienotu veselumu, mazu, dzīvu un vientuļu, veicināja zinātniskas un filozofiskas domas maiņu, aizvirzoties no pieņēmuma, ka Zemeslode ir fiksēta ekosistēma, kas nodota cilvēku pārziņā, pretim idejai par Zemeslodi kā attīstībā esošu sistēmu, ko var neatgriezeniski mainīt cilvēks. Tas bija 20. gadsimta noteicošais moments," savulaik norādīja vēsturnieks Roberts Pūls. Vides aktīvistiem šis foto kļuva par atskaites momentu virknei veiksmīgu kampaņu, kas bija veltītas, piemēram, vaļu medību aizliegšanai, mežu izciršanas kontroles ieviešanai, apdraudēto sugu glābšanai, ozona slāņa atjaunošanai un kodolieroču ierobežošanai. Jautājums par ētiku un atbildību pret "Kosmosa kuģi Zeme", kā zemeslodi grāmatā "Operating Manual For Spaceship Earth" (1969) dēvēja tās autors – arhitekts, dizainers un zinātnieks Ričards Bakminsters Fulers – spēcīgāk nekā iepriekš sāka izskanēt arī dizaina jomā.
Jaunajā tūkstošgadē bezatbildīgs dizains joprojām nav retums, taču paralēli ir attīstījusies arī ideja par gudru, ētisku un mūsdienīgu dizainu, kas var būt ne tikai globālu problēmu iemesls, bet arī to risinājums. Dizains nav panaceja pasaules glābšanai, taču tā potenciāls ir daudzkārt lielāks par dārgu krēslu vai elektropreču ražošanu. Pārmaiņas notiek. Patstāvīgi domājoši, sociāli un politiski aktīvi jaunās paaudzes dizaineri ar entuziasmu risina liela mēroga sistēmiska rakstura problēmas – no bēgļu krīzes līdz klimata pārmaiņām. Viens no nozīmīgākajiem iemesliem, kas pēdējo dekāžu laikā ir ļāvis industrijai piedzīvot būtisku fokusa maiņu un sniedzis dizaineriem lielāku lēmumu pieņemšanas brīvību, ir digitālās tehnoloģijas. Komunikācija un informācijas aprite, datu un to apstrādes pieejamība, kā arī iespējas strādāt attālināti un attīstīt savas ieceres, izmantojot publiskās finansēšanas platformas, – visas šīs iespējas ir kļuvušas pieejamākas nekā jebkad agrāk.
Mainās arī produktu ražotāju un lielo uzņēmumu attieksme. Daļai kompāniju dabai draudzīgs ražošanas process ir kļuvis par reklāmas elementu, daļai – par pragmatisku izmaksu samazināšanas instrumentu. Lai arī kādi būtu iemesli, šī tendence sniedz pozitīvus rezultātus, it īpaši ņemot vērā korporāciju iespējas reklamēt ētiskas ražošanas nozīmi un piesaistīt talantīgus dizainerus visā pasaulē. Jau vairākus gadus lielākie sporta zīmoli masīvi investē ētiskas ražošanas attīstībā: "Adidas" zīmola piedāvājumā ir vairākas apavu kolekcijas, kas veidotas no okeānā uzkrātās plastmasas, "Nike" eksperimentē ar 3D drukātām sporta apavu zolēm. "Lego" zīmols kopš dibināšanas četrdesmito gadu nogalē ir bijis atpazīstams ar plastmasas rotaļlietu ražošanu, bet pirms gada paziņoja par pirmo rotaļlietu sēriju, kas veidota no pārstrādātām cukurniedrēm, un par lēmumu līdz 2030. gadam pilnībā pāriet uz bioplastmasas "Lego" klucīšu ražošanu.
Arī virkne individuālu iniciatīvu mudina dzīvot dabai draudzīgāk. Indiešu jaunuzņēmums "Graviky Labs" ar pūļa finansēšanas platformu atbalstu jau vairāku gadus piedāvā tinti "Air Ink", kas tiek ražota no transportlīdzekļu izmešiem. Ieceres autori ir aprēķinājuši, ka vienas pildspalvas serdītes piepildīšanai ir vajadzīgs vien 45 min garš brauciens ar automobili, savukārt 830 minūšu laikā var iegūt 200 ml tintes šķidruma. Šī tinte tiek izmantota cita līdzīgi domājoša jaunuzņēmuma – zviedru kompānijas "Doconomy" – jauna tipa maksājumkaršu "DO Black" izgatavošanā. Viņu izstrādātā maksājuma karte un bankas lietotne līdzās ierastajām funkcijām aprēķina oglekļa dioksīda daudzumu, kas ticis patērēts iegādāto priekšmetu vai pakalpojumu izstrādē. Lietotne piedāvā noteikt iegādātā oglekļa dioksīda limitu, kļūstot par pirmo kredītkarti, kas aicina nevis pirkt vairāk, bet patērēt saprātīgāk.
Tomēr, ja analizējam dizaina potenciālu risināt klimata izaicinājumus patiešām plašā mērogā, ir jāmeklē sistēmiskas dabas risinājumi. Vērts pieminēt dažādas inovācijas alternatīvās enerģijas ražošanā, efektīvus publiskā un privātā transporta risinājumus, kā arī vienu no pēdējā laika ambiciozākajiem un plaši apspriestajiem industriālā dizaina projektiem – "The Ocean Cleanup". Tā ir "C" formas ierīce, kas izstrādāta ar mērķi savākt 90% okeānā esošās plastmasas. Kopš izstrādes sākuma 2013. gadā projektam ir bijuši gan aizstāvji, kas jūsmo par efektīvu risinājumu, gan virkne skeptiķu, kas norāda uz, piemēram, draudiem dabiskajam biotopam un apšauba ieceres realizācijas potenciālu. Lai kāds arī būtu rezultāts, "The Ocean Cleanup" autori, izmantojot publiskās finansēšanas platformas, ir spējuši sasniegt iespaidīgu investēto līdzekļu apjomu – kopsummā vairāk nekā 30 miljonus dolāru. Projektā ir darbojušies vairāk nekā 80 inženieri un dizaineri, kuri līdz pirmajai ierīces palaišanai okeānā 2018. gada rudenī izstrādāja 273 tās modeļus un 6 prototipus. Šobrīd komanda strādā pie nākamā posma – autonoma atkritumu savācēja upēs. Ja "The Ocean Cleanup" eksperiments izrādīsies veiksmīgs, arī citiem līdzvērtīga mēroga sociālās jomas novatoriem un dizaineriem – klimata aktīvistiem – nākotnē būs daudz vieglāk savas idejas realizēt un demonstrēt dizaina nozīmi cīņā pret klimata pārmaiņām. Savukārt, ja tas izgāzīsies, rezultāts būs tieši pretējs. Turēsim īkšķus!
0